20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

XIV MELNĀ UPE

Ūdeņiem klātais zemeslodes plašums, pēc aprēķiniem, aizņem trīs miljoni astoņi simti trīsdesmit divi tūkstoši pieci simti piecdesmit astoņus kvadrātmiriametrusVisu ūdens masu rēķina uz divi miljardi divi simti piecdesmit miljoni kubikjūdžu; bumbas veidā šai masai būtu seš­desmit ljē diametrā, bet svarā — trīs kvintiljoni tonnu. Lai saprastu šos skaitļus, jāaizrāda, ka kvintiljons pret miljardu ir tas pats, kas miljards pret vienu, proti, kvin- tiljonā ir tikpat miljardu, cik miljardā vieninieku. Visa šķidrā masa ir apmēram tas ūdens daudzums, ko visas pasaules upes aizplūdinātu četrdesmittūkstoš gados.

Ģeoloģisko laikmetu gaitā uguns periodam sekoja ūdens periods. Tad okeāns apklāja visu zemeslodi. Bet silūra periodā kalnu virsotnes pamazām sāka parādīties virs ūdens, pacēlās salas, vietējos uzplūdos tās pazuda, bet pēc laika iznira atkal, savienojās savstarpēji — tā radās kon­tinenti, un tā beigu beigās sauszeme pieņēma to ģeogrā­fisko veidu, kādā mēs to patlaban redzam. Cietā masa ir atkarojusi šķidrajai trīsdesmit septiņi miljoni seši simti piecdesmit septiņas kvadrātjūdzes, proti, divpadsmit mil­jardus deviņi simti sešpadsmit miljonus hektāru.

Pēc kontinentu apveida visi pasaules ūdeņi sadalās pie­cās lielās daļās: Ziemeļu Ledus okeāns, Dienvidu Ledus okeāns, Indijas okeāns, Atlantijas okeāns un Klusais okeāns.

Klusais okeāns atrodas starp abiem polārajiem lokiem, bet no rietumiem uz austrumiem, starp Āziju un Ameriku, tas stiepjas simt četrdesmit piecu grādu garumā. Tas ir rāmākais no visiem okeāniem; tā straumes ir platas un lēnas, paisumi un bēgumi mēreni, lieti pārbagāti. Tāds ir šis okeāns, kuru liktenis man bij lēmis šķērsot visdī­vainākajos apstākļos.

— Profesora kungs, — kapteinis Nēmo man sacīja, — ja jums patīk, mēs tūliņ varam noteikti aprēķināt mūsu tagadējo atrašanās vietu un apzīmēt sava ceļojuma sā­kuma punktu. Patlaban ir bez ceturkšņa divpadsmit. Mēs tūliņ pacelsimies virs ūdens līmeņa.

' Miriametrs — desmittūkstoš metri.

Kapteinis trīs reizes paspieda elektriskā zvana pogu. Sūkņi sāka izspiest ūdeni no rezervuāriem; manometra adata rādīja mainīgo spiedienu .«Nautila» pacelšanās gaitā, tad apstājās pavisam.

— Mēs esam pie mērķa, — kapteinis sacīja.

Es gāju uz kuģa vidustelpas trapu, kurš sniedzās uz klāja. Devos augšup pa dzelzs kāpieniem un pa atvērto lūku izgāju uz «Nautila» klāja. Tas pacēlās no ūdens tikai astoņdesmit centimetru. «Nautila» priekšējā un pa­kaļējā daļa bij it kā noasināta, un kuģis patiešām bij līdzīgs milzu cigāram. Es ievēroju, ka kuģa korpuss ar salaidenām tērauda plāksnēm bij mazliet līdzīgs lielajiem, zvīņotajiem sauszemes rāpuļiem. Tagad es viegli sa­pratu, kāpēc kuģis, pat ar vislabākajiem tālskatiem ap­lūkots, vienmēr bij noturēts par jūras dzīvnieku.

Pašā klāja vidū laiva, novietota speciālā kuģa korpusa nišā, pacēlās kā neliels iedobums. Abos klāja galos bij redzami tādi kā vidēja augstuma būri ar slīpām sienām un bieziem, lēcveidīgiem stikliem: viens kalpoja «Nau­tila» vadītājam — stūrmanim, pa otru spēcīgais elek­triskais prožektors viņam apgaismoja ceļu.

