20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

XI «NAUTILS»

Kapteinis Nēmo piecēlās. Es sekoju viņam. Atvērās otras durvis istabas dibenā, un es iegāju tikpat lielā telpā kā tā, ko biju pametis.

Tā bij bibliotēka. Augstos, vara inkrustācijām grezno­tos palisandra koka plauktos bij sakrautas vienādi iesie­tas grāmatas. Plaukti izliecās līdzi telpas apveidiem, bet spraugās bija ievietoti ar brūnu ādu apsisti, ērti dīvāni. Tuvāk pievirzāmi un tālāk atbīdāmi galdiņi grāmatu no­vietošanai visur bij pie rokas. Pašā vidū bij liels galds, ap­krauts žurnāliem, starp kuriem daudzi jau stipri veci. Visu šo saskanīgo iekārtu apgaismoja četras blāvas elektris­kās lampas, līdz pusei iegremdētas griestu greznojumos. Ar neviltotu sajūsmu es aplūkoju visu šo mākslinieciski iekārtoto telpu un negribēju ticēt pats savām acīm.

— Kapteini Nēmo, — es teicu namatēvam, kas bij at­laidies uz dīvāna, — es šeit redzu bibliotēku, ar kādu varētu lepoties jebkura sauszemes pils, un esmu patiešām pārsteigts, ka jūs ar to nolaižaties pat visdziļākajās jūras dzīlēs.

— Bet kur tad jūs atradīsiet lielāku vientulību un ifiieru, profesora kungs? — kapteinis Nēmo man atbildēja. — Vai jūsu muzeja kabinets jums sniedz lielākas ērtības?

— Nebūt ne, kapteiņa kungs. Pēc tā, ko šeit esmu re­dzējis, tas man šķiet pavisam nabadzīgs. Jums būs savi seši vai septiņi tūkstoši sējumu____________________

— Divpadsmit tūkstoši, Aronaksa kungs. Tas ir vēl vienīgais pavediens, kas mani saista pie zemes. Pasaule man ir zudusi ar to acumirkli, kad «Nautils» pirmo reizi nolaidās zem ūdens. Tajā dienā es nopirku pēdējos grā­matu sējumus, pēdējās brošūras un pēdējās avīzes — gribu pieņemt, ka kopš tā laika cilvēce nav nekā vairāk ne domājusi, ne rakstījusi. Šīs grāmatas, profesora kungs, ir jūsu rīcībā, jūs varat lietot tās pēc patikas.

Es pateicos kapteinim Nēmo un sāku aplūkot bibliotē­kas plauktus. Tur pārpilnam bija raksti visādās valodās par zinātni, morāli un literatūru, tikai par politisko eko­nomiju es tur neatradu neviena darba — tie likās pil­nīgi atmesti uz šā kuģa. Interesanti atzīmēt, ka visas grā­matas bija sakārtotas neatkarīgi no valodas, kādā tās

TĀ bij bibliotēka

rakstītas, — acīm redzot, «Nautila» kapteinis tās brīvi lasīja, vienalga kāda grāmata pagadījās pa rokai.

Starp šīm grāmatām es atradu senatnes un jaunlaiku lielāko rakstnieku darbus, visu to ievērojamāko, ko cil­vēka gars atstājis vēsturē, dzejā, romānā un zinātnē, sā­kot no Homēra līdz Viktoram Igo, no Ksenofonta līdz Mišlē, no Rablē līdz Žoržai Sandai. Tomēr zinātne šajā bibliotēkā bij pārsvarā. Grāmatas par mehāniku, ballis­tiku, hidrogrāfiju, meteoroloģiju, ģeogrāfiju un ģeoloģiju atradās līdzās dabzinātņu vēsturei, un no tā es sapratu, kas «Nautila» kapteini interesē visvairāk. Es tur redzēju labi sakārtotus visus Humbolta un Arago darbus, Fuko, tālāk Anrī Senklēra Devila, Šaslē, Milna Edvarda, Katrfaža, Tindāla, Faradeja, Bertlo, abata Seki, Petermaņa, kapteiņa Mori, Agesiza u. c. darbus, Zinātņu akadēmijas rakstus, dažādu ģeogrāfijas biedrību krājumus utt. un bez tam vēl divus manas grāmatas sējumus, kuriem man laikam gan jāpateicas par kapteiņa Nēmo viesmīlību. Žozefa Ber- trāna grāmata «Astronomijas pamati» šķita liecinām, ka «Nautils» nav sācis savas gaitas pirms 1865. gada, jo šī grāmata iznāca minētajā gadā.

