20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

XXII KAPTEIŅA NĒMO ZIBENS

Mēs visi trīs nepieceldamies paskatījāmies uz meža pusi — es, apturēdams roku pusceļā uz muti, Neds Lends, nobeigdams savus virēja pienākumus.

— Akmeņi nekrīt no debesīm, — Konsels teica, — vai arī tādā gadījumā tos sauc par meteorītiem.

Otrs rūpīgi nogludināts akmens izsita Konselam gar­šīgu putna kājiņu no rokas un ar to pievērsa vēl vairāk uzmanības viņa piezīmei.

Visi trīs, pietrūkušies kājās, piespieduši šautenes pie pleca, mēs bijām gatavi atvairīt katru uzbrukumu.

— Vai tie varētu būt pērtiķi? — Neds Lends iesaucās.

— Gandrīz, — Konsels mierīgi atteica. — Tie ir me­žoņi.

— Uz laivu! — es saucu, pats virzīdamies turp.

Mums tiešām neatlika nekas cits kā atkāpties: pāra des­mit iedzimtie, ar lokiem un lingām bruņojušies, parādījās kāda mežiņa malā, kurš aizslēpa apvārsni labajā pusē tikko simt soju attālu.

Mūsu laiva bij asis desmit no mums.

Mežoņi netuvojās skriešus, bet no viņu izturēšanās bij sagaidāms tas ļaunākais. Bultas un akmeņi lidoja uz mums.

Neds Lends neparko negribēja pamest savākto pārtiku. Par spīti draudošajām briesmām, viņš pamiedza cūku vienā un ķengurus otrā padusē, bet ar visu to tomēr vēl diezgan ātri tika uz priekšu.

Pēc divām minūtēm mēs jau bijām krastmalā. Vienā acumirklī medījums bij novietots laivā, tā ūdenī un abi airi rokās. Mēs nepaguvām pabraukt divas kabeļtauvas tālu, kad kāds simts mežoņu žestikulēdami un kaukdami metās līdz viducim ūdenī. Es palūkojos, vai viņu aurošana neizvilinās kādu cilvēku uz «Nautila» klāja. Nē, neviens nebij redzams. Klajā jūrā iegūlis, lielais kuģis palika tukšs, kā bijis.

Brīdi vēlāk mēs jau kāpām uz «Nautila». Ieejas lūka bij vaļā. Laivu piesējuši, mēs nokāpām kuģa iekšienē.

Es iesteidzos salonā, no kurienes atskanēja daži akordi. Kapteinis Nēmo, pār savu instrumentu noliecies, likās pavisam aizmirsies mūzikas ekstāzē.

— Kapteini — es viņam uzsaucu.

Viņš nedzirdēja.

— Kapteini — es atkārtoju, pieskardamies viņa rokai.

Viņš notrīsēja un pagriezās.

— Ak tas esat jūs, profesora kungs! — viņš teica. — Nu, vai jums bij izdevīgas medības? Daudz ievācāt saviem botāniskajiem pētījumiem?

— Jā gan, kapteiņa kungs, — es atbildēju. — Tikai nelaimīgā kārtā mēs esam atveduši līdzi barļi divkāju, un viņu klātbūtne man liekas bīstama.

— Kas tie par divkājiem?

— Mežoņi.

— Mežoņi! — kapteinis Nēmo ironiski atsaucās. — Un jūs vēl brīnāties, profesora kungs, ka, spēruši kāju uz jebkura no mūsu zemeslodes apvidiem, sastopat mežoņus? Starp citu, vai tie, kurus jūs saucat par mežoņiem, ir slik­tāki par tiem pārējiem?

•— Bet, kapteiņa kungs …

— Es, profesora kungs, mežoņus esmu sastapis it visur.

— Lai arī tā būtu, — es atbildēju. — Bet, ja negribat viņus sagaidīt šeit uz «Nautila», jūs darītu labi, gādā­dami par kādu aizsardzību.

— Apmierinieties, profesora kungs, te nekas nav jā­gādā.

— Bet iedzimto ir daudz.

— Cik daudz jūs viņus rēķināt?

— Mazākais, vienu simtu.