Jūra bij krāšņa, debess skaidra, kuģis tikko manāmi šū­pojās plašajos okeāna viļņos. Viegls austrumu vējiņš grurn- boja jūras līmeni. No miglas brīvais apvārsnis izdevīgi pletās aplūkotāja acu priekšā, bet nekā mēs nevarējām sa­skatīt. Nevienas klints, nevienas salas. Ne zīmes no «Ābra­ma Linkolna», tikai bezgalīgs, tukšs klajums visapkārt.

Kapteinis Nēmo ar savu sekstantu izmērīja saules aug­stumu, pēc kura bij nosakāms šīs vietas platuma grāds. Viņš kādu bridi pagaidīja, lai saule sevišķi spilgti iekvē­lina apvāršņa loku. Pa vērojuma laiku neviens muskulis ueparaustījās — marmora statujas rokā instruments ne­stāvēja mierīgāk.

— Dienas vidus, — viņš teica. — Profesora kungs, vai varu lūgt?…

Vēl beidzamo reizi es pārlaidu acis šiem dzeltenajiem Japānas tuvienes ūdeņiem un atkal nokāpu lejā lielajā salonā.

Tur kapteinis atzīmēja vietu, ar hronometra palīdzību aprēķināja tās garuma grādu, pārbaudīdams to ar iepriek­šējiem leņķa mērījumiem. Tad viņš sacīja:

— Aronaksa kungs, mēs atrodamies uz 137° 15' rietumu garuma.

Kapteinis Nēmo izmērīja saules augstumu.

— Bet pēc kāda meridiāna? — es aši iejautājos, cerē­dams no kapteiņa atbildes uzzināt tā tautību.

— Profesora kungs, — viņš atbildēja, — man ir dažādi hronometri, noskaņoti gan pēc Parīzes, gan Griničas, gan Vašingtonas meridiāniem. Bet jums par godu es patlaban lietoju Parīzes hronometru.

No šīs atbildes es tomēr nekā nevarēju izprast. Es tikai palocījos, bet kapteinis atsāka:

— 137° 15' uz rietumiem no Parīzes meridiāna un uz 30° T ziemeļu platuma, proti, apmēram trīs simti jūdžu no Japānas krastiem. Un tātad šodien — 8. novembra pus­dienā — sākas mūsu zinātniskais zemūdens brauciens.

— Ar dieva palīgu! — es atsaucos.

— Un tagad, profesora kungs, — kapteinis piemetināja, — es jūs atlaižu pie jūsu zinātniskā darba. Esmu norā­dījis kursu uz austrumiem — ziemeļaustrumiem piecdes­mit metru dziļumā. Te būs kartes ar svarīgāko vietu apzī­mējumiem, pēc tām jūs varēsiet sekot ceļojumam. Salons paliek jūsu rīcībā, bet es lūgšu atļauju atstāt jūs vienu.

Kapteinis Nēmo atsveicinājās un izgāja. Es paliku viens un nogrimu domās. Tās rosījās tikai ap «Nautila» īpaš­nieku. Vai es jel kādreiz uzzināšu, kādas tautības ir šis cilvēks, kurš teicās nepiederam ne pie vienas? Kāds cēlonis viņa naidam pret cilvēci, naidam, kas varbūt tīkoja briesmīgu atriebšanos? Vai viņš bij neatzīts zi­nātnieks? Varbūt viens no tiem ģēnijiem, kuri, pēc Kon- sela izteiciena, darījuši daudz ļauna? Kāds moderns Ga- lilejs? To es vēl nevarēju pateikt. Es biju nokļuvis uz viņa kuģa nejauši, viņš uzņēma mani vēsi, tomēr viesmī­līgi, un mana dzīvība bij viņa rokās. Ne reizes viņš nebij satvēris manu pastiepto roku. Ne reizes savu roku nebij sniedzis man.

Veselu stundu es paliku savu pārdomu varā, nopūlēda­mies iespiesties šajā tik interesantajā noslēpumā. Bet tad mani skatieni uztvēra uz galda izklātu abu pusložu karti, un es piedūru pirkstu tai vietai, kur krustojās mūsu no­vērotais platuma un garuma grāds.

