20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

XXIII AEGRI SOMNIA

10. janvāri «Nautils» turpināja savu zemūdens brau­cienu, paveikdams caurmērā trīsdesmit piecas jūdzes stundā. Tā skrūves apgriezienu ātrums bij tik liels, ka es nevarēju ne aptvert, ne aprēķināt.

Kad es domāju par šo elektrisko spēku, kas «Nautilā» tika izlietots kā dzinējs, apsildītājs un apgaismotājā un bez tam vēl kā aizsargs pret ārējiem uzbrukumiem, kuri mūsu kuģi padarīja par zibeņotu un nezinātājam pilnīgi neaizskaramu, tad manai apbrīnai nebij robežu un vēl jo vairāk es apbrīnoju šā kuģa radītāju — inženieri.

Mēs turējām kursu tieši uz rietumiem un 11. janvārī bijām jau garām Vesela ragam, kas atrodas 135° garuma un 10° ziemeļu platuma Karpentārija jūras līča austrumu galā. Zemūdens rifu ari te vēl bij daudz, bet vairāk iz­klaidus un uz kartēm noteikti apzīmēti. «Nautils» bez kavēkļiem pabrauca garām Minēja klintīm labajā un Vik­torijas rifiem kreisajā pusē uz 130° garuma un desmitās paralēles.

13. janvārī kapteinis Nēmo nokļuva Timoras jūrā un pie salas ar tādu pašu nosaukumu uz 122° garuma. Šo tūkstoš seši simti divdesmit piecas kvadrātijē lielo salu pārvalda radžas. Tie dēvē sevi par krokodilu dēliem — tas ir visaristokrātiskākais dzimums, kādu vien cilvēks var iedomāties. Viņu zvīņainie priekšteči mājo turienes upēs un tiek ārkārtīgi cienīti. Tos saudzē, lutina, glabā un baro, mielastam tiem met jaunas meitenes; lai pie­sargās katrs svešzemnieks, kas gribētu piedurt roku šīm svētajām ķirzakām!

Bet «Nautilam» tomēr negadījās sastapties ar šiem dzīv­niekiem. Timoru mēs tikai pusdienā nelielu bridi dabūjām redzēt, kamēr kapteiņa palīgs novēroja un atzīmēja tās vietu kartē. Tāpat garām mums paslīdēja tās pašas gru­pas nelielā Roti sala, kuras sievietes sava skaistuma dēļ sevišķi iecienītas malajiešu sieviešu tirgos.

No šejienes «Nautils» pavērsās dienvidrietumu virzienā uz Indijas okeānu. Kurp gan mūs veda kapteiņa Nēmo fantāzija? Vai mēs brauksim uz Āziju? Varbūt tuvosimies Eiropas krastiem? Uz to cerēt nebij nekāda iemesla, jo šis cilvēks taču vairījās no apdzīvotās zemes. Varbūt viņš dosies dienvidu virzienā? Varbūt viņš brauks garām Labās Cerības un Horna ragam? Vai viņš uzdrošināsies doties uz dienvidpolu? Varbūt viņš griezīsies atpakaļ Klusajā okeānā, kur «Nautils» varēja braukāt mierīgs un netrau­cēts? To rādīs nākotne.

Nobraukuši garām Kartjē, Hibernijas, Seringapatama un Skota rifiem, kur sauszeme ar pēdējiem spēkiem vēl cī­nījās pret jūru, 14. janvārī mēs atradāmies pilnīgi klajos okeāna ūdeņos. «Nautils» brauca pavisam lēnām, itin kā rotaļādamies, reizēm pa ūdens līmeni, reizēm ienirdams dzelmē.

Šajā ceļojuma laikā kapteinis Nēmo izdarīja intere­santus temperatūras pētījumus dažādos ūdens slāņos. Pa­rastos apstākļos šos mērījumus izdara ar diezgan sarež­ģītiem instrumentiem, uz kuriem tomēr nedroši paļau­ties — tās ir termometriskas zondes, kam stikls bieži vien plīst no lielā ūdens spiediena, vai arī sevišķi elektriski aparāti, kuru darbība pielāgota dažu metālu nevienādai elektrības vadītspējai. Šādā kārtā iegūtos novērojumus pienācīgi kontrolēt nav nemaz iespējams. Turpretim kap­teinis Nēmo pats nolaidās okeāna dziļumos tieši pārbaudīt temperatūru, un viņa termometrs, iegremdēts dažādos ūdens slāņos, nemaldīgi un neapšaubāmi rādīja patieso temperatūru.