Tātad kapteiņa Nēmo zemūdens kuģis te braukāja, vis­ilgākais, gadus trīs. Tomēr es cerēju, ka jaunākie raksti man dos iespēju šo datumu uzzināt noteiktāk, bet tam man laika bija diezgan, un pagaidām es negribēju atlikt brīnišķā «Nautila» tālāko apskati.

— Kapteiņa kungs, — es teicu, — pateicos par jūsu bibliotēkas nodošanu manā rīcībā. Redzu, ka tur ir visi zinātnes dārgumi, un labprāt tos izmantošu.

— Šī telpa nav tikai bibliotēka vien, — kapteinis Nēmo sacīja, — bet arī smēķējamā istaba.

— Smēķējamā istaba! — es iesaucos. — Vai tad uz šā kuģa smēķē arī?

— Bez šaubām!

— Tad jau man jātic, ka jums ir vēl kādi sakari ar Havannu.

— Ar to man nav nekādu sakaru, — kapteinis atteica. — Tomēr pamēģiniet šo cigāru, Aronaksa kungs; lai gan tas nav no Havannas, esmu pārliecināts, jūs būsiet ap­mierināts ar to, ja esat lietpratējs.

Es paņēmu piedāvāto parasta izskata cigāru, bet tas likās tīts no zelta lapiņām. Aizpīpēju pie mazas lampiņas, kas stāvēja uz elegantas bronzas pakājes, un ievilku pirmos dūmus ar baudu, kā jau kaislīgs smēķētājs, kas di­vas dienas nav dabūjis nekā aizkūpināt.

— Tas garšo lieliski, — es teicu, — bet tabaka tā nu gan nav.

— Nē, — kapteinis atbildēja, — šī nav ne Havannas, ne Austrumu tabaka. Tas ir kāds ar nikotīnu bagāts jūras augs, kuru man diezgan grūti nākas ievākt. Vai jūs savus sauszemes cigārus uzskatāt par labākiem?

— No šī brīža tie man liekas sliktāki, kapteiņa kungs.

— Smēķējiet, lūdzu, un neprātojiet, kā šie cigāri pa­gatavoti. Nekāda valsts iestāde tos nav kontrolējusi, bet man liekas, ka tāpēc tie nebūs sliktāki.

— Nē, pavisam otrādi.

Tad kapteinis Nēmo atvēra kādas durvis tieši pretim tām, pa kurām es biju ienācis bibliotēkā, un mēs iekļu­vām ārkārtīgi lielā, spilgti apgaismotā telpā.

Tā bij plaša istaba noapaļotiem stūriem, apmēram des­mit metru gara, seši plata un pieci augsta. Spīdošie, ar vieglām arabeskām greznotie griesti meta maigu, tomēr pietiekami dzidru gaismu pār visiem šajā muzejā sako­potajiem priekšmetiem. Tas patiešām bij muzejs, kur liet­pratēja roka ar īstu māksliniecisku gaumi sakopojusi vi­sas dabas un mākslas bagātības.

