20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

XXI DAŽAS DIENAS UZ SAUSZEMES

Es diezgan asi sajutu, ka pieskaros sauszemei. Neds Lends ar kāju pamīņāja zemi, it kā gatavodamies paņemt to savā īpašumā. Bet bij pagājuši tikai divi mēneši, kopš mēs, pēc kapteiņa Nēmo izteiciena, kļuvuši «Nautila» pa­sažieri, patiesību sakot, — viņa cietumnieki.

Pēc dažām minūtēm mēs bijām jau šautenes šāviena at­tālu no krasta. Zeme gandrīz pilnīgi sastāvēja no koraļļu kaļķa, bet dažu izsusējušu upju gultnēs bij redzamas granītakmeņu šķeltnes, kas norādīja, ka šī sala pieder pie senas ģeoloģiskas formācijas.

Visu apvārsni aizēnoja brīnišķīgu mežu loks. Milzīgus kokus, pat ar divi simti pēdu gariem stumbriem, sapīņoja kopā liānu vītnes, kuras vieglajā vējiņā līgojās kā īstens, dzīvs šūpuļtīkls. Tur bij cieši sapinušās mimozas, gumij- koki, kazuarinas, tīkkoki, hibiski, pandāni un palmas; zem to zaļajām velvēm milzeņu stumbru pakājē auga orhide­jas, tauriņzieži un papardes.

Bet kanādietis maz vēroja šo Jaungvinejas skaisto augu dažādību, derīgo viņš allaž stādīja augstāk par skaisto. Ieraudzījis kokospalmu, viņš notrauca dažus augļus, pār­šķēla čaulu, un mēs dzērām augļu pienu un ēdām kodolu ar tādu baudu, it kā spītētu «Nautila» režīmam.

— Lielisks! — Neds Lends iesaucās.

— Patiešām labs! — Konsels piekrita.

— Es domāju, — kanādietis prātoja, — kapteinim Nēmo nekas nebūs pretī, ja mēs kokosriekstu krājumu aizvedam arī uz kuģa.

— Es arī domāju tāpat, — es atbildēju, — tikai neticu, vai viņš tos ēdīs.

— Jo ļaunāk priekš viņa! — Konsels piebilda.

— Un jo labāk priekš mums! — kanādietis atsaucās. — Mums paliks toties vairāk.

— Vienu vārdu, meistar Lend, — es ieminējos, kad har- pūnists grasījās apstrādāt otru palmu. — Kokosrieksti ir laba lieta, bet, pirms ar tiem piepildām laivu, derētu palū­kot, vai ceļā nav vēl citi tikpat noderīgi produkti. Svaigi sakņaugi būtu patīkama piedeva «Nautila» pusdienām.

— Profesora kungam taisnība, — Konsels piekrita. — Es ieteicu sadalīt laivā trīs vietas: vienu augļiem, otru sakņaugiem un trešo medījumam, lai gan dzīvniekus es vēl neesmu manījis.

— Konsel, — kanādietis atbildēja, — nevajag izsamist!

•— Turpināsim ekskursiju, — es vedināju, — bet acis

paturēsim vaļā. Lai gan sala liekas neapdzīvota, tomēr — kas zina, vai šeit neslēpjas kādi cilvēki, kuri medījuma ziņā mazāk izvēlīgi nekā mēs.

— Ha! Ha! — Neds Lends smējās, zīmīgi klabinādams zobus.

— Nu, nu, Ned! — Konsels iesaucās.

— Patiešām, — kanādietis attrauca, — es sāku saprast kanibālisma jaukumus.

— Ko jūs te pļāpājat, Ned? — Konsels errīgi atsau­cās. — Jūs esat kanibāls! Turpmāk es ar jums kajītē vairs nevarēšu būt drošs! Kādā rītā es tur varu pamosties, pusē apēsts.

— Draugs Konsel, es jūs mīlu ļoti, tomēr ne tik stipri, lai bez vajadzības apēstu.

— Tam es negribu ticēt, — Konsels atbildēja. — Dosi­mies medībās! Mums katrā ziņā nepieciešams nošaut da­žus dzīvniekus, lai apmierinātu šito kanibālu. Citādi pro­fesora kungs kādā rītā atradīs tikai apskrubinātus kauli­ņus, kas palikuši pāri no viņa sulaiņa.