Jūrai ir savas upes tāpat kā sauszemei. Tās ir sevišķas straumes, pazīstamas pēc to temperatūras un ūdens krā­sas. Visievērojamākā no tām ir pazīstama ar vārdu Golfa straume. Bet zinātne uz zemeslodes ir noteikusi un atzīmējusi piecu galveno straumju virzienu: vienu Atlanti­jas okeāna ziemeļu daļā, otru dienvidu daļā, trešo Klusā okeāna ziemeļos, ceturto tā dienvidos, bet piekto — Indijas okeāna dienvidos. Iespējams, ka reiz bijusi vēl sestā straume Indijas okeāna ziemeļos, jo Kaspijas jūra kopā ar Arālu un Āzijas lielajiem ezeriem tad bijusi viens vienots ūdens plašums.

Kartē manā priekšā bij apzīmēta vieta, kur tecēja viena no šīm straumēm — Japānas Kurosio jeb Melnā upe. At­dalījusies no Bengālijas straumes, kur to karsēja tropis­kās saules taisni krītošie stari, tā plūst cauri Malakas jūras šaurumam, novirzās gar Āzijas krastiem, Klusā oke­āna ziemeļu daļā pamet līkumu līdz Aleutu salām; allaž tā nes sev līdzi kamparkoka stumbrus un citus apskalo­jamo piekrastu augus un krasi atšķiras ar savu silto ūdeņu koši zilo krāsu. Pa šīs straumes virzienu bij ap­zīmēts arī «Nautila» ceļš. Ar acīm es sekoju tam un jutos aizrauts un it kā pazudis Klusā okeāna bezgalībā, kad dur­vīs parādījās Neds Lends un Konsels.

Ieraudzījuši visus še savāktos brīnumus, mani brašie pavadoņi apstulbuši apstājās.

— Kur mēs esam? Kur mēs esam? — kanādietis iesau­cās. — Vai patiešām Kvebekas muzejā?

— Ja profesora kungam nekas nav pretī, — Konsels piezīmēja, — tad drīzāk jau Somerāras viesnīcā.

— Mani draugi, — es atsaucos, pamādams, lai viņi nāk iekšā, — jūs neesat ne Kanādā, ne Francijā, bet gluži vienkārši «Nautila» telpās un piecdesmit metru zem jūras līmeņa.

— Būs jau jātic, ja profesora kungs tā apgalvo, — Kon­sels attrauca. — Bet patiešām šis salons ir ierīkots tikai tāpēc, lai pārsteigtu pat tādu flāmu kā mani.

— Brīnies vien, draugs, un iegaumē labi, ka tādam klasifikatoram kā tu te būtu ko pastrādāt.

Man nemaz nevajadzēja skubināt Konselu. Brašais zēns, pār vitrīnām noliecies, jau murmināja dabzinātnieku va­lodā: vēderkāju klase, molusku tips, Cyprae madagasca- riensis un tā joprojām.

■ Pa to laiku konhioloģijā ne visai spējīgais Neds Lends izprašņāja mani par sarunu ar kapteini Nēmo. Vai es esot izdibinājis, kas viņš tāds, no kurienes nāk un kurp dodas, uz kādiem bezdibeņiem viņš mūs ved? Un bez tam vēl tūkstoš jautājumu, uz kuriem atbildēt es nemaz nepaguvu.

Es viņam pastāstīju visu, ko zināju, vai, labāk sakot, to, ko nezināju, un no savas puses izvaicāju, ko viņš dzirdējis vai novērojis.

— Nekā es neesmu redzējis, nekā neesmu dzirdējis, — kanādietis atteica. — Pat neviena no kuģa ļaudīm neesmu manījis. Vai galu galā arī tie nebūs elektriski?

— Elektriski!

— Patiešām! Te drīz var sākt arī tam ticēt. Bet jums, Aronaksa kungs, allaž savi ieskati; sakiet — cik vīru, pēc jūsu domām, varētu būt uz šā kuģa: desmit, div­desmit, piecdesmit, simt?