Un tā «Nautils», piepildījis rezervuārus, ar savu slīpo plātņu palīdzību ienira trīs, četri, pieci, septiņi un de­viņi tūkstoši metru dziļumā un pārliecinājās, ka tūkstoš metru dziļumā visos platuma grādos ūdens temperatūra noslīd līdz četrarpus grādiem.

Es ar vislielāko interesi sekoju šiem mērījumiem. Kap­teinis Nēmo tos izdarīja ar īstu kaislību. Es bieži do­māju — kādam nolūkam gan viņam tie īsti vajadzīgi? Lai pakalpotu citiem cilvēkiem? Tas nebij ticams, jo vienā dienā viņš ar visiem saviem skaitļiem varēja pazust kādā nezināmā jūras nomalē! Jeb varbūt viņš bij nodomājis uzticēt man savu pētījumu rezultātus? Tad jau manam dīvainajam ceļojumam vajadzēja kādreiz beigties, bet bei­gas acumirklī vēl nebij paredzamas.

Lai nu kā, bet kapteinis tomēr iepazīstināja mani ar skaitļiem, no kuriem redzams ūdens blīvums dažādo pa­saules daļu jūrās. No tiem es taisīju personiskus secinā­jumus, kuriem nebij nekā kopēja ar zinātniskajiem.

Tas notika 15. janvāra rītā. Mēs ar kapteini atradāmies uz klāja, un viņš apvaicājās, vai man esot zināms dažādo jūras ūdeņu blīvums. Es atbildēju, ka ne, un vēl piebildu, ka zinātnei šajā jautājumā vēl nav pietiekamu novēro­jumu.

— Es pats tos esmu izdarījis, — viņš atbildēja, — es jums tos varu pateikt pilnīgi noteikti.

— Labi, — es atbildēju, -— bet ko tas līdz? «Nautils» mūžam braukā, un viņa zinātnieku pētījumi nekad neaiz­sniegs zemi.

— Jums taisnība, profesora kungs, — kapteinis atbil­dēja, brīdi klusējis. — «Nautils» ir pasaule par sevi. Ze­mei tas ir tikpat svešs kā tās planētas, kas pavada mūsu zemeslodes ceļojumu ap sauli. Nekad mēs nedabūsim zi­nāt, ko pastrādājuši Saturna vai Jupitera zinātņu vīri. Bet, tā kā gadījums savedis mūs kopā, es gribu jums pa­stāstīt savu novērojumu rezultātus.

— Es klausos, kapteiņa kungs.

— Jūs zināt, profesora kungs,, ka jūras ūdens ir blī­vāks par saldūdeni, bet šis blīvums nav visur vienāds. Patiešām, ja es saldūdens blīvumu apzīmēju ar vienu, tad Atlantijas okeānā šis blīvums būs viens vesels un div­desmit astoņas tūkstošdaļas, Klusajā okeānā — viens ve­sels un divdesmit sešas tūkstošdaļas, bet Vidusjūrā — viens vesels un trīsdesmit tūkstošdaļas.

«Ak tā!» es nodomāju. «Viņš apciemo arī Vidusjūru!»

•— Jonijas jūrā viens vesels un astoņpadsmit tūkstoš­daļas, bet Adrijas ūdeņos viens vesels un divdesmit de­viņas tūkstošdaļas.

Acīm redzot, «Nautils» nevairījās no Eiropas piekrastu jūrām, un es secināju, ka agrāk vai vēlāk tās aizvedīs mūs atpakaļ uz civilizētu cilvēku apdzīvotiem kontinen­tiem. Man ienāca prātā, ka Neds Lends šo jauno ziņu uzņems ar labi saprotamu apmierinājumu.

Pēc tam vairākas dienas no vietas mēs pavadījām, mē­rīdami ūdens sāļumu dažādā dziļumā, krāsu un caurspī- dību. Visos šajos pētījumos kapteinis Nēmo izrādīja tādu apķērību, ar kuru sacensties vēl varēja tikai viņa laipnība pret mani. Bet tad atkal dažas dienas viņš nemaz nerā­dījās, un es no jauna paliku uz kuģa gluži vientuļš.

16. janvārī «Nautils» likās iesnaudies dažu metru dzi­ļumā zem ūdens līmeņa. Tā elektriskās mašīnas nestrā­dāja, skrūve stāvēja mierā, kuģis vienkārši ļāvās zem­ūdens straumei. Man šķita, ka kuģa ļaudis strādā pie kādiem labojumiem, kas varēja būt nepieciešami sakarā ar mašīnu mehānisma darbināšanu lielā ātrumā.