Tā mēļodami, mēs bijām jau iegājuši meža velvju ēnā un divu stundu laikā izstaigājām to krustām šķērsām.

Barības augus meklējot, mums nejauši laimējās uziet vienu no svarīgākajiem tropu joslas augiem, kādu līdz šim trūka uz mūsu kuģa.

Es še runāju par Gveboroaras salā bagātīgi sastopamo maizes koku. Galvenokārt šeit auga pasuga bez kauli­ņiem, ko malajiešu valodā sauc par «rimu».

No citiem šis koks atšķiras ar savu slaido, četrdesmit pēdas garo stumbru. Tā skaisti apaļais vainags ar lielām, šķelsnainām lapām dabzinātniekam tūliņ norādīja, ka tas ir maizes koks, ko izdevīgi kultivē arī Maskareņa salās. No zaļās lapotnes raudzījās lieli, decimetru garš bumb­veidīgi aug|i ar sešstūrveidīgām šņīpām. Tas ir neatsve­rami noderīgs augs, ko daba dāvinājusi apgabaliem, kur nav labības, un kas bez jebkādas kopšanas astoņus mēne­šus gadā sniedz cilvēkam savus augļus.

Neds Lends labi pazina šos augļus. Savos neskaitāmajos ceļojumos viņš tos jau bij ēdis un labi prata pagatavot no tiem gardus ēdienus. Tagad, ieraudzījis augļus, viņš juta lielu kāri un nespēja savaldīties.

— Profesora kungs, — viņš teica, — es nomiršu, ja nedabūšu nobaudīt maizes koka mīklu!

— Nobaudiet vien, draugs Ned, nobaudiet, cik jums tīk. Mēs jau esam šeit, lai taisītu mēģinājumus. Izmēģināsim!

— Tas neprasīs daudz laika, — kanādietis piezīmēja.

Ar lēcas palīdzību viņš aizdedzināja sausas malkas

sārtu, un tas uzliesmoja žirgti. Pa to laiku mēs ar Kon- selu izmeklējām labākos maizes koka augļus. Daži starp tiem vēl nebij pilnīgi nogatavojušies — bieza miza ap­klāja to balto, cīpslaino mīkstumu. Bet daudzi bij jau dzelteni un gaļīgi un, likās, gaidīja tikai novācēju.

Šajos augļos kauliņu nebij. Kādu duci 110 tiem Konsels aiznesa Nedam Lendam. Viņš sagrieza tos biezās šķēlēs un salika uz kvēlojošām oglēm. Tā rīkodamies, viņš sacīja:

— Jūs redzēsiet, profesora kungs, cik šī maize ir garšīga.

— It sevišķi kad tik ilgu laiku bij jāiztiek bez tās.

— Tā vairs nav tikai maize, — kanādietis papildināja, — tas ir sevišķs, smalks cepums. Vai jūs, profesora kungs, to nekad neesat ēdis?

— Nē, Ned.

— Nu, tad sagatavojieties nobaudīt kaut ko pavisam sevišķu. Lai es tad vairs neesmu harpūnistu karalis, ja jūs nepalūgsiet vēl!

Pēc kāda brīža ugunī novietotie augļi bij jau gluži apogļojušies. Vidū varēja redzēt maizes mīkstumam līdzīgu un pēc artišokiem smaržojošu mīklu.

Jāatzīstas, šī maize patiešām bij lieliska un es to ēdu ar ārkārtīgu baudu.

— Par nelaimi, — es teicu, — šāda mīkla nav uzglabā­jama svaiga, un tāpēc man liekas gluži velti vest kādu krājumu uz kuģi.

— Ko jūs runājat, profesora kungs! — Neds Lends iesaucās. — Jūs runājat tikai kā dabzinātnieks, kamēr es rīkojos kā maiznieks. Konsel, savāciet vēl šos augļus, at­pakaļ nākdami, mēs tos paņemsim līdzi.

— Un kā jūs domājat tos konservēt? — es kanādietim vaicāju.

