20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

INDIJAS OKEĀNĀ

Šeit sākās mūsu zemūdens ceļojuma otrā daļa. Pirmā nobeidzās ar aizkustinošu notikumu koraļļu kapsētā, kas uz mani atstāja neizdzēšamu iespaidu. Tātad visa kapteiņa Nēmo dzīve norisinās vienīgi šajā bezgalīgajā jūrā, pat kapsēta viņam ierīkota neaizsniedzamos dziļumos. Nekāds jūras nezvērs netraucēs «Nautila» iemītnieku pēdējo dusu, nāvē viņi paliek tāpat vienoti kā dzīvē. «Arī cil­vēku netraucēti,» kapteinis Nēmo teica.

Vienmēr un visur šī bargā un nelokāmā neuzticība pret cilvēku sabiedrību!

Es vairs nevarēju piekrist Konsela hipotēzēm. Šis kriet­nais puisis bij pārliecināts, ka «Nautila» kapteinis ir neatzīts zinātņu vīrs, kas ienīst cilvēkus tikai tāpēc, ka tie nav pratuši viņu cienīt; ka šis cilvēks ir nesaprasts ģēnijs, kas noguris un vīlies paslēpies jūrā, lai tur savām tieksmēm ļautu brīvu vaļu. Pēc manām domām, šī hipo­tēze tikai pa daļai izskaidroja kapteiņa Nēmo rīcību.

Pēdējās nakts piedzīvojumi, kad mēs tikām ieslodzīti kajītē un iemidzināti, kapteiņa bargā pavēle un man spēji atņemtais tālskatis, kad es gribēju aplūkot apvārsni, ne­izskaidrojamā triecienā, ko bij dabūjis «Nautils», nāvīgi ievainotais vīrs — tas viss manī modināja citus minē­jumus. Nē! Tā nebij vienkārši bēgšana no cilvēkiem! Viņa drausmīgais kuģis bij domāts ne tikai personiskas brīvības dziņas apmierināšanai, bet arī kādai man nezi­nāmai, baigai atriebībai.

Šajā brīdī viss man vēl ir tumsā, es tajā pamanu tikai atsevišķus gaismas plankumiņus un esmu spiests atzīmēt vienīgi to, ko patlaban pārdzīvoju.

Bet vispār mūs nekas nesaista ar kapteini. Viņš zina, ka no «Nautila» aizbēgt nav iespējams. Viņš mums pat neprasīja goda vārdu, ka nebēgsim. Nekāds solījums mūs te nesaista. Mēs esam tikai cietumnieki, gūstekņi, kurus vienīgi aiz pieklājības sauc par viesiem. Tomēr Neds Lends vēl nebūt nav atmetis cerības reiz izkļūt brīvībā. Bez šaubām, viņš izlietos pirmo izdevīgo gadījumu. Pro­tams, es darīšu gluži to pašu. Tomēr ar zināmu sirdsapzi­ņas pārmetumu es paņemšu līdzi «Nautila» noslēpumu, kurā esam ieskatījušies, tikai pateicoties kapteiņa augst­sirdībai. Beigu beigās — vai lai šo cilvēku ienīst vai arī apbrīno? Vai viņš pats ir upuris vai bende? Un tad, iekāms pametu šo kuģi uz visiem laikiem un tieku brī­vībā, es tomēr vēlētos nobeigt tik lieliski iesākto zem­ūdens ceļojumu ap zemeslodi. Es gribētu līdz galam re­dzēt visus brīnumus, kas slēpjas pasaules jūru dziļumos. Redzēt to, ko vēl neviens cilvēks nav redzējis, lai arī šī ziņkāre būtu jāsamaksā ar dzīvību! Ko tad es līdz šim esmu atklājis? Nekā vai tiklab kā nekā, jo mēs neesam nobraukuši vairāk kā seši tūkstoši ljē pa Kluso okeānu!

