20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

III DESMIT MILJONU DĀRGA PĒRLE

Iestājās nakts. Es apgūlos, tomēr lāgā nevarēju aizmigt. Visu laiku es sapņoju par haizivīm un vārdu «requin» un «reguiem»[13] etimoloģiju gan atzinu par pareizu, gan atkal par nepareizu.

Otrā rītā ap pulksten četriem mani uzmodināja kalpo­tājs, ko kapteinis Nēmo speciāli bij nodevis manā rīcībā. Es piecēlos, ātri apģērbos un devos salonā.

Kapteinis Nēmo tur jau gaidīja mani.

— Aronaksa kungs, — viņš mani uzrunāja, — vai jūs esat gatavs doties ceļā?

— Jā, kapteiņa kungs.

— Tad sekojiet man.

— Un mani biedri, kapteiņa kungs?

— Tiem jau ir ziņots, un viņi mūs gaida.

— Vai mēs iesim uzvilkt skafandrus? — es vaicāju.

— Vēl ne. Es nevēlos, ka «Nautils» piebrauc pārāk tuvu šim krastam, — mēs atrodamies vēl puslīdz tālu no Ma­naras sēkļa. Bet es esmu licis sagatavot laivu — tā mūs novedīs tieši vajadzīgajā vietā, un tā mēs aiztaupīsim sev diezgan tālu gājienu. Mūsu ūdenslīdēju tērpi arī jau laivā — mēs tos apģērbsim, sākdami savu zemūdens ek­skursiju.

Kapteinis Nēmo aizvadīja mani pie trapa, kurš sniedzās augšup līdz klājam. Neds un Konsels tur jau bij priekšā, abi līksmi par gaidāmo izpriecu. Pieci «Nautila» matroži ar airiem rokās mūs gaidīja pie kuģa sāniem nolaistajā laivā.

Nakts vēl bij tumša. Mākoņu vāli aizsedza debesis, un tikai kāda reta zvaigznīte pasilda starp tiem. Es pievērsu skatienu zemei, bet saskatīju vienīgi tumšo loku, kas aiz­ņēma trīs ceturtdaļas apvāršņa no dienvidrietumiem līdz ziemeļrietumiem. «Nautils» pa nakti bij izniris pret Cei­lonas rietumu krastu un patlaban atradās pie jūras līča vai līcī, ko izveidoja Ceilonas un Manaras salas krasti. Tur zem tumšajiem ūdeņiem mūs gaidīja vairāk nekā div­desmit jūdžu garais sēklis —• neizsmeļamais pērleņu lauks.

Kapteinis Nēmo, Konsels, Neds Lends un es novietojā­mies laivas pakaļējā galā. Viens matrozis satvēra stūri, viņa četri biedri laida airus darbā, mēs atstūmāmies no kuģa un devāmies ceļā.

Laiva virzījās uz dienvidiem. Airētāji neko daudz ne­steidzās. Es novēroju, ka viņu spēcīgi virzītie airi pēc kara flotes paražas tikai ik pa katrām desmit sekundēm iešķēlās ūdenī. Kamēr laiva slīdēja pēc inerces, lielas lā­ses no airiem kā izkausētas alvas pilieni lija melnajā viļņu gultnē; laiva tikko manāmi šūpojās viegli virmotajā ūdenī, bet gar tās priekšgalu šļakstījās mazi, roboti vilnīši.

Mēs nerunājām ne vārda. Ko gan domāja kapteinis Nēmo? Varbūt par to zemi, kurai viņš tuvojās un kura, pēc viņa domām, bij pārāk tuvu — gluži pretēji kanā­dieša uzskatam, kam tā likās vēl pārāk tālu. Konsels lūko­jās apkārt tikai ar vienkāršu ziņkāri.

Ap pussešiem pirmie rītausmas stari skaidrāk iezīmēja kalnus apvāršņa līnijā. Diezgan līdzena austrumos — sala manāmi sliecās augstāk pret dienvidiem. Sala vēl bij pie­cas jūdzes tālu, tās krastmala vietām saplūda ar dūma­kaino ūdens klaju. Starp to un mums jūra bij pilnīgi tukša. Neredzēju nevienas laivas, neviena ūdenslīdēja. Dziļš klusums valdīja šajā pērļu zvejnieku sapulcēšanās vietā. Kapteinis Nēmo man jau bij aizrādījis, ka mēs šajā apvidū esam atbraukuši veselu mēnesi par agru.

Ap sešiem piepeši kļuva pilnīgi gaišs, kā jau parasts tropu joslā, kur nepazīst ne rīta ausmas, ne vakara no­krēslas. Saules stari izšķēlās cauri austrumu pusē sablī­vētajiem mākoņiem, un mirdzošais spīdeklis ātri cēlās augšup.

Nu es skaidri saskatīju zemi ar dažiem izklaidus augo­šiem kokiem.

Laiva pavērsās pret Manaras salu, kura apaļiski izliecās dienvidos. Kapteinis Nēmo bij piecēlies no sava sola un vēroja jūru.

Pēc viņa dotās zīmes izmeta enkuru, bet ķēde tikko pastiepās, jo ūdens te bij — ja daudz, tad metru dziļš. Mēs bijām atbraukuši pērleņu sēkļa visseklākajā vietā. Bēguma virzīta, laiva tūliņ aplieca loku enkuram apkārt un paslīda uz klajās jūras pusi.

-— Mēs esam pie mērķa, Aronaksa kungs, — kapteinis Nēmo teica. — Jūs redzat šo šauro jūras līci? Te pēc viena mēneša pulcēsies daudzas zvejnieku laivas un droš­sirdīgi nirēji pārmeklēs šos ūdeņus. Šis jūras līcis lai­mīgā kārtā tādai zvejai ir sevišķi piemērots. Līcis aizsar­gāts pret visiem stiprākiem vējiem, un šī jūra nav pārāk vētraina un netraucē nirējus darbā. Mēs tūliņ apģērbsim skafandrus un uzsāksim savu gājienu.

Es nekā neatbildēju, tikai noraudzījos šajos aizdomī­gajos ūdeņos un ar matrožu palīdzību sāku apģērbt smago tērpu. Arī kapteinis Nēmo un abi mani biedri ģērbās tāpat. Neviens cits no «Nautila» ļaudīm mūs nepavadīs šajā jaunajā ekskursijā.

Drīz jau mēs līdz kaklam bijām iesprostoti kaučuka ap­ģērbos, bet gaisa aparātus mums piesēja uz muguras. Rumkorfa aparātu nebij. Iekāms iebāzu galvu metāla čaulā, es par to ieminējos kapteinim.

