20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

XX TORRESA JŪRAS ŠAURUMS

Naktī no 27. uz 28. decembri «Nautils» atstāja Vani­koro un ārkārtīgi ātri devās projām dienvidrietumu vir­zienā. Trijās dienās kuģis nobrauca septiņi simti piec­desmit ljē lielu atstatumu starp Laperūza salu grupu un Jaungvinejas dienvidaustrumu krastu.

1868. gada 1. janvāra rītā Konsels iznāca pie manis uz klāja.

«— Vai profesora kungs atļaus, — brašais puisis teica,

— novēlēt viņam laimīgu Jaungadu?

— Protams, Konsel! Tikai gluži tāpat, it kā es patla­ban būtu Parīzē, savā Botāniskā dārza kabinetā. Pieņemu tavu apsveikumu un pateicos. Es gan gribētu vaicāt — ko tu saproti ar vārdiem «laimīgu Jaungadu» tajos ap­stākļos, kādos mēs atrodamies? Vai tu šo laimi saskati mūsu gūstniecības nobeigumā vai šā dīvainā ceļojuma tur­pinājumā?

— Patiešām, — Konsels atbildēja, — es nezinu, ko pro­fesora kungam sacīt. Tiesa, mēs šeit pieredzam brīnišķas lietas, un divu mēnešu laikā par garlaicību sūdzēties mums nav bijis iemesla. Bet pēdējais brīnums vienmēr vispārsteidzošākais, un, ja tā turpināsies, es nezinu, kā tas viss beigsies! Man šķiet, ka tāda izdevība mums ne­kad vairs negadīsies.

— Nekad, Konsel.

— Turklāt kapteinis Nēmo pilnīgi attaisno savu latīņu vārdu. Viņš mūs nemaz neapgrūtina, liekas, ka viņa ne­pavisam nebūtu pasaulē.

— Pilnīgi pareizi, Konsel!

— Tāpēc domāju, ka profesora kungam nebūs nepatī­kami, ja teikšu, ka šis gads būs laimīgs tad, ja varēsim dabūt redzēt itin visu …

— Itin visu redzēt, Konsel! Tas gan laikam būs pārāk ilgi. Un ko domā Neds Lends?

— Neds Lends domā gluži pretēji, — Konsels atteica.

— Viņam ir prozaisks saprāts un valdonīgs vēders. Vi­ņam apnicis ik dienas aplūkot zivis un ēst tās. Kā īsts an­glosaksis viņš nevar iztikt bez vīna, maizes un gaļas; Neds Lends pieradis pie bifšteka un nebaidās mērenas degvīna vai džina devas.

— Par sevi es varu teikt, Konsel, ka šajā ziņā nemaz nejūtos slikti un esmu gluži labi pielāgojies šā kuģa režīmam.

— Es arī, — Konsels atbildēja. — Tāpēc tikpat cieši esmu noņēmies palikt kā meistars Lends bēgt. Tātad, ja šis jaunais gads nebūs laimīgs man, tad tāds būs Nedam Lendam, un otrādi. Tādā kārtā viens no mums katrā ziņā būs apmierināts. Un es beidzot profesora kungam novēlu tieši to, ko profesora kungs vēlas.

— Paldies, Konsel! Tikai par dāvanām gan ieminies kādreiz vēlāk, bet šimbrīžam apmierinies ar sirsnīgu rokas spiedienu. Patlaban man vairāk nav iespējams.

— Profesora kungs vēl nekad nav bijis tik devīgs, — Konsels atteica.

Pēc tam krietnais puisis aizgāja.

2. janvārī mēs jau bijām nobraukuši vienpadsmit tūk­stoši trīs simti četrdesmit jūdzes jeb pieci tūkstoši divi simti piecdesmit ljē pēc izbraukšanas no Japānas jūras. «Nautila» priekšā tagad bij bīstamie Koraļļu jūras ūdeņi iepretim Austrālijas ziemeļaustrumu krastiem. Mūsu ku­ģis dažu jūdžu atstatumā nobrauca garām nodevīgajam sēklim, uz kura Kuka kuģi 1770. gada 10. jūnijā tikko neaizgāja bojā. Kuka kuģis uzdūrās kādai klintij un neno­grima tikai tāpēc, ka koraļļu gabals, kas to ielauza, bij atlūzis un palicis turpat caurumā.

