20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

XIII DAŽI SKAITĻI

Pēc dažiem acumirkļiem mēs jau sēdējām salonā uz dīvāna un smēķējām cigāru. Kapteinis izplēta man priekšā kādu zīmējumu. Tas bij «Nautila» šķērsgriezuma plāns. Un tad viņš iesāka savu paskaidrojumu:

— Redziet, Aronaksa kungs, tādi ir tā kuģa būves sa­mēri, uz kura patlaban braucat. Tā korpuss ir stipri slaids, galos konusveidīgi asināts cilindrs. Forma ir līdzīga cigāram; ari Londonā jau būvē šāda veida kuģus. Šā ci­lindra garums no viena gala līdz otram ir tieši septiņdes­mit metru, lielākais platums — astoņi metri. Tā konstruk­cijā garuma attiecības pret platumu nav desmit pret vienu, kā tas pieņemts jūsu ātrbraucēju kuģu būvē, bet tā līnijas ir pietiekami slaidas un izliekums mērens, lai izspiestais ūdens viegli slīdētu garām un nekādi netraucētu kuģa gaitu.

Pēc šiem samēriem jūs viegli aprēķināsiet «Nautila» virspuses un tilpuma lielumu. Virspusei ir tūkstoš vien­padsmit un četrdesmit piecas simtdaļas kvadrātmetra, bet tilpums — tūkstoš pieci simti un divas desmitdaļas ku­bikmetra; tas nozīmē, ka, ūdenī pilnīgi iegrimis, tas iz­spiež tūkstoš pieci simti un divas desmitdaļas kubikmetra jeb tonnas ūdens.

Strādādams pie šā zemūdens kuģa plāniem, es gribēju, lai līdzsvara stāvoklī tas par deviņām desmitdaļām iegrimtu ūdenī un tikai viena desmitā paliktu laukā. Tad,, saprotams, tam būtu arī jāizspiež tikai deviņas desmit­daļas sava tilpuma, proti, tūkstoš trīs simti piecdesmit seši un četrdesmit astoņas simtdaļas kubikmetra un ari pašam jāsver tikpat daudz tonnu. Kuģi būvējot, man va­jadzēja paturēt aprēķinā šo svaru.

«Nautilam» ir divkāršs korpuss — iekšējais un ārējais; tie savienoti ar T veida dzelzs stieņiem, tāpēc tas ir ārkārtīgi izturīgs. Patiesībā, pateicoties šai uzbūvei, tas iztur triecienu, it kā būtu masīvs dzelzs klucis. Sienas nemaz nevar ieliekties, tās turas pašas par sevi, nevis ar kniežu palīdzību. Rūpīgā materiāla izvēle un pilnīgi viengabalainā konstrukcija to nodrošina pret jebkurām jūras bangām.

Abi korpusi pagatavoti no cieta tērauda plāksnēm, tā blīvums attiecībā pret ūdeni ir septiņi un astoņas des­mitdaļas. Iekšējais korpuss ir piecus centimetrus biezs un sver trīs simti deviņdesmit četras un deviņdesmit sešas simtdaļas tonnas. Ārējais korpuss — piecdesmit centi­metrus augstais un divdesmit piecus centimetrus platais, un sešdesmit divas tonnas smagais ķīlis, mašīnas, balasts, dažādi citi piederumi un ierīces, starpsienas un iekšējie balsti kopā sver deviņi simti sešdesmit un sešdesmit di­vas simtdaļas tonnas, bet kopā ar agrāk minētajām trīs simti deviņdesmit četrām un deviņdesmit sešām simtdaļām tonnas iznāk tūkstoš trīs simti piecdesmit un četrdesmit astoņas simtdaļas tonnas. Vai jums tas skaidrs?

— Pilnīgi, — es atbildēju.

— Tātad, — kapteinis atsāka, — tādos apstākļos «Nau- tils» ar vienu- desmito daļu paliek virs ūdens. Bet, ja man būtu tā tilpuma desmitdaļas lieli rezervuāri, proti, ja tie uzņemtu simt piecdesmit un septiņdesmit divas simtdaļas tonnas lielu svaru un ja es tos piepildītu ar ūdeni, tad mans kuģis izspiestu tūkstoš pieci simti sep­tiņas tonnas ūdens, tas ir, tikpat daudz, cik sver pats, un pilnīgi iegrimtu ūdenī. Tā tas arī patiesībā notiek, profe­sora kungs. Šādi rezervuāri ir ierīkoti «Nautila» iekšējo telpu apakšdaļā. Kad es atveru krānus, tvertnes piepildās ar ūdeni un kuģis nogrimst līdz jūras līmenim.

