20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

XVI GĀJIENS PA JŪRAS DIBENU

Taisnību sakot, šī kabīne bij «Nautila» ģērbistaba un arī tā arsenāls. Vairāk nekā ducis ūdenslīdēju apģērbu — skafandru karājās pie sienām, gaidīdami lietotājus.

Neds Lends, tos aplūkojis, neparko negribēja vilkt mu­gurā.

— Bet, krietnais Ned, — es mēģināju viņu pārliecināt, — citādi nevar, Krespo salas meži atrodas zem ūdens.

— Tas ir gan jauki! — harpūnists atņurdēja, nopraz­dams, ka viņa cerības uz meža putnu cepeti vējā. — Un jūs, Aronaksa kungs, līdīsiet tajā maisā?

— Jālien vien būs, meistar Ned.

— Kā gribat, profesora kungs, — harpūnists atbildēja.

— Es gan tur nelīdīšu iekšā, kamēr mani nepiespiedīs ar varu.

— Neviens jūs nespiedīs, meistar Ned, — kapteinis Nēmo viņu mierināja.

— Vai Konsels ari riskēs? — Neds apvaicājās.

— Es allaž esmu tur, kur mans kungs, — Konsels at­bildēja.

Uz kapteiņa saucienu ieradās divi matroži palīdzēt mums uzvilkt šos platos, ūdensnecaurlaidīgos kaučuka apģērbus bez šuvēm, kuri bij pagatavoti tā, ka varēja izturēt ievērojamu spiedienu. Tie bij kaut kas līdzīgs lokanām un atsperīgām bruņām. Skafandrs sastāvēja no ķiveres, vestes un biksēm. Bikšu galos — biezi zābaki ar smagām svina zolēm. Vestes audumu uz krūtīm satu­rēja izliektas vara stīpas, lai atturētu ūdens spiedienu un plaušām ļautu brīvi darboties. Piedurkņu galos bij lo­kani cimdi, tā ka nekas netraucēja pirkstu kustību.

Acīm redzot, šie pārlabotie skafandri bij nesalīdzināmi pārāki par vecajiem, slavenajiem astoņpadsmitajā gadu simtenī izgudrotajiem — ar korķa apvalku, bezpiedurkņu vesti, svārkiem un tā joprojām.

Kapteinis Nēmo un viens no viņa ļaudīm, no izskata īsts Herkuless, acīm redzot, ārkārtīgi spēcīgs, Konsels un es bijām ieģērbti skafandros. Atlika vēl tikai iebāzt galvu metāla čaulas bumbā. Bet pirms šīs operācijas es vēl palūdzu kapteinim atļauju aplūkot mums nodomātās šautenes.

Viens no «Nautila» kalpotājiem man atnesa pēc izskata vienkāršu šauteni; laide tai bij tērauda, tvertne tukšu vidu un diezgan prāva. Te bij uzkrāts saspiestais gaiss, bet ar vārstuļa kustināmās mēlītes palīdzību to pēc pa­tikas varēja ievadīt metāla caurulē. Aptverē bij ievietota kārba ar divdesmit elektriskām lodēm; ar sevišķu atsperi tās pārvietojās šautenes stobrā. Tikko viens šāviens bij izšauts, šautene acumirklī automātiski pielādējās no jauna.

— Kaptein Nēmo, — es teicu, — šis ierocis ir lie­lisks, un ar to viegli rīkoties. Es tikai vēlos drīzāk to izmēģināt. Bet kā īsti mēs nokļūsim jūras dibenā?

— Profesora kungs, patlaban «Nautils» nostājies dibenā, desmit metru dziļumā, mēs tūliņ varam sākt gājienu.

— Kā mēs izkļūsim no kuģa laukā?

— To jūs tūliņ redtēsiet.