Es ļoti vēlējos aplūkot šo trīs simti sešdesmit ljē garo zemūdens rifu, pret kuru nemitīgi putās sakultā jūra gāzās ar šausmīgu spēku un pērkona dārdu. Bet tajā brīdī «Nautils» ar slīpu stūres pagriezienu mūs aizrāva lielā dziļumā, un man nelaimējās aplūkot šīs augstās koraļļu sienas. Bij jāapmierinās ar dažādām mūsu tīklu izzve­jotām zivju sugām. Starp tām bij kāda skumbriju pasuga tunču lielumā, ar šķērssvītrām gar zilganajiem sāniem, kuras nozūd, tiklīdz zivs nobeidzas. Šīs zivis bariem se­koja kuģim un piegādāja mums lielisku pārtiku. Tiklos gadījās arī jūras karūsas, ne garākas par pieciem centi­metriem, tās garšoja kā doradas; bij arī lidojošās zivis, īstas jūras bezdelīgas, kas tumšās naktīs ar savu fosfora spīdumu apgaismoja ūdeni un gaisu. Starp moluskiem un zoofītiem es tīkla acīs atradu ieķērušās arī alcionārijas, «āmuriņus», kadranus, ceritas, hialas. No augiem te bij sastopamas krāšņas peldošās aļģes, laminārijas un makro- cistas ar gļotainām porām; es ievācu arī brīnišķīgo Ne- mastoma gelirtiaroide, kura jāpieskaita vislielākajiem mu­zeju retumiem.

Pēc četru dienu brauciena pa Koraļļu jūru 4. janvārī mēs ieraudzījām Jaungvinejas krastus. Kapteinis Nēmo pastāstīja, ka viņš esot nodomājis pa Torresa jūras šau­rumu iekļūt Indijas okeānā. Tas arī bij viss, ko es dabūju zināt. Nedam bij liels prieks, jo mēs tuvojāmies Eiropas jūrām.

Torresa šaurumu uzskata par tikpat bīstamu kā Koraļ]u jūru, jo tajā atrodas daudz rifu un gar tā krastmalām dzīvo mežonīgās papuasu ciltis. Šis šaurums atdala Austrā­liju no Jaungviņējas.

Jaungvineja ir četri simti ljē gara un simt trīsdesmit ljē plata, bet tās platību rēķina uz četrdesmit tūkstošiem ģeogrāfisko ljē. Tā atrodas uz 0° 19' un 10° 2' dienvidu platuma un 128° 23' un 146° 15' garuma. Ap pusdienas laiku, kad kapteiņa palīgs mērīja saules augstumu, es sa­skatīju salas līdzenumam pāri paceļamies Arfalksa kal­nāju, kas slējās augšup pa terasēm un nobeidzās ar smai­lām virsotnēm.

Šo jūras šaurumu atklāja portugālis Fransisko Serrāno 1511. gadā, pēc tam to apmeklējuši daudzi pasaules ap­braucēji: dons Hosē de Menezess 1526., Grihalva 1527., spāniešu ģenrālis Aivars de Saavedra 1528., Hugo Ortess 1545., holandietis Sautens 1616., Nikolā Sruiks 1753. gadā; pēc tam Tasmans Darmjē, Fimels, Karterē, Edvardss, Bu- genvils, Kuks, Forests, Maklūrs un Dantrkasto 1792., Dip- reijs 1823. un Dimons Dirvils 1827. gadā. «Te ir visu Me- lanēzijas melnādaino šūpulis,» bij teicis Rienci, un tāpēc es nebrīnītos, ja šajā ceļojumā gadījums man atļautu iepa­zīties ar bīstamajiem andamaniešiem.

Tātad «Nautils» bij nokļuvis pie viena no visbīstamā­kajiem jūras šaurumiem, kurā paši drosmīgākie jūrnieki tikko uzdrošinās iebraukt, pie šauruma, pa kuru izbrauca Luijs Torress, atgriezdamies no ceļojuma pa dienvidu jūrām Melanēzijā, un kur Dimona Dirvila korvetes 1840. gadā uzskrēja sēklī, pie tam tikko neaizgāja bojā ar visu kravu un ļaudīm. Pat «Nautilam», tik drošam pret visām jūras briesmām, nācās sargāties no koraļļu rifiem.

