20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

VII ČETRDESMIT ASTOŅAS STUNDĀS PĀRI VIDUSJŪRAI

Vidusjūru varētu saukt arī par zilo; ebreju «lielā jūra», grieķu «jūra», romiešu «mare nostrum»; tās krasti apauguši ar apelsīnu kokiem, alojēm, kaktusiem, jūras priedēm un smaržojošām mirtēm, pati jūra — augstu kalnu grēdu ieslēgta; tās gaiss ir tīrs un dzidrs, bet ar savām pazemes ugunīm tā ir kā nebeidzams kaujas lauks, kur Neptūns un Plutons vēl vienmēr cīnās par pasaules valdību. Pēc Mišlē izteiciena, Vidusjūrā un tās krastmalā cilvēks elpo vislabāko gaisu pasaulē.

Bet, lai cik tā skaista, es tikai pavirši paguvu pavērot šo divi miljoni kvadrātkilometru plašo ūdens klajumu. Ari personiski apvaicāties kapteinim Nēmo man neizde­vās, jo pa šā ārkārtīgi ātrā brauciena laiku šis noslēpu­mainais cilvēks ne reizes nerādījās. Es rēķinu, ka apmē­ram seši simti ljē šajā ceļa gabalā «Nautils» nobrauca zem ūdens un visu ceļojumu paveica divreiz divdesmit četrās stundās. 16. februāri aizbraukuši no Grieķijas kras­tiem, 18. februārī, saulei lecot, mēs jau bijām cauri Gibral­tāra šaurumam.

Man bij skaidrs, ka šī Vidusjūra, viņa nīstamo zemju apjozta, kapteinim Nēmo nebij pa prātam. Šejienes vēji un viļņi modināja'viņā par daudz atmiņu, varbūt pat no­žēlu. Te viņam trūka tās brīvības un neatkarības kā okeā­nos, viņa «Nautils» starp Eiropas un Āfrikas krastiem jutās kā šaurā spraugā. Mēs braucām ar divdesmit piecu jūdžu vai četrdesmit astoņu kilometru ātrumu stundā.

Velti aizrādīt, ka Nedam Lendam, par lielu nožēlošanu, bij jāatsakās no sava bēgšanas mēģinājuma. Viņš nevarēja atskrūvēt laivu, kad kuģis šāvās uz priekšu ar divpadsmit trīspadsmit metru lielu ātrumu sekundē. Tas būtu tikpat neprātīgi kā lēkt laukā no tādā pašā ātrumā skrejoša dzelzceļa vilciena. Turklāt mūsu kuģis tikai naktīs pacēlās virs ūdens, lai uz brīdi ieņemtu svaigu gaisu, un vir­zienu vēroja vienīgi pēc kompasa un lagas.

Vidusjūru es dabūju novērot tikai tik daudz, cik ātr­vilciena pasažieris pa vagona logu uztver apkārtnes aina­vas, proti, tikai tālāko apvārsni, kamēr tuvākais kā zibens pavīda garām. Tomēr mēs ar Konselu paguvām novērot dažas Vidusjūras zivis, kuras ar savām spēcīgajām spurām pāra mirkļus turējās «Nautilam» līdzi. Mēs vērojām pie salona vaļējiem iluminatoriem, un manas toreizējās atzī­mes dod man iespēju nedaudzos vilcienos raksturot šīs jūras ihtioloģiju.