Es ar saviem biedriem atkal piedzīvoju kādu interesantu skatu. Logi salona sienās bij vaļā, un, tā kā «Nautila» prožektors nedarbojās, ūdenī valdīja diezgan liela tumsa. Bieziem negaisa mākoņiem klātās debesis tikai blāvi ap­gaismoja ūdens virsējo kārtu.

Es vēroju jūru šādos apstākļos; vislielākās zivis man likās tikai kā tumši atēnas plankumi ar neskaidriem ap­veidiem. Bet tad «Nautils» atkal piepeši tika spilgti ap­gaismots. Pirmajā acumirklī man likās, ka prožektors no jauna iededzies un met savu elektrisko spulgu tumšajās ūdens masās. Bet biju maldījies un ātri vien noskārtu savu kļūdu.

«Nautils» vienkārši bij iepeldējis fosforiskā ūdens slāni, un pret apkārtējo tumsu tas likās žilbinoši spulgs. Šī mirdzēšana cēlās no miriādēm mikroskopisku dzīvnieciņu.

kuru spožums kļuva vēl lielāks, pieskaroties kuģa metāla sienām. Un tad es šajā spīdīgajā plīvā pamanīju atsevišķas zibošas lāses, itin kā krāsns svelmē izkausētus alvas pi­lienus vai balti nokaitēta metāla dzirkstis; šā pēkšņā uz­liesmojuma dēļ dažas svītras šajā spīdumā likās gluži ēnainas, lai gan bij jādomā, ka nekādiem tumšiem plan­kumiem te nevajadzēja būt vietai. Nē! Tas nebij mūsu kuģa parastais, rāmais spožums! Pārāk spilgts un ņirbīgs! Skaidri redzams — tas bij dzīvs mirdzums!

Patiešām, tur spīguļoja neskaitāmas jūras infuzorijas, līdzīgas mazām, caurspīdīgām recekļa lodītēm ar dieg- veidīgu taustekli; tās varēja rēķināt ap divdesmit pieci tūkstoši katros trīsdesmit kubikcentimetros ūdens. Spī­dumu vēl pavairoja sevišķi spilgti mirdzošās medūzas, jūras zvaigznes, aurēlijas, salpas un fosforescējoši zoofīti, kas piesūkušies ar jūrā sairušām, organiskām, taukainām vielām, tāpat arī zivju gļotas.

Vairākas stundas no vietas «Nautils» slīdēja pa šiem mirdzošajiem ūdeņiem; mūsu izbrīnu vēl pavairoja lieli jūras dzīvnieki, kuri tur rotaļājās kā salamandras. Šajās nededzinošās uguns plīvās es redzēju slaidos un veiklos delfīnus, nenogurstošos jūras klaunus, zobenzivis triju metru garumā, nemaldīgos vētras vēstnešus, kuru šaus­mīgie pīķi reižu reizēm atdūrās salona iluminatoros. Bez tam tur vēl bij dažādas mazākas zivis — balistas, skum­brijas, degunzivis —, kuras ņirbēja pa visu šo spīdošo ūdens klajumu.

Tā bij apžilbinoši burvīga aina! Varbūt kaut kādi at­mosfēras apstākļi pastiprināja šīs parādības spilgtumu. Varbūt jūras virspusē plosījās vētra? Bet «Nautils» dažu metru dziļumā no tās nemanīja nekā — tas rāmi šūpojās pilnīgi mierīgajos ūdeņos.

Un tā mēs braucām arvien tālāk, allaž jaunus brīnumus vērodami.

Konsels pētīja un klasificēja savus zoofītus, posmkā­jus, moluskus un zivis. Diena pēc dienas pagāja ātri, uņ es tās nemaz vairs neskaitīju. Neds pēc savas paražas nopūlējās sagādāt dažādību parastajos kuģa ēdienos. Kā gliemeži mēs tupējām savos apvalkos, un es gribēju ap­galvot, ka nemaz nav grūti pārvērsties par īstu glie­mezi.

Mēs bijām jau pavisam pieraduši pie šādas dzīves un aizmirsuši, ka ir vēl cita — zemeslodes virspusē, kad atkal kāds sevišķs notikums spieda mūs atcerēties sava stāvokļa dīvainību.