— No to mīkstuma es pagatavošu mīklu, kas nebojājas un ko tāpēc var uzglabāt, cik ilgi vajadzīgs. Kad vajadzēs, es izcepšu to kuģa plītī, un, neskatoties uz diezgan sīvo skābumu, jūs teiksiet, ka tā tomēr ir visai garšīga maize.

— Tagad es redzu, meistar Ned, ka šai maizei netrūkst nevienas labas īpašības!…

— Tomēr, profesora kungs, — kanādietis atbildēja,

— tai vēl jāpieliek daži augļi vai, mazākais, daži sakņaugi.

— Nu, tad meklēsim tos augļus un sakņaugus.

Kad maizes koka augļi bij savākti, mēs devāmies tālāk meklēt papildinājumus savām «sauszemes» pusdienām.

Mūsu meklējumi nebij velti, un ap pusdienas laiku mēs bijām jau savākuši prāvu krājumu banānu. Šie smalkie tropisko apvidu augļi nogatavojas cauru gadu; malajieši tos sauc par «pizangiem» un ēd tāpat neceptus. Līdz ar banāniem mēs vēl salasījām garšīgos mango un neredzēti lielus ananasus. Šis darbs aizņēma lielo daļu mūsu laika, bet to mums tomēr nenācās nožēlot…

Konsels visu laiku vēroja Nedu. Harpūnists soļoja pa priekšu un, pa mežu iedams, ar drošu roku rāva nost augļus, kuriem vajadzēja papildināt mūsu pārtikas krājumus.

— Nu beidzot taču mums vairs nekā netrūkst, draugs Ned, — Konsels ieminējās.

— Hm… — kanādietis noņurdēja.

— Ko? Vai jums vēl nepietiek?

•— No visiem šiem augiem neiznāk nekāds ēdiens, — Neds atbildēja. — Tas ir deserts, ēdiena piedevas. Bet kur tad zupa? Kur cepetis?

— Patiešām, — es ieminējos, —■ Neds apsolīja mums kotletes, bet par tām gan stipri jāšaubās.

— Profesora kungs, — harpūnists atteica, — medības ne tikai nav nobeigtas — tās vēl nav sākušās. Pacietību! Gan jau mēs galu galā sastapsim kādu spārnoto vai četr­kājaino dzīvnieku — ja ne šeit, tad droši vien kādā citā vietā …

— Un, ja ne šodien, tad rīt, — Konsels piemetināja,

— jo pārāk tālu aiziet mēs nedrīkstam. Es pat ieteicu at­griezties pie laivas.

— Ko? Jau tagad! — Neds iesaucās.

— Mums jau pirms nakts jābūt atpakaļ, — es atbalstīju Konselu.

— Bet cik tagad ir pulkstenis? — kanādietis jautāja.

— Mazākais, divi pēc pusdienas, -— Konsels atteica.

— Cik ātri laiks aizskrien uz sauszemes! — meistars Neds Lends iesaucās, skumji nopūzdamies.

— Uz priekšu! — Konsels skubināja.

Mēs gājām atpakaļ pa mežu, pa ceļam papildinādami savus krāj umus ar kāpostu palmu lapām, pēc kurām bij jārāpjas pašās koku galotnēs, un sīkām pupām, ko ma­lajieši sauc par «abru».

Pārpārēm apkrāvušies, mēs nonācām pie laivas. Neds Lends tomēr vēl nebij apmierināts. Taču liktenis viņam bij labvēlīgs. Laivā iekravādamies, viņš ieraudzīja vai­rākas sāgo palmas, divdesmit piecas līdz trīsdesmit pēdas augstas. Tikpat derīgas kā maizes koki — tās skaitāmas pie visvērtīgākajiem Malajas floras pārstāvjiem.

Sāgo palmas aug savvaļā un, tāpat kā zīda koki, vairo­jas no sēklām un atvasēm.

Neds Lends zināja, kā ar tām apieties. Cirvi paņēmis, viņš sāka spēcīgi cirst, un drīz vien divas vai trīs sāgo palmas gulēja zemē. Tās bij jau pietiekami nobriedušas, par ko varēja spriest 110 baltu putekļu klātām lapām.

