20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

XIII LEDUS VALSTĪBA

Atkal «Nautils» devās savā negrozāmajā virzienā uz dienvidiem. Ar lielu ātrumu kuģis virzījās pa piecdesmito meridiānu. Vai gan tas gribēja aizsniegt polu? Es tam neticēju, jo līdz šim visi mēģinājumi aizsniegt šo vietu uz zemeslodes taču bij beigušies bez panākumiem. Ari laiks jau bij labi paritējis uz priekšu, jo 13. marts antar- ktiskajos apvidos sakrīt ar 13. septembri ziemeļu apga­balos un ar to sākas ekvinokcijas — dienas un nakts viengaruma periods.

14. martā es uz 55° platuma pamanīju pirmos ledus — vienkāršus zilgana ledus blāķus, divdesmit un divdesmit piecu pēdu augstus; tie izveidoja blīvējumus, ap kuriem bangoja okeāna viļņi. «Nautils» visu laiku turējās virs ūdens. Neds Lends bij jau zvejojis arktiskajās jūrās, tā­pēc peldošie ledus kalni viņu nebūt nepārsteidza. Mēs ar Konselu tos gan apbrīnojām pirmo reizi. Dienvidu pusē gar apvārsni stiepās žilbinoši balta svītra. Angļu vaļu mednieki to iesaukuši par «ice-blink»[15]. Lai cik biezi ir mākoņi, tie to nespēj aizslēpt. Šī baltā svītra vēstī mil­zīgu ledus lauku tuvumu.

Tiešām, drīz vien jau parādījās daudz lielāki ledus blāķi, kuru mirdzums mainījās atkarībā no kaprīzās miglas. Daži no tiem bij ar zaļām, līkumotām, it kā sērskābā vara rievotām cīpslām, citi atkal saules caurspīdēti kā milzīgi ametista gabali. Daži atstaroja gaismu savu kristālu tūk­stoš šķautnēs. Citi atplaiksnījās kaļķakmens spilgtās no­krāsās kā būvmateriāls, kura pietiktu veselas marmora pilsētas uzcelšanai.

Jo tālāk mēs braucām uz dienvidiem, jo vairāk sa­stapām šīs peldošās salas. Tūkstošiem polārputnu mājoja uz tām. Tur bij vētras putni, dūnu putni un garlakas, kas mūs apdullināja ar saviem brēcieniem. Daži no tiem «Nautilu» noturēja par kāda beigta vaļa ķermeņi — tie atlaidās nomesties uz tā un knābāja kuģa skanošās plāksnes.

Šajā ceļojumā starp lediem kapteinis Nēmo bieži uzturējās uz klāja. Uzmanīgi viņš vēroja šos vientulīgos apvidus. Dažreiz es redzēju tā mierīgo skatienu spēji aizliesmojamies. Vai gan šajās cilvēkam nepieejamās polārjūrās viņš jutās kā savās mājās un kā visu šo neiz­mērojamo plašumu valdnieks? Varbūt. Bet runāt viņš nekā nerunāja. Stāvēja nekustēdamies un atguvās tikai tad, kad pamodās pieraduša jūrnieka instinkti. Pats veikli vadī­dams «Nautilu», viņš izvairījās no sadursmēm ar ledus masām, starp kurām dažas bij vairāk jūdžu garas un sep­tiņdesmit līdz astoņdesmit metru augstas. Bieži vien viss apvārsnis likās pilnīgi aizsprostots. Ap sešdesmito pla­tuma grādu nevienas spraugas ledū vairs nevarēja sa­skatīt. Tomēr kapteinis Nēmo pārmeklēja rūpīgi un ik­reiz atrada kādu šauru plaisu, kurā drošsirdīgi devās iekšā, labi zinādams, ka aiz kuģa tā tūliņ aizvērsies.