Elektrisko uguņu apspīdētā jūras klajā locījās dažas nēģu pasugas, kuras atrodamas visās jūrās, — šeit tie bi j metru gari. Piecu pēdu garas rajas ar baltiem vēderiem un plankumainām pelnu krāsas mugurām plīvoja kā strau­mes nesti lakati. Citu pasugu rajas šāvās tik ātri, ka es nedabūju pārliecināties, vai viņas attaisno grieķu doto «ērgļu» nosaukumu vai drīzāk mūslaiku zvejnieku pala­mas — «žurkas», «krupji» un «sikspārņi». Divpadsmit pēdu garās, ūdenslīdējiem īpaši bīstamās haizivis sacentās savā starpā skriešanā. Ar ārkārtīgu osmes spēju apveltī­tās, astoņas pēdas garās jūras lapsas paslīda garām kā zilganas ēnas. Līdz trīspadsmit decimetru garās jūras ka­rūsu dzimtas dorādas šūpojās savos sudrabzilajos uzvalkos ar svītrām gar apmalām, kas spilgti izcēlās pret viņu tum­šajām spurām; ap acīm šīm Venērai novēlētajām zivīm ir zeltītas skropstas. Krāšņas, deviņi līdz desmit metru garas stores, ātrskrējēji dzīvnieki, ar spēcīgām astēm sita pret mūsu iluminatoriem, rādīdami savas zilganās muguras ar sīkiem, brūniem plankumiem; tās mazliet līdzinās hai­zivīm, tikai nav tik stipras un mājo itin visās jūrās; pa­vasaros viņas mēdz aizpeldēt visu lielo upju ietekās. No visiem Vidusjūras iemītniekiem, kurus es vislabāk dabūju novērot, kad «Nautils» palēnināja gaitu, bij sešdesmit tre­šajai ģintij pieskaitāmās kaula zivis. Tās bij saucamie tunči ar zilganmelnu muguru, sudrabotu vēderu un zelt- starotām muguras spurām. Stāsta, ka tie sekojot kuģim, lai tā ēnā patvertos no tropu saules svelmes, un, it kā šo nostāstu attaisnodami, viņi sekoja arī «Nautilam», kā savā laikā bij sekojuši Laperūza korvetēm. Vairāk stundu no vietas viņi sacentās ātrumā ar mūsu kuģi. Es nevarēju vien nobrīnīties par šiem patiešām it kā skriešanās sacen­sībai radītajiem dzīvniekiem ar mazu galvu, gludu, vārpst- veidīgu, līdz trim metriem garu ķermeni; viņu krūšu spu­ras ir sevišķi stipras, bet astes spuras šķeltas. Viņi skrien trijstūra leņķim līdzīgā barā kā putni, ar kuriem var mē­roties ātrumā, tāpēc arī sentautas apgalvo, ka viņiem ne­esot sveša stratēģija un ģeometrija.

Minēšu pēc atmiņas tikai tās Vidusjūras zivis, ko mēs ar Konselu pavirši saskatījām. Tās bij bālganās lodeszi- vis, kas pazibēja kā visžiglākie tvaikoņi; jūras zuši, trīs līdz četrus metrus garas murenas — čūskas zivis, rotātas ar zaļām, zilām un dzeltenām krāsām; trīs pēdas garās merlanas, kuru aknas sevišķi iecienītas; triglas, ko dzej­nieki nosaukuši par liru zivīm, bet jūrnieki — par zivīm svilpotājām, — to purni greznoti ar divām trīsstūra svīt­rām un zobi it kā izveido senā Homēra liru; jūras bezde­līgas, kas peld tik žigli, ka pilnīgi atbilst savam nosauku­mam; bolocentras ar sarkanām galvām un šķiedrainām muguras spurām; lapreņģes, izraibinātas ar melniem, pe­lēkiem, brūniem, ziliem, dzelteniem un zaļiem planku­miem, — šīs zivis visai jutīgas pret sudrabainām zvaniņu skaņām; lieliskās ātes, šie jūras fazāni dzeltenīgām romb­veida astēm ar brūniem raibumiem, — šīs zivs augšējā puse ir it kā brūngani dzeltens marmors; visbeidzot, brī­nišķīgās sarkanās mulles, īstenie okeāna paradīzes putni.