— Aronaksa kungs, — kapteinis atbildēja, rokas no instrumenta taustiņiem nenoņēmis, — ja arī visi Jaun- gvinejas iedzimtie sapulcētos uz šā krasta, «Nautilam» tomēr nebūtu jābaidās no viņu uzbrukuma.

Kapteiņa pirksti atkalslīda pār instrumenta klaviatūru; es ievēroju, kā tie skāra tikai melnos taustiņus, kas melo­dijai piešķīra reizē graciozu un vienaldzīgu noskaņu. Drīz vien viņš šķita pavisam aizmirsis manu klātbūtni un no jauna nogrima savos sapņos^ kurus traucēt es negribēju.

Es atkal devos uz klāja. Arā jau bij pilnīgi tumšs, jo šajos zemajos platuma grādos nakts uznāk spēji un bez mijkrēšļa. Gveboroara rēgojās tikai kā izplūdusi masa. Bet daudzie krastmalā sakurtie ugunskuri liecināja, ka mežoņi nedomā iet projām.

Vairākas stundas es paliku te augšā, domādams par šiem iedzimtajiem, lai gan no viņiem vairs nebaidījos, jo kapteiņa nesatricināmā pašpaļaušanās arī mani bij no­mierinājusi. Tad atkal pilnīgi tos aizmirsu, apbrīnodams tropiskās nakts krāšņumu. Manas atmiņas traucās uz Fran­ciju līdzi zodiaka zvaigznājiem, kuri pēc dažām stun­dām to apmirdzēs. Mēness spīdēja zenītā starp zvaig­znāju grupām. Un tad es iedomāju, ka šis uzticamākais un labvēlīgākais pavadonis parīt atkal atnāks šajā pašā vietā pacelt ūdeni un nocelt «Nautilu» no tā koraļļu sē­dekļa. Ap pusnakti, pārliecinājies, ka virs satumsušajiem ūdeņiem, tāpat kā zem krastmalas kokiem, viss klusu, es nokāpu savā kajītē un mierīgi iemigu.

Nakts pagāja bez kādiem ļauniem starpgadījumiem. Mežoņi droši vien bij nobijušies no jūras šaurumā gu­ļošā nezvēra, jo lūka visu nakti palika atvērta un viņi viegli varētu iebrukt «Nautila» iekšējās telpās.

8. janvāra rītā ap sešiem es atkal izgāju uz klāja. Rīta krēsla patlaban klīda. Tūliņ arī pret atskaidroto apvārsni bij saredzama sala — vispirms lēzenās krastmalas, tad kalnāju virsotnes.

Iedzimtie bij turpat, tikai daudz lielākā skaitā nekā vakar — ap pieci vai seši simti. Daži no tiem, izlietodami zemo ūdens līmeni, bij atbriduši un sarāpušies uz ko­raļļu klinšu augstākajiem pauguriem, tepat vai tikai divu kabeļtauvu attālumā no «Nautila». Es viņus labi varēju saskatīt. Tie katrā ziņā bij īsti papuasi, skaistas rases piederīgi, milzeņu auguma, ar augstām un platām pierēm, lieliem, tomēr nesaspiestiem deguniem un baltiem zobiem. Viņu kuplie, sarkani izkrāsotie mati spilgti atplaiksnījās pret nūbiešiem līdzīgo, melni spīdīgo augumu. Pārgriezto un izstiepto ausu apakšā bij ievērtas kaula krelles. Lielāko tiesu šie mežoņi bij kaili. Starp tiem es saskatīju arī da­žas sievietes ar īstam krinolīnam līdzīgu, no zālēm paga­tavotu, augu jostas saturētu apģērbu no vidukļa līdz ce­ļiem. Dažu virsaišu kaklus greznoja pusmēness rota un sarkanu un baltu stikla kreļļu virknes. Gandrīz visi bij bruņojušies ar loku, bultām un vairogiem, bet plecos kat­ram karājās tīkla soma ar apaļiem akmeņiem, kurus tie veikli met ar savām lingām.

Viens no virsaišiem, pienācis diezgan tuvu «Nautilam», uzmanīgi to' aplūkoja. Viņš likās kādas augstākas šķiras «mado», tāpēc ka bij apsedzies ar malās izrotātu, dažādām spilgtām krāsām austu banānu lapu pinumu.