Tomēr es zinu labi, ka «Nautils» tuvojas apdzīvotām zemēm un, ja gadīsies iespēja izglābties, būtu nežēlīgi upurēt biedrus savai izziņas kaislībai. Man jāseko viņiem vai pat jāvada tie. Bet vai tāda iespēja vispār atgadī­sies? Cilvēks, kam varmācīgi laupīta brīvība, to allaž vēlas, bet zinātnieks, izziņas kārais cilvēks, no šādas iespējas baidās.

Todien, 1868. gada 21. janvārī, dienas vidū kapteiņa palīgs iznāca uz klāja izmērīt saules augstumu. Cigāru aizpīpojis, es novēroju viņa pētījumus. Es nešaubījos, ka šis cilvēks neprot franciski, jo vairākkārt skaļā balsī iz­teicu dažas piezīmes, kurām vajadzēja izvilināt nejaušu uzmanību, ja viņš tās saprastu, bet viņš izturējās vien­aldzīgi un klusi.

Kamēr viņš ar sekstantu izdarīja savus novērojumus, kāds «Nautila» matrozis iznāca nospodrināt prožektora stiklus — tas pats milzis, kurš mūs pavadīja pirmajā eks­kursijā uz Krespo salu. Es aplūkoju tuvāk šo aparātu, kura spēku simtkārtīgi pavairoja lēcveidīgi stikla gre­dzeni, kas gaismu koncentrē vajadzīgā virzienā. Elektriskā lampa bij tā ierīkota, ka no tās spožuma nekas negāja zudumā. Voltas loks dega telpā, kas bij atbrīvota no gaisa, un šis apstāklis nodrošināja ir tā kvēles vienmē- rību, ir intensitāti. Šis tukšums ari saudzēja grafīta stieņu galus, starp kuriem liecās spīdošais pusloks. Tāds ietau­pījums kapteinim Nēmo bij sevišķi no svara, jo viņam

Mēs sastapām lielus ūdens putnu barus.

nebūtu viegli atjaunot grafīta krājumus. Tādā iekārto­jumā grafīta stieņu nolietošanās gandrīz nebij manāma.

Kad «Nautils» gatavojās uzsākt savu zemūdens brau­cienu, es nokāpu atkal kuģa iekštelpā. Lūka noslēdzās, un mēs devāmies ceļā tieši uz rietumiem.

Mēs braucām pa Indijas okeānu. «Nautils» pa lielākajai daļai turējās simts un divi simti metru dziļumā. Tā tas ilga vairāk dienas no vietas. Katram citam, kurš nebūtu iemīlējis jūru tā kā es, brauciens liktos ilgs un gar­laicīgs. Turpretim man nenācās ne garlaikoties, ne dzīvot bezdarbībā: katru dienu es devos uz klāja ieelpot spirgto okeāna gaisu, novērodams brīnumainās ainas, lūkojos pa salona iluminatoriem, bibliotēkā lasīju grāmatas vai arī nodarbojos, kārtodams savas ceļojuma piezīmes.

Visu laiku mēs jutāmies gluži veseli. Pārtikas uz kuģa bij pilnīgi pietiekoši; es būtu bijis pavisam apmierināts arī bez tām piedevām, par kurām Neds Lends gādāja aiz tīrās spītības. Šajā vienmērīgajā temperatūrā pat no ies­nām nebij jābaidās. Bez tam uz kuģa bij prāvs krājums dendrofīliju, kuras Provansā sauc par «jūras dillēm», un to polipu sulīgais mīkstums ir labākais līdzeklis pret saaukstēšanos.

Vairāk dienu no vietas mēs sastapām lielus ūdens putnu barus, galvenokārt kaijas un kurlikus. Dažus nošāvām, un, sevišķā veidā pagatavots, mums tur iznāca garšīgs jūras putnu cepetis.