Un tā, šīs veiklās rokas vadīts, «Nautils» izkļuva cauri visiem lediem, kurus sajūsminātais Konsels pēc formas vai lieluma sašķiroja vairākās grupās: aisbergi jeb ledus kalni, ledus lauki, dreifējošais ledus, pakledus — salau­zītais ledus, drumslainais ledus apaļos gabalos un slaidās strēlās-.

Temperatūra bij diezgan zema. Termometrs ārpusē rā­dīja divus vai trīs grādus zem nulles. Bet mēs bijām ģēr­bušies siltos roņu vai kotikādas kažokos. Elektrisko apa­rātu apsildītās «Nautila» iekšējās telpas bij pietiekami siltas vislielākajā aukstumā. Taču pietika jau tikai nolais­ties dažus metrus zem ūdens līmeņa, lai atrastu viegli paciešamu temperatūru.

Pirms diviem mēnešiem mēs šajos platuma grādos būtu pieredzējuši nebeidzamu dienu, bet patlaban nakts jau bij divi trīs stundas gara, un vēlāk šajos pola apvidos iestā­sies nepārtraukta tumsa.

15. martā mēs pabraucām garām paralēlei, uz kuras at­rodas Jaunšetlenda un Dienvidkorneju salas.

16. martā ap astoņiem rītā uz piecdesmit piektā meri­diāna «Nautils» pārbrauca pāri dienvidu polārajam lokam, Ledus mūs ieslēdza no visām pusēm un aizsprostoja ap­vārsni. Tomēr kapteinis Nēmo spraucās cauri spraugām citai pēc citas un turpināja ceļu vēl tālāk.

— Uz kurieni īsti viņš dodas? — es jautāju.

— Uz priekšu, — Konsels atbildēja. — Tomēr, kad tā­lāk vairs nebūs iespējams, viņš apstāsies.

— Nu, par to es negalvoju, — es iebildu.

Atzīstos vaļsirdīgi, ka šī dēkainā ekskursija man ārkār­tīgi iepatikās. Nevaru pasacīt, cik ļoti mani aizgrāba jauno apvidu brīnišķais skaistums. Ledus bij izveidojies viskrāšņākajās formās. Vietām tas bij sagrupējies it kā kāda austrumnieku pilsēta ar neskaitāmām mošejām un minaretiem, citur kā zemestrīces sagrauta un gruvešos pārvērsta pilsēta. Nemitīgi mainīgas ainavas, slīpo saules staru apmirdzētas vai arī pelēkas miglas un sniega pu­tekļu aizklātas. Un tad pēkšņi no visām pusēm atskanēja sprādzienu troksnis, sabruka un nogruva veseli ledus kalni, pie tam ainavas mainījās kā fantastiska gaismas caurstrāvota milzu panorāma.

Kad «Nautils» uz brīdi iegrima, lai izvairītos no kSdā nogruvuma, visi šie trokšņi zem ūdens bij dzirdami draus­mīgi spalgi, bet lejup šļūdošās ledus masas bīstami sa­viļņoja ūdeni līdz pašiem okeāna dziļumiem. «Naiitilu» šūpoja un svaidīja kā trakojošu elementu varā pamestu kuģi. Bieži vien, neredzēdams nekādu izeju, es iedomājos, ka nu mēs esam cietumnieki uz visiem laikiem, bet, in­stinkta vadīts, kapteinis Nēmo pēc vismazākajām pazīmēm ikreiz atrada kādu jaunu spraugu. Nekad viņš nekļūdījās, novērodams sīkās, zilganās ūdens svītras ledus laukos. Tad es vairs nešaubījos, ka viņš ar savu «Nautilu» jau agrāk apbraukājis šīs antarktiskās jūras.