— To es jums nevaru pasacīt, meistar Lend. Bet vienu gan varu jums teikt: šimbrīžam atmetiet katru iedomu sacelties pret «Nautilu» vai mēģināt bēgt. Šis kuģis ir modernās tehnikas augstākais sasniegums, un es nožē­lotu, ja man nebūtu laimējies to redzēt! Daudzi citi lab­prāt būtu mierā ar to likteni, kāds mums piešķirts, jau tāpēc vien, lai dabūtu redzēt visus tos brīnumus, kas mums paveras. Tātad palieciet mierā un mēģiniet ievērot visu, kas ap mums notiek.

— Ievērot! — harpūnists izsaucās. — Bet ko te lai ievēro? Te taču bez šā dzelzs cietuma vairāk nekas nav redzams! Kā akli mēs te ejam un tāpat arī braucam…

Nedam Lendam tā runājot, piepeši iestājās absolūta tumsa. Spožie griesti apdzisa tik spēji, ka man acīs pa­lika tāda pati sāpīga sajūta, kāda samanāma arī pretējā gadījumā — dziļas tumsas un visspilgtākās gaismas pēkšņā maiņā.

Mēs kļuvām kā mēmi un nedrīkstējām pakustēties ne­ziņā, kāds patīkams vai nepatīkams pārsteigums mūs sagaida. Bet tad sadzirdām kādu skrapstoņu. Šķita, ka «Nautila» sienas sāk izplesties.

— Tas nu ir gala gals, — Neds Lends čukstēja..

— Kā hidromedūzas! — Konsels purpināja.

Piepeši atkal abos telpas galos pa ovāliem caurumiem atspīda uguns. Mēs redzējām elektrisku lampu tāli ap­gaismotu jūru. Tikai divas kristāla rūtis atšķīra mūs no ūdens. Pirmajā mirklī es nodrebēju, iedomādamies, ka šī trauslā siena var ielūzt, bet vara balsti stiklu turēja stipri un piešķīra tam nepārvaramu pretsparu.

Jūra bij pārredzama jūdzi tālu visapkārt «Nautilam».

Kas tas bij par skatu! Kāda spalva spētu to aprakstīt! Kas jaudātu attēlot gaismas staru krāšņo mirdzumu caur­spīdīgajā ūdens jomā un tā pamazītēju apdzismi apgais­motā klajuma un melnā apvāršņa saplūsmes lokā!

Katram zināms, cik caurspīdīgs ir jūras ūdens. Zināms, ka tas ir dzidrāks par kalnavotu ūdeni. Izšķīdušās mine­rālu un augu vielas to padara tikai vēl dzidrāku. Dažās vietās, piemēram, ap Antiļu salām, Klusā okeāna ūdens ir tik caurspīdīgs, ka simt četrdesmit piecu metru dzi­ļumā skaidri saskatāms smilšainais dibens, bet saules stari tur iespiežas pat trīssimt metru dziļi. Tajā ūdens lokā, kur patlaban atradās «Nautils», elektriskie stari viļņus vērta nebeidzamā vizmā. Tas vairs nebij tikai apgaismots ūdens, bet tā bij šķidras gaismas plūsma.

Ja atzīst Ēremberga hipotēzi, ka dzelmju ūdeņiem ir fosforisks mirdzums, tad jūra saviem iemītniekiem tiešām sniedz brīnišķīgu ainavu, es to patlaban ari varēju aplie­cināt, vērodams šī spīduma tūkstošējādo zaigojumu. Abās pusēs man bij atvērts logs uz šiem neviena neizpētītajiem bezdibeņiem. Salona tumsa vēl vairāk pastiprināja ārienes gaismu, un mēs skatījāmies tā, it kā šis tīrais kristāls būtu bezgalīga akvārija vitrīna.

«Nautils» likās stāvam uz vietas. Bet tas tikai tāpēc, ka ārpusē nebij neviena pieturas punkta. Tomēr lāgu lā­giem kuģa priekšvadņa šķeltās ūdens svītras ārkārtīgi ātri noņirbēja gar mūsu acīm.

It kā apburti mēs ar elkoņiem bijām atmetušies pret šīm vitrīnām, neviens no mums nebij pārtraucis izbrī­nās klusumu. Tad Konsels ierunājās:

— Jūs vēlējāties redzēt, draugs Ned, — skatieties nu!

