20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

PELDOŠAIS RIFS

1866. gadā atgadījās kāds neparasts un neizskaidrojams notikums, kas, bez šaubām, visiem vēl būs atmiņā. Va­lodas par šo notikumu stipri saviļņoja kā ostas pilsētu, tā arī kontinentu iedzīvotājus, bet it īpaši uztrauca jūr­niekus. Visvairāk par to interesējās tirgotāji, Eiropas un Amerikas kuģu īpašnieki, kapteiņi un mašīnisti, visu zemju jūras virsnieki un tāpat abu kontinentu dažādu valstu valdības.

Tajā gadā daudzi kuģi jau labu laiku bij sastapuši jūrā «kaut ko milzīgu», kādu vārpstveidīgu, lāgiem tumsā spīdošu priekšmetu, kas ar savu apmēru un ātrumu pār­spēja pat vali.

Visos kuģu žurnālos bij gandrīz pilnīgi vienādas atzī­mes par šīs parādības vai būtnes izskatu, neiedomājamo ātrumu un kustības spēku, bet it sevišķi par to ārkārtīgi sīksto dzīvību, ar kādu viņš šķita apbalvots. Ja tas bij valim radniecisks dzīvnieks, tad savā apjomā pārspēja vi­sus līdz šim pazīstamos šīs sugas pārstāvjus. Kivjē, Lase- peds, Dimerils un Katrfažs tikai tad ticētu šāda briesmoņa eksistencei, ja viņiem būtu gadījies to pašiem redzēt ar savām zinātņu vīra acīm.

Pēc apdomīgi ieturētiem aprēķiniem, noslēpumainais priekšmets nevarēja būt garāks par 200 pēdām, pēc pār­spīlēta ieskata turpretim viņš bij, mazākais, trīs jūdzes garš un jūdzi plats. Bet, arī atmetot kā mērenos, tā pār­spīlētos aprēķinus un pieturoties tikai pie vidējiem skait­ļiem, bij jāpieņem, ka šis nepieredzētais dzīvnieks, ja viņš vispār eksistēja, lielumā ārkārtīgi pārsniedza visus līdz šim zinātnei pazīstamos dzīvniekus.

Bet, ka viņš patiesībā eksistēja, par to nevarēja būt ne mazāko šau6u. Un, tā Itā cilvēka prātam no dabas piemīt tieksme uz visu brīnumaino, tad viegli iedomāties, kādu uztraukumu visur sacēla tāda nepiedzīvota parādība. Bij ļaudis, kuri mēģināja visu to izskaidrot vienkārši kā pasaku, bet velti.

Un patiešām, 1866. gada 20. jūlijā sabiedrības «Kalkuta un Bornāža» tvaikonis «Gubernators Higinsons» bij sa­stapis šo peldošo masu piecas jūdzes uz austrumiem no Austrālijas krastiem. Pirmajā acumirklī kapteinim Bei- keram iešāvies prātā, ka kuģis uzdūries kādai nezināmai klintij, un viņš jau taisījies atzīmēt tās atrašanās vietu, bet tad piepeši no nepazīstamā priekšmeta izšāvušās divas ūdens strūklas un svilpdamas pacēlušās pusotra simta pēdu augstu. No tā varēja secināt: vai nu tur bij klints ar periodiski izverdošiem geizeriem, vai ari «Gubernators Higinsons» vienkārši uzdūries kādam līdz šim nepazīs­tamam jūras zīdītājam, kurš pa nāsīm izšļāca ar gaisu un tvaikiem jauktas ūdens strūklas.

Tādu pašu parādību Klusajā okeānā 1866. gada 23. jū­lijā bij novērojuši sabiedrībai «Rietumindija un Klusais okeāns» piederošā tvaikoņa «Kristofors Kolumbs» ļaudis. Tātad šis apbrīnojamais dzīvnieks pārvietojās neticami ātri, jo triju dienu laikā «Gubernators Higinsons» un «Kristofors Kolumbs» viņu bij redzējuši divos zemeslodes punktos, attālums starp kuriem bij septiņi simti jūras jūdžu.

