20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

XVI TRŪKST GAISA

Tātad visapkārt «Nautilam» — augšā un apakšā — ne- caurlaužams ledus slānis. Mēs bijām sablīvējuma gūstā! Kanādietis trieca pret galdu savu vareno dūri. Konsels neteica ne vārda. Es skatījos kapteinī. Viņa seja atkal bij auksta, kā parasts. Rokas uz krūtīm sakrustojis, viņš likās pārdomājam. «Nautils» stāvēja uz vietas.

Tad kapteinis ierunājās:

— Kungi, mūsu tagadējā stāvoklī ir iespējama divējāda nāve.

Šis noslēpumainais cilvēks izskatījās gluži kā mate­mātikas profesors, kas lasa lekciju saviem studentiem.

— Pirmā, — viņš turpināja, — ka mēs tiekam saspiesti. Otrā — nomirstam aiz gaisa trūkuma. Es nesacīšu, ka varam nomirt arī badā, jo «Nautila» pārtikas krājumi, bez šaubām, izturēs ilgāk nekā mēs paši. Tātad mums at­liek tikai izredzes kļūt saspiestiem vai noslāpt.

— Par noslāpšanu nebūtu ko baidīties, kapteiņa kungs, — es teicu, — jo mūsu gaisa rezervuāri ir pilni.

— Jā gan, — kapteinis Nēmo atsaucās, — bet tajos uzkrātā gaisa mums pietiek tikai divām dienām. Trīs­desmit sešas stundas mēs jau esam zem ūdens, un «Nau­tila» sasmakušais gaiss katrā ziņā būtu atjaunojams. Pēc četrdesmit astoņām stundām mūsu gaisa krājums būs galīgi iztērēts.

— Nekas, kapteiņa kungs, lūkosim izkļūt brīvē pirms šīm četrdesmit astoņām stundām!

— Vismaz mēģināsim izlauzties cauri apkārtējai ledus sienai.

— Uz kuru pusi? — es vaicāju.

— To mums norādīs zonde. Es nolaidīšu «Nautilu» uz apakšējās ledus kārtas, un mani skafandros ieģērbtie ļau­dis mēģinās izlauzt ledus sienu plānākajā vietā.

— Vai salona iluminatoru aizvirtņus nav iespējams at­taisīt?

— Kāpēc ne? Mēs patlaban stāvam uz vietas.

Kapteinis Nēmo izgāja. Tūliņ pēc tam bij dzirdams, ka ūdens šalkdams gāzās rezervuāros. «Nautils» lēnām grima lejup un trīs simti piecdesmit metru lielā dziļumā novie­tojās uz apakšējās nogrimušās ledus kārtas.

— Draugi, — es teicu, — mūsu stāvoklis ir kļūmīgs, tomēr es ceru, ka nezaudēsiet drosmi un izturību.

— Profesora kungs, — kanādietis atsaucās, r— tagad nav īstais brīdis apgrūtināt jūs ar pārmetumiem. Esmu gatavs darīt visu mūsu kopējai glābšanai.

— Labi, Ned, — es teicu, sniegdams viņam roku.

— Bez tam es vēl varu piezīmēt, — viņš teica, — ka ar kapli protu rīkoties tikpat labi kā ar harpūnu un tāpēc ta­gad varu būt kapteinim noderīgs. Esmu viņa rīcībā.

— Bez šaubām, viņš neliegsies aicināt jūs palīgā. Nā­ciet, Ned!

Es aizvadīju kanādieti ģērbtuvē, kur «Nautila» ļaudis patlaban ģērba mugurā savus skafandrus. Paziņoju kap­teinim Neda Lenda vēlēšanos, un tam nekas nebij pretī. Kanādietis tūliņ uzvilka skafandru un bij gatavs doties līdzi saviem darba biedriem. Katram no tiem mugurā bij Rukveirola aparāts ar prāvu svaiga gaisa krājumu. Tas ievērojami patukšoja «Nautila» rezervuārus, bet tur nekā nevarēja līdzēt. Rumkorfa aparāti kuģa elektrisko staru spilgti apgaismotajā apvidū nebij vajadzīgi.

Kad Neds Lends bij saģērbies, es atgriezos salonā, kur iluminatoru aizvirtņi bij vaļā, un, Konselam līdzās no­stājies, aplūkoju zemākos ledus slāņus, uz kuriem «Nau­tils» patlaban balstījās.