Es vēroju kanādieti vairāk kā dabzinātnieks, mazāk kā izsalcis cilvēks. Viņš vispirms atšķēla katram stum­bram vienu sloksni pirksta platumā — zem tās slēpās vesels tīkls neatraisāmā mezglā satinušos šķiedru ar lipī­giem miltiem. Šie milti bij sāgo — barojoša ēdamviela, no kuras galvenokārt pārtiek melanēziešu ciltis.

Neds Lends pagaidām sacirta šos stumbrus gabalos, it kā sagatavotu tos malkai, atstādams miltu ievākšanu vēlā­kam laikam. Milti pēc tam vēl bij sijājami, lai atšķirtu nost šķiedru piemaisījumus, saulē žāvējami un tad trau­kos sacietināmi.

Pēdīgi ap pieciem pēcpusdienā, laivu ar visām savām bagātībām piekrāvuši, mēs pametām krastu un pēc pus­stundas bijām uz «Nautila». Neviens nerādījās mūs sa­ņemt. Milzīgais tērauda cilindrs likās pilnīgi pamests. Kad bijām novietojuši kravu, es devos savā kajītē. Tur vaka­riņas man jau bij galdā. Paēdis likos gulēt.

Nākamajā rītā, 6. janvārī, uz kuģa neatgadījās nekas jauns. Iekštelpās nedzirdēja ne mazākā troksnīša,

Neds Lends sāka cirst.

nemanīja ne mazākās dzīvības zīmes. Laiva šūpojās «Nau- tilam» blakus — turpat, kur mēs to bijām pametuši. Tad mēs norunājām braukt vēlreiz uz Gveboroaras salu. Neds Lends cerēja, ka medību ziņā laimēsies labāk nekā vakar, un vēlējās aplūkot kādu citu meža daļu.

Ar saules lēktu mēs bijām ceļā. Viļņu nesta, laiva pēc īsa brīža bij jau pie salas.

Mēs izkāpām malā un, nodomājuši, ka vislabāk ir ■ pa­ļauties uz kanādieša instinktu, sekojām viņam, lai gan viņa garajām kājām tikt līdzi bij visai grūti.

Neds Lends kāpa krastā vairāk uz rietumu pusi, tad, pār- bridis braslā vairākas upes, aizsniedza augsto līdzenumu, kuru no visām pusēm ieslēdza brīnišķi meži. Daži zivju dzeņi laidelējās pa upmalēm, bet nelaidās tuvu. Pēc to uzmanības es spriedu, ka tie zina, kas sagaidāms no šādas sugas divkājiem, — ja sala arī nebij apdzīvota, tomēr cilvēciskas būtnes to bieži apmeklēja.

Pārgājuši pāri diezgan plašam zālājam, mēs aizsniedzām nelielu mežiņu, kas likās visai pievilcīgs ar neskaitāmu putnu laidelēšanos un dziesmām.

— Te ir tikai putni, — Konsels teica.

— Bet ari ēdami, — harpūnists atbildēja.

— Neviena, draugs Ned, — Konsels tiepās. — Es te redzu tikai parastos papagaiļus.

— Draugs Konsel, — Neds lepni atbildēja, — papa­gailis ir fazāna vietā tiem, kam nav cita, ko ēst.

-— Un es vēl varu piebilst, — es ieteicos,, — ka, labi pagatavots, šā putna cepetis nemaz nav peļams.

Patiešām, koku biezajā lapotnē neskaitāmi papagaiļi lē­kāja no zara uz zaru, itin kā gaidīdami tikai rūpīgāku audzināšanu, lai saktu runāt cilvēku mēlē. Patlaban viņi kvakstēja barā ar daždažādas krāsas papagaiļiem. Tur bij cienīgie kakadu, kuri likās pārdomājam kādu svarīgu filozo­fisku problēmu, purpursarkanie lori laidelējās kā vēja nestas etamīna skaras, arara laidās, spārniem spurkšķi- nādami, papuā greznojās vismaigākajām debeszilas krāsas spalvām. Tur bij vēl daudz dažādu spārnaiņu dažādu > krāsu spalvām, bet ne visai noderīgi ēšanai.