Torresa šaurums ir aptuveni trīsdesmit četras ljē plats, piesēts neskaitāmām salām, saliņām, rifiem un klintīm, tāpēc gandrīz nav iespējams izbraukt tam cauri. To ievē­rojot, arī kapteinis Nēmo visai rūpīgi gatavojās šim brau­cienam. Viļņu virspusē šūpodamies, «Nautils» palēnām slīda uz priekšu.

Izlietodami gadījumu, mēs ar abiem saviem biedriem bijām novietojušies uz allaž tukšā klāja. Mums priekšā bij stūrmaņa kabīne, un, ja nemaldos, arī pats kapteinis Nēmo atradās tur un personiski vadīja «Nautilu».

Man priekšā bij vislabākās jūras šauruma kartes, kuras zīmējuši inženieris hidrogrāfs Vengandons Dimulēris un mičmanis Kupvāns-Dibuā, tagadējais admirālis, majora Di­mona Dirvila.pēdējā pasaules apceļojuma dalībnieks. Līdz ar kapteiņa Kinga zīmētajām tās bij vissīkākās kartes, pēc kurām orientēties šīs šaurās spraugas jūklī, un es tās pē­tīju ar vislielāko uzmanību.

Jūra nikni mutuļoja ap «Nautilu». No dienvidaustru­miem uz ziemeļrietumiem straume skrēja ar divarpus jūdzes lielu ātrumu, un viļņi plīsa pret koraļļu rifiem, kas nemitīgi rēgojās virs ūdens.

— Kas par negantu jūru! — Neds Lends teica.

— Patiešām nejauka, — es atsaucos, — un nepiemērota pat tādam kuģim kā «Nautils».

— Jādomā, ka šis nolādētais kapteinis labi zina savu ceļu, — kanādietis piemetināja. — Es redzu koraļļu šķaut­nes, kurām pieduroties vien kuģis sadruptu gabalu ga­balos!

Stāvoklis tiešām bij bīstams, tomēr «Nautils» it kā ar burvības izmaņu slīdēja pa šo drausmīgo klinšu spraugām. Viņš nebūt neturējās pa Dimona Dirvila «Astrolaba» un «Centības» avārijas ceļu, bet virzījās vairāk pret zieme­ļiem, nobrauca ap Mereja salu un pagriezās uz dienvid­rietumiem pret Kumberlenda šaurumu. Man jau šķita, ka tas dosies tieši uz šaurumu, bet tad kuģis spēji pavērsās atpakaļ uz ziemeļrietumiem, izslīda pa neskaitāmu nepa­zīstamu salu un saliņu spraugām un izbrauca pretim Taunda salai un Bīstamajam kanālam.

Es atkal jautāju sev, vai kapteinis Nēmo, būdams pār­drošs līdz neprātam, tiešām dosies tajā spraugā, kur Di­mona Dirvila korvetes uzskrēja sēklī, kad kuģis otrreiz mainīja virzienu, pavērsās tieši pret rietumiem un brauca uz Gveboroaras salu.

Bij ap trim pēcpusdienā. Viļņi bij aprimušies un jūras paisums sasniedzis gandrīz visaugstāko pakāpi. «Nautils» tuvojās šai salai, kuru ar tās pandāniem apaugušo krast­malu es vēl tagad tikpat kā redzu. Mēs no tās bijām ap divi jūdzes attālu. Piepeši spējš trieciens nogāza mani zemē. «Nautils» bij atdūries pret kādu zemūdens klinti un palika stāvam, mazliet uz kreiso pusi sašķiebies.

Atkal kājās piecēlies, es uz klāja ieraudzīju kapteini Nēmo ar tā palīgu. Viņi aplūkoja kuģa stāvokli un pār­mija pāris vārdu savā nesaprotamajā valodā.

Tāds nu bij stāvoklis. Divi jūdzes attālu pāri kuģa la­bajiem sāniem bij redzama Gveboroaras sala, izstiepusies no ziemeļiem uz rietumiem kā milzeņa roka. Dienvidaus­trumu pusē jau parādījās vairākas bēguma atsegtas

«Nautils» bij atduries pret kādu zemūdens klinti.

koraļļu rifu šķautnes. Mēs bijām pilnīgi uz sēkļa jūrā, kur paisumi nav lieli, un tāpēc izredzes «Nautila» pacelšanai bij visai mazas. Stipri būvētais kuģa korpuss gan nemaz nebij iedragāts. Bet, ja arī tam nebij ne lauzuma, ne sūces, tomēr kapteiņa Nēmo zemūdens kuģim draudēja liktenis uz visiem laikiem palikt pienaglotam uz šās klints.