Šoreiz šie aparāti mums nebūs vajadzīgi, — viņš man atbildēja. — Mēs neiesim visai dziļi, saules gaismas mums pietiks, lai saredzētu ceļu. Vispār nav ieteicams šajos ūdeņos rādīties ar elektrisku laternu. Gaisma var pievilināt kāda bīstama šo apvidu apdzīvotāja uzmanību.

Kapteinim Nēmo tā runājot, es pagriezos pret Nedu Lendu un Konselu, bet abiem maniem draugiem galvas jau bij metāla čaulā — tie nevarēja ne dzirdēt, ne arī atbildēt.

Man atlika tikai vēl viens jautājums kapteinim Nēmo.

— Un mūsu ieroči? — es vaicāju. — Mūsu šautenes?

— Šautenes? Kam mums tās? Vai jūsu kalnieši neuz­brūk lācim ar dunci rokā, un vai tērauds nav drošāks nekā svins? Te jums būs krietns asmenis. Aizbāziet to aiz jostas, un tad iesim.

Es palūkojos uz saviem biedriem. Tie bij apbruņoti tā­pat kā mēs, bez tam Nedam Lendam bij rokā vēl mil­zīga harpūna, kuru viņš bij paspējis novietot laivā pirms ^izbraukšanas no «Nautila».

Tad, sekodams kapteiņa paraugam, es ļāvu uzmaukt galvā smago vara ķiveri. Mūsu saspiestā gaisa rezervuāri tūliņ sāka darboties.

Pēc acumirkļa matroži mūs citu pēc cita izcēla no lai­vas, un pusotra metra zem ūdens mēs ar kājām sataus­tījām gludu smilkšu dibenu. Kapteinis Nēmo deva ar roku zīmi, mēs sekojām viņam un pa slaidu slīpumu pamazām nogājām zem ūdens.

. Tur izgaisa manas moku pilnās iedomas. Es jutos

Nedam Lendarn bij rokā milzīga harpūna.

brīnišķīgi mierīgs. Vieglā kustēšanās iespēja radīja drosmi, bet svešādās apkārtnes ainas saistīja iztēli.

Saule jau pietiekami sniedza zem ūdens savu gaismu. Vissīkākie priekšmeti bij saredzami pietiekami labi. Pēc desmit minūtēm mēs bijām jau piecu metru dziļumā, un jūras dibens kļuva gandrīz gluži līdzens.

Mūsu soļu iztraucētas, kā slokas no kāda purva bariem vien cēlās augšup vienspuraiņu sugas zivis, kurām nav citu spuru kā tikai aste. Es tur pamanīju Javas čūsk- veidīgo zivi — tiešām īstu čūsku astoņu decimetru ga­rumā; ja viņai nebūtu zeltītā svītra sānos, to tās zilganā vēdera pēc viegli varētu samainīt ar jūras zuti. No stro- mateīdu sugas ar saspiestajiem ovālajiem ķermeņiem te bij tā sauktās «buru zivis» spilgtās krāsās, ar izkaptij līdzīgām muguras spurām; barībai īsti noderīgas zivis, kuras var žāvēt un marinēt un kuras sagatavotā veidā pa­zīstamas ar nosaukumu «karavade». Bez tam vēl traņķve- baras no apsiforoīdu sugas, kam ķermenis apklāts ar bruņveidīgām zvīņām astoņās garenās joslās.

Augšup kāpjošā saule arvien skaidrāk apgaismoja ūdens dzīles. Jūras dibens pamazām mainījās. Aiz gludās smilkts sākās ar apaļiem akmens graudiem noklāts, moluskiem un zoofītiem pārsegts klajums. No šīm abām pēdējām sugām te bij plaeenas ar plāniem un nevienādiem vākiem; tās ir austeru dzimtas un mājo galvenokārt Indijas okeānā un i Sarkanajā jūrā; oranždzeltenās lūciņas ar gredzen- veidīgiem vākiem; Persijas purpurgliemeži, no kuriem «Nautils» dabūja brīnišķu krāsu; vienpadsmit centimetru garie, ragainie klinteņi, kas vērpās kā rokas ar izplestiem, tvarstošiem pirkstiem; dzeloņainām adatām pārklātā Tur- binnella cornigera; lingulas, anatinas, ēdamie gliemji, ko pārdod Indostānas tirgos; liegi vizošās pelagijas un, bei­dzot, šo jūru viskrāšņākie, vēdekļveidīgiem augiem līdzī­gie, gliemji — okulinas.

Pa šiem dzīvajiem augiem zem hidrofītu velvēm ņirbēja neskaitāmi posmkāji, galvenokārt .vēžveidīgie ar čaulām apaļa trijstūra veidā, šim jūras šaurumam raksturīgie krabji un riebīgā partenopa. Vairākkārt man te ga­dījās redzēt arī kādu citu — tikpat riebīgu dzīvnieku. Darvina aprakstīto milzīgo vēzi, kuru daba apveltījusi ar instinktu un spēju baroties ar kokosriekstiem: dzīv­nieks uzrāpjas krastmalas kokos, noplūc un nomet zemē riekstu, tas ieplīst, un vēzis to atver ar savām stiprajām spīlēm. Te gaišajā jūras dzīlē krabji skraidīja apbrīnojami veikli, kamēr īstie jūras bruņurupuči Malabaras krastu apvidos tikai lēnītiņām rāpuļo starp zoofītu apklātām klintīm.

Beidzot, ap pulksten septiņiem, mēs aizsniedzām sēkli, kur mājo miljoniem pērleņu.

Šie dārgie moluski ar saviem brūno gļotu izdalījumiem pieaug tik cieši klintij, ka nevar vairs brīvi kustēties; šajā ziņā tie stāv zemāk par parastajiem gliemjiem, kuriem daba gluži nav laupījusi kustēšanās spēju.

Pērlenei meleagrina — «pērļu mātei» — abi vāki ir gan­drīz vienāda lieluma, ieapaļi, biezi un ārpusē stipri gru­buļaini. Dažām gliemežnīcas lapotas un rievotas, zaļga­nām, augšmalā spīdošām svītrām. Tās ir jaunākās pa­audzes.

Pārējās, no ārpuses cietas un melnas, desmit un vairāk gadu vecas, ir piecpadsmit centimetru platas.

Kapteinis Nēmo man ar roku norādīja šo pērleņu mil­zīgo daudzumu, un es sapratu, ka to krājums te patiešām neizsmeļams: radošais dabas spēks sīksti pretojas cilvēka iznīcināšanas tieksmei. Neds Lends, allaž uzticīgs savam mednieka instinktam, nekavējās uzlasīt skaistākos mo­luskus un sabāzt tīkla somā, kura viņam karājās pie sāniem.