— Brīnišķi! Brīnišķi! — kanādietis attrauca, gluži aiz­mirsis savas dusmas un bēgšanas plānus un paļāvies nepārvaramai ziņkārei. — No nezin kāda tāluma varētu nākt šurp, lai redzētu tādas ainas!

— Ak! — es iesaucos. — Tagad es saprotu tā cilvēka dzīvi. Viņš ir atradis pats savu pasauli, kura paglabā­jusi tam vispārsteidzošākos brīnumus.

— Bet zivis? — ieminējās kanādietis. — Es te neredzu nevienas zivs.

— Kam jums zivis, draugs Ned? — Konsels atsaucās. — Jūs jau viņas tik un tā nepazīstat.

— Nepazīstu? — iekliedzās kanādietis. — Es — pro­fesionāls zvejnieks!

Par šo jautājumu izcēlās strīds abu draugu starpā; abi viņi gan pazina zivis, tikai katrs pavisam citādi.

Katram zināms, ka zivis pieskaitāmas ceturtajai un līdz ar to pēdējai mugurkaulnieku klasei. Zivju zināt­niskais raksturojums ir ļoti precīzs: «Mugurkaulnieki ar aukstām asinīm un divkāršu asinsriņķošanu, elpo ar žau­nām un dzīvo tikai ūdenī.» Zivis sadala divās atsevišķās grupās: kaula zivis, kurām mugurkauls sastāv no kaula skriemeļiem, un skrimšļa zivis, kurām mugurkauls ir no skrimšļa skriemeļiem.

Varbūt arī kanādietim nebij gluži svešs šis sadalījums, bet Konsels to, bez šaubām, zināja daudz labāk un ta­gad, sadraudzējies ar Nedu, nevarēja pieļaut, ka būtu mazāk mācīts nekā tas. Viņš teica:

— Draugs Ned, jūs esat zivju nāvētājs, ļoti izveicīgs zvejnieks. Jūs esat sagūstījis daudz šo interesanto dzīv­nieku. Bet deru, ka jūs nezināsiet, kādās grupās viņi sadalāmi.

— Kā tad es nezinu, — harpūnists atsaucās nopietni. —- Zivis sadala divās grupās — vienā tās, kuras var ēst, un otrā tās, kuras nevar ēst.

— Tas ir īsts gardēža sadalījums, — Konsels zobojās. — Bet pasakiet man — vai jūs zināt, kāda starpība starp kaula zivīm un skrimšļa zivīm?

— Tīri labi zinu, Konsel.

— Un abu šo lielo grupu sadalījumu kārtas?

— To varbūt gan ne tik labi, — kanādietis atbildēja.

— Nu labi, draugs Ned, tad klausieties un iegaumējiet! Kaula zivis sadalās sešās kārtās. Pirmā — cietspurainās ar pilnīgi kustīgu virsējo žokli un ķemmēm līdzīgām žau­nām. Pie šīs kārtas pieder piecpadsmit dažādas dzimtas un līdz ar to trīs ceturtdaļas no visām pazīstamajām zivīm. Kā pārstāvi var uzskatīt parasto asari.

— Tā ir diezgan garšīga zivs, — Neds Lends piezīmēja.

— Otrā, -— Konsels turpināja, — vēderspurainās; tām vēdera spuras apakšā, aiz krūšu spurām un nav savienotas ar plecu kauliem. Šī kārta sadalās piecās dzimtās, kuras pa lielākajai daļai mājo saldūdeņos. Pārstāvji — karpa un līdaka.

— Pēl — kanādietis nicinoši iesaucās. — Saldūdeņu zivis!

—- Trešā, — Konsels teica, — mīkstspurainās, kam vē­dera spuras zem krūšu spurām un pie tam tieši savienotas

ar plecu kauliem. Šai kārtai ir trīs dzimtas. Pārstāvis — bute.

— Lieliska! Lieliska! — iejaucās harpūnists, kas neat­zina cita zivju sadalījuma kā tikai pēc noderības ēšanai.

— Ceturtā, — Konsels pārtrauca, nevērodams Neda atestāciju, — kailvēderainās ar slaidu rumpi, bez vēdera spurām, ar biezu, parasti glumu ādu — visas vienas dzim­tas. Pārstāvis — zutis.