Taču 16. martā ledus galīgi aizšķērsoja mums ceļu. Tas vēl nebij mūžīgais ledus, bet aukstuma cieši sasaldēti ledus lauki. Tomēr kapteini Nēmo arī šis šķērslis neaiztu­rēja — ar šausmīgu spēku «Nautils» devās ledus laukos. Kā ķīlis tas šķēla pušu kraukstošo, trauslo masu. Tas bij it kā bezgalīga spēka triekts senatnes tarāns. Augstu gaisā uzmestās ledus drumslas kā krusa bira ap mums. Vienīgi ar savu paša dzinējspēku kuģis izlauza sev brīvu ceļu. Dažreiz, inerces dzīts, tas uzskrēja virs ledus un salauza to ar savu svaru, citreiz atkal, paslīdis zem ledus, ļodzīdamies saplēsa to slaidās šķeltnēs.

Tajās dienās mūs bij apsēdušas visādas kļūmes. Gadī­jās tik bieza migla, ka pat klāju no viena gala līdz otram nevarēja pārredzēt. Vēji mainīdamies plosījās no visām apvāršņa pusēm. Sniegs sagūla uz klāja tik cietiem slā­ņiem, ka to nācās nokapāt ar kapļiem. Piecu grādu salā «Nautils» no ārpuses pavisam apledoja. Buru kuģis te ne­kur netiktu uz priekšu, jo visas tā buras un rājas ap­ledotu.

Tikai bez ogļu kurināmā, vienīgi elektriskā motora dzīts, bezburu kuģis varēja iedrošināties doties šajos po­lārajos apgabalos.

Šādos apstākļos barometrs vienmēr stāvēja ļoti zemu. Uz kompasa rādījumiem vairs nevarēja palaisties. Līdz­svaru zaudējusī adata svaidījās pavisam pretrunīgi, jo vai­rāk tuvojāmies magnētiskajam polam, kurš nebūt nesa­krīt ar zemeslodes dienvidpolu. Pēc Hanstena aprēķina, dienvidpols atrodas apmēram uz 70° platuma un 130° ga­ruma, bet, pēc Diperē apgalvojuma, — uz 135° garuma un 70° 30' platuma. Nācās pārnest kompasu dažādās vietās uz kuģa un tad ņemt vidējos rādījumus. Daudzreiz vaja­dzēja ņemt palīgā arī lāgu, lai aprēķinātu nobraukto ceļu, bet tas bij visai nedrošs līdzeklis, jo kuģa kurss izlocījās pa līkumotām līnijām un pieturas punkti mainījās nemitīgi.

Beidzot, 18. martā, pēc divdesmit veltiem izlaušanās mēģinājumiem «Nautils» palika stāvam galīgi iestrēdzis. Tie vairs nebij ne ledus lauki, nē ledus blāķi, bet bezga­līga, nekustīga citcitā sablīvētu ledus kalnu grēda.

— Ledus! Sastrēgums! — kanādietis teica.

Es saprotu, ka kanādietim, tāpat kā visiem polārajiem jūrniekiem, kas te bij ieradušies pirms mums, tas bij ne­pārvarams šķērslis. Ap pusdienas laiku saule uz mirkli parādījās pie debesīm; kapteinis pēc diezgan rūpīga mē­rījuma aprēķināja, ka mēs atrodamies uz 51° 30' garuma un 67° 39' dienvidu platuma. Tā jau bij ļoti tāla vieta antarktiskajos apvidos.

Klaja jūra vairs nekur nebij saskatāma. Zem «Nautila» durkļa pletās plašs, paugurains klajums ar salauzītiem, lieliem ledus gabaliem, ar spocīgi veidotām ledus šķel­tnēm, gluži kā upes virspusē īsi pirms ledus iešanas, tikai daudz milzīgākos apmēros. Vietvietām divi simti pēdu augstu gaisā slējās virsotnes ar smailiem galiem, tālāk — stāvas klintis ar asām smailēm pelēksnējā krāsā, kurās kā milzu spogulī atspīdēja miglas aizplīvurotas saules retie stari. Un pār visu šo tuksnesīgo apvidu bij drausmīgs klu­sums, ko tikai lāgu lāgiem iztrauca kāda vētras putna vai dūnu pīles spārnu šalkoņa. Te viss likās apledojis, arī skaņa.