Kapteinis Nēmo iebāza galvu bumbveidīgajā cepurē, Mēs ar Konselu darījām to pašu, pie tam kanādietis mums ironiski novēlēja laimīgas medības. Uzvalka augšgals no­beidzās ar vītņotu vara apkakli, kurai tika pieskrūvēta metāla kaska. Pa trim ar biezu stiklu aizsegtiem cauru­miem, galvu tikai pagriežot šīs bumbas iekšienē, bij iespē­jams pārredzēt visu apkārtni. Uz mūsu mugurām piestip­rinātie Rukveirola aparāti sāka darboties, un es tūliņ pamanīju, ka varu elpot pilnīgi brīvi.

Ar Rumkorfa lampu pie jostas, šauteni rokās — es gri­bēju iet. Bet, platajā uzvalkā ieslodzīts, ar svina zāba­kiem grīdai pienaglots, nevarēju pakustēties no vietas.

Tomēr arī tas jau bij paredzēts. Es jutu, ka no ģērb- istabas mani iebīda mazajā blakus telpā. Biedri, kurus tāpat virzīja, man sekoja. Es dzirdēju, ka ar segumu ap­sistās durvis aizvērās, un mēs atradāmies dziļā tumsā.

Pēc kāda brīža ass svilpiens ieskanējās man ausīs. Es sajutu itin kā savādu aukstumu paceļamies no kājām līdz pašām krūtīm. Acīm redzot, pa kādu krānu no ārie­nes tika ielaists ūdens, un tas patlaban piepildīja telpu. Tad atvērās kādas citas durvis «Nautila» sānos. Mūs apņēma puskrēsla. Acumirkli vēlāk mūsu kājas jau skāra jūras dibenu.

Un nu — kā lai es attēloju visus iespaidus un pie­dzīvojumus šajā zemūdens gājienā? Ar vārdiem nav iespē­jams pārstāstīt visus tos brīnumus! Ja jau otas nejaudā atgleznot ūdeņu neskaitāmās nokrāsas — kā to lai mēģi­nātu spalva?

Kapteinis Nēmo gāja pa priekšu, bet viņa biedrs se­koja dažus soļus mums iepakaļ. Mēs ar Konselu turējā­mies blakus, it kā caur savām metāla kaskām varētu arī sarunāties. Es vairs nesajutu ne savu uzvalku, ne zāba­kus, ne gaisa rezervuāru, ne gaisu, ne tās biezās bumbas svaru, kurā mana galva kuļājās kā rieksts savā čaulā. Visi priekšmeti ūdenī zaudēja tik daudz no sava svara, cik liels bij izspiežamā ūdens svars, un es nodomāju, ka šis Arhimeda atrastais fizikas likums ir visai patīkams. Es vairs nebiju nekāda nekustīga masa, un manu kustību brīvība bij diezgan plaša.

Augšzemes gaisma trīsdesmit pēdu dziļi jūras dibenā pārsteidza mani ar savu spilgtumu. Saules stari viegli izspiedās cauri šai ūdens blīvai un izdzēsa tā tumšo krāsu. Simt metru attālumā es skaidri varēju saskatīt visus priekšmetus. Tālāk jūras dzīle plaiksnījās gaišzilas atmirdzas nokrāsās, vēl tālāk blāvi zilsnīja, līdz beidzot sabiezēja necaurredzami melna. Patiešām, ūdens, kas mani apņēma, bij tikai blīvāks nekā gaiss tur augšā, bet tik­pat caurspīdīgs. Virs galvas es samanīju jūras rāmo līmeni.

Mēs droši gājām pa smalkas, cieti nogūlušas smilkts gludo paklāju; tas nebij rievains kā slīdošo viļņu izska­lotais liedags. Kā īsts reflektors tas ārkārtīgi spilgti at- plaiksnīja saules starus. Šī atspulga arī bij tā, kas caur- staroja katru ūdens molekulu. Vai es to jebkad biju

Mes droši gājām pa smalkas, cieti nogulušas smilkls gludo paklāju,

iedomājies, ka trīsdesmit pēdas dziļi zem ūdens varēšu redzēt tikpat skaidri kā augšā gaišā dienas laikā?