— Labi, kapteiņa kungs, bet man liekas, nu tikai vēl sākas pats grūtākais jautājums. Es vēl saprotu, ka tā jūs varat nogremdēt kuģi līdz jūras līmenim. Bet vai zem šā līmeņa jūsu zemūdens kuģim nav jāiztur pret­spiediens 110 apakšas uz augšu, kura lielumu var rē­ķināt vienu atmosfēru uz katrām trīsdesmit pēdām ūdens jeb apmēram kilogramu uz katru kvadrātcentimetru?

-— Pilnīgi, pareizi, profesora kungs.

— Un, tā kā jūs visu savu «Nautilu» nepiepildāt ar ūdeni, es nesaprotu, kā jūs varat nolaisties pavisam jūras dibenā?

•— Profesora, kungs, — kapteinis Nēmo uz to atbildēja, — nevajag sajaukt statiku ar dinamiku, jo tad nokļūst dzi­ļos maldos. Nemaz nevajag lielu pūļu, lai nolaistos okeāna dibenā, jo katram ķermenim ir, tā sakot, tieksme šķelt pretestību. Vai jūs sekojat maniem apsvērumiem?

— Es klausos, kapteiņa kungs.

— Lai noteiktu, par cik jāpavairo «Nautila» svars, lai kuģis varētu iegrimt dzelmē, man jāpatur prātā tikai tas pakāpeniskais ūdens tilpuma samazinājums, kāds rodas no augšējo slāņu spiediena dažādos dziļumos.

— Tas viegli saprotams, — es atbildēju.

— Jāņem vērā — lai gan ūdens ir saspiežams, taču šī ūdens īpašība stipri ierobežota. Un tiešām, pēc vis­jaunākajiem pētījumiem, šo spiedienu rēķina četri simti trīsdesmit sešas desmitm'iljondaļas uz katru atmosfēru vai katrām trīsdesmit pēdām dziļuma. Tātad tūkstoš metru dzi­ļumā jāņem vērā tilpuma samazināšanās zem tūkstoš metru augsta ūdens staba vai simt atmosfēru spiediena.

Šī samazināšanās tādā kārtā aprēķināma četri simti trīs­desmit sešās simttūkstošdaļās. Tātad man kuģa izspiestais ūdens — tūkstoš pieci simti septiņas un divas desmitdaļas tonnas — jāpavairo līdz tūkstoš pieci simti trīspadsmit un septiņdesmit septiņām simtdaļām tonnas. Balasta svars tātad pavairojams ne vairāk par sešām un piecdesmit septiņām simtdaļām tonnas,

— Tikai?

— Tikai, Aronaksa kungs, un šī aprēķina pareizību viegli var pārbaudīt. Man ir papildu rezervuāri ar simt tonnu lielu tilpumu. Es tātad varu nolaisties ievērojamā dziļumā. Ja nu es gribu pacelties virs līmeņa, man tikai jāizsūknē šis ūdens un pilnīgi jāiztukšo visi rezervuāri, lai «Nautils» ar vienu desmitdaļu sava apjoma paceltos virs jūras līmeņa,

Pret šiem skaitļu apstiprinātajiem secinājumiem man nebij nekā, ko iebilst.

— Es piekritu jūsu aprēķiniem, kapteiņa kungs, — es teicu, — un būtu ari gluži aplam mēģināt tos apstrīdēt, jo katra diena apliecina to pareizību. Bet man tomēr radās vēl kāds grūti paveicams kavēklis.

— Kāds, profesora kungs?

— Tūkstoš metru dziļumā «Nautila» sienām taču jā­iztur simt atmosfēru liels spiediens. Ja nu jūs gribat iz­tukšot savus papildu rezervuārus, lai samazinātu kuģa svaru un paceltos virspusē, tad jūsu sūkņiem jāpārvar šis simt atmosfēru spiediens, tas ir, simt kilogramu uz ikvienu kvadrātcentimetru… Un tas prasīs tādu spēku …

— Kādu tikai elektrība man var dot, — kapteinis Nēmo pārtrauca mani. —- Es atkārtoju, profesora kungs, ka manu mašīnu dinamiskas iespējas ir gandrīz vai neaprobežoja­mas. «Nautila» sūkņiem ir milzīgs spēks, par to jūs paši varējāt pārliecināties^ kad to ūdens strūklas kā spēcīga straume gāzās pret «Ābramu Linkolnu». Tomēr savus pa­pildu rezervuārus es lietoju, tikai lai sasniegtu vidējo —• tūkstoš pieci simti līdz divi tūkstoši metru dziļumu. Es taupu savas mašīnas. Ja man rodas iedoma apmeklēt okeāna dzīles divas vai trīs ljē[9] zem okeāna līmeņa, es lietoju citādus — mazliet sarežģītākus, tomēr tikpat drošus manevrus.