Es viegli būtu varējis nošaut šo mežoni, jo viņš slais­tījās tikai pusšāviena attālumā, bet nospriedu, ka labāk nogaidīt tiešu uzbrukumu no viņa puses. Eiropiešu un mežoņu sadursmē eiropietim katrreiz jāaizstāvas, nevis jāuzbrūk.

Visu bēguma laiku iedzimtie klaiņoja ap «Nautilu», bet neko daudz netrokšņoja. Es bieži dzirdēju saucienu «assai» un no viņu mājieniem nopratu, ka tie aicina mani malā, tomēr man šķita, ka prātīgāk šo laipno ielūgumu no­raidīt.

Tajā dienā laiva palika turpat pie kuģa — meistaram Lendam par lielām sirdssāpēm, kurš tā kāroja vēl papil­dināt savus pārtikas krājumus. Izveicīgais kanādietis iz­lietoja šo laiku, konservēdams gaļu un sagatavodams mil­tus, ko bij pārvedis no Gveboroaras salas. Mežoņi ap pulksten vienpadsmitiem devās atpakaļ krastā, jo koraļļu virsotnes lēnām augošā paisumā sāka pazust zem ūdens. Es tomēr novēroju, ka salas krastmalā viņu skaits ievēro­jami pieauga. Bij iespējams, ka viņi te saradās no kai­miņu salām vai, pareizāk sakot, no īstās Jaungvinejas. Bet laivas es nevienas nekur nevarēju ieraudzīt.

Nezinādams nekā labāka, es iedomāju pazvejot šajā ]auki dzidrajā ūdenī, kur lielā daudzumā bij redzami gliemeži, zoofīti un jūras augi. Tā arī bij beidzamā diena, kad «Nautils» vēl kavējās šajā jūras šaurumā, jo rīt, pēc kapteiņa Nēmo solījuma, tam bij jau jādodas klajā jūrā.

Es pasaucu Konselu un liku atnest mazu, vieglu ķeseli, līdzīgu tām, kuras lieto austeru zvejai.

— Bet šie mežoņi? — Konsels ievaicājās. — Lai profe­sora kungs neņem ļaunā, taču man viņi neliekas nemaz tik bīstami.

— Tomēr tie ir cilvēkēdāji, mīļais.

— Var būt arī cilvēkēdājs un tomēr lāga cilvēks, —

Visu bēguma laiku iedzimtie klaiņoja ap «Nautilu»,

Konsels atbildēja, — tāpat kā var būt gardēdis un pie tam godīgs. Viena īpašība nemaz neizslēdz otru.

— Labi, Konsel. Lai arī būtu tā, kā tu saki, — ka tie ir godīgi cilvēkēdāji un godīgā kārtā notiesā savus gūs­tekņus. Tomēr, tā kā es nevēlos tikt apēsts, ari godīgi ne, tad atzīstu par vajadzīgu uzmanīties pats, jo «Nau- tila» kapteinis negādā ne par kādu aizsardzību. Un nu pie darba!

Mūsu zveja ilga stundas divas, bet nekādu sevišķu re­tumu mēs nesagūstījām. Ķesele pildījās ar gliemjiem, kurus sauc par «Mīdasa austiņām», arfām un melanijām, un it sevišķi ar visskaistākajiem «āmuriņiem», kādus es līdz šai dienai nebiju redzējis. Mēs izzvejojām arī dažas holptūrijas, pērlenes un kādu pusduci mazu bruņurupuču, kurus nodomājām atdot kuģa virtuvē.

Bet tajā acumirklī, kad es vismazāk biju gaidījis, man rokās nokļuva īsts brīnums, es gribētu teikt, dabas krop­lums, kādus sastop gaužām reti. Konsels bij izmetis ķe­seli un izcēla to atkal laukā pilnu dažādiem diezgan pa­rastiem gliemežiem. Bet tad viņš piepeši pamanīja, ka es iegrūžu roku tīkliņā, izvelku kādu gliemezi un iekliedzos konhiologa sajūsmā tik skaļi, cik cilvēkam vispār iespē­jams.

— Kas tad nu, profesora kungs? — Konsels iesaucās pārsteigts. — Vai profesora kungam kas iedzēla?