«Nautila» tīkli izzvejoja vairākas pasugas jūras bru­ņurupuču ar izliektām mugurām, tā sauktās «karetes», kuru čaula tiek ļoti augstu vērtēta. Šie rāpuļi viegli ienirst ūdenī un, aizdarījuši gaļīgo vārstuli, kas atrodas pie nāsu kanāla ārējās atveres, var ļoti ilgi uzturēties zem ūdens. Daži no šīs pasugas dzīvniekiem, rokās paņemti, mierīgi guļ savās bruņās. Šo bruņurupuču gaļa nav sevišķi garda, toties vērtīgas viņu dētās olas.

Zivis arvien vairāk modināja mūsu sajūsmu, jo ilgāk mēs novērojām viņu dzīvi pa salona logiem. Es pa­manīju vairākas sugas, kādas līdz šim vēl nekur nebiju redzējis.

Vispirms minēšu koferzivis, kuras dzīvo it sevišķi Sar­kanajā jūrā, Indijas okeānā un ap Centrālamerikas kras­tiem. Šīs zivis, tāpat kā bruņurupuči, bruņneši, jūras eži un vēžveidīgie, aizsargātas ar bruņām, kuras ir nevis no krama vai kaļķiem, bet no īsta kaula. Dažkārt tās ir kā cieti trijstūri, bet dažreiz kvadrātveidīgas.

Es izmantošu arī Konsela piezīmes, ko viņš ik dienas mēdza rakstīt par šo jūras zivju sugām, un minēšu: sfen- glerijas ar sarkanām mugurām, baltām krūtīm — šīs zivis atšķiras ar to, ka nervu stiegras tām vijas trijās garenās sloksnēs; tālāk: elektriskās rajas ļoti spilgtās krāsās — šo zivju garums ir septiņas collas. Tālāk vēl citas ģintis: bumbu zivis, pilnīgi līdzīgas tumši brūnai, gandrīz vai melnai olai, izraibinātas ar baltām svītrām un bez astes; ežu zivis, apbruņotas ar adatām, — viņas var piepūsties un izveidot adatainu kamolu; jūras zirdziņi, kas pazīstami visos okeānos; lidojošās zivis ■— pegazi ar ļoti garu snuķi —, to krūšu spuras ir visai platas un izveido it kā spārnus, tāpēc šīs zivis var laisties vai vismaz pacelties virs ūdens līmeņa; lāpstainās bezdelīgas, kuru astes pār­klātas ar vamagveidīgām zvīņām; makronates ar garām žaunām, lieliskas divdesmit četrus centimetrus garas zivis, kuras zaigo vispievilcīgākajās krāsās; zilganās kaliomores ar iesarkanām galvām; gļotainās lēkātājas ar melnām svītrām, garām krūšu spurām — šīs zivis apbrīnojami žigli slīd pa ūdens virsu; brīnišķās krokburu zivis, kas spēj pacelt spuras gluži kā izplestus spārnus jebkurā vēlamā virzienā; mirdzošās kurtes, kuras daba apveltījusi ar dzel­tenām, debess ziluma, sudraba un zelta krāsām; triho- petras, kam spuras veidotas kā šķiedras; kotēs, vienmēr notriepušās ar dūņām un trokšņainas; bruņaces, kuru acis aizsegtas ar kustīgiem plakstiem, un, beidzot, šļācējzi­vis — ar garu, cauruļveidīgu snuķi, īstās jūras muš- ķērājas, kas nogalina insektus ar vienu vienīgu ūdens lāsi.

Lasepeda izdalītajā deviņdesmit devītajā zivju dzimtā, kura pieder kaula zivju otrajai apakškārtai un raksturīga ar žaunu vāku un bronhāio membrānu, es ievēroju skor- pēnu, kuras galva greznota ar adatām un kurai ir tikai viena muguras spura; saskaņā ar to apakškārtu, kādai šīs zivis pieder, tām trūkst sīko asaku. Otrā apakškārta mums sniedz sinanseīdas, trīs līdz četri decimetri garas, dzelteni svītrotas, ar ļoti fantastisku galvu. Turpretī pirmajai apakškārtai pieskaitāmas vairākas ērmīgu zivju sugas, pie­mēram, tā sauktais «jūras bullis», dzīvnieks ar lielu galvu, gan šķērsots ar dziļām rievām, gan izraibināts ar puniem, apklāts ar adatām, — viņam ir nevienādi un atbaidoši ragi, adatu dūrieni rada bīstamas brūces; šis dzīvnieks ir riebīgs un briesmīgs.