«Nautilam» tomēr pārgalvīgajā gaitā nācās apstāties šo ledus kalnu priekšā.

— Profesora kungs, — Neds Lends man kādu dienu teica, — ja jūsu kapteinim tomēr izdosies aizkļūt tālāk…

— Un tad?

— Tad viņš ir patiešām apbrīnojams cilvēks.

—- Kāpēc, Ned?

— Tāpēc, ka nevienam nav iespējams izlauzties cauri šim ledus sastrēgumam. Jūsu kapteinis var daudz ko, bet — velns lai parauj! — par dabu stiprāks nav neviens. Kur tā novilkusi robežu, tur jāapstājas gribot negribot.

— Tā tas ir, Ned Lend. Tomēr man gribētos redzēt, kas slēpjas aiz šiem ledus kalniem. Tāda siena mani visvairāk uzbudina.

— Profesora kungam taisnība, — Konsels teica. — Sie­nas izdomātas tikai tāpēc, lai kaitinātu zinātņu vīrus. Vis­pār tās ir pilnīgi liekas.

— Na! — kanādietis atsaucās. — Kas aiz šiem ledus kalniem atrodas, tas sen zināms.

— Kas tad? — es apvaicājos.

Ledus! Sastrēgums! — kanādietis teica.

— Ledus un tikai ledus!

— Jūs, Ned, par to esat pārliecināts, — es teicu, — es turpretī — ne. Un tāpēc es pats gribētu redzēt.

-— Nu, profesora kungs, — kanādietis atbildēja, — no tādas iedomas jums gan nāksies atteikties. Pietiek jau ar to, ka esat aizkļuvuši līdz ledus sablīvējumam, tālāk ne­tiksiet ne jūs, ne jūsu kapteinis Nēmo, ne viņa «Nautils». Un, vai nu viņš to grib, vai ne, mēs griezīsimies atpakaļ uz ziemeļiem, pareizāk sakot, uz godīgu ļaužu apdzīvo­tām zemēm.

Man bij jāatzīst, ka Nedam Lendam taisnība. Tā kā kuģi nav būvēti braukšanai starp ledus kalniem, tad pie šāda sablīvējuma tiem jāapstājas.

Patiešām, neskatoties uz visām pūlēm un mēģinājumiem sašķelt ledus blāķus, «Nautils» bij spiests palikt mierā. Parasti jau tā ir, ja kāds nevar tikt tālāk uz priekšu, tad viņam jāgriežas atpakaļ pa paša nobraukto ceļu. Bet mums bij tikpat neiespējami griezties atpakaļ kā tikt uz priekšu, jo visas plaisas aiz mums bij aizvērušās, un, ja «Nautils» paliktu uz vietas, arī tas iesaltu ledū.

Ap diviem naktī mēs jau kaut ko tādu piedzīvojām: kuģa sienas apbrīnojami ātri pārvilkās ar gāles kārtu. Man jāatzīstas, ka kapteinis Nēmo rīkojās pārāk neuz­manīgi.

Es patlaban biju izgājis uz klāja. Kapteinis, kas jau labu laiku bij novērojis apkārtni, man sacīja:

— Nu, profesora kungs, ko jūs tagad domājat?

— Es domāju tā, ka mēs esam ieslēgti.

— Ieslēgti? Kā jūs to saprotat?

■— Ka mēs vairs nevaram virzīties ne uz priekšu, ne atpakaļ, ne uz labo, ne uz kreiso pusi. Manuprāt, to pa­rasti mēdz saukt par «ieslēgti».

— Tātad jūs, Aronaksa kungs, domājat, ka «Nautilam» nav iespējams izkļūt no šejienes?