Ceturtdaļstundu mēs tā gājām pa kvēli mirdzošo, ne- jūtamiem gliemežnīcu putekļiem pārklāto smilkti. Slai- ( dais, zemūdens klintij līdzīgais «Nautila» korpuss pa­mazām izzuda, bet tā prožektoru tālu mestie stari ap­gaismoja ceļu atpakaļ, ja mums šajos ūdeņos uznāktu nakts. Par šo ierīci grūti spriest tam, kas uz sauszemes nekad nedabū redzēt tādas varenas elektriskās gaismas svītras. Tur putekļu pilnajā gaisā redzama tikai nespodra, miglaina atspulga, kamēr uz jūras, tāpat kā zem ūdens, elektrisko staru spožums parādās visā pilnībā.

Visu laiku mēs gājām bez apstājas, un smilkšu klajums visapkārt likās bezgalīgs. Ar izstieptām rokām es šķēlu ūdens aizkaru, kurš aiz manis tūliņ atkal noslēdzās, bet manas pēdas acumirklī izgludināja ūdens spiediens.

Drīz kaut kādi iztālēm tikai neskaidri saskatāmi priekš­meti sāka aptverami izveidoties manu acu priekšā. Es ieraudzīju pirmās krāšņo klinšu masas, visskaistākā veida zoofītiem izraibotas, un biju dziļi pārsteigts par šā apvida īpatnējo pievilcību.

Bij ap desmitiem no rīta. Saules stari diezgan slīpā leņķī skāra jūras līmeni un, ūdens lauzti, it kā prizmā apmirdzēja augus, klintis, aļģes, gliemežnīcas un polipus gar klints malām, kas laistījās visās septiņās spektra krā­sās. Tas bij īsts brīnums, krāšņums acīm, it visu krāsu nianses, īsts kaleidoskops, kurā jaucās zaļais ar dzelteno, oranžais ar mēļo, gaiši zilais ar tumši zilo, vārdu sakot, satrauksmēta gleznotāja paletes neaptveramās krāsas. Cik žēl, ka es nevarēju dalīties ar Konselu sajūsmā, kas manī strāvoja, un sacensties ar viņu izbrīnās saucienos! Cik žēl, ka nespēju kapteinim Nēmo un viņa pavadonim ar saprotamiem žestiem parādīt, ko pārdzīvoju un domāju! Cita nevarēdams, es runājos pats ar sevi, es kliedzu tajā vara kārbā, kas apņēma manu galvu, varbūt tā nevaja­dzīgi patērēdams vairāk gaisa, nekā tas bij atļauts.

Šīs spulgojošās ainavas priekšā Konsels bij tāpat ap­stājies kā es. Acīm redzot, brašais puisis atkal jau kla­sificēja šīs dažādās zoofītu un molusku sugas. Jūras dibens te bij pārklāts polipiem un adatādaiņiem, izīdām, iz­klaidu dzīvojošām kornulārijām, skarainām okulinām, ku­ras agrāk sauca par «baltajiem koraļļiem», sarainām, sēņ- veidīgām fungijām. puķes ziedam līdzīgajām jūras

anemonēm, jūras zvaigznēm un astrofitonām, šīm nāru austām mežģīnēm, kuras plīvoja no visvārīgākā ūdens saviļņojuma.

Patiešām žēl bij mīt virsū spīguļojošiem moluskiem, kuri tūkstošiem klāja smilkti, jūras sekstītēm, «āmuri­ņiem», donācijām, šiem veiklajiem lēkātājiem, strombu- siem ar eņģeļa spārniem, jūras zaķiem un neskaitāmiem citiem šā neiztukšojamā okeāna iemītniekiem. Bet jāiet vien bij, un mēs gājām uz priekšu, kamēr pār mūsu galvām plīvoja fizāliju gaišzilie taustekļi; opālveidīgās maigi rozā medūzas ar debess ziluma svītrotām apmalām it kā saulessargi mūs aizslēpa no spilgtiem stariem, un pelagejas ar savu fosforisko spīdumu varētu mums ap­gaismot ceļu, ja mēs ietu naktī.