Ap trīsdesmit lielāko meistaru gleznas vienādos rāmjos greznoja sienas, kas bij apsistas ar stingriem zīmējumiem rotātiem audumiem. Starp gleznām karājās dārgi, mirdzoši ieroči. Es tūliņ saskatīju visdārgākās gleznas, kuras biju jau apbrīnojis Eiropas privātajās kolekcijās un gleznu iz­stādēs. No veco meistaru gleznām šeit bij Rafaela «Ma­donna», Leonardo da Vinči «Svētā jaunava», Korredžo «Nimfa», Ticiāna «Sieviete», Veronēzes «Pielūgšana», Muriljo «Debessbraukšana», kāds Holbeina portrets, Veļas- kesa «Mūks», Ribeiras «Moceklis», Rubensa «Ražas no­vākšanas svētki», Tehīra flāmu ainavas, trīs nelielas Že- rāra Dou, Metsi un Pola Potera žanra gleznas, divas 2e~ riko un Pridona ainavas un vairāki Bakuzēna un Vernē jūras skati. Starp moderno mākslinieku darbiem es ievē­roju Delakruā, Engra, Dekampa, Troijona, Mesonjē, Do- binjī un citu gleznas un vairākas brīnišķas marmora un bronzas antīko skulptūru kopijas, kas, novietotas uz aug­stiem postamentiem, greznoja šā krāšņā muzeja stūrus, Patiešām, mani sāka pārņemt tā izbrīna un pārsteigums, par ko «Nautila» kapteinis jau bij ieminējies.

Tā bij plaša istaba noapaļotiem stūriem.

— Profesora kungs, — šis dīvainais cilvēks iebilda, — jūs atvainosiet to vienkāršību, ar kādu es jūs šeit ievedu, un arī to nekārtību, ko redzat.

— Kapteiņa kungs, — es atbildēju, — es nezinu, kas jūs īsti esat, bet redzu, ka man darīšana ar māksli­nieku!

— Tikai ar mākslas cienītāju, profesora kungs! Kādreiz man patika savākt un kopot šos skaistos cilvēka rokas da­rinājumus. Es biju kaislīgs meklētājs, nenogurdināms vā­cējs un tāpēc ari esmu sakopojis tik daudz vērtīgu māk­slas darbu. Tā ir pēdējā piemiņa no zemes, kura man mirusi. Pēc manas sajūtas, jūsu modernie rakstnieki arī jau pieder senatnei; viņu mūžs ir divi vai trīs tūkstoši gadu, un manā atmiņā viņi visi sajūk kopā. Ģēniji ne­noveco.

— Bet šie mūziķi, — es teicu, norādīdams uz Vēbera, Rosmi, Mocarta, Bēthovena, Haidna, Meijerbēra, Herolta, Vāgnera, Obēra, Guno un daudzu citu partitūrām, kuras atradās uz lielām pianīno — ērģelēm, kas aizņēma veselu istabas sienu.

— Šie mūziķi, — kapteinis Nēmo atbildēja, — ir Gr- feja laika biedri, jo hronoloģiskā starpība izdziest mirušo atmiņā, un es, profesora kungs, esmu miris gluži tāpat kā tie jūsu bijušie paziņas, kuri patlaban atrodas sešas pēdas apakš zemes.

Kapteinis Nēmo apklusa, it kā nogrimdams dziļās atmi­ņās. Stipri satraukts, es lūkojos viņā un klusēdams mēģi­nāju uzminēt to, kas atspoguļojas viņa sejā. Ar elkoni atspiedies pret dārgu mozaīkas galdu, viņš mani vairs ne­redzēja, šķita pilnīgi aizmirsis.

Es netraucēju viņa pārdomas, bet turpināju aplūkot visu, kas šajā brīnišķīgajā istabā vēl bij sakopots.

Līdzās mākslas priekšmetiem te bij ari bagāta retu da­bas produktu kolekcija. Galvenām kārtām kapteiņa Nēmo paša savākto augu, gliemežu un tamlīdzīgu okeāna iemīt­nieku izlase. Telpas vidū, elektriskās gaismas apmirdzēta, šļāca ūdens strūkla un izlija atpakaļ baseinā, kas bij darināts 110 milzīgas gliemežnīcas — tridaknas. Šim skaisti izrotātajam moluska apvalkam bij, mazākais, savi seši metri, tātad tas apmērā pārsniedza pat tās krāšņās tri­daknas, kuras Venēcijas republika savā laikā dāvināja Fransuā I un no kurām Parīzes Sv. Silpicija baznīcai pa­gatavoti divi milzīgi kvēpināmie trauki.