— Liekas gan, ka grūti, jo ir jau vēls gadalaiks, uz ledus uzlūšanu vai izklīšanu nevaram cerēt.

— Ak, profesora kungs, — kapteinis Nēmo atbildēja ironiski, — jūs vienmēr paliekat tas pats! Jūs redzat tikai kavēkļus un šķēršļus. Tomēr es apgalvoju jums, ka «Nau­tils» ne tikai izkļūs laukā no šejienes, bet brauks vēl tālāk.

— Vēl tālāk uz dienvidiem? — es vaicāju, cieši norau- dzīdamies kapteinī,

Ja «Nautils» paliktu uz vietas, tas iesaltu ledū.

— Jār profesora kungs. Mēs braucam uz polu.

— Uz polu! — es iesaucos, nevarēdams apslēpt savu neticību.

— Jā, — kapteinis atbildēja. — Uz dienvidpolu, uz to līdz šim nepazīstamo punktu, kur krustojas visi zemeslo­des meridiāni. Jūs zināt, ka es ar «Nautilu» daru visu, kas man ienāk prātā.

Jā! To es zināju. Es pazinu šo līdz neprātam pārdrošo cilvēku. Bet pārspēt visus tos kavēkļus, kuri te vēl daudz lielāki nekā pie ziemeļpola, ko nav sasnieguši pat vis­drošākie jūrnieki! Vai tā nav gluži ārprātīga iedoma?

Man pat ienāca prātā apvaicāties kapteinim Nēmo, vai viņš jau nav kādreiz bijis pie dienvidpola, ko neviena cilvēka kāja vēl nav skārusi.

— Nē, profesora kungs, — viņš man atbildēja, — mēs to atklāsim abi kopā. Kur citiem nelaimējās, man laimē­sies! Nekad vēl es ar savu «Nautilu» neesmu bijis tik tālu dienvidpola jūrās, bet es jums atkārtoju: mēs brauk­sim vēl tālāk.

— Es gribētu jums ticēt, kapteiņa kungs, — es iebildu mazliet ironiski. — Teiksim, es ticu jums! Tātad tikai dosimies uz priekšu! Nekādi kavēkļi mūs nevar aizturēt! Salauzīsim šos ledus kalnus! Uzspridzināsim tos gaisā, bet, ja ledus kalni nepadosies, pieliksim «Nautilam» spārnus, lai pārlido tiem pāri!

— Tiem pāri, profesora kungs? — kapteinis Nēmo lēni atkārtoja. — Kāpēc pāri, ja mēs varam arī pa apakšu?

-— Pa apakšu! — es iesaucos.

Un piepeši man atausa jausma par kapteiņa nodomiem. Nu es sapratu. «Nautila» apbrīnojamās spējas viņš do­māja izlietot arī šajā pārcilvēciskajā pasākumā.

— Es redzu, profesora kungs, ka mēs sākam mazliet saprasties, — kapteinis teica un it kā pasmaidīja. — Jūs redzat tikai iespēju, es turpretim esmu pārliecināts par šā pasākuma pilnīgu izdošanos. Kas nav iespējams paras­tam kuģim, tas «Nautilam» viegli veicams. Ja pie pola atrodas kontinents, «Nautils» piebrauks un apstāsies pie tā. Bet, ja tur ir brīva jūra, tas nokļūs līdz pašam polam.

— Ir jau pareizi, — es atbildēju, kapteiņa loģikas sa­valdzināts. •— Ja jūras virspuse ar ledus kārtu pārklāta, tās dziļumi ir brīvi pēc tā vispārējā likuma, ka jūras ūdens blīvums stāv tiešā sakarā ar temperatūru virs sasalšanas grāda. Ja gluži nemaldos, tad ūdenī nogrimušo

ledus slāņu daļas attiecas pret virsūdens daļu kā četri pret vienu,

— Apmēram tā, profesora kungs. Pret katru pēdu virs ūdens tāds ledus kalns iegrimst zem tā ar trim. Tātad, ja šie ledus kalni virs ūdens nepaceļas pāri simt metriem, zem līmeņa tie arī nenogrimst vairāk par trīs simti. Un ko gan «Nautilam» nozīmē šie trīs simti metru?