Kamēr man tādas domas jaucās pa galvu, kapteinis Nēmo, allaž nosvērts, nerādījās ne uztraukts, ne saniknots.

— Nelaimes gadījums? — es iejautājos.

— Nē, tikai gadījums, — viņš atbildēja.

— Bet gadījums, — es piebildu, — kura dēļ jums var­būt būs jāpaliek par ienīstās zemes iemītnieku.

Kapteinis Nēmo ar savādu skatienu pavērās manī, tad atraidoši pakratīja galvu. Viņš man lika saprast pietiekami skaidri, ka nekas to nepiespiedīs spert kāju uz sauszemes. Pēc acumirkļa viņš teica:

— Un vispār, Aronaksa kungs, «Nautils» nemaz nav ap­draudēts. Vēl viņš jūs aizvizinās visbrīnišķīgākajos oke­āna apvidos. Mūsu ceļojums tikko sācies, un es nevēlos tik drīz atteikties no jūsu pavadonības goda.

— Tomēr, kaptein Nēmo, — es atbildēju, nereaģēdams uz zobgalību viņa pēdējā teikumā, — «Nautils» uzskrēja sēklī klajā jūrā paisuma laikā, bet paisums Klusajā oke­ānā parasti nav diez cik liels. Un, ja nu jūs negribēsiet izmest visu balastu — man tas liekas pavisam neiespē­jami —, tad nesaprotu, kā jūs kuģi dabūsiet nost no klints.

— Jums taisnība, profesora kungs, paisums Klusajā oke­ānā nav liels, — kapteinis Nēmo man atbildēja, — bet Torresa šaurumā starpība starp uzplūdu un atplūdu līme­ņiem tomēr ir pusotra metra. Šodien mums ir 4. janvāris, tātad pēc piecām dienām būs pilns mēness. Man būtu liels brīnums, ja šis patīkamais pilnais spīdeklis ūdens līmeni nepaceltu pietiekami augstu un tā neizdarītu man pakalpojumu, kādu es tikai 110 viņa vienīgā varu pieņemt.

To teicis, kapteinis Nēmo sekoja savam palīgam un de­vās pa trapu lejā «Nautila» telpā. Kuģis joprojām palika stāvam, itin kā koraļļu polipi būtu to jau iemūrējuši savā nesadragājamā cementā.

— Nu, profesora kungs? — Neds Lends apvaicājās, pēc kapteiņa aiziešanas uzkāpis pie manis.

— Labi, draugs Ned, mēs nogaidīsim 9. janvāra pai­sumu, Jo, izrādās, mēness būs tik laipns un nocels mūs no sēkja.

— Tik vienkārši?

— Tik vienkārši.

— Un kapteinis nemaz nedomā izmest attālāk enkurus, laist darbā mašīnas un ar ķēžu palīdzību lūkot nokļūt no klints?

— Kāpēc, ja pietiek ar paisumu? — Konsels vientiesīgi piezīmēja.

Kanādietis paskatījās Konselā un paraustīja plecus. Vecs jūrnieks tādu metodi nevarēja atzīt.

— Profesora kungs, — viņš teica, — varat man ticēt, ka šī dzelzs mučele vairāk nebrauks ne pa ūdens virsu, ne zem ūdens. Tā der vairs tikai nojaukšanai. Man šķiet, ka patlaban pienācis laiks izbeigt mūsu savienību ar kap­teini Nēmo.

— Draugs Ned, — es atbildēju, — es nebūt vēl neesmu atmetis visas cerības kā jūs par «Nautila» iespējām; pēc četrām dienām mēs dabūsim redzēt, ko spēj Klusā okeāna paisums. Pie tam jūsu bēgšanas priekšlikums būtu pie­ņemams kaut kur Anglijas vai Provansas krastu tuvumā. Jaungvinejas apkaimē tas ir pavisam kas cits, un šim pēļdējam līdzeklim laika būs allaž pietiekami, ja «Nautils» tiešām paliks uz sēkļa, ko es ieskatu par visai nepatīkamu gadījumu.