No 21. janvāra līdz 23. janvārim «Nautils» nobrauca divi simti piecpadsmit ljē katrās divdesmit četrās stundās vai divdesmit divas jūras jūdzes stundā. Ja mēs varējām iepazīties ar tik daudzām un dažādām zivju sugām, tad tā­pēc, ka, kuģa elektriskās gaismas pievilinātas, viņas mums sekoja lielos baros. Lielākā daļa nevarēja turēt līdzi mūsu ātrumam un palika iepakaļ. Tomēr dažas ilgāku laiku pel­dēja «Nautila» apgaismoto ūdeņu lokā.

24, janvārī uz 1.2° 5' dienvidu platuma un 94° 33' ga­ruma mēs pabraucām garām krāšņām kokospalmām ap­augušai koraļļu madreporu — Kilinga salai, kuru jau ap­meklējis Čārlzs Darvins un kapteinis Ficrojs. «Nautils» no­brauca tuvu garām šīs neapdzīvotās salas krastam. Viņa tīklos ieķērās dažādi interesantu polipu un adatādaiņu sugu dzīvnieki un molusku čaulas.

Tad Kilinga sala pazuda aiz apvāršņa, un mēs pavēr- sāmies dienvidaustrumu virzienā uz Indijas pussalas ga­lējo punktu.

— Civilizēto cilvēku apdzīvotās zemes, — Neds Lends man todien teica, — tomēr ir patīkamākas par tādu Pa- puasiju, kur tu sastop vairāk mežoņu nekā stirnu! Šajā indiešu zemē, profesora kungs, atrodas šosejas, dzelzceļi, angļu, franču un indiešu pilsētas. Piecas jūdzes nogājuši, jūs katrā ziņā sastapsiet kādu tautieti. Man šķiet, ir pie­nācis brīdis teikt ardievas kapteiņa Nēmo viesmīlībai.

— Vēl ne, Ned, — es viņam atbildēju ļoti noteikti. — Lai iet vien tālāk — kā jūs, jūrnieki, sakāt. «Nautils» tuvojas apdzīvotai sauszemei. Tas atgriežas uz Eiropu un ved mūs turp. Nokļuvuši mūsu jūrās, redzēsim, ko sa­prāts atļaus darīt. Tomēr es neticu, ka kapteinis Nēmo ļaus mums iet medīt Malabaras vai Koromandelas krastā tāpat kā Jaungvinejā.

— Nu, profesora kungs, varbūt mēs iztiksim arī bez viņa atļaujas.

Es kanādietim neatbildēju, jo negribēju strīdēties ar viņu. Bet īstenībā slepeni vēlējos pieredzēt visus tos pie­dzīvojumus, ko liktenis novēlējis, novezdams mani uz «Nautila».

Pametuši Kilinga salu aiz muguras, mēs turpinājām braucienu manāmi lēnāk. Kuģis kļuva untumains un bieži vien nonira ļoti dziļi. Vairāk reižu darbā tika laistas

slīpās plātnes, kuras ar iekšējo sviru palīdzību bij iespē­jams nostādīt pilnīgi šķērsām ūdens līnijai. Tā mēs lā­giem braucām divu un trīs kilometru dziļumā, bet ne reizi neizdevās izmērīt lielāko dziļumu — pat trīspadsmit tūk- stoši metru garas zondes neaizsniedza okeāna dibenu. Tem­peratūra dzīlē visur bij četri grādi virs nulles.