— Nekā, kapteiņa kungs.

— Tas spēj nonirt vēl dziļāk ūdens slāņos, kur ūdens temperatūra ir vienāda, un tur pilnīgi bez bažām pār­laist trīsdesmit vai četrdesmit grādu aukstumu ūdens virspusē.

— Pareizi, ļoti pareizi, kapteiņa kungs, — es teicu gluži sajūsmināts.

— Vislielākās grūtības ir tās, — kapteinis Nēmo teica, — vairāk dienu palikt zem ūdens un neatjaunot «Nautila» gaisa krājumu.

— Tikai tas! — es izsaucos. — «Nautilam» taču ir lieli papildu rezervuāri. Ja tos piepildām ar gaisu, tad mums ir uzkrāts nepieciešamais skābekļa daudzums.

— Jauki izdomāts, Aronaksa kungs, — kapteinis atbil­dēja smaidīdams. — Bet, lai jūs vēlāk neapvainotu mani pārgalvībā, es gribu jau iepriekš pateikt savus iebil­dumus.

— Ko jūs vēl varētu iebilst?

— Tikai vienu. Ja ap dienvidpolu ir jūra, tad ļoti iespējams, ka tā viscaur pārklāta ar ledu un ka mums nemaz nav iespējams pacelties ūdens virspusē.

— Lai arī tā, kapteiņa kungs. Bet jūs aizmirstat, ka «Nautilam» ir durklis, ar kuru tas iespēj pa diagonāli pāršķelt ledus segu.

— Skat, profesora kungs! Šodien jūs esat asprātīgs!

— Un tad, kapteiņa kungs, — es runāju tālāk, arvien vairāk sajūsminādamies, — kāpēc dienvidpola apkārtnē lai neatrastos brīva jūra tāpat kā pie ziemeļpola? Auk­stuma pols un ģeogrāfiskie poli nesakrīt ne dienvidu, ne ziemeļu puslodē, un, kamēr vēl nav pierādīts pretējais, varam iedomāties, ka šajos divos zemeslodes galējos pun­ktos atrodas vai nu kontinents, vai no ledus brīva jūra.

— Arī es domāju tāpat, Aronaksa kungs, — kap­teinis Nēmo atbildēja. — Tikai es jums aizrādīšu, ka, līdz šim tā apstrīdējuši manu projektu, jūs tagad atkal minat tik daudz pierādījumu man par labu,

Kapteinim Nēmo bij taisnība. Es itin kā gribēju pārspēt viņu drosmē! Es galu galā biju tas, kas viņu vilināja uz dienvidpolu! Es gribēju viņu pārspēt, es aizsteidzos vi­ņam priekšā!… Un tomēr es biju tikai naivs ģeķis! Kap­teinis Nēmo daudz labāk zināja visus iebildumus par un pret šajā jautājumā; tagad viņš uzjautrinājās, redzot, ka arī mani spārno ilgas redzēt neiespējamo.

Tomēr viņš nezaudēja laiku. Pēc dotās zīmes tūliņ ienāca kapteiņa palīgs. Abi viņi steigšus pārmainīja dažus vārdus savā nesaprotamajā valodā, un, vai nu tāpēc, ka iepriekš jau iepazīstināts, vai arī tāpēc, ka šo plānu tu­rēja par pilnīgi izpildāmu, palīgs neizrādīja nekāda pār­steiguma. Bet, lai cik liela bij viņa aukstasinība, Konselam tā nebij mazāka, kad es pastāstīju par mūsu nodomu aiz­sniegt dienvidpolu. «Kā profesora kungam tīk,» — tāda bij krietnā puiša atbilde, ar to man bij jāapmierinās. Bet, kad runāju ar Nedu Lendu, es redzēju, ka tā pleci vēl nekad tik augstu nebij sarāvušies.