— Bet tad vismaz noderētu palūkot šo zemi? — Neds Lends tielējās. — Tur ir sala. Uz šās salas aug koki. Zem šiem kokiem droši vien ir sauszemes dzīvnieki, kas noder kotletēm un bifštekam, ko es tagad labprāt nobaudītu.

— Šajā ziņā draugam Nedam taisnība, — iejaucās Kon­sels, — un es pievienojos viņa domām. Vai profesora kungs nevarētu pierunāt kapteini Nēmo izcelt mūs malā — ja ne vairāk, tad lai mēs pavisam neaizmirstu soļot pa mūsu planētas cietākajām vietām?

— Palūgt varu, — es atteicu, — bet viņš droši vien nepiekritīs.

— Ja profesora kungs pamēģinātu, — Konsels neatlai­dās, — vismaz dabūtu zināt, cik daudz mēs varam rēķi­nāties ar kapteiņa laipnību.

Par lielu pārsteigumu, kapteinis atļāva, ko es viņam lūdzu. Viņš to darīja ļoti laipni un labvēlīgi, neprasījis no manis pat solījumu griezties atpakaļ. Bet gājiens pa Jaungvinejas salām ir briesmu pilns — es nevaru Nedam

Lendam ieteikt izkāpt malā. Labāk tad palikt par cietum­nieku uz «Nautila» nekā krist papuasu nagos.

Laiva bij apsolīta mūsu rīcībā rīt no rīta. Es nemēģi­nāju uzzināt, vai kapteinis Nēmo pats arī piebiedrosies mums. Man bij prātā, ka pat neviens no kuģa ļaudīm mūs nepavadīs, bet Nedam Lendam vienam pašam būs jātiek galā ar šo braucienu. Tomēr zeme nebij daudz tālāk par divām jūdzēm, un kanādietim tā bij vienkārši rotaļa — izvadīt vieglo laivu pa lielajiem kuģiem tik bīstamām rifu spraugām.

5. janvāra rītā laivu izcēla no tās nišas un pāri klājam nolaida jūrā. Divu cilvēku pietika šim darbam. Airi jau bij duļļos, mums atlika tikai sēsties savās vietās.

Ap astoņiem mēs, elektriskām šautenēm un cirvjiem ap­bruņojušies, aizbraucām no «Nautila». Jūra bij diezgan rāma. No zemes pūta lēns vējiņš. Konsels un es airējām dūšīgi, kamēr Neds Lends stūrēja laivu pa šaurajām spraugām starp rifiem un akmeņiem. Laiva bij viegli va­dāma un ātri slīdēja uz priekšu.

Neds Lends nevarēja apvaldīt savu prieku. Tas bij cie­tumam izbēdzis arestants, kuram prātā nenāca vairs griez­ties atpakaļ.

— Gaļu! — viņš izsaucās. — Mēs atkal dabūsim ēst gaļu un kādu vēl! īstu meža medījumu gaļu! Protams, bez maizes. Es nesaku, ka zivis sliktas, bet nevar taču no tām vien pārtikt. Svaiga, uz karstām oglēm cepta medī­juma gaļa mums būs tik patīkama pārmaiņa.

— Gardēdis! — Konsels atsaucās. — No viņa pļāpām man siekalas satek mutē.

— Vēl būtu jāzina, — es teicu, — vai šajos mežos vis­pār sastopams medījums vai arī tas ir tik liels, ka pats mednieks tam viegli var kļūt par laupījumu.

— Ak ko, Aronaksa kungs! — kanādietis atsaucās, pie tam paspīda cirvja asmenim līdzīgie zobi. — Ja cita četr­kāja tajā salā nebūs, es ēdīšu tīģeri — tīģera fileju.

— Draugs Neds ir bīstams, — Konsels piezīmēja.

— Lai 11u kā, — Neds Lends atsaucās, — vai nu tas ir četrkājis bez spalvām, vai spalvains divkājis — pirmais šāviens piekrīt man!

— Nu, — es atteicu, — meistars Lends atkal ar savām pārmērībām!

— Nebaidieties nekā, Aronaksa kungs, — kanādietis atsaucās, — airējiet droši! Nepaies ne divdesmit piecas minūtes, un es jums pasniegšu paša pagatavotu ēdienu.

Pusdeviņos «Nautila» laiva, laimīgi tikusi pāri Gvebo­roaras salas koraļļu gredzenam, viegli izbrauca un ap­stājās smilkšu sēklī.