Brīdi vēlāk mēs redzējām, ka uz sablīvējuma pusi do­das kāds ducis kuģa ļaužu, starp kuriem bij arī pēc lielā auguma viegli atšķiramais Neds Lends. Arī kapteinis Nēmo gāja līdzi.

Iekams viņi ķērās pie ledus laušanas, kapteinis vairā­kās vietās ledū izurba caurumus, lai pārliecinātos, kādā virzienā jāvada darbi. Garās zondes ieurbās ledus sānu sienās, bet piecdesmit metru biezumā sienām vēl tomēr nebij gala. Nebij nekādas nozīmes lauzties uz augšu, kur, acīm redzot, atradās pats lielais — vairāk nekā četri simti metru biezais ledus sastrēgums. Tad kapteinis Nēmo sāka pārbaudīt apakšējā slāņa biezumu. Izrādījās, ka tur tikai desmit metri mūs šķir no ūdens. Tik bieza bij šī apakšējā ledus kārta. Tātad šeit bij izlaužams gabals «Nautila» peldllnijas apmērā, proti, seši tūkstoši pieci simti kubikmetru, lai dabūtu caurumu, pa kuru mēs va­rētu nokļūt brīvos ūdeņos.

Darbs tika sākts nekavējot, ar neatlaidīgu enerģiju. Izcirst ledu visapkārt «Nautilam» būtu nācies grūti, tāpēc kapteinis Nēmo apzīmēja milzīgu apli astoņu metru attā­lumā no kuģa kreisās malas. Tad matroži šajā aplī vis­pirms izurba vienādā atstatumā caurumus. Pēc tam darbā laida kapļus, un ledus lieliem gabaliem lūza laukā. Tā kā izlauzto ledus gabalu īpatnējais svars bij vieglāks nekā ūdenim, tad tie tūliņ pacēlās mūsu tuneļa virspusē, kura augša kļuva par tik biezāka, par cik plānāka apakšpuse. Bet tam jau nebij nekādas nozīmes, ja lejā ledus slānis pamazām kļuva plānāks.

Pēc divu stundu smaga darba Neds Lends ienāca at­pakaļ nokusis. Harpūnista un viņa biedru vietā stājās Citi, kuriem pievienojāmies mēs ar Konselu. «Nautila» kap­teiņa palīgs rīkoja mūsu darbu.

Ūdens man likās sevišķi auksts, bet es sasilu, strādādams ar kapli. Rīkoties es varēju pilnīgi brīvi, lai gan atrados zem trīsdesmit atmosfēru liela spiediena.

Pēc divu stundu darba, atgriezies iebaudīt drusku ēdiena un atpūsties, es novēroju manāmu starpību starp Rukveirola aparāta piegādājamo un «Nautila» iekštelpu gaisu, kur jau bij samanāms ievērojams ogļskābes uzkrā­jums. Gaiss nebij atjaunots kopš četrdesmit četrām stun­dām, un derīgums elpošanai stipri samazinājies. Un to­mēr divpadsmit stundu ilgā darbā mēs bijām izlauzuši pa apzīmēto loku tikai metru dziļu šņīpu jeb pavisam seši simti kubikmetru ledus. Pēc šajās divpadsmit stundās veiktā darba bij redzams, ka mums būtu jāstrādā vēl piecas naktis un četras dienas, lai paveiktu to, ko bijām iesākuši.

— Piecas naktis un četras dienas, — es teicu saviem biedriem, — bet rezervuāros gaisa mums ir tikai divām dienām.

— Nerunājot nemaz par to, — Neds Lends attrauca, — ka, arī izsprukuši no šī nolādētā cietuma, mēs tomēr vēl atrādīsimies iesprostoti zem Iedus blāķiem un bez nepieciešamā gaisa.

Tas bij pilnīgi pareizi. Kas varētu paredzēt to laika minimumu, kāds nepieciešams mūsu atbrīvošanai? Vai

Ledus sienas kuģa abās pusēs bij pievirzījušās vēl tuvāk,

mēs jau nebūsim noslāpuši, iekāms «Nautils» iespēs pa­celties virs ūdens? Vai kuģim nolemts šajā ledus kapā aiziet bojā ar visiem tiem, kas tajā atradās? Stāvoklis likās bīstams. Bet katrs no mums to apzinājās un bij ga­tavs izpildīt savu pienākumu līdz galam.