18. janvārī «Nautils» atradās uz 105° garuma un 15° dienvidu platuma. Laiks bij draudošs, jūra bangoja. Pūta spēcīgs austrumu vējš. Vairākas dienas jau krities, baro­metrs nepārprotami vēstīja vētras tuvošanos,

Es biju izgājis uz klāja tieši tajā brīdī, kad kapteiņa palīgs vēroja apvārsni. Pa paradumam es gaidīju atkal at­skanam zināmo teikumu. Bet šodien tā vietā es izdzirdu citu — tikpat nesaprotamu. Un tūliņ pēc tam iznāca kapteinis Nēmo un sāka ar tālskati lūkoties kaut kur apvārsnī.

Labu brīdi viņš palika nekustīgi stāvam, nenovērsda- mies no sava novērojuma punkta. Tad viņš nolaida tāl­skati un parunāja pāris desmit vārdu ar savu palīgu. Tas likās uztraukts un velti pūlējās savaldīties. Kapteinis Nēmo turpretī bij aukstasinīgs un mierīgs kā vienmēr. Likās, viņš kaut ko iebilda, bet palīgs kaut ko apgal­voja. Vismaz es to tā sapratu no viņu balsīm un žestiem.

Pats es arī ar vislielāko uzmanību skatījos kapteiņa izlūkotajā virzienā, bet itin nekā nevarēju ieraudzīt. Ūdens ar debesīm apvāršņa lokā šķita pilnīgi saplūstam kopā.

Pa to laiku kapteinis Nēmo bij sācis staigāt pa klāju no viena gala uz otru, mani nemaz neuzlūkodams, varbūt pat nepamanījis. Viņa gaita bij stingra, tomēr ne tik no­svērta kā parasti. Reizēm viņš apstājās un, rokas uz krū­tīm sakrustojis, lūkojās jūrā. Ko gan viņš vēroja šajā bezgalīgajā ūdens klajumā? «Nautils» taču atradās vai­rākus simtus jūdžu tālu no tuvākā krasta!

Palīgs atkal bij paņēmis savu tālskati, ilgi un cieši vēroja apvārsni, šurp un turp staigādams, piespēra kāju un vispār ar savu nervozitāti bij pilnīgs pretstats kap­teinim Nēmo.

Tajā acumirklī palīgs atkal vērsa priekšnieka uzmanību uz kaut ko jūrā. Tas mitējās staigāt un pagrieza savu tālskati pret norādīto punktu. Labu laiku viņš tā skatī­jās. Nopietni ieinteresēts, arī es nokāpu salonā un pa­ņēmu savu parasti lietojamo, labo tālskati. Tad, atbalstī­jies pret prožektora iedobumu klāja priekšgalā, gatavojos aplūkot visu ūdens un debess saskarsmes loku apvārsnī.

Bet vēl es nebiju piespiedis tālskati pie acīm, kad in­struments man tika spēji izrauts no rokām.

Ar vislielāko uzmanību skatījos kapteiņa izlūkotajā virzienā,

Es apgriezos. Kapteinis Nēmo stāvēja manā priekšā, bet es viņu tikko vairs varēju pazīt. Viņa seja bij pil­nīgi pārvērtusies. Acis draudoši spulgoja zem sarauktām uzacīm. Zobi spīdēja aiz pusatvērtām lūpām. No sasprin­dzinātā auguma, savilktajām dūrēm un plecos ierautās galvas bij redzams, ka visu viņa būtni pārņēmis svešāds niknums. Viņš stāvēja nekustēdamies. No rokām izkritis, mans tālskatis gulēja pie viņa kājām.

Vai patiešām es negribēdams biju viņu tā aizkaitinājis? Vai šis nesaprotamais cilvēks iedomājās, ka es esmu at­klājis kādu «Nautila» viesiem aizliegtu noslēpumu?

Nē! Tomēr es nebiju šo dusmu cēlonis, jo kapteinis nemaz neskatījās manī; viņa acis bij pievērstas kādam man nesamanāmam punktam pie apvāršņa.

Pēdīgi kapteinis Nēmo atkal savaldījās. Viņa galīgi pārvērstā seja atdabūja parasto mierīgumu. Viņš pateica savam palīgam dažus vārdus svešajā valodā, tad pagrie­zās pret mani.

— Aronaksa kungs, — viņš teica diezgan pavēlošā balsī, — es prasu, lai jūs ievērojat vienu noteikumu, kas jūs saista ar mani.