No zīdītāju dzīvniekiem, Adrijas jūrai garām braucot, man gadījās pamanīt divus vai trīs kašalotus ar muguras spurām, dažus Vidusjūras delfīnus ar sīki svītrotu galvas priekšpusi, tāpat kādus desmit roņus ar baltiem vēderiem un melnu spalvu, tos sauc par «mūkiem», un patiešām viņi ar savu trīs metrus garo augumu ļoti atgādina do­minikāņus.

Konsels no savas puses apgalvoja redzējis ap sešas pē­das platu bruņurupuci ar trim garumā izdobtiem pau­guriem pār muguru.

No zoofītiem es dažus mirkļus varēju apbrīnot loga ārpusei pielipušu orandždzeltenu galeolāriju — tā bij tieva, slaida stīga ar šķeltnēm; tās brīnišķās bārkstis un smal­kie tīmekļi varēja sacensties ar slavenajām Flandrijas mežģīnēm. Par nožēlošanu, es nevarēju notvert šo retās sugas eksemplāru un, bez šaubām, neredzētu vairs ne­vienu Vidusjūras zoofītu, ja 16. februāra vakarā «Nautils» piepeši nepalēninātu gaitu. Lūk, kā tas viss notika.

Mēs patlaban braucām starp Sicīlijas un Tunisijas krastu. Mesīnas jūras šaurumā jūras dibens spēji ceļas augšup. Tur atrodas īsta zemūdens klints, virs kuras ūdens tikai septiņpadsmit metru dziļš, kamēr vienā un otrā pusē ir simt septiņdesmit metru liels dziļums. «Nautilam» ne­gribot bij jābrauc uzmanīgi, lai neuzdurtos šai zemūdens barjerai.

Es parādīju Konselam uz kartes šā garā rifa atrašanās vietu.

— Lai profesora kungs neņem ļaunā, — Konsels prā­toja, — bet tas ir gluži kā zemes šaurums, kas savieno Eiropu ar Āfriku.

— Jā, mīļais, — es atbildēju. — Tas pilnīgi aizslēdz Lībijas jūras līci, un Smita pētījumi ir pierādījuši, ka šīs divas zemes daļas starp Bona un Farina ragu reiz bi­jušas apvienotas vienā.

— Tam es gribu ticēt, — Konsels teica.

— Vēl gribu piebilst, — es turpināju, — ka tāda pati barjera atrodas starp Gibraltāru un Seutu un ģeoloģis­kajos laikmetos tā pilnīgi noslēdza Vidusjūru.

Konsels atkal pievērsās logam, lai pētītu zemūdens klinti, gar kuru «Nautils» brauca mēreni ātri.

Tur, vulkāniskas klints dibenā, mēs redzējām bagātīgu dzīvo augu paklāju: sūkļus, holotūrijas, caurspīdīgas viegli fosforescējošās cipīdijas ar sarkanām svītriņām, berojas, kuras vienkāršu ļaužu valodā sauc par «jūras gurķiem» un kuras plaiksnās visās septiņās spektra krāsās, metru garās ceļojošās amatulas, no kurām ūdens izskatās sarkans, kokveidīgās eirālijas< brīnišķi skaistās pavonijas ar slaidu rumpi, neskaitāmus ēdamos jūras ežus un zaļās aktīnijas ar pelēku rumpi un brūnu diskveidīgu muti, ko no visām pusēm apņem olīvzaļi taustekļi.

Konsels bij sevišķi nodevies molusku un posmkāju novērojumiem, un, kaut arī viņa saraksts ir ne visai pre­cīzs, es tomēr dažus gribu šeit minēt, lai neapvainotu šo lāga puiši.