Bet šeit mēs nevarējām uzkavēties. Bij jāseko kaptei­nim, kas, likās, vadīja mūs pa viņam vienīgajam zināmām ejām. Jūras dibens manāmi sliecās augšup, un reizēm, paceldams roku, es manīju, ka tā izlien ūdens virspusē. Bet tad zeme zem mūsu kājām atkal sāka slīgt lejup. Mums bieži nācās mest līkumu ap augstām klinšu šķaut­nēm. No to tumši ēnotiem iedobumiem it kā kara rīki mums pretim slējās lielie jūras vēži un skatījās savām ne­kustīgajām acīm, bet ap kājām ložņāja mirianas, gliceras, arīcijas, annelidas un citi posmkāji, izstiepuši taustekļus.

Tajā acumirklī dīvaini sablīvētu klinšu grēdā mūsu priekšā pavērās kāda plata ala, izklāta ar visdažādāku gleznainu zemūdens augu gobelēniem. Pirmajā mirklī šī ala man likās pilnīgi tumša. Saules stari, šķita, šeit zau­dēja savu spožumu. Blāvā gaisma bij tikai vājš atspīdums.

Kapteinis Nēmo iegāja iekšā. Mēs viņam sekojām. Drīz manas acis aprada ar samērā ne visai tumšo krēslu. Es labi saskatīju dīvaini izliekto velvju spraišļus, kuri bal­stījās uz dabiskām granīta kolonnām, resnām pie pamat-

Es piegāju tuvāk šim fenomenālajam moluskam.

nes; tās atgādināja smagnējo Toskanas arhitektūru. Kā­dēļ mūsu neizprotamais vadonis mūs veda šīs zemūdens alas dziļumos? To es dabūju zināt mazliet vēlāk.

Nogājuši pa diezgan stāvu slīpumu, mēs atradāmies it kā apaļā akā. Tur kapteinis Nēmo apstājās un ar roku norādīja mums uz kādu priekšmetu, kuru es līdz šim vēl nebiju pamanījis.

Tas bij ārkārtīgi liels gliemezis — milzeņa tridakna. Ja viņas vāku izlietotu baznīcas vajadzībām, tajā varētu saliet Veselu ezeru svētītā ūdens; tas bij vesels baseins, vairāk nekā divi metri plats un tātad lielāks par to, kurš greznoja «Nautila» salonu.

Es piegāju tuvāk šim fenomenālajam moluskam. Ar savu bisusu tas bij pielipinājies kādai granīta plāksnei un tur alas rāmajos ūdeņos vientulīgi attīstījās. Es rēķināju šīs tridaknas svaru uz trīs simti kilogramiem. Gaļas vien šādai «austerei» ir ap piecdesmit kilogramu, un būtu va­jadzīgs patiešām Gargantijas vēders, lai norītu kādu duci šādu austeru.

Kapteinim Nēmo katrā ziņā jau agrāk bij zināma šū tridakna. Droši vien viņš to neapmeklēja pirmo reizi, un man šķita, ka tieši tāpēc viņš atvedis mūs šurp, lai pa­rādītu šādu dabas brīnumu. Bet es maldījos. Kapteinis Nēmo bij atnācis tikai tāpēc, lai pats pārliecinātos, kādā stāvoklī patlaban atrodas tridakna.

Abi gliemežnīcas vāki bij pusviru. Kapteinis piegāja klāt un iebāza savu dunci spraugā, lai neļautu tai aiz­vērties, tad ar roku pacēla plēvaino, gar malām izro­boto mantiju, kas kā mētelis pārklāja dzīvnieku.

Tur gliemenes kroku starpā es ieraudzīju pilnīgi vaļēji guļam pērli kokosrieksta lielumā. Ar savu apaļo formu, ar savu ideālo dzidrumu un apbrīnojami zaigano nokrāsu tas bij nenovērtējams dārgums. Nevaldāmas ziņkāres dzīts es pastiepu roku, lai to saņemtu, pasvērtu saujā, aptaustītu! Bet kapteinis Nēmo satvēra manu roku, noraidoši pamāja, ātri izvilka savu dunci no spraugas un ļāva vākiem spēji aizvērties.

Tad es sapratu kapteiņa Nēmo nodomu. Pamezdams šo pērli turpat tridaknas mantijas krokās, viņš tai ļāva pie­augt vēl lielākai. Katru gadu gliemeža atdalījumi veidoja jaunu koncentrisku kārtiņu. Tikai vienam pašam kaptei­nim bij zināma šī ala, kur «nogatavojās» tāds brīnišķīgs dabas auglis; tikai viņš pats to savā laikā «noraus» un ievietos savu dārgumu krājumos. Bij iespējams, ka viņš pēc ķīniešu un indiešu parauga bij mākslīgi ieaudzējis šo pērli, iemezdams gliemeža krokās kādu metāla vai stikla gabaliņu, kas tad palēnām sāka apaugt ar perlamutra kārtām. Lai nu kā, bet, salīdzinādams šo pērli ar visām līdz šim redzētām, arī ar tām, kas mirdzēja kapteiņa paša kolekcijā, es to novērtēju uz desmit miljoniem franku. Tas' bij lielisks dabas brīnums, ne vairs greznuma un rotas lieta, jo nezinu, kuras sievietes auss to varētu panest.

Milzīgās tridaknas apskate bij beigusies. Kapteinis Nēmo griezās atpakaļ uz alas izeju, mēs izgājām augšā pērleņu sēklī, skaidro ūdeņu apvidū, ko nirēji vēl nebij paspējuši saduļķot.

Kā īstā pastaigā mēs gājām izklaidus, ikviens pēc pa­tikas apstājās vai aizklīda sāņus. Mani vairs it nemaz ne­mocīja bailes, kas iepriekš tik smieklīgā kārtā saviļņoja manu iztēli. Jūras uzkalns manāmi sliecās augšup un tuvi­nāja mūs līmenim, līdz viena metra dziļumā mana galva izcēlās klajā gaisā. Konsels piebiedrojās man un, pie­bāzis savu lielo metāla galvas čaulu manējai, ar acīm draudzīgi mani pasveicināja. Bet šis plakanais paugurs te bij tikai dažas asis garš — tūliņ mums atkal bij jāatgriežas «savā elementā». Šķiet, ka tagad man tiesības to tā no­saukt.

Pēc minūtēm desmit kapteinis Nēmo piepeši apstājās. Man likās, ka viņš grib griezties atpakaļ. Nē! Ar žestu viņš pavēlēja mums saspiesties aiz viņa kādā platā klints dobumā. Viņa roka izstiepās pret kādu vietu ūdens masā, un es ar lielāko uzmanību skatījos turp.

Pieci metri atstatu no manis parādījās kāda tumša ēna un nolaidās līdz pašam dibenam. Manī pavīdēja šalkainas domas par haizivīm, bet es maldījos — šoreiz mums vēl nebij darīšanas ar okeāna nezvēru.