— Nē, mīļais, bet es esmu gatavs labprātīgi atdot vienu pirkstu par šo atradumu.

— Par kādu atradumu?

— Par šo gliemezi, — es teicu, parādīdams viņam sa­vas sajūsmas priekšmetu.

— Bet tā taču ir vienkāršā, purpurotā olīva — olīvu ģinfs, skaraini žaunaino kārtas, vēderkāju klases, mo­lusku tipa .. .

— Jā gan, Konsel. Bet gliemežnīca ir nevis saritināta no labās uz kreiso kā citiem, bet no kreisās uz labo pusi.

•— Vai tas ir iespējams? — Konsels iesaucās.

— Jā gan, mīļais. Tas ir ķeira gliemezis!

— Ķeira gliemezis! … — Konsels pukstošu sirdi at­kārtoja.

— Palūko viņa spirāli.

— Aķ, profesora kungs var man ticēt, — Konsels čukstēja, paņemdams gliemezi drebošā rokā, — vēl ne'kad savā mūžā neesmu piedzīvojis tādu uztraukumu!

Bet te arī bij ko uztraukties. Pēc dabas pētnieku no­vērojumiem, kustība dabā no labās puses uz kreiso ir vispārīgs dabas likums. Zvaigznes ar saviem pavadoņiem griežas no labās uz kreiso pusi. Cilvēks daudz vairāk lieto savu labo nekā kreiso roku, un saskaņā ar to visas ierīces un instrumenti, kāpnes, atslēgas, pulksteņu at­speres utt. iekārtotas lietošanai no labās uz kreiso pusi. Šo pašu likumu daba vispār pielāgojusi arī gliemežnīcu vītnēm. Tikai retumis kā nejaušs izņēmums gadās kāds ķeiris, ko cienītāji vērtē zelta svarā.

Mēs abi ar Konselu bijām nogrimuši sava dārguma ap­lūkošanā. Es patlaban domāju, ka uzdāvināšu šo retumu muzejam, kad piepeši kāds iedzimtā mests akmens sa­šķaidīja nesamaksājamo dzīvnieku Konsela saujā.

Izmisuma kliedziens izlauzās man pār lūpām. Konsels paķēra manu šauteni un tēmēja uz mežoni, kas desmit soļu atstatu vicināja pret viņu savu lingu. Es mēģināju aizturēt viņu, bet Konsels jau izšāva, un lode sadragāja amuletu aproci uz iedzimtā rokas.

— Konsel! — es saucu. — Konsel!

— Ak ko! Vai tad profesora kungs neredz, ka šis ka­nibāls uzbruka pirmais?

— Gliemezis neatsver cilvēka dzīvību! — es teicu.

— Ak, nelietis tāds! — Konsels lādējās. — Vai tad būtu labāk, ja viņš būtu sadragājis man plecu?

Konsels runāja neliekuļoti, bet es nevarēju viņam pie­krist. Tomēr situācija pēdējā brīdī bij mainījusies, tikai mēs to nebijām pamanījuši. Kādas divdesmit laivas jau riņķoja ap «Nautilu». No izdobta koka stumbra pagata­votas, garas un šauras, labi piemērotas braukšanai — šīs laivas balansēja ar divkāršu ūdenī peldošu bambusu svār- stekļu palīdzību. Ar lielām bažām es vēroju, kā tās tuvo­jas, izveicīgu, puskailu airētāju virzītas.

Skaidri noprotams, ka šiem papuasiem jau bijušas da­rīšanas ar eiropiešiem un ka tie pazīst viņu kuģus. Bet ko gan tie lai domā par šo garo dzelzs cilindru bez mas­tiem un skursteņa viņu jūras līcī? Katrā ziņā nekā laba, jo visu laiku viņi bij turējušies pienācīgā atstatumā. Bet, redzēdami to visu laiku nekustīgi guļam, pamazām bij sadūšojušies un nu mēģināja to aplūkot mazliet tuvāk. Tieši tas nu bij jāaizkavē. Mūsu klusās šautenes uz

Konsels paķēra manu šauteni.

iedzimtajiem nevarēja atstāt pietiekami lielu iespaidu — tie baidās tikai dārdošus ieročus. Zibeni bez pērkona cilvēki baidās maz, lai gan patiesībā nāvējošs ir zibens, nevis dārdiens.