— Nu, tas nav nekas sevišķs, — Neds Lends piezīmēja.

— Piektā, -— Konsels turpināja, — pušķžaunu zivis ar pilnīgi kustīgiem žokļiem; žaunas tām sastāv it kā no pāros savienotām, izlokus piestiprinātām sarenītēm. Arī šai kārtai tikai viena pati dzimta. Pārstāvis — jūras zirdziņš.

— Neder ne velnam! — harpūnists atkal iejaucās.

— Un pēdīgi sestā, — Konsels nobeidza, — kopžokļa zivis. Tām žokļu kauli stipri saauguši ar starpžokļiem, bet apakšžokļa izdobumu sevišķa šuve savieno ar galvas­kausu, tāpēc žoklis ir nekustīgs. Šai kārtai trūkst īstu vēderspuru, un tajā skaitās divas dzimtas. Pārstāvji — adatvēderis un mēness zivs. .

— Ar tiem tikai katlu var piegānīt! — kanādietis sprieda.

— Nu, vai sapratāt, draugs Ned? — mācītais Konsels vaicāja.

■— Itin nekā, draugs Konsel, — harpūnists attrauca. — Bet turpiniet vien, ļoti interesanti klausīties, kad jūs runājat.

— Zīmējoties uz skrimšļa zivīm, — Konsels turpināja, kā sācis, — jāsaka, ka tās sadalās tikai trijās kārtās.

— Jo labāk,— Neds ieminējās.

— Pirmā — apaļmutes, kurām žokļi izliekti kustīgā gredzenā, bet žaunas veras daudzām spraugām. Šai kārtai ir tikai viena dzimta. Pārstāvis — nēģis.

— Ne šāds, ne tāds, — Neds Lends iebilda.

— Otrā — ar apaļmutēm līdzīgām žaunām, tikai apak­šējais žoklis viņām kustīgs. Šī ir pati galvenā skrimšļa zivju kārta ar divām dzimtām. Pārstāvji — raja un hai­zivs

— Ko? — Neds iekliedzās. — Rajas un haizivis vienā un tajā pašā kārtā! Klausieties, Konsel, raju labā es jūs lūdzu — nelieciet viņas abas vienā traukā!

— Trešā, — Konsels turpināja savu, — ir storveidīgās.

Žaunas tām, kā parasts, atveras tikai ar vienu spraugu, kurai vēl pieaudzis aizsarga vāciņš. Šai kārtai pavisam četras dzimtas. Pārstāvis — store.

— Ai, draugs Konsel! To labāko jūs esat pataupījis beigām. Mazākais, tāds ir mans ieskats. Un tas ir viss?

— Jā, brašo Ned, — Konsels atbildēja. — Bet iegau­mējiet vēl to, ka tas, kas zina šo, nezina vēl nekā, jo dzimtas savukārt atkal sadalās ģintīs, apakšģintīs, sugās un pasugās .. .[10]

— Labi, labi, draugs Konsel, — harpūnists atteica, no­liekdamies pie loga rūts. — Palūkojiet, te jums būs visas tās pasugas.

— Jā, patiešām zivis! — Konsels iesaucās. — Tas iz­skatās gluži pēc akvārija!

— Nē, — es iebildu, — akvārijs ir tikai būris; tās zivis tur ir brīvas kā putni gaisā.

— Nu, draugs Konsel, nosauciet man viņas! Nosau­ciet! — Neds Lends mudināja.

— To es nespēju, — Konsels vairījās. — Tas ir tikai manam kungam pa spēkam!

Tiešām, labais zēns bij gan kaislīgs klasifikators, bei dabzinātnieks turpretī nepavisam ne, un es negalvoju, vai viņš varētu tunci atšķirt no makreles. Vārdu sakot, pilnīgs pretstats kanādietim, kas bez vilcināšanās nosauca katru zivi.

— Mugurradzis, — es norādīju uz kādu zivi.

— Ķīnas jūras mugurradzis, — Neds Lends papildināja.

— Balistu dzimtas, cietādaiņu ģints, stipržokļaino kār­tas, — Konsels murmināja.

Bez šaubām, no Neda un Konsela — no viņiem abiem kopā — iznāktu viens labs dabzinātnieks.