Kā jau es biju paredzējis, pa nakti milzīgajā ledus iedobumā bij izcirsta vēl metru dziļāka vaga. Bet rītā, skafandru uzvilcis un laukā izgājis, es nokļuvu seši vai septiņi grādu lielā aukstumā un redzēju, ka ledus sienas kuģa abās pusēs pievirzījušās vēl tuvāk. Cilvēku darba un viņu rīku nesasildītie ūdens slāņi, kas atradās attālāk no cērtamās spraugas, sāka jau sasalt. Ko lai mēs iesā­kam pret šīm jaunajām briesmām, kas iznīcināja visas izredzes, uz izglābšanos? Kā lai mēs aizkavētu ūdens sa­salšanu ap «Nautilu», kā novērst ledus žņaugu, kas varēja ielauzt kuģa sienas kā plānu stiklu?

Par šīm jaunajām briesmām es biedriem nekā nesacīju. Kāpēc arī traucēt viņu enerģiju tagadējā smagajā glāb­šanas darbā? Tomēr, kuģī atgriezies, es kapteinim Nēmo pastāstīju savus novērojumus.

— Es to zinu, — viņš atbildēja rāmā balsī, ko vislielākie sarežģījumi nespēja uztraukt. — Viena nelaime atkal vairāk, un es nezinu nekādas iespējas to atvairīt. Vie­nīgā izredze — izlauzties ātrāk, nekā notiek sasalšanas process. Aizsteigties tam priekšā — tas viss.

Aizsteigties priekšā! Patiešām, bij laiks pierast pie tamlīdzīgiem izteicieniem.

Todien vairāk stundu no vietas es dedzīgi strādāju ar kapli. Darbs uzturēja mani modru. Līdz ar darbu ārpus «Nautila» bij iespējams elpot tīro atmosfēru un izvairī­ties no iekštelpu samaitātā gaisa.

Pret vakaru grāvis ledū bij izcirsts vēl vienu metru dziļāks. Kuģī atgriezies, es gandrīz zaudēju samaņu ogļ­skābes piesātinātajā telpā. Ak, kāpēc gan ķīmiskā ceļā ne­bij iespējams iznīcināt šo kaitīgo gāzi! Skābekļa mums te netrūka. Ūdenī tas atrodams ievērojamā daudzumā — ar mūsu lielajām baterijām mēs labi varētu izdalīt šo dzīvi­nošo šķidrumu. Es par to domāju ilgi, bet ko tas līdzētu, jo mūsu izelpotā ogļskābe pamazām pieplūdināja visu kuģa telpu. Lai to neitralizētu, nepieciešams piepildīt mūsu uztvērējus ar kodīgo kālija sāli un likt tiem nemitīgi dar­boties. Bet šīs vielas uz kuģa nebij, un ne ar kādu citu vielu tā nav atvietojama.

Tajā vakarā kapteinim Nēmo bij jāatver daži rezer­vuāri un jāielaiž kaut cik derīga gaisa «Nautila» iekšienē, Bez tā mēs nebūtu uzmodušies no miega.

Otrā rītā, 26. martā, es atkal biju darbā, laužot piekto metru ledū. Ledus slāņu sānu sienas un apakšējā kārta acīm redzami kļuva arvien biezākas. Nepārprotami re­dzams, ka tās sakļausies, iekāms «Nautils» būs paspējis iz­lauzties. -Uz acumirkli mani pārņēma izmisums. Kaplis tikko neizslīda no rokām. Ko te vēl grauzties ledū, ja tik un tā jānoslāpst, jātiek sašķaidītam no šā sacietējušā ūderis un tādās mokās, ko nespētu izdomāt paši nežēlīgākie mežoņi? Man bij tāda sajūta, ka atrodos kāda nezvēra at­plēstā rīklē un divi zobaini žokļi pamazām veras ciet.

Kapteinis Nēmo, darbu vadīdams un arī pats strādā­dams, bij nokļuvis turpat pie manis. Es satvēru viņa roku un norādīju uz mūsu cietuma sienām. Ledus labajā pusē bij pievirzījies vismaz par kādiem četriem metriem tuvāk «Nautila» korpusam.

Kapteinis bij sapratis un deva zīmi sekot viņam. Mēs atgriezāmies atpakaļ kuģī. Skafandru novilcis, es iegāju pie viņa salonā.