Šajā acumirklī laivas jau bij gluži tuvu «Nautilam». Vesels bultu mākonis atdūrās tā sānos.

— Velns lai parauj! — Konsels iekliedzās. — Krusa sāk birt — un varbūt vēl saindēta!

— Jābrīdina kapteinis Nēmo, — es teicu un metos pa lūku lejā.

Es iesteidzos salonā. Tur nebij neviena paša. Tad stei­dzos un pieklauvēju pie durvīm, kuras veda kapteiņa kajītē.

Dzirdēju, ka aicina mani iekšā. Es iegāju un ieraudzīju kapteini nogrimušu aprēķinos ar sarežģītām algebriskām formulām.

— Vai es jūs traucēju? — es atvainodamies vaicāju.

— Jā gan, Aronaksa kungs, ■— kapteinis atteica, — bet es ticu, ka jums bij nopietns iemesls mani traucēt.

— Ļoti nopietns! Iedzimto laivas ir mums visapkārt, un pēc dažām minūtēm mums droši vien uzbruks vairāki simti mežoņu.

— Ak tā, — kapteinis Nēmo mierīgi atbildēja. — Viņi atbraukuši savās laivās?

— Jā, kapteiņa kungs.

— Labi. Tad pietiek tikai noslēgt lūku.

— Katrā ziņā, un tieši tāpēc es ierados pie jums …

— Nekas jau nav vieglāk, — kapteinis Nēmo atteica.

Un, piespiezdams kādu pogu, viņš deva pavēli kuģa

dežurējošiem ļaudīm.

— Tā, profesora kungs, tas nu ir padarīts, — viņš pēc kāda brīža teica. — Laiva ir savā vietā un lūka noslēgta. Jeb vai jūs baidāties, ka šie kungi nesalauž «Nautila» sienas, kuras jūs ar savas fregates lielgabalu lodēm ne­spējāt sašaut?

■— To ne, kapteiņa kungs. Bet ir vēl citas briesmas.

— Kādas, profesora kungs?

— Rīt lūkas tik un tā atkal jāver vaļā, lai piegādātu «Nautilam» svaigu gaisu .. .

— Bez šaubām, profesora kungs, jo mūsu kuģis elpo līdzīgi valim.

— Bet, ja nu papuasi tajā brīdī ieņem kuģa klāju, es nesaprotu, kas viņus aizturēs salīst iekšā?

— Tātad jūs domājat, ka viņi rāpsies arī uz kuģa?

— Par to es esmu pārliecināts.

— Labi, profesora kungs, lai viņi kāpj. Man nav ne­kāda iemesla viņiem to liegt. Šie papuasi taču ir nožē­lojami cilvēciņi, un es nevēlos, ka mans Gveboroaras salas apciemojums maksā jel viena vienīga nelaimīgā radījuma dzīvību!

To noklausījies, es devos projām. Bet kapteinis Nēmo pasauca mani atpakaļ un aicināja nosēsties viņam blakus. Ar redzamu interesi viņš izvaicāja mani par mūsu ekskursiju pa sauszemi un medībām, bet, man likās, nemaz nesaprata kanādieša neapvaldāmo gaļas kāri. Pēc tam mūsu saruna novērsās uz dažādiem citiem jautājumiem, pie tam kapteinis Nēmo gan nepalika atklātāks, bet vismaz laipnāks.

Starp citu, mēs pārrunājām arī «Nautila» avāriju tieši tai pašā jūras šaurumā, kur Dimons DirVils tikko neaiz­gāja bojā. Sakarā ar to kapteinis teica:

— Dimons Dirvils bij viens no jūsu izcilākajiem jūr­niekiem, viens no inteliģentākajiem jūrasbraucējiem! Viņš bija franču Kuks. Nelaimīgais zinātnieks! Apbraukā­jis dienvidpola ledus jūras un Okeānijas koraļļu salas, izvairījies no Klusā okeāna kanibāliem un nožēlojamā kārtā dabūjis galu dzelzceļa katastrofā! Ja šis enerģiskais vīrs savas dzīvības pēdējos acumirkļos vēl būtu varējis pārdomāt, vai jūs varat nojaust, kāda būtu bijusi viņa doma?