— Redzat, profesora kungs, — viņš teica, — man ir žēl jūs un kapteiņa Nēmo.

— Bet mēs taču braucam uz polu, meistar Ned Lend.

— Iespējams tikai, ka to nekad neredzēsiet.

Un viņš aizgāja uz savu kajīti — «lai nesataisītu kādas nepatikšanas», kā viņš noteica.

Pa to laiku jau bij sākusies sagatavošanās uz šo pār­drošo mēģinājumu. «Nautila» sūkņi ar vislielāko spiedienu pildīja rezervuāros gaisu. Ap pulksten četriem kapteinis Nēmo paziņoja man, ka klāja lūka tiks noslēgta. Es vēl pametu pēdējo skatienu uz ledus sablīvējumu, kuru pat­laban taisījāmies pievārēt. Laiks bij skaidrs, gaiss diezgan tīrs, temperatūra divpadsmit grādu zem nulles, bet, tā kā vējš bij norimis, tad gaiss nelikās tik salts.

Kādi desmit vīri izkāpa uz «Nautila» klāja un, ar kap­ļiem strādādami, drīz atbrīvoja kuģi no ledus. Puslīdz viegli veicams darbs, jo jaunais ledus samērā vēl bij plāns. Tad mēs visi atkal nogājām kuģa iekštelpās. Visi rezervuāri tika pieplūdināti ar ūdeni zem kuģa peldlīnijas. Tūliņ arī «Nautils» sāka ienirt ūdenī.

Es biju apsēdies salonā kopā ar Konselu. Pa vaļējiem iluminatoriem mēs varējām aplūkot dienvidpola jūras dzīles. Termometrs sāka celties. Manometra rādītājs sāka svērties atpakaļ.

Kā jau kapteinis Nēmo iepriekš bij teicis, trīs simti metru lielā dziļumā mēs braucām zem izlīkumotiem iedus slāņiem. Bet «Nautils» ienira arvien dziļāk. Patlaban tas bij jau astoņi simti metru zem jūras līmeņa. Ūdens virs­pusē termometrs rādīja divpadsmit grādu, te tikai vairs vienpadsmit. Vairāk nekā par grādu temperatūra jau bij kāpusi. Nebūs vēl sevišķi jāpiemin, ka ar īpašiem aparā­tiem apkurinātā «Nautila» iekšējās telpās siltums bij daudz lielāks. Kuģis tika virzīts ar vislielāko noteiktību.

— Ja profesora kungs atļauj, es teikšu, ka viņš tomēr izkļūs cauri, — Konsels sacīja.

— Bez šaubām, — es atteicu pilnīgi pārliecināts.

Pa šo pilnīgi brīvo ūdens klaju «Nautils» brauca tiešā virzienā uz dienvidpolu, nenovērsdamies no piecdesmit otrā meridiāna. No 67° 30' līdz 90° vēl palika divdesmit un divarpus platuma grāda jeb mazliet vairāk nekā pieci simti ljē. «Nautils» brauca caurmērā sešas jūdzes stundā — tātad ar ātrvilciena straujumu. Ja kuģis to izturētu, tad četrdesmit stundās mēs būtu pie dienvidpola.

Naktī mēs ar Konselu, jaunās ainavas savaldzināti, ilgu laiku palikām pie salona iluminatora. Jūra visapkārt bij gaiši pārredzama mūsu elektriskā prožektora gaismā. To­mēr tā izrādījās pilnīgi tuksnesīga. Nevienas zivs nere­dzēju šajos ūdeņos zem ledus blīvas. Tās izlieto šo spraugu tikai izejai no antarktiskā okeāna uz brīvajām polāro apgabalu jūrām. Mēs braucām ļoti ātri. Tas bij nomanāms no kuģa garā tērauda korpusa trīsām.