— Aronaksa kungs, — viņš teica, — mums jāizmēģina kāds ārkārtējs līdzeklis, citādi mēs tiksim iemūrēti te kā cementa lējumā.

— Tā tas ir, — es atbildēju. — Bet kas te būtu darāms?

— Ak! — viņš atsaucās. — Ja mans «Nautils» spētu izturēt visstiprāko spiedienu!

— Nu, un tad? — es vaicāju, nesapratis, ko īsti domā kapteinis.

— Vai tad jūs nesaprotat, — viņš teica, — ka šī ūdens sasalšana nāk mums tikai par labu? Vai jūs nesaprotat, ka sasaldams tas salauzīs šos ledus slāņus tāpat, kā salauž viscietākos akmeņus? Vai neaptverat, ka tas var būt tieši mūsu glābējs, nevis iznīcinātājs?

— Jā, kapteiņa kungs, tas var būt. Bet, lai cik liela būtu «Nautila» izturība, tomēr tas neizturēs šo milzīgo spiedienu — ledus sienas to pārvērtīs tērauda plāksnītē.

—: To es zinu, profesora kungs. Mēs nedrīkstam paļau­ties uz dabas labvēlību, vienīgi tikai paši uz sevi. Mums jāturas pretī šai sasalšanai un jāaizkavē tā. Ne tikai sānu sienas jau sakļaujas, arī «Nautila» priekšējā un pakaļējā galā paliek ne vairāk par desmit pēdu brīva ūdens. Sa­salstošais ūdens ieslēdz mūs no visām pusēm.

— Cik ilgi vēl rezervuāros mums pietiks gaisa elpo­šanai? — es vaicāju.

Kapteinis paskatījās man tieši acīs.

— Parīt, — viņš teica, — mūsu rezervuāri būs tukši!

Mani pārņēma auksti šermuļi. Bet vai tad par tādu at­bildi bij ko brīnīties? 22. martā «Nautils» nonira dienvid­pola brīvajos ūdeņos. Patlaban mums bij 26. marts. Tā­tad piecas dienas mēs jau bijām iztikuši ar saviem gaisa papildu krājumiem. Un pāri palikušais elpošanai derīgais gaiss jātaupa strādniekiem.

Bet kapteinis Nēmo pa to laiku stāvēja mierīgs, nekus­tīgs, dziļās pārdomās nogrimis. Redzams, viņam bij prātā kaut kas, ko viņš negribēja atzīt. Viņš pats atraidīja ne­atlaidīgo domu. Beidzot pāris vārdu paspruka viņam pār lūpām:

— Bet vārošs ūdens… — viņš nomurmināja.

— Vārošs ūdens? — es iesaucos.

— Jā, profesora kungs. Mēs esam ieslēgti samērā šaurā spraugā. Vai nebūtu iespējams, ka «Nautila» sūkņu ilgāku laiku izšļāktais verdošais ūdens paceļ temperatūru un aiz­kavē sasalšanas procesu?

— To vajadzētu izmēģināt, — es noteikti sacīju.

— Pamēģināsim, profesora kungs.

Ārpusē termometrs rādīja ne mazāk kā septiņus grādus zem nulles. Kapteinis Nēmo aizvadīja mani kambīzē, kur atradās destilējamie aparāti dzeramā ūdens piegādāšanai. Tos visus piepildīja, un elektrisko bateriju radīto karstumu laida ūdenscaurulēs. Jau pēc dažiem mirkļiem ūdens tur bij simt grādu karsts. No šejienes to novadīja tieši uz sūkņiem un tā vietā ieplūdināja jaunu. Bateriju attīstītais karstums bij tik liels, ka no jūras ieplūdušais aukstais ūdens, tikai aparātiem cauri iztecējis, nonāca sūkņos gluži verdošs.

Jau pēc trim stundām termometrs ārpusē rādīja vairs tikai seši grādi zem nulles. Viens grāds jau bij iegūts mūsu labā. Vēl pēc divām stundām aukstums bij tikai četri grādi.

— Tas iedarbojas! — es teicu, ilgāku laiku rūpīgi no­vērojis mēģinājuma sekas.

— Domāju gan, — kapteinis atbildēja. — Saspiesti mēs vairs netiksim. Tagad mums tikai vēl jābaidās noslāpt.