Tas bij cilvēks, dzīvs cilvēks, melnīgsnējs indietis, zvejnieks, bez šaubām, kāds nabaga puisis, kurš pasteidzās uzlasīt vārpas, pirms pļauja vēl sākusies. Es saskatīju arī viņa laivas dibenu — laiva bij noenkurota dažas pē­das virs tā galvas. Viņš te nonira, te atkal cēlās augšup. Cukurgalvas veidā apcirstu akmeni kājās iemiedzis, viņš ātri nonira dibenā, pēc tam, laivā uzpeldējis, to ar virvi vilka augšā. Tā bij visa viņa zvejas ierīce. Nokļuvis ap­mēram piecu metru dziļumā, viņš rāpās uz ceļiem un pil­dīja savu somu ar gliemežiem,. kas pagadījās pie rokas.

Tad viņš iznira augšā, izbēra savu lomu laivā, uzvilka akmeni un laidās atkal lejā turpināt zveju, kura neilga vairāk par trīsdesmit sekundēm.

Šis zvejnieks mūs neredzēja. Klints ēna mūs aizslēpa no viņa acīm. Un vispār — kā gan šis nabaga indietis lai iedomātos, ka cilvēki, viņam pašam radniecīgas būtnes, slēpjas turpat zem ūdens un novēro katru viņa kustību? Vairāk reižu viņš tā pacēlās augšup un atkal nonira dibenā. Ikreiz viņš salasīja ne vairāk par kādu duci gliemežu, atplēšot tos no klints, kur tie ar saviem bisusa pavedie­niem bij cieši pielipinājušies. Un cik daudziem no šiem gliemjiem nemaz nebūs pērļu, kuru dēļ viņš riskēja ar dzīvību!

Es viņu vēroju ar dziļu uzmanību. Viņš kārtīgi peldēja augšup un atkal nonira lejā, un pusstundas laikā viņam nekādas briesmas nedraudēja. Biju pavisam nogrimis šā pievilcīgā skata vērošanā, kad piepeši, indietim ceļos no­metoties, es ieraudzīju viņu izbailēs saraujamies, pielecam kājās un mēģinām aizsniegt ūdens virspusi.

Tūliņ es arī sapratu viņa izbaiļu cēloni. Pāri nelai­mīgajam nirējam parādījās melna ēna. Tā bij milzīga hai­zivs, kura ugunīgi spīdošām acīm un atplestām žaunām pa diagonāli šāvās lejup.

Es kļuvu mēms no šausmām un nespēju pakustināt ne locekļa.

Spēcīgu spuru vēzieniem rijīgais kustonis traucās virsū indietim, kurš metās sāņus un tā izvairījās gan no hai­zivs zobiem, bet ne no viņas astes: stiprs sitiens trāpīja viņa krūtis un nogāza zemē.

Šis skats ilga tikai dažas sekundes. Haizivs griezās at­pakaļ, apvēlās uz muguras un taisījās pāršķelt indieti pušu. Šajā acumirklī es samanīju, ka man blakus stāvo­šais kapteinis Nēmo spēji piecēlās. Tad dunci rokā viņš gāja tieši nezvēram pretī, gatavs cīnīties ar to krūti pret krūti.

Haizivs, kura patlaban grasījās sakampt indieti, pama­nīja jauno pretinieku, apsviedās uz vēdera un ātri traucās tam pretī.

Vēl šodien es redzu kapteiņa Nēmo pozu. Visus gribas spēkus saņēmis, viņš ar apbrīnojamu aukstasinību gai­dīja briesmīgo haizivi, kad tā viņam tuvojās, ar strauju lēcienu sāņus izvairījās no tās trieciena un iecirta savu dunci haizivs vēderā. Bet ar to vēl nebij gana. Iesākās drausmīga cīņa.

Haizivs, figurāli sakot, ierēcās. Asinis aumaļām plūda no tās ievainojuma. Ūdens visapkārt kļuva sarkans, un cauri šim blāvajam šķidrumam es vairs nekā skaidri ne­varēju saskatīt.

Līdz tam mirklim, kad kādā skaidrākā plankumā es atkal ieraudzīju kapteini Nēmo, pieķērušos kādai dzīvnieka spurai, augumu pret augumu cīnāmies ar šo nezvēru, dū­rienu pēc dūriena raidot tā vēderā, tomēr nespējot trāpīt pašā sirdī. Haizivs cīnīdamās tik spēcīgi sakūla ūdeni, ka tā mutulis draudēja aizskalot mani.

Es gribēju steigties kapteinim palīgā, bet šausmas bij mani pavisam sastindzinājušas.

Stulbām acīm es skatījos, kas tur notiek. Vēroju, ka cīņas paņēmieni mainās. Smagā ķermeņa spiests, kap­teinis nokrita zemē. Tad haizivs žokļi atplētās plati vaļā kā milzīgas dzirkles, un šoreiz kapteiņa pēdējais mirklis droši būtu klāt, ja palīgā nepiesteigtos Neds Lends, ietriekdams savu šausmīgo ieroci nezvēra ķermenī.

Veseli asiņu mutuļi izšļācās ūdenī. Ar neaprakstāmu niknumu haizivs to sakūla milzīgos viļņos. Neds Lends bij labi trāpījis. Nezvērs mocījās nāves konvulsijās. Sirdī ķerts, tas tik drausmīgi raustījās, ka ūdens mutulis Kon- selu pagāza zemē.

Pa to laiku Neds Lends, atbrīvoja kapteini. Tas piecē­lās neievainots un tūliņ steidzās pie indieša, ātri pār­grieza virvi, ar ko tas bij piesējies akmenim, paņēma viņu uz rokām un ar spēcīgu kājas atspērienu pacēlās virs ūdens.

Mēs pārējie trīs viņam sekojām un pēc dažiem mirkļiem sasniedzām pērļu zvejnieka laivu.

Kapteiņa Nēmo pirmās rūpes bij atdzīvināt nelaimīgo. Es nezināju, vai tas viņam izdosies, tomēr cerēju, jo na­baga vīrs visai ilgi nebij ūdenī. Bet haizivs astes trie­ciens varēja būt nāvīgs.

Konsels un kapteinis enerģiski to berzēja, un slīkonis, par laimi, atguva samaņu. Viņš atvēra acis. Kāds gan bij viņa pārsteigums, varbūt pat izbailes, kad viņš ieraudzīja, ka pār to noliekušās četras lielas vara galvas!

Un bez tam vēl — ko gan viņš varēja domāt, kad kap­teinis Nēmo izvilka no savas kabatas maisiņu ar pērlēm un iespieda to viņam saujā? Nabaga Ceilonas indietis ar drebošu roku saņēma šo ūdens valdnieka ķēnišķīgo dā­vanu. Viņa pārbijušās acis nepārprotami liecināja, ka viņam nav ne jausmas, kādām pārcilvēciskām būtnēm jāpateicas reizē par savu bagātību un dzīvību.

