20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

XV IELŪGUMS AR VĒSTULI

Otrā rītā, 9. novembrī, es pamodos tikai pēc divpadsmit stundu ilga miega. Konsels pa paradumam ieradās apvai­cāties, vai kungs labi gulējis, un piesolīt savus pakalpoju­mus. Savu draugu kanādieti viņš bija pametis guļam tik saldi, it kā tam visu mūžu cita darba nemaz nebūtu bijis.

Es ļāvu, lai šis jaukais puisis izpļāpājas pēc patikas, bet pats neklausījos, jo man bij diezgan ko domāt par kapteiņa Nēmo atturību; nebiju viņu redzējis kopš mūsu vakarējās sastapšanās un cerēju, ka šodien viņš katrā ziņā ieradīsies pie manis.

Drīz es biju uzvilcis savu bisusu apģērbu. Tas atkal pavedināja Konselu uz dažādiem prātojumiem. Es viņam paskaidroju, ka drēbe austa no zīdam līdzīgiem, spīdīgiem gļotu pavedieniem — bisusiem, ar kādiem Vidusjūras molusku pasuga piestiprinās pie klintīm. Agrāk no tiem darināja skaistus audumus, cimdus un zeķes, tāpēc ka tie ir ļoti mīksti un silti. Tātad arī «Nautila» ļaudis varēja apģērbties lēti un labi, nerēķinoties ne ar sauszemes kokvilnu, ne aitām, ne zīdtārpiņiem.

Apģērbies es devos tūliņ lielajā salonā. Tas bij tukšs.

Es sāku aplūkot vitrīnās novietotos konhioloģijas retu­mus. Šķirstīju arī biezos herbārijus, pilnus retiem jūras augiem, kuri arī izžāvēti bij saglabājuši savas brīnišķās krāsas. Šo hidrofītu vidū es vēroju vertikālās kladostefas, pāvveidīgās padinas, kaulerpas ar vīnogāju lapām, grau- dainās kalitamas, smalkās, purpursārtās cerami)as, vēdekļ­veidīgās acetabulas, kas bij līdzīgas ļoti saspiestiem šam­pinjoniem un ko ilgu laiku uzskatīja par zoofītiem un tikai beidzot pieskaitīja jūras augiem.

Tā pagāja diena, bet kapteinis Nēmo tomēr nerādījās.

Salona iluminatori neatvērās. Varbūt viņš baidījās, ka mums šis skaistums var apnikt.

«Nautils» vēl arvien brauca tai pašā austrumu-ziemeļ- austrumu virzienā; tā ātrums bij divpadsmit jūdzes stundā, bet dziļums starp piecdesmit un sešdesmit metriem.

Nākošajā dienā, 10. novembrī, tā pati atstātība, tā pati vientulība. Es nedabūju redzēt neviena no kuģa ļaudīm. Neds un Konsels lielāko dienas tiesu pavadīja pie manis. Arī viņi brīnījās par kapteiņa nesaprotamo atturību. Vai šis dīvainais cilvēks tikai nebij saslimis? Varbūt viņš mainījis savus nodomus pret mums?

Bet galu galā Konsela aizrādījums bij pareizs: mums ļauta pilnīga brīvība, mēs tikām ēdināti uz to labāko. Mūsu namatēvs stingri turējās sava solījuma robežās. Mēs nevarējām sūdzēties, un vispār mūsu dīvainais, kļū­mīgais liktenis mums sniedza tik skaistu gandarījumu, tā ka vēl nebij tiesību gausties par to.

11. novembrī agri no rīta svaigs gaiss «Nautila» tel­pās lika man noprast, ka esam atkal pacēlušies virs jūras līmeņa, lai atjaunotu savus skābekļa krājumus. Es stei­dzos pa galveno dzelzs trapu un iznācu uz klāja.