Nakti temperatūra bij pacēlusies grādu zem nulles. Augstāk to dabūt ar karsta ūdens sūknēšanu nebij iespē­

jams. Bet, tā kā jūras ūdens sasalst tikai divu grādu lielā aukstumā, tad es biju pārliecināts, ka iesalšanas briesmas mums vairs nedraud.

Nākošajā rītā, 27. martā, ledus gabalā bij jau izcirsts sešus metrus dziļš iedobums. Tikai četri metri vēl bij jā­pieveic. Tātad darbs četrdesmit astoņām stundām! «Nau­tila» iekšējās telpās gaisu atjaunot nebij iespējams. Tā­pēc šodien mūsu stāvoklis bij kļuvis vēl kritiskāks.

Mani nomāca neatvairāma smaguma sajūta. Ap trim pēcpusdienā bailes pieauga visaugstākajā mērā. Es žā­vājos, kamēr vai žokļi izmežģī jās. Plaušās ķerstīja elpo­šanai nepieciešamo vielu, kas aizvien samazinājās. Man uzmācās garīgs stulbums. Biju kļuvis gandrīz pilnīgi bez spēka un apziņas. Gluži tāpat nomocīts, mans krietnais Konsels ne mirkli nepameta mani vienu. Manu roku sa­tvēris, viņš raudzīja mani mierināt, es dzirdēju viņu čukstam:

— Ak, kaut es varētu iztikt bez elpošanas, lai profe­sora kungam atliktu vairāk gaisa!

Man asaras saskrēja acīs, dzirdot viņu tā runājam.

Tā kā kuģa iekšienē uzturēties gandrīz vairs nebij iespējams, mēs ar jo lielāku prieku ģērbām mugurā ska­fandrus un savukārt stājāmies darbā. Kapļi skanēja, cie­tajā ledus blīvā atsizdamies. Rokas nokusa, delnas bij tulznu pilnas, bet ko gan nozīmēja šis nogurums un ievai­nojumi! Dzīvinošais gaiss ieplūda plaušās. Te bij iespē­jams elpot. Elpot!

Un tomēr neviens nepalika ilgāk par noteikto laiku šajā zemūdens darbā. Savu padarījis, ikkatrs atdeva dzīvi nošā gaisa rezervuāru slāpstošajam biedram. Kapteinis N|mo visiem rādīja priekšzīmi un pats pirmais padevās šai bargajai disciplīnai. Noteiktā laikā viņš nodeva apa­rātu biedram un pats atgriezās kuģa sasmakušajās telpās — kā allaž mierīgs, bez uztraukuma, ne par ko nesūdzē­damies.

Šodien darbs veicās daudz straujāk kā citkārt. Tikai divi metri vēl bij izlaužami ledus kārtā. Tikai divi metri mūs šķīra no brīva ūdens. Bet arī rezervuāros gandrīz nemaz vairs nebij gaisa. Pēdējās paliekas jātaupa strād­niekiem. Neviena atoma vairs nepalika pašam «Nautilam». Kad es atgriezos uz klāja, jutos gandrīz vai bez elpas. Kāda nakts! Es to nespēju attēlot. Šādas ciešanas nav ap­rakstāmas. Rīta pusē elpa pavisam aizrāvās. Galva sāpēja un reiba. Biedri izcieta tādas pašas mokas. Daži matroži jau gārdza.

Šajā sestajā mūsu cietumniecības dienā kapteinis Nēmo — nemierā ar kapļu un lāpstu pārāk lēno darbu — bij nodomājis ielauzt to ledus kārtu, kura mūs vēl šķīra rio brīvā ūdens. Šis cilvēks bij saglabājis visu savu aukst­asinību un enerģiju. Ar morāliskas gribas spēku viņš pār­māca fiziskās ciešanas. Viņš domāja, viņš kombinēja un rīkojās.

Pēc viņa rīkojuma kuģis tika galīgi iztukšots, proti, sa­mazināts tā parastais svars, tā ka tas pacēlās augšup no apakšējā ledus slāņa. Paceļoties to novirzīja tieši pretim mūsu izcirstajam ledus gabalam kuģa apjoma lielumā. Tad, rezervuārus atkal ar ūdeni pieplūdinājis, «Nautils» no jauna laidās lejup iedobumā.

Tajā brīdī visi kuģa ļaudis bij atgriezušies kuģa iekšienē un durvis divkārši noslēgtas. «Nautila» dibens atsitās pret metru biezo un tūkstoš vietās caururbto ledus klāju.