Tā runādams, kapteinis Nēmo šķita stipri satraukts, un šis satraukums viņu darīja vērtīgāku manās acīs.

Tad, izklājuši karti uz galda, mēs izsekojām lielā franču jūrasbraucēja ceļus, visus viņa ceļojumus apkārt pasaulei, viņa divus mēģinājumus aizsniegt dienvidpolu un Adelijas un Luija Filipa zemju atklāšanu, un, beidzot, viņa Okeā­nijas galveno salu hidrogrāfiskos aprakstus un kartes.

— To, ko jūsu Dirvils darījis jūras virspusē, — kaptei­nis Nēmo teica, — es esmu paveicis okeāna dzīlēs, pie tam daudz vieglāk un pilnīgāk par viņu. Mūžam vētru svai­dītais «Astrolabs» un «Centība» nevarēja mēroties ar «Nautilu», mierīga darba kabinetu, īstu māju ūdeņu dzīlēs!

— Tomēr, kapteiņa kungs, — es ieminējos, — ir ari vienādība starp Dimona Dirvila korvetēm un «Nautilu».

— Kāda, profesora kungs?

— Tā, ka «Nautils» patlaban sēž uz sēkļa tāpat kā tās savā laikā.

— «Nautils» nav uzskrējis sēklī, profesora kungs, — kapteinis Nēmo vēsi atbildēja. — «Nautils» ir tā būvēts, ka var atpūsties jūras dibenā. Es nekad neķeršos pie tik smaga darba un manevrēšanas, kāda bij jālieto Dirvilam, lai nodabūtu savas korvetes no sēkļa. «Astrolabs» un «Centība» varēja arī aiziet bojā, kamēr manam «Nauti­lam» nedraud ne mazākās briesmas. Rīt noteiktā dienā un noteiktā stundā paisums to viegli pacels un kuģis atkal atsāks savu ceļojumu pa jūrām.

— Kapteiņa kungs, — es iebildu, — es nešaubos…

— Rīt, — kapteinis Nēmo turpināja pieceldamies, — divos četrdesmit minūtēs pēcpusdienā «Nautils» pacel­sies un bez mazākā bojājuma atstās Torresa jūras šau­rumu.

Pēc šiem strupi teiktajiem vārdiem kapteinis Nēmo viegli palocījās. Tas nozīmēja, ka saruna pabeigta, un es atgriezos savā kajītē.

Tur mani gaidīja Konsels, vēlēdamies zināt, kāds rezul­tāts manai sarunai ar kapteini.

— Draudziņ, — es viņam atbildēju, — izdzirdis, ka es domājos «Nautilu» mežoņu apdraudētu, kapteinis man atbildēja ironiski. Es tev tikai vienu varu teikt: paļaujies uz viņu un ej mierīgi gulēt!

— Vai profesora kungam mani pakalpojumi nebūs va­jadzīgi?

— Nē, mīļais. Ko dara Neds Lends?

— Lai profesora kungs atvaino mani, — Konsels atbil­dēja, — bet draugs Neds patlaban cep ķengura pastēti, kas būs tīrais pavāra mākslas brīnums.

Palicis viens, es likos gulēt, bet aizmigt lāgā nevarēju. Es dzirdēju, kā mežoņi dauzīja kājas pa kuģa virsu, ap­dullinoši kliegdami. Tā pagāja nakts, bet kuģa ļaudis, kā parasts, nemanīja. Tie nemaz neuztraucās par kanibālu klātbūtni, gluži tāpat kā cietokšņa kareivji neuztraucas par skudrām, kas rāpuļo pa cietokšņa tērauda platēm.

Pulksten sešos es piecēlos. Lūka vēl nebij atvērta. Tā­tad arī gaiss iekšpusē vēl nav atjaunots, bet katram gadī­jumam piepildītie avārijas rezervuāri darbojās un ieplūdi- nāja vairākus kubikmetrus skābekļa «Nautila» izsīkušajā gaisā.

Līdz pusdienai es nostrādāju savā kajītē, bet kapteini

Nēmo ne mirkli nedabūju redzēt. Visā kuģī nemanīja nekādu sagatavošanos uz aizbraukšanu.