Pulkstenis bij seši. Laiks apmācies, jūra pelēka, bet rāma. Tikai viegla viļņu ņirba bij samanāma tās līmenī. Vai kapteinis Nēmo, ko es gaidīju, ieradīsies šeit? Es redzēju vienīgi stūrmani, ieslodzītu stikla kabīnē. Uz lai­vas iedobuma atsēdies, es ar patiku ieelpoju jūras sā- ļaino gaisu.

Bet pamazām migla izklīda, saules staru sasildīta. Mir­dzošais spīdeklis pacēlās pār austrumu apvārsni. Jūras spogulis no tā kvēlā skatiena uzliesmoja kā pulveris. Augšā klīstošie mākoņi atmirdza brīnišķās krāsu nospul- gās, bet garie, robotie padebešu vāli vēstīja drīzu vētru.

Bet ko nozīmē vētra «Nautilam», kuru pat orkāns ne­spēj iebiedēt!

Es jūsmoju par spožo, līksmo saules lēktu, kad iz­dzirdu aiz muguras soļus. Kāds devās augšup uz klāja.

Sagatavojos apsveikt kapteini Nēmo, bet tas bij tikai viņa palīgs. Viņš iznāca uz klāja un likās mani nemaz nepamanām. Pielicis spēcīgu tālskati pie acīm, viņš ār­kārtīgi uzmanīgi pētīja visu apvārsni. Tad, atgriezies pie lūkas, izrunāja kādu teikumu. Tas man palicis atmiņā, tāpēc ka ik rītu šādos gadījumos dzirdēju to atkārtojam.

Tas skan šādi: «Nautron respoc lorni ,virch.» Ko tas no­zīmēja, to es nevaru pateikt.

Šos vārdus izrunājis, kapteiņa palīgs nokāpa lejā. Es nodomāju, ka «Nautils» dosies atkal savā zemūdens ceļā, tāpēc arī steigšus devos lejā pa šauro trapu un pēc dažiem acumirkļiem jau biju savā kajītē.

Tā pagāja piecas dienas, bet viss palika pa vecam. Katru rītu es izgāju uz klāja un dzirdēju, ka tas pats vīrs sauc to pašu teikumu. Kapteinis Nēmo nerādījās.

Es biju jau apmierinājies un pārliecināts, ka vairāk neredzēšu viņu. Bet 16. novembrī, kopā ar Nedu un Kon- selu ienācis kajītē, es ieraudzīju uz galda man adresētu zīmīti.

Steigšus es to atlocīju. Rokraksts bij stingrs un skaidrs, bet burtu tips mazliet gotisks un atgādināja vācu alfa­bētu.

Zīmītei bij šāds saturs:

«Profesoram Aronaksa kungam uz kuģa «Nautils» 1867. gada 16. novembrī.

Kapteinis Nēmo ielūdz profesoru Aronaksa kungu uz nelielām medībām, kas notiks rīt no rīta Krespo salas mežos. Viņš ir pārliecināts, ka nekas nekavēs profesora kungu un arī viņa biedrus piedalīties šajā ekskursijā.

«Nautila» komandieris kapteinis Nēmo.»

— Medības! — Neds iekliedzās.

— Un pie tam Krespo salas mežos! — Konsels pie­bilda.

— Tātad šis savādnieks izkāps uz sauszemes? — Neds Lends prātoja.

— Man liekas, tas ir diezgan skaidri teikts, — es sa­cīju, zīmīti vēlreiz pārlasījis.

—• Labs ir, tāds aicinājums mums jāpieņem, — kanā­dietis noteica. — Nokļuvuši uz sauszemes, mēs redzēsim, kas tur iesākams. Bez tam man nebūtu arī nekas pretī nobaudīt svaiga meža medījuma cepeti.

Nemēģinādams izprast pretrunu starp kapteiņa Nēmo naidu pret sauszemi un salām un šo aicinājumu uz me­dībām Krespo mežā, es tikai piezīmēju:

— Vispirms palūkosim, kāda tā Krespo sala īsti ir.