Molusku nodalījumā viņš min daudzus ķemmveida pec- tunculu dzimtas gliemjus: spondilas, trīsstūrainās donā- cijas un hialas ar dzeltenām spurām un caurspīdīgiem vākiem, ar zaļganiem punktiem izraibinātās «olas», tā sauk­tos jūras zaķus, gaļīgās acerijas, īpašos Vidusjūras «saul- sargus», jūras austiņas, kuru gliemežnīcu perlamutrs visai iecienīts, viļņainās petonklijas, anomijas, kuras Lange- dokas iedzīvotāji, stāsta, cienot vairāk nekā austeres, klovijas, ko tik ļoti cieni marseļieši, divkāršās preirijas, baltas un treknas, dažus klamus, kuri met ikrus Ziemeļ- āfrikas krastmalā un kurus Ņujorkā vērtē visai augstu, žaunainās jūras «ķemmītes» dažādās krāsās, savos apval­kos noslēpušās litodoncijas, kas stipri garšo pēc pipariem, viļņainās venikardas, kuru gliemežnīcu augšdaļa izveido bumbu, bet malas ir izliektas, cintijas, izraibinātas ar purpurkrāsas tuberkulām, karniārijas, augšgalā uzliektas un līdzīgas vieglām gondolām, vainagotās ferolijas, at­ļautas ar spirālveida gliemežnīcām, baltraibotās, it kā bārkstainu mantiju apsegušās tetijas, kavolinas, kas rāpjas atmuguriski, aurikulas, starp citu, neaizmirstulīšu aurikulas ar ovālām gliemežnīcām, skaleras, litorinas, jan- turas, cinerārijas, petrikolas, lamelārijas, kabušonas, pandoras u. c.

Kas attiecas uz posmkājiem, tad Konselam pilnīgi tais­nība, ja viņš tos sadala sešās klasēs, no kurām trīs mājo jūrās. Tie ir vēžveidīgie, jūras zirnekļi un posmainie

tārpi.

Vēžveidīgie savukārt sadalās deviņās kārtās, un pirmajā ieskaitāmi desmitkāji, proti, dzīvnieki, kuru galva un rumpis lielāko daļu slēpti īpašā dobumā, šā dzīvnieka mutes aparāts apbruņots ar vairākiem taustekļiem, viņam ir arī seši vai pieci pāri kustīgu kājiņu. Konsels bij seko­jis mūsu skolotāja Milna Edvarda metodei, kurš desmit­kājus iedala trijās grupās: īsastainajos, garastainajos un bezastainajos. Starp garastainajiem Konsels min amatijas, kuru piere bruņota ar diviem lieliem, attāliem puniem, skorpijus, lambrijus — masena, lambrijus — spinima- nus, laikam gan ūdens uzmestus šajās augstajās vietās, jo parasti tie mājo ļoti lielos dziļumos, ksantes, pilumnes, romboīdus, graudainās kalapjenas, bezzobainās koristes, ebalijas, cimopolijas, pienainās doripas utt. Starp garas­tainajiem, kas sadalīti piecās dzimtās, viņš min langustus, kuru gaļu visai cienī, tālāk —- jūras sienāžus, garneles un visāda veida ēdamos vēžus, bet viņš ne vārda nemin par bruņu vēžu dzimtu, pie kuriem pieskaita omārus, jo iangusti ir vienīgie Vidusjūras omāri.

Te arī nobeidzās Konsela darbs. Viņam pietrūka laika atzīmēt vēl citu vēžveidīgo dzimtas. «Nautils» pāri Lībi- jas šauruma sēklim bij nokļuvis dziļākā ūdenī un turpi-* nāja ceļu savā parastajā ātrumā. Tad vairs nebij runa par moluskiem, posmkājiem vai zoofītiem. Tikai retumis kāda zivs kā ēna noslīdēja garām.

Naktī no 16. uz 17. februāri mēs iebraucām Vidusjūras otrajā .daļā, kur lielākais dziļums ir trīs tūkstoši metru, «Nautils» ar savu saliekto sānu plātņu palīdzību ienira gandrīz līdz pašam dibenam.