Apkārt šim baseinam skaistās, vara skrūvēm piestip­rinātās vitrīnās bij sakārtoti un novietoti jūras retumi, kādus jebkad redzējusi dabzinātnieka acs. Viegli iedo­māties, ar kādu speciālista līksmi es tos aplūkoju.

Zoofītu nodalījumā bij redzami divu šādu grupu inte­resantākie pārstāvji: polipi un adatādainie. Pirmajā grupā bij redzamas tubiporas, vēdekļveidīgās gorgonijas, maigie Sīrijas sūkļi, Moluku salu koraļļi, jūras spalvas, Norvē­ģijas jūras brīnišķīgie augi, dažādas ombelilērijas, alcio- nārijas, vesela sērija madreporu, kuras mans skolotājs Milns Edvards tik gudri sadalījis nodalījumos un kuru vidū es ievēroju brīnišķīgās flabelīnas, Burboņu salas okulīnas, Antiļu salu «Neptūna ratus», visdažādākās ko­raļļu sugas un, visbeidzot, dīvainos polipus, kuru kolo­nijas veido veselas salas, kas kādā jaukā dienā kļūs par kontinentiem. Adatādainos, ko klāja bruņas, šeit pār­stāvēja dažādas jūras zvaigznes, pantakrinas, komatulas, asterofonas, jūras eži, holotūrijas utt. Tā bij vesela šās grupas indivīdu kolekcija.

Mazliet nervozāks konhiologs[7] nudien apmulstu pie vitrīnām, kurās bij izstādīti neskaitāmi molusku paraugi. Es tur saskatīju nesamaksājami vērtīgas kolekcijas, kuru sīkākam aprakstam man tomēr pietrūkst laika. Pēc atmi­ņas pieminēšu tikai krāšņo «karaļmēteli» no Indijas oke­āna; tā simetriskie, baltie plankumi spilgti atplaiksnījās uz sarkanbrūnā fona. Eiropas muzejos reti sastopamo ka­ralisko, adatām apaugušo, spilgti krāsaino spondili, kuras vērtība, pēc manas saprašanas, sniedzas līdz divdesmit tūkstošiem franku. «Amūriņu» no Jaunholandes ūdeņiem, kurš arī visai reti sastopams. Senegalas sirdsveidīgos, ek­sotiskos dzīvniekus, baltās, trauslās divvāku gliemenes, kuras vislēnākā vēja pūsma var iznīcināt kā ziepju bur­buli, Javas daudzējādās «laistītājas», lapu pārakmeņo­jumiem izrotātas dabzinātnieku augsti vērtējamās kaļķ­akmens caurules, veselu rindu pumpaiņu, gan Amerikas piekrastēs zvejotu dzeltenzaļganu, gan tumši brūnu no Austrālijas apvidiem, gan atrastu Meksikas jūras līcī, ievērojamu ar zvīņveidīgiem apvalkiem, un atkal dienvid- jūrās mājojošos un it sevišķi reti satopamos Jaunzēlandes apkaimes «piešus». Tālāk vēl varu minēt brīnišķās tel- linas, ārkārtīgi vērtīgās citeras un venusas, Trankbara

krastu režģainās kadranas, marmorētus «zābaciņus» ar plaiksnojošām perlamutra zvīņām, Ķīnas jūras zaļos papa- gailīšus, tikpat kā nepazīstamo koenduli sugas konusu un dažādo^ pasugu porcelānveidīgas gliemenes, kuras Indijā un Āfrikā tiek lietotas mūsu metāla naudas vietā. Un tad Austrumindijas vērtīgo gliemezi — «jūras lep­numu», litorinas, dofinilas, turitelas, jantinas, ovilas, voli- tas, olīvas, mitras, arfas, ķiveres, purpurgliemjus, lūpaiņus, tritonus, ceritas, vārpstas, strombus, pteroceras, patellas, hialas, kleodoras un visas pārējās ārkārtīgi trauslās glie­mežu sugas, ko zinātne nosauc visglaimīgākajiem vārdiem.