Visi rezervuāru krāni bij attaisīti vaļā, tajos ieplūda simt kubikmetru ūdens, pavairodami «Nautila» svaru par simt tūkstoš kilogramiem.

Mēs gaidījām, mēs klausījāmies, aizmirsuši savas cie­šanas, vienmēr vēl cerēdami. Mūsu dzīvības glābiņš bij atkarīgs no šā beidzamā mēģinājuma.

Par spīti rūkoņai galvā, es tomēr sadzirdu krāks toņu zem «Nautila» korpusa. Kuģis grima lejup. Ledus lūza ar tādu troksni, it kā plēstu papīru. «Nautils» slīga arvien uz leju.

— Mēs braucam cauri! — Konsels čukstēja man ausī.

Es nespēju atbildēt, tikai satvēru viņa roku. Instinktīvi spiedu to.

Pēkšņi, sava milzīgā pārsvara rauts, «Nautils» kā svina bumba nogrima dzīlē, it kā kad tur būtu tukšs izplatījums!

Tūliņ pēc tam visi elektriskie sūkņi sāka darboties un iztukšot ūdens rezervuārus. Dažus acumirkļus vēlāk mēs jau vairs negrimām dziļāk. Manometrs rādīja, ka ceļa­mies augšup. Skrūve griezās ar tādu sparu, ka viss kuģa korpuss drebēja līdz pēdējai bultai, — mēs traucāmies ziemeļu virzienā.

Bet cik ilgi turpināsies šis brauciens zem ledus sablī­vējuma, kamēr izkļūsim brīvā ūdens klajā? Varbūt vēl veselu dienu! Tik ilgi es vairs neizturēšu.

Es cīnījos pēc elpas.

Pusguļus atzvēlies uz Čllvana bibliotēkas istabā, es "cī­nījos pēc elpas. Seja man bij violeta, lūpas baltas un spēki galīgi izsīkuši. Nekā es vairs neredzēju un nedzirdēju. Katra laika sajūta bij izzudusi no apziņas. Neviens mus­kulis vairs neparaustījās. Es nevaru pateikt, cik stundu tā aizritēja. Bet agonijas pazīmes es tomēr samanīju. Sa­pratu, ka tuvojas nāve…

Piepeši es atjēdzos. Svaiga gaisa šalts bij ieplūdusi man plaušās. Vai mēs bijām izniruši virs ūdens? Vai iz­braukuši cauri ledus sablīvējumam?

Nē! Tikai mani uzticamie draugi — Konsels ar Nedu Lendu upurēja sevi, lai glābtu mani. Kādā aparātā vēl bij atlicis mazliet gaisa. Paši slāpdami, viņi to nebij izlieto­juši, bet dāvāja man pilienu pēc piliena. Kad es mēģi­nāju atgrūst aparātu, viņi saturēja manas rokas, un tā es bridi elpoju ar neizsakāmu patiku.

Es pavēros pulkstenī. Tas rādīja vienpadsmit pirms pus­dienas. Tātad bij jau 28. marts. «Nautils» brauca draus­mīgi ātri — četrdesmit jūdzes stundā. Viņš it kā lidoja pa ūdeni.

Kur gan bij kapteinis Nēmo? Vai arī viņš kaut kur pa­kritis? Vai viņa matroži nebij tāpat beigti?

Manometrs rādīja, ka mēs atrodamies tikai divdesmit pēdu zem ūdens līmeņa. Vienīgi plāna ledus kārta mūs vēl šķīra no brīva gaisa. Vai tiešām šo ledu nesalauzīs? Vis­maz «Nautils» to mēģinās! Es tiešām samanīju, ka kuģis sagriežas ar pakaļējo galu uz leju un durkli augšup. Maza ūdens ieplūdinājuma rezervuāros pietika, lai izmainītu tā līdzsvaru. Tad, varenās skrūves dzīts, «Nautils» kā bries­mīga lauzēja mašīna šāvās augšup pret ledus pārklāju. Pamazām tas dragāja ledu, atkāpās un atkal no visa spēka metās uz priekšu, līdz beidzot ar visu svaru ārkārtīgi spē­cīgā triecienā izlauzās cauri un iznira virs ūdens.

Lūkas tika atvērtas, labāk sakot — atrautas, svaigs gaiss sāka ieplūst visās «Nautila» iekšējās telpās.