Es sāku izpētīt pusložu karti un uz 32° 40' ziemeļu platuma un 167° 51' rietumu garuma atradu šo saliņu, kuru 1801. gadā bij atklājis kapteinis Krespo un kura vecās spāniešu kartēs apzīmēta kā Rocca de la Plata, kas nozīmē «Sudraba klints». Tātad no ceļojuma sākuma vietas bijām jau nobraukuši aptuveni tūkstoš astoņi simti jūdzes, pie tam «Nautils» bij mazliet mainījis kursu un nu brauca uz dienvidaustrumiem.

Es parādīju biedriem šo klints nieciņu Klusā okeāna ziemeļu daļas vidū.

— Ja kapteinis Nēmo kādu ved uz sauszemi, — es teicu, — tad viņš tomēr izvēlas no pasaules pilnīgi no­šķirtas salas.

Neds Lends tikai galvu pašūpoja, tad abi ar Konselu atstāja mani vienu. Pēc vakariņām, kuras man atnesa mēmais un nejūtīgais kalpotājs, es, mazliet norūpējies, likos gulēt.

17. novembra rītā pamodies, es tūliņ samanīju, ka «Nautils» stāv pilnīgi nekustīgi. Atri apģērbies, steidzos lielajā salonā.

Kapteinis Nēmo jau bija tur un gaidīja mani. Piecē­lies sveicināja un vaicāja, vai es esot ar mieru pavadīt viņu.

Tā kā viņš ne vārda nerunāja par to, kādēļ astoņas dienas netika rādījies, arī es atturējos izvaicāt, tikai vien­kārši atteicu, ka es un mani draugi esam gatavi viņam sekot.

— Tikai, kapteiņa kungs, atļaujiet man vienu vaicā­jumu, — es vēl piebildu.

— Vaicājiet, Aronaksa kungs. Ja būs iespējams, es at­bildēšu.

— Kā tas nākas, kapteiņa kungs, ka jums, kas esat sarāvis visas attiecības ar sauszemi, tomēr vēl ir savi meži uz Krespo salas?

— Profesora kungs, — kapteinis atbildēja, — mežiem, kas ir manā īpašumā, nevajag ne saules, ne tās gais­mas, ne siltuma. Tajos nemājo ne lauvas, ne tīģeri, ne leopardi, ne citi kādi četrkāji. Šie meži aug tikai man vienam. Tie ir nevis sauszemes, bet gan zemūdens meži.

— Zemūdens meži! — es iesaucos.

— Jā gan, profesora kungs.

— Un jūs aicināt mani tos aplūkot?

— Katrā ziņā.

— Kājām?

— Un pie tam vēl sausām.

— Un medīt?

— Medīt.

— Ar šauteni rokās?

— Ar šauteni rokās.

Es skatījos «Nautila» kapteini tādām acīm, kurās gan nebij nekā glaimojoša.

«Tiešām,» es domāju, «viņa galva nav kārtībā. Viņam uznākusi kāda lēkme un, acīm redzot, arī tagad vēl nav pārgājusi. Ir gan nelaime! Labāk taču, lai viņš būtu sa­vādnieks nekā traks.»

Šādas domas skaidri bij lasāmas arī manā sejā, bet kapteinis Nēmo turēja par vajadzīgu tikai aicināt mani viņam sekot. Es gāju līdzi kā cilvēks, kas gatavs uz visu. Tā mēs nonācām ēdamistabā, kur brokastgalds jau bij klāts.

— Aronaksa kungs, — kapteinis teica, — lūdzu jūs bez kādām ceremonijām pabrokastot kopā ar mani. Ēzdami varēsim patērzēt. Es jūs apsolīju izvadāt pa mežiem, bet nevaru apsolīt, ka pacienāšu jūs tur kādā restorānā. Tā­pēc ieteiktu jums ēst, rēķinoties ar to, ka tikai stipri vēlu tiksiet atkal pie galda!

Es arī nelikos daudz skubināties. Ēdiens sastāvēja no dažādu sugu zivīm un lieliskiem zoofītiem ar gremošanu veicinošu dažādu jūras aļģu — kā porphyria laciniata un laurentia primafetida piedevām. Dzērām vienīgi skaidru ūdeni, kuram arī es pēc kapteiņa parauga piepilināju klāt mazliet liķiera, ko kamčatkiešu veidā dabū no aļģes ar nosaukumu rodomena palmata.