— Kādus, kapteiņa kungs?

— Tad man jums jāpastāsta, kādā kārtā «Nautils» vis­pār tiek vadīts.

— Es ļoti vēlētos to dzirdēt.

— Lai pagrieztu šo kuģi uz labo vai kreiso pusi, lai virzītu taisni uz priekšu, vārdu sakot, lai vadītu to ho­rizontālā virzienā, es lietoju parastu stūri, piestiprinātu ķīļa galā pie resnas sijas. Šo stūri virza stūres rats un stūres troses. Bet es varu «Nautilu» virzīt arī no augšas lejup un no lejas augšup, proti, vertikālā virzienā; šai vajadzībai es lietoju divas sānos piestiprinātas, kustinā­mas, dažādi izliecamas ieslīpas plātnes; tās var ieņemt jebkuru stāvokli, un tās iedarbina no iekšējām telpām stipri virzuļi. Ja plātnes nostādītas paralēli kuģim, tad tas iet horizontālā virzienā. Ja tās pagriež slīpi, kuģis, skrūves dzīts, saskaņā ar slīpnes leņķi vai nu grimst pa manis izvēlēto diagonāles garumu, vai arī paceļas augšup, tāpat sekodams šai diagonālei. Bet, ja man iepatīkas pa­celties augšup sevišķi ātri, es apturu skrūvi, un kuģis no ūdens spiediena pa vertikāli šaujas tikpat ātri, kā ūdeņ­raža piepildīts balons uzlido gaisā.

— Bravo, kapteini. — es iesaucos. — Bet kā gan stūr­manis var ieturēt to ceļu pa ūdeņiem, ko jūs viņam no­rādāt?

— Stūrmanis atrodas stikla kabīnes iedobumā «Nautila» korpusa augstākajā vietā. Šā iedobuma iluminatora stikli ir ļoti biezi un lēcveidīgi.

•— Vai tie spēj izturēt tik lielu spiedienu?

— Pilnīgi. Pret triecienu vārīgajam kristālam tomēr piemīt ievērojama pretestības spēja. Zvejas mēģinājumos elektrības gaismā Ziemeļjūrā 1864. gadā šādas matērijas plāksnes bij tikai septiņus milimetrus biezas; izrādījās, ka tās iztur sešpadsmit atmosfēru spiedienu, pie tam laiz- damas cauri spēcīgos, siltos starus. Turpretī mani stikli ir divdesmit vienu centimetru biezi, tātad trīsdesmit reizes biezāki par nupat minētajiem.

— Saprotu, kapteiņa kungs. Bet galu galā, lai varētu redzēt, gaismai nepieciešams lauzt tumsas varu; es nevaru iedomāties, kā jūras bezdibeņa naktī…

— Stūrmanim aiz muguras ierīkots milzīgs elektrisks reflektors, kas apstaro jūru pusjūdzes tālumā.

— Aļ Bravo, trīskārt bravo, kapteini Nu es saprotu to iedomātā narvaļa fosforisko spīdumu, par kuru zināt­nieki tik daudz lauzījuši galvas! Pie tās pašas reizes man jājautā —: vai «Nautila» un «Skotijas» sadursme, kas sacēla tik lielu uztraukumu, notika nejauši?

— Pilnīgi nejauši, profesora kungs. Trieciena brīdī es braucu tikai divus metrus zem ūdens līmeņa. Es tomēr tūliņ redzēju, ka sadursmei nebūs nekādu bīstamu seku.

■— It nekādu, kapteiņa kungs. Bet kas attiecas uz jūsu sastapšanos ar «Ābramu Linkolnu» …

— Profesora kungs, man ir žēl šā viena no labākajiem amerikāņu flotes kuģiem, bet tas uzbruka, un man taču bij jāaizstāvas! Es tomēr apmierinājos tikai ar to, ka pa­darīju fregati nekaitīgu. Kurā katrā tuvākajā ostā tā sa­vus bojājumus viegli varēs izlabot.

— Ak, kaptein! — es iesaucos īsti sajūsmināts. — Jūsu «Nautils» patiešām ir brīnišķīgs kuģis!