Ap diviem rītā es likos pāris stundu nogulējies. Kon­sels mani uzmodināja. Iedams pa gaiteņiem, es nesastapu kapteini Nēmo, tāpēc nodomāju, ka viņš ir stūrmaņa ka­bīnē.

Otrā rītā, 19. martā, es atkal jau biju savā vietā pie salona iluminatora. Elektriskā laga rādīja, ka «Nautila» ātrums pamazinājies. Redzams, tas lēnām cēlās augšup, pamazām iztukšodams savus rezervuārus.

Sirds man pukstēja strauji. Vai mēs izcelsimies jūras virspusē ieelpot svaigu gaisu?

Nē! Spējš trieciens man lika saprast, ka esam atdūru- šies pret ledus slāņu biezo, iegrimušo daļu. Patiešām mēs, jūrnieku valodā runājot, bijām atdūrušies pret «dibenu» — tikai vārda otrajā nozīmē .un pie tam trīs tūkstoši pēdu lielā dziļumā. Tātad virs mums bij četri tūkstoši pēdu biezs ledus, no kura tūkstoš pēdu tas pacēlās virs līmeņa.

Durvis atvērās, un kapteinis Nēmo parādījās tajās.

Tātad ledus še bij vēl biezāks nekā tur, kur mēs ienirām. Tas nebij nekāds iepriecinošs atklājums.

Tajā dienā «Nautils» vēl vairāk reižu mēģināja pacel-^ ties, bet ikreiz atdūrās pret ledus sienām, kuras aizšķēr­soja eju augšup. Pret tām viņš dažkārt atsitās pat deviņi simti metru dziļumā, no kā varēja spriest, ka ledus bie­zums ir tūkstoš divi simti metru, no kuriem trīs simti metru pace|as virs ūdens līmeņa. Tātad še ledus jau bij divreiz biezāks nekā tur, kur «Nautils» ienira zem ūdens.

Es rūpīgi atzīmēju katras vietas dziļumu un tādā kārtā ieguvu visu šo zemūdens slāņu pārskatāmu izloka līniju.

Vakarā nekāda pārmaiņa nebij manāma mūsu apkārtnē. Tāds pats ledus četri simti un pieci simti metru dziļumā. Manāms gan, ka tas kļūst plānāks, bet kas zina, cik biezs tomēr vēl bij slānis starp mums un okeāna virspusi!

Pulkstenis bij astoņi. Jau pirms četrām stundām pēc ikdienas paraduma vajadzēja atjaunot «Nautila» gaisa krājumus. Tomēr es vēl nejutu skābekļa trūkumu, lai gan kapteinis Nēmo nemaz nebij izlietojis savus papildu krā­jumus no rezervuāriem.

Bet miegs tajā naktī bij grūts. Pārmaiņus mani māca cerības un bailes. Vairāk reižu es atmodos. «Nautils» savā gaitā taustījās joprojām tālāk. Ap trim rītā es novēroju, ka ledus slānis iesniedzas vairs tikai piecdesmit metru dziļi. Simt piecdesmit pēdas mūs vēl šķīra no ūdens virs­puses. Ledus sablīvējumi pamazām atkal izvērsās ledus laukos. Kalnu vietā nāca klajums.

Es vairs nenovērsu acis no manometra. Mēs nemitīgi cēlāmies augšup pa diagonāli, ieslīpi garām elektriskajā gaismā zibošam, mirdzošam ūdens līmenim. Ledus sastrē­gums no augšas un tāpat no apakšas nolaideni kļuva plā­nāks. Ar katru jūdzi plānāks un plānāks.

Beidzot, neaizmirstamajā 19. martā ap sešiem no rīta, durvis atvērās un kapteinis Nēmo parādījās tajās.

— Mēs esam brīvā jūrā! — viņš teica.