Pēc divām nedēļām Nacionālās sabiedrības tvaikonis «Helvēcijs» un Rojal-Meila sabiedrības tvaikonis «Še- nona», sastapušies Atlantijas okeānā starp Amerikas Sa­vienotajām Valstīm un Eiropu divi tūkstoši jūdžu at­tālumā no iepriekš minētās vietas, ziņoja par briesmoni, kas atradās uz 42° 15' ziemeļu platuma un 60° 35' rietumu garuma no Griničas meridiāna. Pēc šī novērojuma arī bij iespējams aprēķināt, ka zīdītāja dzīvnieka garums ir vismaz trīs simti piecdesmit pēdu, jo «Šenona» un «Hel­vēcijs» likās stipri mazāki par to, lai gan abi bij trīs simti pēdu gari. Bet vislielākie vaļi pie Aleutu salu kras­tiem, Kilamokas un Imgililas apkārtnē reti kad pārsniedza astoņdesmit pēdu garumu.

Bez šīm ziņām cita pakaļ citai nāca jaunas. Transat- lantijas kuģa «Pereira» novērojumi, sadursme starp bries­moni un kuģi «Etna», tad franču fregates «Normandija» virsnieku sastādītais protokols un «Lorda Kloda» komo- dora Ficdžeimsa pārliecinošie pierādījumi. Visi šie noti­kumi saviļņoja sabiedrību. Vieglprātīgo ļaužu zemēs smē­jās par šo mīklaino parādību, bet nopietnākās un prak­tiskākās, kā Anglijā, Amerikā un Vācijā, par to interesē­jās jo dzīvi.

Visās lielākajās pilsētās briesmonis nāca modē. Par viņu dziedāja kafejnīcās, viņu izsmēja avīzēs, teātros viņam veltīja izrādes. Avīžu pīlēm radās neierobežota iespēja dēt visdažādāko krāsu olas. Patiesā attēla trūkuma dēļ avīzēs no jauna parādījās daždažādi fantastiski dzīvnieki, sākot ar balto vali, ziemeļu jūru šausmīgo «Mebiju Diku» un beidzot ar pasakaino krakenu, kas ar saviem taustek­ļiem spēj apvīt pieci simti tonnu lielu kuģi un noraut to okeāna dzelmē. Pat senatnes rokrakstus vilka ārā no arhīviem, atsaucās uz Aristoteli un Plīniju, kuri tādus nezvērus uzskatīja par iespējamiem, atgādināja norvēģu bīskapa Pontopidāna un Paula Egedes nostāstus. Pēdīgi neapšaubāmi patiesīgos Heringtona ziņojumus, kuros tas apgalvoja, ka 1857. gadā no «Kastilāna» klāja redzējis milzu čūsku, kura līdz šim mājojusi tikai senatnes ūde­ņos.

Un tā mācītu vīru. sapulcēs un zinātniskos žurnālos sākās nebeidzami strīdiņi starp ticīgiem un neticīgiem. «Briesmoņa jautājumi» nodarbināja visu prātus. Zinātnes cienītāji žurnālisti šajā vērā liekamajā cīņā izlēja veselas tintes straumes pār saviem pretiniekiem, zinātnes izsmē­jējiem. Dažiem no šiem pēdējiem cīņa maksāja pat pāris pilienu asiņu, jo strīdi par jūras čūsku bieži vien izvērtās asos personiska rakstura apvainojumos.

Karš ilga sešus mēnešus ar mainīgu laimi gan vienā, gan otrā pusē. Nopietnus apcerējumus un secinājumus sniedza Brazīlijas Ģeogrāfijas institūts, Berlīnes Karaliskā Zinātņu akadēmija, Britānijas asociācija, Smita institūts Vašingtonā. Plaši rakstīja «The Indian Archipelago», abata Muanjo «Cosmos», Petermaņa «Mitteilungen». Bet uz franču un ārzemju lielo avīžu zinātniskajiem spriedu­miem sīkie laikraksteļi atsaucās ar neizsīkstošām zobga­lībām. Šie asprātīgie žurnālisti, pārfrāzēdami kādu Linneja izteicienu, ka «daba nerada muļķus», ko bij minējis kāds no briesmoņa pretiniekiem, centās pārliecināt savus laika biedrus, lai tie neapvaino dabu, piedēvēdami tai nez kādus, krakenus, jūras čūskas, Mebijus Dikus un tamlī­dzīgus pārdzērušos jūrnieku murgus. Vispēdīgi kāda bīs­tama satīriska žurnāla populārais redaktors kā Hipolits uzbruka nezvēram un, vispārējiem smiekliem atskanot, deva tam beidzamo nāvīgo triecienu. Tādā kārtā asprātība uzvarēja zinātni.