Atsevišķā nodalījumā virknēs vijās visskaistākās elek­triskās ugunīs mirdzošās pērles: rožainas, Sarkanajā jūrā izzvejotas, zaļas, dzeltenas, zilas, melnas — visbrīnišķī­gākās visu jūru pērles, starp tām arī daža ziemeļu upju pērle, vārdu sakot, visretākie eksemplāri. Dažas no šīm pērlēm bija lielākas par baloža olu un dārgākas par to, ko ceļotājs Tavernjē pārdeva Pērsijas šaham, bet skaistuma ziņā pārspēja pat Maskatas imama pērli, ko es uzskatīju par visskaistāko pasaulē.

Vispār šīs kolekcijas vērtība nemaz nebij aprēķināma. Kapteinim Nēmo vajadzēja izdot miljonus, lai iegūtu šādu krājumu, un es sāku domāt, no kurienes viņam rodas nauda, lai apmierinātu savas kolekcionāra iegribas, bet tajā acumirklī viņš man sacīja:

— Jūs aplūkojat manas gliemežnīcas, profesora kungs. Patiešām, tās var interesēt dabzinātnieku, bet man per­soniski tām ir vēl kāda cita — valdzinošāka nozīme. Es tās esmu izzvejojis pats ar savu roku, un nav nevienas jūras, kuru es nebūtu pārmeklējis.

— Es saprotu, kapteiņa kungs, saprotu, kāds prieks at­rasties starp šādām bagātībām. Jūs esat no tiem, kuri paša spēkiem ieguvuši savus dārgumus. Nevienam Eiro­pas muzejam nav tādas jūras retumu kolekcijas. Bet, ja nu es izšķiežu savas uzslavas tai, kas tad man vēl atliks kuģim, kurš to nes? Es nebūt negribu ielauzties jūsu noslēpumos. Un tomēr man jāatzīstas, ka «Nautils» ar savu dzinējspēku, ar mašīnām, kas to virza, ar visām tā ierīcēm visaugstākajā mērā kairina manu ziņkāri. Es redzu pie šīs telpas sienām sakārtus pilnīgi nepazīstamus instrumentus. Vai drīkstu vaicāt? …

— Aronaksa kungs, — kapteinis Nēmo atbildēja, — es jau jums teicu, ka uz šā kuģa esat pilnīgi brīvs, neviena

Es iegāju kopteiņa kajītē.

«Nautila» nodaļa jums nav aizliegta. Ja gribat, varat aplūkot to sīki jo sīki, un man būs patīkami jūs pa­vadīt.

— Nezinu, kā jums pateikties, kapteiņa kungs, bet es nevēlos jūsu laipnību velti izlietot. Es tikai gribētu zi­nāt, kādiem nolūkiem domāti šie fizikas instrumenti.

— Profesora kungs, gluži tādi paši instrumenti atro­das manā istabā — un tur es gribu jums pastāstīt par to lietošanas veidu. Bet vispirms nāciet aplūkot kajīti, kura jums ierīkota. Jums taču jāzina, kādos apstākļos dzīvosiet uz «Nautila».

Pa vienām no visos ieapaļajos stūros ierīkotajām dur­vīm es kopā ar kapteini Nēmo izgāju šaurā gaitenī. Kapteinis mani aizvadīja kuģa priekšgalā, un tur es at­radu nevis kajīti, bet eleganti iekārtotu istabu ar gultu, tualetes galdu un citām mēbelēm.

Man tikai atlika pateikties namatēvam.

— Jūsu kajīte ir līdzās manējai, — viņš teica, kādas durvis atvērdams, — bet no manas kajītes nokļūst tieši tajā, kuru nupat atstājām.

Es iegāju kapteiņa kajītē. Tā bij ārkārtīgi vienkārši ierīkota un gandrīz atgādināja mūka celli. Tur bij vie­nīgi dzelzs gultiņa, rakstāmgalds un nedaudzi tualetes piederumi. Telpa bij tikai pa pusei apgaismota. Nekāda greznumā nemanīja, te atradās pats nepieciešamākais.

Kapteinis Nēmo norādīja man uz kādu sēdekli.

— Sēstieties, lūdzu, — viņš teica.

Es apsēdos, un kapteinis iesāka stāstīt.