Kanādietis nebij vīlies. Vesels bars mugurradžu ar pla­kaniem rumpjiem, lāsumainu ādu, ragu uz muguras, spu- rinādami četras rindas dzeloņu abās pusēs, ņirbēja ap «Nautilu». Tiešām brīnišķs šo dzīvnieku ietērps — mugur­pusē pelēks, ap vēderu balts, krēslaino viļņu virpulī ar zibošiem plankumiem nosēts. Starp tiem neskaitāmu raju pulks plīvoja kā vējā izkārts galdauts, un es ar lielu prieku tur pamanīju arī Ķīnas jūras raju ar dzeltenu rumpja virsdaļu un sārtenu vēderu, ar trim adatām virs acīm. Tā bij retas kārtas zivs, gandrīz neticama Lasepeda laikā, kurš to bij redzējis tikai kādā japāņu zīmējumu

krājumā.

Divas stundas no vietas vesela jūras iemītnieku armija pavadīja «Nautilu». Viņiem tā rotaļājoties un šaudoties it kā sacenšoties. straujumā, skaistumā un mirdzumā, es tur saskatīju zaļās lūpzivis, sarkanās mulles ar divām melnām svītrām, jūras grunduļus ar ieapaļu asti, baltu muguru un mēļiem plankumiem uz tās, Japānas skum­brijas, šīs jūras apbrīnojamās makreles ar zilu ķermeni un sudrabainu galvu, tad mirdzošas debess ziluma zivis, kuru skaistumu grūti pat aprakstīt, svītrotās jūras karū­sas gan ar dzeltenām, gan zilām un melnām spurām un it kā ar lentu apvilktām astes malām, ko sešas «jostiņas» it kā iežņaudza korsetē, jūras slokas — aulestonas, kuru sevišķi eksemplāri sasniedz viena metra garumu, Japānas salamandras, dzeloņainās murenas, sešas pēdas garas čūskas ar mazām, spridzīgām acīm un plati atplestām zobu pilnām mutēm.

Mūsu sajūsma un apbrīna pieauga arvien vairāk. Pār­steiguma izsaucieni nerima. Neds nosauca zivis, Konsels tās klasificēja, es jūsmoju par viņu žiglajām kustībām un skaistumu. Nekur citur es šīs zivis nebiju redzējis dzīvas savvaļā.

Nesākšu uzskaitīt visas tās dzīvnieku sugas un pasu­gas, kuras noslīdēja gar mūsu apstulbušajām acīm, visus šos Japānas un Ķīnas jūru iemītniekus. Zivju te bij daudz vairāk nekā dažkārt putnu gaisā — bez šaubām, tās sa­valdzināja elektrisko uguņu žilbinošais spīdums.

Piepeši telpā kļuva gaišs. Dzelzs plāksnes atkal noslē­dzās. Burvīgā aina apdzisa. Bet es vēl ilgi grimu sapņos, līdz paskatījos uz instrumentiem pie sienas. Kompass vien­mēr vēl rādīja virzienu uz ziemeļaustrumiem, mano­metrs — piecu atmosfēru spiedienu un līdz ar to piec­desmit metru dziļumu, bet elektriskā laga — piecpadsmit jūdzes stundā.

Es gaidīju kapteini Nēmo, taču viņš nenāca. Pulkstenis rādīja pieci pēcpusdienā.

Neds Lends un Konsels bij atgriezušies savā kajītē. Ari es devos uz savu istabu. Pusdienas man tur bij jau priekšā. Bruņurupuča zupa no vislabākajiem šās sugas eksemplāriem ar baltu, mazliet šķiedrainu gaļu, lielisks

Divas stundas no vietas vesela jūras iemītnieku armija pavadīja «NautiLu».

cepetis no atsevišķi pagatavotām viņu aknām un, beidzot, ķēnišķīgā jūras asara fileja, kas man likās labāka par laša gaļu.

Vakaru es pavadīju lasīdams, rakstīdams un pārdomā­dams. Miegs sāka mani mākt, es izstiepos jūras zāļu gu­ļas vietā un iemigu cieši, kamēr «Nautils» turpināja savu ceļu pa straujo Melno upi.