25. janvārī okeāns bij pilnīgi klajš. «Nautils» visu dienu brauca pa virspusi, ar savu skrūvi spēcīgi kuldams ūdeni un augstu sviezdams šļakatas. Kā gan lai viņu šādā stāvoklī nenoturētu par milzu vali? Trīs ceturtdaļas dienas es pavadīju uz klāja, izlūkodams jūru. Itin nekas nebij mā­nāms pie apvāršņa, atskaitot kādu tvaikoni, kas aizbrauca i šķērsām rietumu virzienā. Vienu mirkli pavīdēja tā masti, I bet «Nautiļu» no kuģa droši vien nesaskatīja, jo tas tikai I mazliet pacēlās virs ūdens. Man šķita, ka šis tvaikonis ļ, pieder Austrumu kuģu sabiedrībai, kura uztur satiksmi I starp Ceilonu. un Sidneju, pa ceļam šis tvaikonis aizsniedza ļi karaļa Georga ragu un Melburnu.

i Ap pieciem novakarē, ātri tumstošā krēslā, kas tro­piskajos apvidos parasti šķir dienu no nakts, mēs ar Kon­soļu pieredzējām interesantu skatu.

Ir kāds pievilcīgs dzīvnieks, kuru sastapt nozīmējot laimi. Aristotelis, Plīnijs un Apiāns to ir novērojuši ar Hvisām viņa savādībām un aprakstījuši ar Grieķijas un | Itālijas zinātņu vīriem piemītošo dzejisko sajūsmu. Tie Iviņu nosaukuši par «Nautilu» un «Pompiliju». Tomēr mo­dernā zinātne vecos nosaukumus nav atzinusi un dēvē šo dzīvnieku par argonautu.

Mēs tad ari novērojām šo argonautu baru peldam pa ūdens virspusi. Viņu skaits bij rēķināms vairākos simtos. Tie bij no Indijas okeānā parastās Argonauta tuberculata pasugas.

Sie graciozie moluski peldēja ar savādas dzinēj piltuves palīdzību, no kurienes viņi virda laukā ierīto ūdeni. Seši no to astoņiem taustekļiem, slaidi un tievi, bij izplesti pa ūdens virsu, bet pārējie divi, apaļi un žuburoti, kā vieglas buras pacelti gaisā un pakļauti vēja varai. Es labi saskatīju viņu ovālos, spirālveidīgos vākus, kurus Kivjē pielīdzina elegantām laiviņām. Patiešām, šī laiviņa nes dzīvnieku, kurš pats to radījis, bet nebūt nepieaug pie tās.

— Argonautam iespējams pēc patikas pamest savas

Mēs novēlojām šo argonautu baru peldam pa ūdens virspusi.

gliemežnīcas, — es teicu Konselam, — bet viņš to nekad nedara.

— Gluži tāpat kā kapteinis Nēmor — Konsels prātnie- ciški atbildēja. — Tāpēc viņam labāk savu kuģi vajadzēja nosaukt par «Argonautu».

Apmēram stundu «Nautils» brauca pa šo molusku baru. Bet tad viņus kaut kas piepeši sabiedēja. It kā pēc sig­nāla savilkās izceltās buras, taustekļi sarāvās, ķermeņi sakļāvās, līdzsvaru pazaudējušas, gliemežnīcas apvēlās riņķī, un visa flotile pazuda zem ūdens. Tas viss notika acumirklī — nekad neviena kuģu eskadra nav manev­rējusi tik saskanīgi.

Tai pašā mirklī spēji satumsa nakts. Viegla vēja sa­celtie, rāmie viļņi tikko manāmi šļakstījās gar «Nautila» sāniem.

Otrā dienā, 26. janvārī, mēs pa astoņdesmit otro meri­diānu pārbraucām pāri ekvatoram un turpinājām ceļo­jumu ziemeļu puslodes ūdeņos.