Pēc kapteiņa Nēmo dotās zīmes mēs gājām atpakaļ uz pērleņu sēkli un tad pa pirmāk jau ieto ceļu pēc pus­stundas aizsniedzām noenkuroto «Nautila» laivu.

Tajā sakāpuši, mēs ar matrožu palīdzību atkal atbrīvo­jāmies no savām smagajām vara ķiverēm.

Kapteiņa Nēmo pirmais teikums bij domāts Nedam Lendam:

— Pateicos, meistar Ned Lend, — viņš teica.

— Tas bij tikai vienkāršs revanšs, kapteiņa kungs, — Neds Lends atbildēja. — Es nolīdzināju savu parādu.

Viegls smaids pārslīda pār kapteiņa Nēmo lūpām, un ar to šī lieta bij izbeigta.

— LJz «Nautilu»! — viņš sacīja.

Laiva atkal viegli slīdēja pa viļņiem. Pēc maza brīža mēs sastapām peldošo haizivs ķermeni.

Pēc viņas spuru melnajiem galiem es sazīmēju šo bīs­tamāko Indijas jūras laupītāju — īsto haizivju sugas pārstāvi. Tā bij vairāk nekā divdesmit piecu pēdu gara, žokļi aizņēma trešo daļu rumpja. Tā bij veca haizivs, spriežot pēc sešām trijstūros savirknētām zobu rindām.

Kamēr mēs aplūkojām nedzīvo zvēru, ap laivu saradās kāds ducis šo plēsoņu. Bet mums tās nepiegrieza nekādas vērības, cenzdamās saplosīt haizivi un cita citai izraut gabalu no mutes.

Pusdeviņos mēs jau atkal bijām uz «Nautila».

Tur es nogrimu atcerēs par piedzīvojumiem uz Ma­naras sēkļa. No visiem šiem novērojumiem es biju skaid­rībā par to, ka kapteinis Nēmo ir nepārspējami drošsir­dīgs un ka viņam tomēr ir ārkārtīga līdzjūtība pret dzīvu būtni no sauszemes, pret kādu no tās rases, no kuras vairīdamies viņš slēpās zem ūdens. Redzams, ka šis cil­vēks tomēr vēl nebij paspējis nonāvēt sevī visas simpā­tijas pret sauszemes apdzīvotājiem.

Kad es viņam par to ieminējos, viņš atbildēja mazliet uztraukts:

— Šis indietis ir apspiestas zemes iemītnieks, bet es līdz pēdējam, elpas vilcienam aizstāvēšu visus apspiestos.

SARKANĀ JŪRA

29. janvāri Ceilonas sala pazuda no mūsu apvāršņa un «Nautils» ar divdesmit jūdžu ātrumu stundā iebrauca šaurumu labirintā, kas šķir Maldivu salas no Lakadivu salām. Vistuvāk tas nobrauca garām Kitana koraļļu salai, vienai no galvenajām Lakadivu arhipelāga deviņpadsmit salām, ko Vasko da Gama atklāja 1493. gadā; šīs salas atrodas starp 10° un 14° 30' ziemeļu platuma un 69° un 50° 72' austrumu garuma.

Tātad mēs bijām jau nobraukuši sešpadsmit tūkstoši divi simti divdesmit jūdzes, kopš izbraucām no Japānas jūras.

Otrā dienā, 30. janvārī, kad «Nautils» atkal pacēlās jū­ras virspusē, sauszeme nekur vairs nebij redzama. Mēs braucām ziemeļu — ziemeļrietumu virzienā uz Omānas līci starp Arābiju un Indijas pussalu, kas noder par ieeju Pērsijas jūras līcī. Likās, ka tas ir jūras apvidus bez kādas izejas. Kur gan kapteinis Nēmo mūs veda? Es to nevarēju pateikt. Protams, kanādietis, mani to dienu izvaicādams, bij pavisam neapmierināts.

— Meistar Ned, mēs braucam turp, kur kapteinis iedo­mājas.

— Tālu mūs viņa iedoma neaizvedīs, — kanādietis at­bildēja. — Persijas jūras līcim nav izejas, — tur iebrau­kuši, mēs drīz vien būsim spiesti griezties atpakaļ.

— Kas par to, meistar Lend, — ja ari griezīsimies at­pakaļ, tad «Nautilam» tomēr vēl priekšā Sarkanā jūra un no turienes tālāks ceļš pa Babelmandebas šaurumu.

— Vai man jums, profesora kungs, būtu vēl jāpa­skaidro, — Neds Lends atbildēja, — ka Sarkanā jūra ir tāpat noslēgta un bez izejas kā Persijas jūras līcis? Suecas kanāls vēl nav izrakts, un tāds mistisks kuģis kā mūsējais neuzdrošināsies doties tā aizsprostiem nožogotajā kanālā. Tātad pa Sarkano jūru mēs nenokļūsim līdz Eiropai.

— Vai tad es saku, ka mēs braucam uz Eiropu?

— Bet ko tad jūs domājat?

— Manliekas, ka, izbraukājis pa interesantajiem Arā- bijas un Ēģiptes apvidiem, «Nautils» griezīsies atpakaļ Indijas okeānā varbūt pat pa Možambikas kanālu, var­būt gar Maskarena salām, lai tā sasniegtu Labās Cerības ragu.

— Un sasniedzis Labās Cerības ragu? — kanādietis vai­cāja ar sevišķu uzmanību.

— Tad mēs, bez šaubām, iekļūsim Atlantijas okeānā, kuru vēl nepazīstam. Bet vai tad, draugs Ned, šis zem­ūdens ceļojums jūs garlaiko? Vai tad jūs nemaz neval­dzina šie nemitīgi mainošies zemūdens brīnumi? Es no sa­vas puses gan ārkārtīgi nožēlotu, ja šis ceļojums, kāds atgadījies tikai retam cilvēkam, beigtos.

— Aronaksa kungs, — kanādietis atbildēja, — liekas, jūs zināt, ka pagājuši trīs mēneši, kopš mēs esam ieslo­dzīti šajā «Nautilā».

— Nē, Ned, to es nezinu un negribu zināt, es neskaitu ne dienas, ne stundas.

— Bet kā tas viss beigsies?

— Beigas nāks savā laikā. Vispār mēs te nespējam nekā un strīdamies velti. Ja jūs, mīļais Ned, reiz atnāktu un teiktu: «Tagad mums ir izdevība bēgt,» — es apspries­tos ar jums. Bet patlaban tāda gadījuma nav, un, vaļsirdīgi runājot, es neticu, ka kapteinis Nēmo jel kad dosies uz Eiropas jūrām.