Kapteinis Nēmo brīdi ēda un tikai tad ierunājās:

— Profesora kungs, saņēmis uzaicinājumu uz medībām manos mežos Krespo salā, jūs droši vien nodomājāt, ka es esmu atmetis savus pamatprincipus. Bet, kad es pa­skaidroju, ka runa ir par zemūdens mežiem, jūs noturējāt mani par traku. Profesora kungs, nekad nevajag uz ātru roku spriest par cilvēkiem.

— Bet, kapteiņa kungs, ticiet, ka es …

— Lūdzu, uzklausiet vispirms mani un tad spriediet, vai es esmu traks vai rīkojos pret saviem principiem.

— Es klausos.

— Profesora kungs, jūs zināt tikpat labi kā es, ka cil­vēkam iespējams uzturēties zem ūdens, ja tikai var pā­ņemt līdzi elpošanai nepieciešamo krājumu gaisa. Zem­ūdens darbos strādniekam ūdensnecaurlaidīgā apģērbā, ar metāla cepuri galvā elpojamo gaisu piegādā sevišķs sūk­nis, bet izelpoto regulatori aizgādā prom.

— Šo aparātu sauc par skafandru, — es teicu.

— Jā. Bet ar to cilvēks nevar brīvi kustēties. Viņš nevar tikt vaļā no sūkņa, kurš piegādā gaisu pa kaučuka cauruli, un tā ir īsta ķēde, kas to sien pie zemes. Ja ari mēs šeit, uz «Nautila» būtu tāpat atkarīgi no zemes, tad nekur tālu vis netiktu.

— Un kāds līdzeklis ir kļūt brīvam?

— Tas ir Rukveirola-Daneirūza aparāts, divu jūsu tau­tiešu izgudrots, bet es to esmu pārlabojis un pielāgojis savām vajadzībām, tā ka tagad jūs ar to varat riskēt ari jaunajos fizioloģiskajos apstākļos un pie tam nemaz ne­kaitēt savam organismam. Šis aparāts ir biezas dzelzs plāksnes rezervuārs, kurā es ar piecdesmit atmosfēru lielu spiedienu iesūknēju gaisu. Aparātu kā kareivja somu ar siksnām piesien uz muguras. Tā virsējā daļa ir kastei līdzīga, kur plēšveidīga ierīce gādā, lai gaiss aiz­plūstu tikai normāla spiediena pakāpē. Parastajam Ruk- veirola aparātam divas kaučuka caurules sniedzas no šās kastes līdz nesēja degunam un mutei; viena no tām kalpo ieelpojamā, otra izelpojamā gaisa novadīšanai, bet elpotājs tās pēc vajadzības ar mēli aiztaisa vai atdara. Tā kā man jārēķinās ar lielu spiedienu jūras dibenā, es, tā­pat kā ūdenslīdēji, galvu ietērpju vara čaulas bumbā un tai tad arī pievienoju ieelpojamā un izelpojamā gaisa caurules.

— Tas ir labi izdomāts, kapteini Nēmo. Tomēr gaiss, ko paņemsiet līdzi, drīz sabojāsies un būs elpošanai ne­derīgs, jo tajā paliks tikai piecpadsmit procentu skā­bekļa.

— Bez šaubām. Bet es jums jau teicu, Aronaksa kungs, ka «Nautila» sūkņi to iepilda ar ārkārtīgi lielu spiedienu un tāpēc aparāta rezervuāros elpošanai noderīga gaisa ietilpst tik daudz, cik nepieciešams deviņām vai desmit stundām.

— Vairāk man nav ko jautāt, — es teicu. — Tikai pa­sakiet man vēl — kā jūs apgaismojat sev ceļu pa okeāna dzelmi?