1867. gada pirmajos mēnešos nezvēra jautājums likās izsmelts un nebij cerību, ka-to atjaunos. Bet tad piepeši atkal sāka izplatīties baumas par jauniem faktiem. Nu vairs nebij runas par vienkāršu zinātnisku problēmu, bet par patiesām nopietnām briesmām, kuras nepieciešams novērst. Jautājums guva citu apgaismojumu. Briesmonis bij atkal kļuvis par salu, klinti vai rifu — bet peldošu, neizprotamu, nenotveramu.

1867. gada 5. martā tvaikonis «Morāvija», kas piederēja Monreālas okeāna sabiedrībai, uz 27° 30' platuma un 72° 15' garuma naktī ar labo bortu uzdūrās klintij, kura nebij apzīmēta nevienā šā apgabala kartē. Ar izdevīgu ceļa vēju četri simti zirgspēku tvaika kuģis gāja 13 mez­glus stundā. Ja «Morāvijas» korpuss nebūtu sevišķi stipri būvēts, tas no spēcīgā trieciena tiktu pārlauzts un kuģis noietu dibenā ar visiem simt trīsdesmit septiņiem pasažie­riem, kas brauca no Kanādas.

Nelaime notika ap pulksten pieciem, gaismai austot. Sardzes virsnieki metās uz pakaļējo klāju. Tur viņi rū­pīgi aplūkoja okeānu, bet nekā nevarēja ieraudzīt. Tikai triju kabeļtauvu [1] atstatumā bij saskatāms, ka kaut kas ātrā skrejā spēcīgi saviļņo jūras gludo līmeni. Kuģa va­dība atzīmēja precīzas koordinātes, un «Morāvija» bez manāma bojājuma turpināja ceļu. Tomēr neviens neva­rēja pateikt, kam īsti tvaikonis uzdūries. Varbūt tā bij zemūdens klints, varbūt jūras augšup izmests kuģa vraks? Tomēr, pārbaudot dokā kuģa apakšu, daļa ķīļa izrādījās nolauzta.

Šis par sevi visai svarīgais atgadījums varbūt ātri aiz­mirstos tāpat kā daudzi citi tamlīdzīgi, ja pēc trim nedē­ļām tas atkal neatkārtotos gluži tādā pašā veidā. Tā kā jaunajā katastrofā cietušais kuģis piederēja lielai tautai un ievērojamai sabiedrībai, tad šis notikums it visur sacēla lielu saviļņojumu.

Bez šaubām, visiem būs pazīstams ievērojamā angļu kuģa īpašnieka Kinara vārds. Šis gudrais uzņēmējs 1840. gadā ar trim koka dzenratu kuģiem 1162 tonnu til­pumā un četri simti zirgspēku mašīnām ierīkoja regulāru pasta satiksmi starp Liverpūli un Halifaksu.

Divdesmit sešu gadu laikā Kināra sabiedrības kuģi divi tūkstoši reižu šķērsoja Atlantijas okeānu un visā šajā laikā ne reizi nenokavēja, ne reizi neatcēla braucienu, neviena vēstule nepazuda, neviens cilvēks vai kuģis ne­aizgāja bojā. Neraugoties uz Francijas stipro konkurenci, pasažieri arī patlaban vēl visvairāk cieni Kinara sabied­rību, kā tas redzams no pēdējo gadu oficiālajiem pārska­tiem. Visu to iegaumējot, būs viegli saprotams, kādu traci sacēla gadījums ar vienu no šīs sabiedrības labā­kajiem kuģiem.