Četras dienas, līdz 3. februārim, «Nautils» brauca pa Omānas līci ar dažādu ātrumu un dažādā dziļumā. Likās, itin kā kuģis brauktu uz labu laimi, itin kā vilcinoties izvēlēties īsto ceļu. Bet Vēža tropam pāri tas nedevās.

Izbraukdami no šā līča, mēs uz kādu laiciņu dabū­jām redzēt Omānas galveno pilsētu Maskatu. Bet tā bij tikai mirkļa aina, un «Nautils» no jauna nogrima šo drūmo apvidu ūdeņos.

Tad viņš sešu jūdžu atstatumā nobrauca gar Arābijas Mahras un Hadramautas kalnainajiem krastiem ar vairā­kām senatnes celtņu drupām. Beidzot 5. februārī mēs iegriezāmies Adenas jūras līcī, kas piltuvei līdzīgi ievada Babelmandebas šaurumā, pa kuru Indijas okeāna ūdeņi ieplūst Sarkanajā jūrā.

6. februārī «Nautils» brauca garām Adenai, kura atro­das uz sauszemes raga, ko tikai šaura josla savieno ar kontinentu.

Es cerēju, ka, līdz šejienei nokļuvis, kapteinis Nēmo griezīsies atpakaļ, bet biju maldījies: man par lielu pār­steigumu, viņš to nedarīja.

Otrā dienā, 7. februārī, mēs iebraucām Babelmandebas jūras šaurumā, kura nosaukums arābu valodā nozīmē «Asaru vārti». Šis šaurums ir piecas jūdzes plats un tikai piecdesmit divus kilometrus garš; «Nautila» ātrumam tur bij tikko stundas brauciens, bet es neredzēju nekā, pat ne Perimas salu, no kuras angļi aizsargā Adenu. Pārāk daudz angļu un franču tvaikoņu šķērso šo līniju no Suecas uz Bombeju, Kalkutu, Melburnu, Burbornu un Maurīciju, tāpēc «Nautils» nedrīkstēja tur rādīties. Visu laiku tas apdomīgi turējās zem ūdens.

Pēdīgi ap pusdienas laiku mēs jau šķēlām Sarkanās jū­ras ūdeņus.

Sarkanā jūra ir bībeles teiku ezers, kuru neviens lietus neatsvaidzina, kurā neieplūst neviena upe un kurš katru gadu aiz ārkārtīga izgarojumu daudzuma noplok veselus pusotra metrus. Dīvains jūras līcis, kas, noslēgts kā ezers, patiešām varētu pilnīgi izžūt.

Es pat nemēģināju uzminēt, aiz kādām dīvainām iedo­mām kapteinis Nēmo mūs ievadīja šajā jūras līcī, tomēr biju pilnīgi apmierināts, ka «Nautils» brauca pa to. Kuģis turējās vidējā ātrumā, gan paceldamies ūdens virspusē, gan atkal nonirdams dzīlē, lai izvairītos no kāda pretimbrau­cēja kuģa, un es varēju novērot kā šās interesantās jūras virspusi, tā dziļumus.

Pēc tam «Nautils» pievērsās tuvāk Āfrikas krastiem, kur jūra ievērojami dziļāka. Tur pa atvērtajiem ilumina­toriem divu straumju kristāldzidrajā ūdenī mēs varējām aplūkot brīnišķos, spilgtos koraļļu krūmājus un veselus zaļām aļģu vītnēm apaugušus klinšu klajus. Kāds neap­rakstāmi pievilcīgs un mainīgs skats atvērās uz šīm vul­kāniskajām klintīm un salām Lībijas piekrastē, bet vis­krāšņākā audzelība tomēr bij saskatāma austrumu krastā, kuram «Nautils» piebrauca tuvāk. Veseli zoofītu slāņi Tehama pusē ne tikvien ziedēja jūras dzelmē, bet, krāš­ņās vītnēs sapinušies, gleznaini sniecās arī augšup virs ūdens līmeņa; tie bij brīnišķīgāk veidoti, bet krāsā ma­zāk spilgti nekā tie, kurus ūdens dzīle uztur allaž svaigus.

Cik skaistas stundas es tā pavadīju pie salona ilumi­natoriem! Cik daudzas jaunas zemūdens augu un dzīv­nieku sugas dabūju novērot prožektora spožumā! Šampin- jonveidīgās fungijas, šīfera krāsas aktīnijas, starp citu, Thalassianthus aster un tubiporas fleites veidā, itin kā radītas lielā Pana stabulēm; neskaitāmas šai jūrai īpatnējas gliemežu pasugas koraļļu sazarojumos ar spirālveidīgiem apakšgaliem un, beidzot, tūkstošiem vēl līdz šim neredzētu parasto sūkļu. -

Pirmā polipu grupa, proti, sūklis, ir interesants un ne­apstrīdami derīgs dabas produkts. Tas nebūt nav augs, kā to vēl domā daudzi dabzinātnieki, bet gan zemākās kārtas dzīvnieks, pat zemāks par koralli. Neapšaubāmi, ka tas pieder pie dzīvnieku valsts, nevar pat piekrist senatnes zinātniekiem, ka tā ir pārejas būtne starp augu un dzīvnieku. Man jāpiezīmē, ka zinātnieki paši vēl nav skaidrībā un vienis prātis par sūkļa uzbūvi. Daži domā, ka tas ir vesela polipu kolonija, citi atkal, kā, piemēram, Milns Edvards, — ka tas ir atsevišķs indivīds.

Sūkļu klase aptver ap trīs simti dažādu sugu; tās lielā daudzumā sastopamas vairākās jūrās, citas pat zināmās upēs, tā saucamās iluviatilis, bet to īstā dzimtene ir Sar­kanā jūra un Grieķijas arhipelāgs Vidusjūrā pret Sīrijas krastu. Tur aug un attīstās vislabākās un smalkākās sūkļu sugas, kuru vērtība dažkārt aizsniedz_ simt piecdesmit franku gabalā, baltais Sīrijas sūklis, Āfrikas asais utt. Bet, necerēdams šos zoofītus izpētīt Tuvo Austrumu ūde­ņos, no kuriem mūs šķīra necaurejamais Suecas jūras šaurums, es apmierinājos, novērodams tos Sarkanās jūras ūdeņos.