Trūka te tikai viena putna, kas dzīvo šajos apvidos un līdz šim vēl nekad nav atstājis Aru un Jaungvinejas salu robežas. Liktenis bij labvēlīgs, un mazliet vēlāk es da­būju apbrīnot šo putnu.

Izbridusi cauri nelielam, diezgan biezam smalksnājam, mēs nokļuvām krūmiem apaugušā klajumā. Te redzējām paceļamies gaisā krāšņus putnus, kuru garās spalvas tā iekārtotas, ka viņi var ērti lidot pret vēju. Tie saistīja mūsu uzmanību ar savu šūpojošos skrēju, ar graciozā lidojiena lokiem un zalgojošu krāsu tērpu. Man nenācās grūti tos sazīmēt.

— Paradīzes putni! — es iesaucos.

— Zvirbuļveidīgo kārtas, — Konsels paskaidroja.

— Irbju dzimtas? — Neds Lends vaicāja.

— Nedomāju vis, meistar Lend. Tomēr es ceru, ka ar jūsu palīdzību notversim šo krāšņāko tropu putnu.

— Pamēģināšu, profesora kungs, lai gan vairāk esmu pieradis rīkoties ar harpūnu nekā ar šauteni.

Malajiešiem, kuri lielos apmēros pārdod šos putnus ķīniešiem, ir dažādi — mums nelietojami veidi viņu sa­gūstīšanai. Tie izliek cilpas slaidu koku galotnēs — tur paradīzes putni visvairāk apmetas — vai arī sagūsta vi­ņus, noziežot zarus ar kādu lipīgu šķīdumu, kas putniem laupa lidošanas spēju. Dažkārt tie nekautrējas pat saindēt avotus, pie kuriem putni laižas dzert. Mums atlika vienīgi mēģināt šaut uz viņiem, bet lielas cerības trāpīt nebij. Un patiešām, mēs tikai velti iztērējām prāvu munīcijas krājumu.

Ap vienpadsmitiem mēs jau atradāmies viņpus salas centra kalnāju pirmās grēdas, bet vēl nekā nebijām no­medījuši. Mūs sāka mocīt izsalkums. Mednieki bij cerē­juši pārtikt no sava pašu medījuma, bet jutās vīlušies. Par laimi, Konsels, pašam par lielu pārsteigumu, ar vienu šāvienu trāpīja reizē divus putnus un nodrošināja mums pusdienas. Viņš nošāva vienu baltu balodi un vienu ūbeli. Mēs tūliņ ņēmāmies tos noplūkt un tad, iesmā uzdurtus, cepām sausu zaru ugunskurā. Kamēr putni cepās, Neds sagatavoja arī dažus maizes koka augļus. Tad abi putni tika apēsti līdz pēdējam kauliņam un lieliski uzslavēti. Tie smaržoja pēc muskatriekstiem, ko tie parasti lieto pārtikai, un jau pēc šīs smaržas varēja spriest, ka cepetis būs sevišķi izsmalcināts.

— Gluži kā ar trifeļiem baroti cāļi, — Konsels teica.

— Nu, kā nu jums vēl tagad trūkst? — es vaicāju ka­nādietim.

— Četrkāju medījuma, Aronaksa kungs, — Neds Lends atbildēja. — Visi šādi putneļi noder tikai uzkodai un ēstgribas iekairināšanai. Es nerimšos, iekams nebūšu no­šāvis kādu kustoni, no kura var pagatavot kotletes.

— Tāpat es, Ned, — kamēr nebūšu notvēris para­dīzes putnu.

— Turpināsim medības, — Konsels piemetināja, — bet tikai uz jūras pusi. Mēs esam nokļuvuši pie pirmajām kalnu nogāzēm, un man šķiet, ka gudrāk atgriezties me­žainos apvidos.

Tas bij prātīgs padoms, un mēs tam paklausījām. Pēc stundas gājiena aizsniedzām īstu sāgo palmu mežu. Da­žas nekaitīgas čūskas aizlocījās, mūsu kāju izbiedētas. Mums tuvojoties, paradīzes putni aizlaidās projām, un es jau patiešām sāku zaudēt cerību kādu no tiem dabūt rokā. Bet tad Konsels, kas gāja pirmais, piepeši noliecās, līksmi iekliedzās un atgriezies pasniedza man krāšņu paradīzes putnu._

— A! Bravo, Konsel! — es izsaucos.