Visi šie brīnumi mani aizturēja tikai uz nelielu brīdi, es tūliņ atkal sekoju kapteinim Nēmo, kas mani ar žestu aicināja līdzi. Drīz arī jūras dibens kļuva citāds. Aiz smilkšu klajuma sākās kramainu un kaļķainu gliemju dumbrājs. Tālāk gājām pāri aļģu laukam, kas bij no­audzis ar ūdens nenopostītiem, ārkārtīgi spēcīgiem jūras augiem. Šīs biezi noaugušās, maigās pļaviņas varēja sa­censties ar vismīkstākajiem cilvēka rokas austiem pa­klājiem. Kājas mina jūras zaļumu, un arī pār galvām mums šūpojās ūdensaugu seģene. Vairāk nekā divi tūk­stoši aļģu dzimtas, vītnēs savijušās, līgojās ūdens līmeņa virspusē. Es tur redzēju šūpojamies lentām līdzīgos fu- kusus, kā,bumbas vai cauruļveidīgās laurencijas, klados- tefijas ar' šaurām lapām un kaktusiem līdzīgās, vēdekļ­veidīgās rodimenas. Es novēroju, ka zaļie augi visvairāk turējās ūdens virspusē, kamēr sarkanie meklēja nelielu dziļumu, melnajiem un brūnajiem hidrofītiem atstādami pašas dziļākās okeāna dzīles.

Aļģes patiešām ir pats brīnišķīgākais augs pasaules florā. Tur sastopami vislielākie un arī vismazākie zemes­lodes augi. Ir tādi, kurus var saskaitīt četrdesmit tūk­stošus uz pieciem kvadrātmilimetriem, un atkal tādi, kuri vieni paši aizsniedz pieci simti metru lielu garumu.

Mēs bijām atstājuši «Nautilu» apmēram pirms pusotrām stundām. Tuvojās dienvidus. To es nopratu no taisni krītošajiem saules stariem, kuriem ūdenī nemanīja vairs nekāda lūzuma. Krāsu rotaļas maģija pamazām izgaisa, smaragda un safīra atblāzmas nodzisa virs mūsu galvām. Mēs gājām pa smilkšu klajumu, un mūsu soļi atbalsojās ārkārtīgi dobji. Pats mazākais troksnītis dzirdams tik spalgi, kā auss to uz sauszemes nebij pieradusi. Patiesībā ūdens ir četrreiz jutīgāks skaņu novadītājs nekā gaiss.

Tagad jūras dibens sāka spēji sliekties lejup. Gaisma kļuva vienmuļīga. Mēs bijām nonākuši simt metru lielā dziļumā un pakļuvuši zem desmit atmosfēru spiediena. Bet mans skafandrs bij tā ierīkots, ka es nesajutu ne mazākās neērtības. Tikai pirkstu locītavās samanīju tā kā stīvumu, bet arī tas drīz vien izzuda. Ari nogurums nebij nekāds lielais šajā man gļuži nepierastajā uzvalkā un divu stundu ilgajā gājienā. Ūdens virzīts, es kustējos ārkārtīgi viegli un veikli.

Trīs simti pēdu dziļumā nokļuvis, es gan vēl saskatīju saules starus, tomēr visai vāji. Nesenajam spilgtumam sekoja sarkanēja krēsla, kaut kas vidējs starp dienu un nakti. Tomēr saskatīt visu mēs varējām vēl pietiekami skaidri, un Rumkorfa aparātu darbā laist vēl nebij va­jadzīgs.

Kapteinis Nēmo piepeši apstājās un pagaidīja, kamēr es pieeju viņam klāt. Ar pirkstu viņš man norādīja uz kādu tumšu masu, kas netālu no mums rēgojās krēslā.

«Tie būs Krespo meži,» es nodomāju — un nebiju mal­dījies.