Tur auga visdažādāko veidu sūkļi — gan kā stiebri, gan kā ķepiņas, lapas, bumbas, pirksti. Tie patiešām attais­noja savus nosaukumus — kurvīši, tasītes, ratiņi, briežragi, lauvas ķetnas, pāvu astes, Neptūna cimdi —, kādus tiem veltījuši zvejnieki, dzejiskāki par zinātņu vīriem. No viņu šķiedrainā, pusšķidras recekļa vielas piesātinātā ķermeņa nemitīgi sīkām strūkliņām plūst laukā ūdens, kas ticis uzņemts, lai pienestu barību pašai mazākajai poriņai. Ūdens kustību rada īpašas kustīgas šūnu viciņas. Šī viela, sūklim nobeidzoties, sadalās un pūdama ož pēc amonjaka. Tad paliek pāri tikai cietais vai šūnainais raga skelets rūsainā krāsā, parastais sūklis, ko lieto visdažādākajām vajadzībām, skatoties pēc tā elastības, sūceklības un izturī­bas spējām.

Šie sūkļi aug pie klintīm, gliemju vākiem un pat pie ūdensaugu stiebriem, Tie aizpilda vismazāko iedobumu. Daži guļ izstiepušies, citi vērpjas augšup, citi atkal noka­rājas lejup līdzīgi koraļļu zariem. Es pastāstīju Konselam, ka sūkļus zvejo divējādā veidā — vai nu ar tīkliem, , vai vienkārši ar rokām. Visvairāk iecienīts .pēdējais. veids, kam nepieciešami ūdenslīdēji, jo tā iespējams dabūt sūkli nesaplosītā veidā, un tā vērtība tad sevišķi augsta.

Starp daudziem citiem zoofītiem, kas ņudzēja starp sūk­ļiem, galvenokārt bij redzamas sevišķi pievilcīga izskata medūzas; no moluskiem — dažādu paraugu kalmāri, kuri pēc d'Orbiņī domām, raksturīgi tieši Sarkanajai jūrai, bet 110 rāpuļiem — bruņurupuči virgata, kuri mums uz kuģa sniedza garšīgu un veselīgu barību.

Zivju bij ārkārtīgi daudz, pie tam daudzas ļoti ievē­rojamas. «Nautila» tīkli visbiežāk izvilka uz klāja šādas zivis: gludo raju ar ovālu formu ķieģeļu krāsā, zilganiem plankumiem pārklātu ķermeni un asu, divkāršu dzeloni; arnakus ar sudrabotām mugurām; pastenakus ar sašķeltām astēm; bokatus, kas it kā plati, divus metrus gari mēteļi plandīja pa ūdeni; pilnīgi bezzobainos dižzvīņu dzimtas jūras asarus; savrupniekus — jūras kamieļus, kuru kupris nobeidzas ar līku dzeloni, pusotras pēdas garus; murenas ar zilganām mugurām un sudrabainām astēm, brūnām krūšu spurām ai pelēku maliņu; stromateīdu sugas fiatolas ar šaurām zeltainām svītriņām, greznotas ar Francijas trim krāsām; četri decimetri garās blemijas — garamitas; skaistās bastardmakreles, rotātas ar septiņām melnām šķērssvītrām, zili dzeltenām spurām un zeltaini sudrabotām zvīņām; koraļļu zivis un sarkanās mulles ar dzeltenu galvu; lēverzivis, lūpzivis, balistas, grunduļus un tūksto­šiem citas «Nautila» ceļojumā redzētas zivis.

9. februārī «Nautils» iebrauca jūras visplatākajā vietā, kura starp Suakinu rietumu un Konfondu austrumu kras­tiem ir simt deviņdesmit jūdžu plata.

Todien ap pusdienas laiku kapteinis Nēmo iznāca uz klāja, kur es jau biju priekšā. Es tūliņ apņēmos nelaist viņu lejā, iekāms aptuveni nebūšu izdibinājis viņa tur­pmākos nodomus. Ieraudzījis mani, viņš pienāca klāt, laipni piedāvāja cigāru un teica:

— Nu, profesora kungs? Vai jums patīk Sarkanā jūra? Vai jūs uzmanīgi esat aplūkojis noslēpumus, kurus tā glabā, — zivis, zoofītus, sūkļus un koraļļu mežus? Vai redzējāt pilsētas tās krastos?

— Jā, kapteiņa kungs, — es atbildēju. — «Nautils» ir ārkārtīgi labi pielāgots tādiem novērojumiem. Tiešām, tas ir saprātīgs kuģis!

-^-'Jā-gan, profesora - kungs, saprātīgs, • drosmīgs un neievainojams. Tas nebaidās ne Sarkanās jūras briesmīgās vētras, ne straumes, ne zemūdens klinšu.

— Patiešām, — es teicu, •— šo jūru uzskata par vienu no visbīstamākajām, un, ja nemaldos, senajos laikos tai bij vissliktākā slava.

— Vissliktākā, Aronaksa kungs. Grieķu un romiešu vēs­turnieki nestāsta nekā laba par to, un Strabons saka, se­višķi bīstama tā esot pastāvīgo vēju un lietus laikos. Arābs Edrisi, kas to dēvē par Kolzuma līci, stāsta, ka daudzi kuģi gājuši bojā uz tā smilkšu sēkļiem un naktīs neviens neuzdrošinājies braukt pa to. Tā, viņš saka, ir jūra, kur nemitīgi plosās briesmīgas vētras, neviesmīlīgām salām piekaisīta, tajā nav atrodams nekas labs ne virspusē, ne dziļumos.

— Tūliņ redzams, — es piebildu, — ka šie vēsturnieki nav braukuši uz «Nautila».

— Bez šaubām, — kapteinis atbildēja pasmaidīdams, — un šajā ziņā modernie cilvēki nav tikuši tālāk par sena­jiem. Gadu simteņiem vajadzēja paiet, iekāms atklāja tvaika mehānisko dzinējspēku. Kas zina, vai simt gadu laikā vēl radīsies otrs «Nautils»! Progresa gaita ir ļoti lēna, Aronaksa kungs.

— Protams, — es atteicu, — jūsu kuģis par vienu vai pat vairākiem gadu simteņiem aizsteidzies savam laikam priekšā. Cik žēl, ka tāds atklājums aizies kapā līdz ar tā izgudrotāju.

Uz to kapteinis Nēmo neko neatbildēja. Brīdi klusējis, viņš atsāka:

— Liekas, Sarkanās jūras nosaukums būs cēlies no ebreju vārda «edron» tulkojuma un senatnes cilvēki to tā nosaukuši pēc tās ūdens īpatnējās krāsas.

— Es līdz šim esmu redzējis tikai pilnīgi dzidru ūdeni, bez kādas sevišķas nokrāsas.

— Bez šaubām. Bet, tālāk braucot, jūs novērosiet šo savādo parādību. Es atceros Tora līcī redzējis ūdeni gluži sarkanu, asins ezeram līdzīgu.

— Un jūs domājat, ka šī krāsa rodas no kāda mikrosko­piska ūdensauga piemaisījuma?