— Ar Rumkorfa aparāta palīdzību, Aronaksa kungs. Pir- māk minēto es nesu uz muguras, bet šo piestiprinu pie jostas. Tam es atkal lietoju Bunzena elementu, ko pie­pildu nevis ar kālija bihromātu, bet gan ar jūrā bagātīgi atrodamo nātriju. Induktīvā spole uztver radīto elektrību un novada to sevišķi ierīkotā lukturī. Šajā lukturī ievie­tota spirālveidīga stikla caurule, pildīta ar ogļskābo gāzi. Kad aparātu palaiž, gāze sāk spilgti un vienmērīgi kvēlot. Tādā kārtā es elpoju un redzu.

— Kapteini Nēmo! Uz visiem maniem jautājumiem jūs devāt tik izsmeļošas atbildes, ka es gandrīz nedrīkstu jūs vairāk izvaicāt. Par Rukveirola un Rumkorfa aparātiem jūs mani esat pārliecinājis. Bet tad beigās vēl lūdzu pa­skaidrot — kas tā par šauteni, ar ko jūs gribat mani ap­bruņot?

— Tā nebūt nav ar pulveri lādējama, — kapteinis at­teica.

— Tātad ar saspiestu gaisu?

— Bez šaubām. Kā lai es te izgatavotu pulveri, ja man kuģī nav ne salpetra, ne sēra, ne ogļu?

— Bet apkārtējā vide še ir astoņi simti piecdesmit pie­cas reizes blīvāka par gaisu; lai labi trāpītu, lodei jā­pārvar stipra pretestība.

— Tam nav nekādas nozīmes. Ir ieroči, kurus pēc Ful- tona vēl pārlabojuši angļi Filips Kolts un Berlijs, fran­cūzis Fursī un itālietis Landi, un tie, apgādāti ar sevišķu aizslēgu, var šaut arī šādos apstākļos. Bet es atkārtoju: pulvera vietā es lietpju ārkārtīgi saspiestu gaisu, kuru «Nautila» sūkņi piegādā pārpilnām.

— Tāds gaiss taču drīz vien tiek iztērēts.

— Nu, bet kam tad man Rukveirola rezervuārs, no kura es pēc patikas varu paņemt, cik vajadzīgs? Te tikai nepieciešams pagriezt krānu. Bet jūs, Aronaksa kungs, re­dzēsiet pats, ka zemūdens medībās nav jātērē ne pārāk daudz gaisa, ne ložu.

— Tomēr man liekas, ka tajā puskrēslā un no atmo­sfēras spiediena tik smagā ūdenī lode nesniegs diez cik tālu un dzēliens nebūs nāvīgs.

— Profesora kungs, gluži otrādi — katrs šīs lodes dzē­liens ir nāvīgs; lai cik viegli tā arī skartu medījamo dzīvnieku, tas krīt kā zibens ķerts.

— Kāpēc tā?

— Tāpēc, ka šī šautene neraida parastās lodes, bet austriešu ķīmiķa Lenibroka izgudrotas mazas stikla kap­sulas, kuru man liels krājums. Šajās kapsulās ar tērauda apvalku un svina smagumu, kuras īstenībā ir mazas Lei- denas pudeles, elektriskā enerģija izpaužas visspēclgāk. No vieglākā pieskāriena kapsulas pārsprāgst, un visstip­rākais, dzīvnieks krīt nonāvēts. Varu vēl piezīmēt, ka kap­sulas nav lielākas par ceturtā numura skrotīm un ka pa­rastās šautenes aptvere var uzņemt, mazākais, desmit.

— Man vairāk nav ko teikt, — es iebildu un piecēlos no galda. — Atliek tikai saņemt savu šauteni. Jūsu ceļi ir mani ceļi.

Kapteinis pavadīja mani uz «Nautila» pakaļējo galu; iedams garām savu draugu kajītei, es pasaucu Nedu un Konselu. Tie uz pēdām mums sekoja.

Visi četri mēs nonācām pie kādas kabīnes, kas atradās pie uzejas līdzās mašīnu telpai, kur mums bij jāpārģēr­bjas zemūdens tērpos.