Es nogaidīju vēl brīdi, tad dy evos lielajā salonā. Pulk­stenis rādīja pustrīs. Pēc desmit minūtēm paisums būs aizsniedzis augstāko pakāpi, un, ja kapteiņa Nēmo solī­jums nav bijis tikai lielība, tad «Nautilam» tūliņ jātiek brīvam. Pretējā gadījumā nāksies vēl dažu labu mēnesi nogaidīt, kamēr kuģis iespēs pamest savu koraļļu gultni.

Bet tai pašā acumirklī kuģa korpuss it kā mozdamies sadrebēja. Es izdzirdu, ka tā dibens šņirkst pa koraļļu klints muguras kaļķotajām grambām.

Divos trīsdesmit piecās minūtēs kapteinis Nēmo ienāca salonā.

— Mēs tūliņ dodamies ceļā, — viņš paziņoja.

— Ak tā! — es iesaucos.

— Es tikko devu pavēli attaisīt lūku.

— Bet papuasi?

— Papuasi? — plecus mazliet paraustīdams, kapteinis Nēmo atjautāja pretī.

— Viņi taču iekļūs «Nautila» iekšienē.

— Kā viņi te iekļūs?

— Pa lūku, kuru jūs esat licis atvērt.

— Aronaksa kungs, — kapteinis Nēmo mierīgi atbil­dēja, — ne ikreiz var iekļūt pa «Nautila» lūku — pat tad, ja tā vaļā.

Es noraudzījos kapteinī.

— Jūs nesaprotat mani? — viņš vaicāja,

—- Nepavisam ne.

— Labi, tad nāciet un paskatieties.

Es devos uz centrālo trapu. Neds Lends un Konsels ziņkārīgi vēroja dažus kuģa ļaudis, kas vēra vaļā lūku, kamēr no augšas atskanēja satrakoto mežoņu bļāvieni un kaukšana.

Lūkas abas puses tika paceltas katra uz savu pusi. Pa­rādījās kādi desmit briesmīgi cilvēku augumi. Bet pirmo iedzimto, kurš pielika roku trapa margām, kāds nere­dzams spēks atsvieda atpakaļ, un mežonis aizbēga, augstu lēkdams un nejauki bļaudams.

Desmit viņa biedru mēģināja darīt tāpat kā viņš un aizbrāzās arī tāpat.

Konsels kļuva vai negudrs aiz sajūsmas. Neds Lends, sava kareiviskā instinkta dzīts, gribēja mesties pa trapu

Mežonis aizbēga, augstu lēkdams un nejauki bjaudams.

augšā. Bet, līdzko viņš ar abām rokām pieskārās margām, ari viņu savukārt atsvieda atpakaļ.

— Velns un elle! — viņš iekliedzās. — Vai mani zibens ķēris?

Šis sauciens izskaidroja visu. Tās nebij nekādas mar­gas, bet kuģa elektrības pielādēti metāla kabeļi, kuri sniedzās līdz pašam klājam. Katrs, kas tiem pieskārās, dabūja šausmīgu triecienu —tas varētu būt pat nāvīgs, ja kapteinis Nēmo būtu ielaidis šajos vados visu savu apa­rātu radīto strāvu. Tiešām, var teikt, ka viņš starp kuģi un iebrucējiem bij novilcis elektrisku barjeru, kurai neviens nesodīts nevarēja tikt garām.

Tā šausmu pārņemtie papuasi nu bij atsisti. Mēs, smiek­lus valdīdami, berzējām un mierinājām nelaimīgo Nedu Lendu, kas lādējās kā apsēsts.

Bet šajā acumirklī, labāk sakot, kapteiņa precīzi no­teiktajā četrdesmitajā minūtē, pēdējo uzplūdu viļņu pa­celts, «Nautils» noslīda no savas koraļļu gultnes. Tā skrūve majestātiski lēnām kūla ūdeni. Pamazām tā sāka griezties arvien ātrāk un ātrāk; slīdēdams pa ūdens līmeni, «Nautils» neiedragāts un neaizskarts pameta aiz sevis bīstamo Torresa jūras šaurumu.