— Jā, 110 kādas gļotainas vielas, ko atdala sīciņi augi ar nosaukumu trihodesmijas. Vienā kvadrātmilimetrā to rēķina uz četrdesmit tūkstošiem. Varbūt arī jums izdosies to novērot, kad nokļūsim Tora līcī.

— Acīm redzot, kapteiņa kungs, šī nav pirmā reize, kad jūs braucat pa Sarkano jūru?

— Nē, profesora kungs.

— Bet Suecas kanāls, manuprāt, «Nautila» braucienam ir nelietojams?

— Taisnība, — kapteinis Nēmo teica. — Tomēr noderīgs visai pasaulei. Jau senlaiku cilvēki labi sapratuši, kāda nozīme tirdzniecībai ierīkot satiksmi starp Sarkano un Vi­dusjūru. Tikai tie nedomāja pašu spēkiem izrakt kanālu, bet lūdza Nīlu talkā. Ja ticētu senajiem nostāstiem, tad kanālu, kas Nīlu savienotu ar Sarkano jūru, iesākuši rakt Sezoftrisa laikā. Noteikti zināms tikai tas, ka 615. gadā pirms mūsu ēras Neho iesācis kanāla rakšanas darbus; kanāls pildījies ar Nīlas ūdeni un stiepies pāri Ēģiptes līdzenumam, kas pavērsts pret Arābiju. Pa šo kanālu varē­juši braukt četras dienas, un tas bijis tik plats, ka divas trirēmas pa to varējušas braukt blakus. Rakšanas darbus turpinājis Dārijs, Histapa dēls, un laikam nobeidzis Pto- lemajs II. Starbons sakās redzējis to jau izlietojam kuģošanai, bet tā gultnes slīpums no sākuma punkta pie Bubastes līdz Sarkanajai jūrai bijis tik niecīgs, ka kuģot pa to varējuši tikai dažus mēnešus gadā. Šis kanāls kal­pojis tirdzniecības vajadzībām līdz Antoninu laikiem. Pa­mests, aizsērējis tas pēc kalifa Omara pavēles atkal at­rakts, bet ticis pilnīgi aizbērts 761. vai 762. gadā, kalifa Almanzora laikā, lai pārtrauktu pārtikas produktu piegā­dāšanu dumpiniekam Muhamedam-ben-Abdalam.

— Jā, kapteiņa kungs, senatnes cilvēki nebij iedroši­nājušies mēģināt, savienot divas jūras, lai par deviņi tūk­stoši kilometriem saīsinātu ceļu no Kadiksas līdz Indijai. To paveiks inženieris Leseps, kas drīz vien Āfriku pārvēr­tīs par milzīgu salu.

— Diemžēl, — viņš atsāka, — es nevaru parādīt jums Suecas kanālu. Bet jūs varēsiet novērot Portsaīdas garos 'dambjus parīt, kad mēs būsim Vidusjūrā.

— Vidusjūrā? — es iekliedzos.

— Jā gan, profesora kungs. Jums par to brīnums?

— Mani pārsteidz tas, ka mēs tur būsim jau parīt.

— Patiešām?

' — Jā, kapteiņa kungs, lai gan še, uz jūsu kuģa dzī­vodams, esmu atradis vispār par kaut ko brīnīties.

— Bet kas tad jūs tā īsti pārsteidz?

— Tas šausmīgais ātrums, kāds jāattīsta «Nautilam», lai ļldz parītam apbrauktu apkārt Āfrikai un Labās Cerības ragam un aizsniegtu Vidusjūru.

— Bet kas jums, profesora kungs, teic, ka «Nautils» brauks apkārt Āfrikai un Labās Cerības ragam?

— Tomēr ja «Nautils» nebrauc pa sauszemi un nedodas pāri Suecas šaurumam …

— Vai pa apakšu šim šaurumam, Aronaksa kungs!

— Pa apakšu?

— Bez šaubām, — kapteinis Nēmo mierīgi atbildēja. — Kopš seniem laikiem daba pazemē veikusi to, ko cil­vēks patlaban mēģina tās virspusē.

— Kā! Vai tad tur ir kāda izeja?

— Jā, apakšzemes tunelis, kuru es esmu nosaucis par Arābijas tuneli-. Tas sākas pie Suecas un nobeidzas Pelū- zijas jūras līcī.

— Bet zemes šaurums taču sastāv tikai no plūstošās

smilkts?

— Līdz zināmam dziļumam. Bet piecdesmit metru dzi­ļumā sākas nesagraujams klinšu slānis.

— Vai jūs šo tuneli atradāt nejauši? — es vaicāju, ar­vien vairāk un vairāk pārsteigts.

— Nejauši un ar saprātu, profesora kungs, pie tam vairāk ar saprātu nekā nejauši.

— Kapteiņa kungs, es dzirdu, ko jūs stāstāt, bet manas ausis liedzas tam ticēt.

— Ak, profesora kungs, aurēs habent et non audient tā tas bijis visos laikos. Tāds tunelis tur ir, es to jau vai­rākkārt esmu izlietojis. Ja tā nebūtu, es vis nebrauktu šajā noslēgtajā Sarkanajā jūrā.

— Un vai atļauts jautāt, kapteiņa kungs, kā jūs to at­radāt?

— Profesora kungs, starp cilvēkiem, kuriem nolemts visu mūžu palikt kopā, nedrīkst būt noslēpumu.

Uz šo zīmīgo aizrādījumu es neatbildēju nekā, tikai klausījos kapteiņa stāstu.

— Profesora kungs, — viņš teica,, — vienīgi ar dabas pētnieka domu esmu atradis to zemūdens ceļu, kurš tikai man vienīgajam zināms. Es novēroju, ka Sarkanajā jūrā un Vidusjūrā ir dažas pilnīgi vienādas zivju sugas — kā ofidas, fiatolas, lidojošās zivis u. c. Pārliecinājies par šī fakta pareizību, es vaicāju sev, vai starp abām šīm jūrām

1 Ausis ir, bet nedzird (lai ).

nav kāds sakars. Ja tāds būtu, tad abu jūru nevienādā līmeņa dēļ straumei no Sarkanās jūras spēcīgi jāplūst uz Vidusjūru. Es sazvejoju Sarkanajā jūrā, Suecas ka­nāla tuvumā, lielu daudzumu zivju. Uzmaucu tām uz as­tēm vara gredzenus un salaidu atpakaļ jūrā. Dažus mē­nešus vēlāk es pie Sīrijas krastiem atkal izzvejoju zivis ar maniem gredzeniem. Jūru sakaru pierādījums man nu bij rokā. Es ar savu «Nautilu» braucu meklēt to, atradu un riskēju tajā iebraukt. Drīz arī jūs, profesora kungs, brauksiet pa manu Arābijas tuneli!