Visu dienu mūs pavadīja drausmīgs haizivju bars. Bries­mīgi dzīvnieki, kuri mudžēt mudž šejienes jūrās un pa­dara tās sevišķi bīstamas. Tās bij tā saucamās Filipa haizivis, brūnām mugurām, bālganiem vēderiem un vien­padsmit zobu rindām, uz kakla viņām ar baltu gredzenu apvilkts, liels, melns plankums atgādina milzīgu aci; bez tam tur vēl bij otra haizivju pasuga ar apaļiem purniem un tumši raibotu ķermeni. Bieži vien šie spēcīgie dzīv­nieki ar lielu niknumu triecās pret salona iluminatoriem. Neds Lends nepavisam vairs nevarēja rimties. Viņš trau­cās tikt virs ūdens līmeņa un uzbrukt ar savu harpūnu šiem nezvēriem, šīm gludenajām haizivīm, kuru zobiem piesētā rīkle šķita it kā izlikta ar mozaīku, tāpat arī lie­lajām, piecu metru garajām tīģera haizivīm, kas viņu it sevišķi kairināja. Bet tad «Nautils» paātrināja savu gaitu, tā ka paši ātrākie no šiem nezvēriem vairs nevarēja tikt līdzi.

27. janvārī, iebraucot Bengālijas jūras līcī, mēs vairāk­kārt dabūjām redzēt šausmīgas ainas — ūdenī peldošus līķus. Tie bij Gangas ieskalotie Indijas pilsētu miroņi, kurus turienes vienīgie kaprači — ērgļi nebij paspējuši iznīcināt. Bet haizivis, bez šaubām, neliegsies nākt viņiem talkā šajā apbedīšanas darbā.

Ap septiņiem vakarā, līdz pusei iegrimis, «Nautils» iebrauca piena krāsas ūdeņos. Cik tālu acs sniedza, viss

S* 2i i okeāns likās kā piena pieliets. Vai tā bij mēness atspulga ūdenī? Nēr jo tikai divas dienas vecais mēness vēl slēpās aiz apvāršņa saules norieta pēdējā atblāzmā. Zvaigžņu mirdzas apstarotā debess likās gluži melna pret šo ūdens baltumu.

Konsels negribēja ticēt savām acīm un izvaicāja mani par šīs dīvainās parādības cēloņiem. Par laimi, man bij iespējams viņam to paskaidrot.

— Tā ir tā sauktā «piena jūra», — es teicu, — šādus plašus, baltus plankumus bieži dabū redzēt Amboinas krastu un šejienes platuma grādos.

— Bet varbūt profesora kungs varētu man pasacīt šīs parādības cēloni, jo man šķiet, ka ūdens taču tiešām ne­būs pārvērties pienā.

— Nē, Konsel, šis baltums rodas no miriādēm recekļ- veidīgu un bezkrāsainu, spīdīgu infuzoriju mata resnumā un piektdaļas milimetra garumā. Šie dzīvnieciņi pieķeras cits citam, un tādā kārtā šī virtene izstiepjas vairāku ljē garumā.

— Vairāku ljē! — Konsels iesaucās.

— Jā, mīļais. Un nemaz nemēģini aprēķināt šo infu­zoriju skaitu. Tas tev tik un tā" nebūs iespējams, jo, ja gluži nemaldos, daži jūrnieki ir vairāk nekā četrdesmit jūdžu braukuši pa šādu «piena jūru».

Vairāk stundu no vietas «Nautils» ar savu priekšvadni šķēla baltos viļņus; es novēroju, ka tas slīd gluži bez trokšņa pa šiem ūdeņiem, it kā te būtu putām piekults atvars kā dažos jūras līčos, kur straumes saduras ar pret- straumēm.

Ap pusnakti ūdens piepeši atkal atguva savu parasto krāsu, bet aiz mums līdz pat apvāršņa malai debess at- plaiksnīja jūras spilgto baltumu un likās laistāmies zie­meļblāzmas nospulgā.