Tur gan nebij nekādu dabas krāšņumu, bet pašas ūdens masas atklāja man satricinošas un drausmīgas ainas. Pa­tiešām, mēs patlaban braucām pa nelaimju tik bieži pie­meklēto Vidusjūras daļu. Cik kuģu nebij aizgājuši bojā ceļā starp Alžīrijas un Provansas krastiem!

Un tā šajā ātrajā braucienā pa lieliem dziļumiem es redzēju daudzus sadragātus kuģus jūras dibenā, dažus jau ar koraļļiem apaugušus, citus vēl tikai ar rūsas kārtu pārklātus. Enkurus, lielgabalus, lielgabalu lodes, dzelzs apkalumus, nolauztus skrūvju spārnus, mašīnu daļas, sa­plēstus cilindrus, katlus bez dibena; pa starpām veseli kuģu vraki stāvus vai apgāzti peldēja pa straumi.

No šiem kuģiem citi bij nogrimuši saduroties, citi uz­skrējuši uz granīta klints. Daži bij nogāzti dibenā taisni, ar tāpat augšup stāvošiem mastiem. Šķita, it kā tie stā­vētu milzīgā, atklātā reidā un tikai gaidītu izbraukšanas brīdi. Kad «Nautils» brauca tiem cauri un apspīda tos ar savām elektriskajām ugunīm, likās, ka šie kuģi gatavi svei­cināt to ar flagām un apmainīties ar signāliem! Bet nē — tikai nāve un klusums valdīja šajā katastrofu laukā.

Es vēroju — jo tuvāk Gibraltāra šaurumam, jo vairāk šo drūmo palieku gulēja jūras dibenā. Jo tuvāk nāk Āf­rikas un Eiropas krasti, jo biežāk notiek kuģu katastrofas. Es tur saskatīju daudzus dzelzs korpusus, fantastiskus tvaikoņu vrakus — citus guļus, citus stāvus, šausmīgiem dzīvniekiem līdzīgus. It sevišķi baismīgs izskatījās viens kuģis ar izlauztiem sāniem, saliektu dūmeni, ar riteņiem, no kuriem tikai apkalas vien palikušas pāri, ar atrautu, vēl tikai ķēdes saturētu stūri un jūras sāļu saēstu pakaļējo daļu. Cik daudz cilvēku dzīvību līdz ar to aizgājušas bojā! Cik upuru aprakts jūras dzīlē! Vai izglābies jel viens matrozis, lai nestu ziņu par šo drausmīgo kata­strofu, jeb vai jūra līdz pat šim glabā drūmo noslēpumu?

Bet «Nautils», vienaldzīgs un steidzīgs, pilnā jaudā traucās garām šīm drupām. 18. februārī ap trim rītā tas jau bij pie Gibraltāra jūras šauruma ieejas.

Tajā ir divas straumes: augšējā, kopš seniem laikiem pazīstama, kura Atlantijas okeāna ūdeņus novada Vidus­jūrā, un apakšējā pretstraume, kuras esamība jaunākā laikā teorētiski pierādīta. Patiešām, no okeāna ūdens un visu upju nemitīgā pieplūda Vidusjūras līmenim ar katru gadu vajadzētu celties, jo ar iztvaikošanu vien tas neva­rētu noturēties līdzsvarā. Bet, tā kā patiesībā tas nenotiek, tad, dabiski, bij jāatzīst, ka ir vēl otra — apakšējā straume, kurā Vidusjūras ūdens pārpilnumu pa Gibraltāra šaurumu novada atpakaļ Atlantijas okeānā.

Tas ir pierādīts fakts. «Nautils», protams, izlietoja šo otro straumi. Kuģis šāvās ātri pa šauro spraugu. Acu­mirkli es paspēju aplūkot Herkulesa tempļa brīnišķīgās drupas •— pēc Plīnija un Avicennas ziņām, templis no­grimis līdz ar zemo saliņu, uz kuras atradies, — tad mēs tam bijām jau garām un braucām pa Atlantijas okeāna ūdeņiem.