— Jā, profesora kungs, — kapteinis Nēmo atbildēja, patiesi aizkustināts, — un es to mīlu kā kaulu 110 mana kaula! Jūsu kuģiem patvaļīgā okeānā draud briesmas no visām pusēm; jūras ūdeņos jūs vispirms it kā apņem bez­dibenis, kā to teicis holandietis Jensens, turpretim uz «Nautila» cilvēka sirds paliek gluži mierīga, jo nav ko bīties. Nav jābaidās ielauzuma, jo kuģa divkāršais kor­puss ir izturīgs kā masīvs dzelzs klucis; nav nekādas take­lāžas, ko svārstīšanās un gāzelēšan^ varētu sapostīt; nav buru, ko vējam saplosīt; nav katlu, ko apdraudētu tvaika eksplozija; nevar izcelties ugunsgrēks, jo šis kuģis nav būvēts no koka, bet no tērauda platēm; nav vajadzīgs og|u, jo tā mehāniskais dzinējspēks ir elektrība; nav ne­kādu sadursmes briesmu, jo kuģis viens pats peld pa ūdens dziļumiem; ari vētru nav jābaidās, jo dažus metrus zem ūdens līmeņa tas atrodas absolūtā klusumā! Redzat, profesora kungs, tas ir kuģis vārda īstajā nozīmē! Un, ja taisnība, ka izgudrotājs uzticas savam kuģim vairāk nekā inženieris konstruktors, bet konstruktors vairāk nekā kapteinis, tad jūs sapratīsiet, kādā mērā es paļaujos uz savu «Nautilu», jo es pats esmu reizē kapteinis, konstruk­tors un inženieris!

Kapteinis Nēmo visu to teica ar aizraujošu daiļrunību. Dzirkstošās acis un kaisles pilnie žesti to bij gluži pār­vērtuši. Jā, viņš mīlēja savu kuģi, kā tēvs mīl bērnu!

Man uzmācās vēl viens — varbūt nekautrīgs jautājums, bet es nekādi nevarēju noturēties.

— Tātad jūs esat inženieris, kaptein Nēmo?

— Jā gan, profesora kungs, — viņš atbildēja. — Esmu studējis Londonā, Parīzē, Ņujorkā — tajā laikā, kad es vēl skaitījos pie zemes apdzīvotājiem.

— Bet kā jūs tik slepeni varējāt uzbūvēt savu «Nau-

tilu»?

— Ikvienu tā sastāvdaļu, Aronaksa kungs, izgatavoja dažādās vietās uz zemeslodes, pie tam fabrikām tika no­rādīts izdomāts uzdevums. Kuģa ķīli man pagatavoja Krezo fabrikas Francijā, skrūves vārpstu — Pens un Ko Londonā, tērauda plates korpusam — Lerds Liverpūlē, skrūvi — Skots Glazgovā. Rezervuārus man gatavoja Kails un Ko Parīzē, mašīnas — Krups Vācijā, tarānu — Mutala darbnīcas Zviedrijā, precīzijas instrumentus — brāļi Harti Ņujprkā un tā joprojām. Katrs no maniem piegādātājiem saņēma manus plānus, parakstītus ar citu vārdu.

— Bet visas šīs atsevišķi pagatavotās daļas jums taču nācās pārbaudīt un savienot?

— Profesora kungs, es savas darbnīcas biju uzcēlis kādā tuksnešainā salā okeāna vidū. Tur es un mani strād­nieki, labāk sakot, manis izmācītie un vadītie krietnie biedri, paveicām mūsu «Nautila» būvi. Bet pēc pabeigtā darba uguns iznīcināja katru mūsu pēdu šajā salā — ja varējis, es to būtu pavisam uzspridzinājis gaisā.

— Tādā kārtā man atļauts domāt, ka izdevumi šā kuģa būvei ir milzīgi.

— Aronaksa kungs, dzelzs kuģa būve parasti izmaksā tūkstoš vienu simtu divdesmit piecus frankus par tonnu. «Nautila» svars ir tūkstoš pieci simti tonnu. Tātad tas maksā vienu miljonu vienu simtu astoņdesmit septiņus tūkstošus franku; ja tur pieskaita divus miljonus par dažādām ierīcēm, tad kopā sanāks četri vai pieci miljoni, ierēķinot šajā summā arī manas mākslas un zinātniskās kolekcijas.

— Vēl beidzamo jautājumu, kapteini Nēmo.

— Lūdzu, profesora kungs.

— Jūs esat ļoti bagāts?

— Manām bagātībām nav robežu, profesora kungs, — bez vilcināšanās es varētu samaksāt visus divpadsmit miljardus Francijas valsts parādu.

Es uzmanīgi paskatījos cilvēkā, kas man visu to stās­tīja. Vai viņš tikai neizsmēja manu lētticību? To man rā­dīs nākotne.