— Kāds tas būtu, kapteiņa kungs?

— Jums un jūsu biedriem jāļaujas ieslēgties tik ilgi, kamēr es jūs atkal palaidīšu brīvē.

— Jūs te esat pavēlnieks, — es atbildēju, cieši lūko­damies viņā. — Bet pirms atļaujiet man vienu jautā­jumu.

— Nevienu, profesora kungs!

Uz to man vairs nebij ko teikt — atlika tikai paklau­sīt, jo katra pretestība te būtu bijusi velta.

Es nokāpu kajītē pie Neda Lenda un Konsela un pa­stāstīju tiem par kapteiņa rīkojumu. Jūs varat iedomāties, kā kanādietis uzņēma šo ziņu. Bet patlaban nebij laika nekādiem paskaidrojumiem. Četri vīri jau gaidīja pie durvīm un aizveda mūs tajā pašā telpā, kurā bijām pa­vadījuši pirmo nakti uz «Nautila».

Neds Lends vēl gribēja pretoties, bet durvis vienkārši aizslēdzās, un neviens viņam neatbildēja.

— Profesora kungs, — Konsels jautāja, — sakiet taču — ko tas nozīmē?

Es pastāstīju saviem biedriem, ko augšā biju piedzīvojis. Viņi bij tāpat pārsteigti kā es, bet izskaidrojumu zināja tikpat maz.

Pēc tam es nogrimu dziļās domās, kapteiņa Nēmo dī­vaina izturēšanās man vienmēr vēl bij prātā. Ne pie kāda loģiska secinājuma es nevarēju tikt, visādas pret­runīgas hipotēzes šaudījās manā galvā, bet tad manas pārdomas iztrauca Neds Lends.

— Skat, brokastis galdā!

Patiešām, ēdiens jau bij galdā. Acīm redzot, kap­teinis Nēmo licis to mums pasniegt reizē ar pavēli paātri­nāt «Nautila» gaitu.

— Vai profesora kungs atļaus viņam kaut ko ieteikt? — Konsels vaicāja.

— Jā, mīļais, — es atbildēju.

— Vai profesora kungs tomēr neēstu brokastis? Man liekas, ka tas būs tas prātīgākais, jo mēs jau nemaz ne­zinām, kas te vēl var notikt.

— Tev taisnība, Konsel.

— Diemžēl, — Neds Lends piebilda, — mums pasnie­guši tikai parastos kuģa ēdienus.

— Draugs Ned, — Konsels atsaucās, — bet ko jūs teiktu, ja mums itin nekā nebūtu pagatavojuši?

Šī iebilduma pietika, lai harpūnists mitētos pukoties.

Mēs apsēdāmies pie galda. Ēdām, tikpat kā nemaz ne­sarunādamies. Es tomēr iebaudīju visai maz. Konsels aiz pieklājības pūlējās, cik spēja, tikai Neds Lends nelikās skubināties. Paēduši mēs nolīdām katrs savā kaktā.

Bet tad izdzisa kajītes apaļā lampa, un mēs palikām pilnīgā tumsā. Neds Lends tūliņ likās uz auss, un arī Konsels, man par lielu brīnumu, iemiga cieši. Es vēl do­māju par šā nejaušā miega cēloņiem, bet sajutu arī, ka manas paša smadzenes apņem itin kā smags gurdums. Ar visu varu es pūlējos acis noturēt vaļā, bet velti. Mani nomāca mocošas halucinācijas. Acīm redzot, mūsu ēdie­nam bij piejauktas kādas iemidzinošas vielas. Kapteinim Nēmo nepietika ar mūsu ieslodzīšanu vien, arī iemidzināt viņam vajadzēja mūs!

Es vēl dzirdēju, ka lūkas tika noslēgtas. Viļņu šūpotā kuģa līgošanās arī mitējās. Vai «Nautils» atkal bij ieni- ris jūras dzīlēs? Varbūt atkal nolaidies nekustīgos jūras slāņos?

Es ar varu mēģināju turēties miegam pretī. Bet tas ne­bij iespējams, elpa kļuva arvien vārgāka. Es jutu, ka aukstums pamazām sastindzina manus smaguma pielijušos un itin kā paralizētos locekļus. It kā svina svara pilni acu plaksti vērās ciet. Es vairs nejaudāju piecelties kā­jās. Rēgu pilns miegs pārmāca visu manu būtni. Vēlāk ari murgi izbeidzās un es iegrimu pilnīgā neapziņā.