— Profesora kungs ir pārāk laipns, — viņš atteica.

— Nebūt ne, mīļais. Tu esi izdarījis meistara ķērienu. Noķert vienu no šiem putniem dzīvu un pie tam ar kailām rokām!

— Ja profesora kungam patiktu aplūkot tuvāk., viņš redzētu, ka man tur nav liela nopelna.

— Kāpēc, Konsel?

— Tāpēc, ka šis putns ir piedzēries kā lūks.

— Piedzēries?

— Jā, profesora kungs. Noreibis no tiem muskatriek­stiem, ko tas knābāja zem kāda muskatkoka, kad es to ķēru. Redzat nu, draugs Ned, redzat nu lielas negausības augļus!

— Velns lai parauj! — kanādietis norūca. — Es do­māju, man nevarēs pārmest, ka es pa šiem diviem mē­nešiem būtu izdzēris daudz džina.

Es pa to laiku vēroju apbrīnojamo putnu. Konsels ne­bij maldījies. Reibinošās sulas apdullināts, paradīzes putns bij pilnīgi nevarīgs. Spārnos pacelties viņš vairs nespēja un tikai ar pūlēm vilkās kājām. Bet par to es neraizējos un ļāvu, lai viņš izguļ savu reibumu.

Šis putns piederēja pie skaistākās no tām astoņām pa­radīzes putnu sugām, kuras dzīvo Jaungvinejā un kaimiņu salās. Šis paradīzes putns — tā sauktais «lielais sma­ragds» — ir visretāk sastopams. Garumā tam varēja būt trīs decimetri. Galva bij samērā maza, acis arī nelielas

Šis paradīzes putns — tā sauktais «lielais smaragds» ir visretāk sastopams.

un tuvu knābim. Bet visā tā augumā bij saskatāms brī­nišķīgs nokrāsu sakopojums: knābis dzeltens, kājas brū­nas, nagi brūni, spārni riekstu krāsā ar iesārtiem galiem, galva un cekuliņš bāli dzelteni, kakls smaragda zaļš, krūtis un vēderiņš kastaņbrūni. Tā asti greznoja divas krāšņas, pūkainas, izliektas spalvas, apbrīnojami mai­gas, — tās papildināja putna jau tā brīnišķīgo skaistumu, tāpēc arī iedzimtie šo putnu nosaukuši par «saules putnu»,

Es karsti vēlējos nogādāt pēc iespējas drīzāk šo reti sastopamās paradīzes putnu sugas eksemplāru uz Parīzi un uzdāvināt Botāniskajam dārzam, kuram dzīva tāda nebij neviena.

— Laikam gan tas ir rets radījums? — apvaicājās arī kanādietis tādā balsī kā jau mednieks, kas medījuma skaistumu vērtē ļoti zemu.

— Pavisam rets, krietnais biedri, un vēl retāk laimējas viņu sagūstīt dzīvu. Pat nogalināti šie putni noder kā ievērojams tirdzniecības priekšmets. Tāpēc arī iedzimtie iemanījušies viltot tos tāpat, kā vilto pērles un dimantus.

— Kā! —Konsels iesaucās. — Viņi taisa viltotus para­dīzes putnus?

— Jā, Konsel!

— Un profesora kungam ir zināms, kā iedzimtie to dara?

— Pilnīgi. Austrumu musona laikā paradīzes putni pa­zaudē astes krāšņās malējās spalvas, ko dabzinātnieki sauc par «subatcaires» spalvām. Šīs spalvas putnu vilto­tāji uzlasa un veikli pielipina kādai nabaga papagaiļa mātītei, protams, vispirms izplūkuši viņas pašas rotu, Pēc tam viņi nokrāso šuves, pašu putnu nolako un tad šo savu dīvaino produktu sūta uz muzejiem un Eiropas re­tumu cienītājiem.

— Labi! — Neds Lends piezīmēja. — Ja tas arī ņav īsts putns, taču spalvas ir īstas. Un, tā kā tāds priekšmets nav domāts ēšanai, tad lielu nelaimi es tur neredzu.