1867. gada 13. aprīlī, kad jūra bij gluži rāma un pūta labvēlīgs ceļa vējš, «Skotija» atradās uz 45° 37' platuma un 15° 12' garuma. Tūkstoš zirgspēku tvaikonis gāj'a ar vairāk nekā trīspadsmit un četrdesmit trīs simtdaļu mezglu ātrumu, un dzenrati vienmērīgi kūla jūras viļņus. Kuģis peldēja seši metri un septiņdesmit centimetri dziļi, tā ūdens izspaids bij 6624 kubikmetri liels.

Pulksten četros un septiņpadsmit minūtēs pēc pusdie­nas, kad kajītē sapulcējušies pasažieri ieturēja maltīti, kaut kas piesitās kuģa korpusam, bet kaut cik manāmi to nesatricināja. Trieciens trāpīja kuģa pakaļējo daļu, maz­liet aiz kreisajiem sāniem. «Skotija» pati nebij kaut kam uzskrējusi virsū, bet gan tai uzgrūdās kaut kas ass, pie tam drīzāk šķeļošs nekā triecošs. Sadursme likās tik nie­cīga, ka uz klāja neviens nepievērsa tai uzmanību. Bet tad piepeši no kravas telpām izskrēja matroži, kliegdami: «Mēs grimstam! Mēs grimstam!»

Pirmajā acumirklī pasažieri stipri uztraucās,_bet kap­teinis Andersons pasteidzās viņus nomierināt. Ūdens ne­caurlaidīgās starpsienas sadalīja «Skotiju» atsevišķās no­daļās, tāpēc ielauzums acumirklī nebij tik bīstams.

Kapteinis Andersons nekavēdamies nokāpa kuģa kravas telpās. Tur viņš pārliecinājās, ka piektā nodaļa pieplūst ar ūdeni, un no tā, cik ātri ūdens cēlās, varēja spriest, ka lauzumam jābūt diezgan lielam. Par laimi, šajā nodaļā tvaika katlu nebij, jo citādi tie izdzistu.

Kapteinis Andersons pavēlēja apturēt kuģi, un viens matrozis ienira ūdenī, lai aplūkotu lauzumu. Pēc dažām minūtēm tika zināms, ka tvaikonim zem ūdens līnijas ielauzts ap divi metri plats caurums. Tik lielu sūci aiz­lāpīt nebij iespējams, un «Skotija» turpināja ceļu, lai gan tās dzenrati pa daļai bij iegrimuši ūdenī. Kuģis pašlaik atradās trīs simti jūdžu attālumā no Kliras raga un ar triju dienu novēlo jumu' sasniedza sabiedrības piestātni uztrauktajā Liverpūlē.

Inženieri ņēmās aplūkot sausajā dokā izvilkto «Skotiju» un negribēja- ticēt savām acīm. Divarpus metru zem ūdens līnijas rēgojās pareiza ģeometriska trijstūra cau­rums. Dzelzs plāksne bij ielauzta neticami taisni un gludi, tā ka ar mehānisku griezēju to diezin vai labāk varētu izdarīt. Acīm redzams, ka lauzums izdarīts ar kādu asu, ārkārtīgi cietu daiktu. Ar varenu triecienu izlauzis četri centimetri biezo dzelzs plāksni, tas, neapšaubāmi kāda neizskaidrojama spēka rauts, pats bij atbrīvojies no cauruma.

Tāds bij šis notikums, kas no jauna iekvēlināja sa­biedrības ziņkāri. No šā brīža visus nenoskaidrotos nelai­mes gadījumus uz jūras pierakstīja noslēpumainajam briesmonim. Šo fantastisko radījumu uzskatīja par vainīgu pie visām tām kuģu bojā ejām, kuru skaits diemžēl ir diezgan prāvs, jo no trīstūkstoš avarējušiem kuģiem, kuru bojā eju ik gadus reģistrē «Bureau Veritas», mazā­kais, divi simti skaitās pazuduši bez vēsts ar visu ko­mandu un kravu.

Tātad pareizi vai nepareizi, bet par kuģu bojā ejas cēloni tagad uzskatīja nezināmo nezvēru, un tāpēc sa­tiksme starp kontinentiem kļuva arvien bīstamāka un bīs­tamāka, un sabiedrība kategoriski pieprasīja, lai jūru beidzot par katru cenu atbrīvotu no šā šausmīgā dzīv­nieka.