Mana vēlēšanās ar šā paradīzes putna ieguvumu gan bij apmierināta, bet kanādiešu mednieka — vēl nebūt ne. Par laimi, ap pulksten diviem Nedam Lendam laimējās nošaut lielu meža cūku, ko zoologi sauc par «bari-utangu». Dzīvnieks nāca kā saukts, lai sniegtu mums īsta četrkāja gaļu, un tika ar pateicību saņemts. Neds Lends bij ār­kārtīgi lepns uz savu meistara šāvienu — elektriskās lo­des ķerta, meža cūka uz vietas bij beigta.

Kanādietis to nodīrāja, uzšķērdis rūpīgi iztīrīja un va­kariņu mielastā paredzētām kotletēm nogrieza sevišķu ga­balu. Tad medības sākās no jauna, un kā Neds Lends, tā Konsels parādīja savu izmaņu. Un tiešām, pa krūmā­jiem ložņādami, abi draugi uzgāja baru ķenguru, kas laidās bēgt, atsperdamies uz savām elastīgajām pakaļkā­jām. Tomēr tik ātri šie dzīvnieki nevarēja paskriet, lai elektriskā lode viņus nepanāktu.

— Ak, profesora kungs! — Neds Lends iekliedzās īstā mednieka sajūsmā. — Kas par lielisku medījumu, it se­višķi ja to izsautē! Kas par ieguvumu «Nautila» pārtikas krājumam! Divi! Trīs! Veseli pieci! Un, ja es vēl iedo­mājos, kā mēs vieni paši notiesāsim visu šo gaļu, bet tie plānprātiņi tur uz kuģa nedabūs ne kripatiņas . . .

Man liekas, ja runas plūdi to neaizkavētu, kanādietis sajūsmas ekstāzē apšautu vai visu ķenguru baru. Bet vi­ņam pietika ar kādu duci šo somaiņu, kas, pēc Konsela klasifikācijas, pieskaitāmi somaino zīdītāju dzimtai. Šie ķenguri nebij lieli, tā bij ķenguru — zaķu suga, kas pa­rasti mājo kādā koka dobumā un lec ārkārtīgi ātri. Bet, lai arī paši mazi, gaļa tiem apbrīnojami garda.

Mēs bijām ļoti apmierināti ar savu medību panāku­miem. Sajūsminātais Neds ieteica rīt atkal atgriezties šajā brīnišķīgajā salā, kur viņš bij gatavs iznīcināt visus ēša­nai noderīgos četrkājus. Bet viņš nebij rēķinājies ar var­būtējiem atgadījumiem.

Ap sešiem vakarā bijām atkal krastmalā. Mūsu laiva stā­vēja uz sēkļa parastajā vietā. Un divas jūdzes no krasta «Nautils» kā garens klints bluķis rēgojās virs ūdens.

Nevilcinādamies Neds Lends ķērās pie svarīgā vakariņu sagatavošanas darba. Viņš bij īsts meistars pavāra mākslā. Uz oglēm ceptās «bari-utanga» kotletes drīz vien tīkami piesmaržoja visu gaisu.

Tad es samanīju, ka sāku iet kanādieša pēdās. Arī es jūsmoju par ceptas cūkgaļas gabalu! Lai piedod man, tāpat kā es piedevu meistaram Lendam, un to pašu mo­tīvu dēļ!

Ēdiens tiešām bij lielisks. Divas ūbeles papildināja šo svētku mielastu. Sāgo mīkla, maizes koka augļi, daži mango, pusducis ananasu un norūgusi kokosriekstu sula mūs padarīja pavisam līksmus. Man pat šķiet, ka manu cienījamo biedru galvas nebij vairs gluži skaidras.

Mēs bijām ļoti apmierināti ar savu medību panākumiem.

— Ja nu mēs šovakar neatgrieztos uz «Nautila»? — ieminējās Konsels.

— Bet ja mēs pavisam neatgrieztos? — Neds Lencls piebilda.

Šajā acumirklī kāds akmens nolidoja pie mūsu kājām un spēji pārtrauca harpūnista priekšlikumu.