20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

XXI ATRIEBĪBA

Šī runa, bojā gājušā kuģa drausmīgā aina, mierīgi iesāk­tais stāsts par patriotisko kuģi un dziļais saviļņojums, ar kādu šis dīvainais cilvēks izrunāja zīmīgo vārdu «At­riebējs», — tas viss mani ārkārtīgi uztrauca. Es neno­vērsu acis no kapteiņa. Rokas pret jūru izstiepis, ar lies­mainu skatienu viņš vēroja slavenās paliekas. Varbūt es nekad nedabūšu zināt, kas viņš ir, no kurienes viņš nāk un kurp dodas, bet es arvien skaidrāk un skaidrāk re­dzēju, kā cilvēks ņem pārsvaru pār zinātnieku. Ne aiz vienkāršas mizantropijas kapteinis Nēmo ar saviem bied­riem ieslēdzies «Nautila» sienās, bet neprātīga vai cēla ienaida pēc, ko laiks nav spējis mazināt.

Vai šis ienaids vēl tiecas pēc atriebības? To man rā­dīs visdrīzākā nākotne.

Pa to laiku «Nautils» lēnām cēlās uz ūdens virspusi, «Atriebēja» paliekas pamazām pazuda skatienam. Drīz viegla šūpošanās liecināja, ka esam jau virs līmeņa.

Tajā acumirklī atskanēja dobjš sprādziens. Es skatījos uz kapteini. Viņš nepakustējās.

— Kapteiņa kungs, — es teicu.

Viņš neatbildēja.

Es atstāju viņu vienu un devos uz klāja. Kanādietis un Konsels tur bij jau priekšā.

— No kurienes tas sprādziens? — es vaicāju.

Skatījos uz to pusi, kur pirmiņ pamanīju svešo kuģi.

Tas bij piebraucis tuvāk «Nautilam», un bij skaidri re­dzams, ka tas pastiprināja tvaiku. Sešas jūdzes to šķīra no mums.

— Lielgabala šāviens, — Neds Lends teica.

— Kas tas ir par kuģi, Ned?

— Pēc mastiem un takelāžas spriežot — kara kuģis, — kanādietis atteica. — Kaut tas mums uzbruktu un, no­gremdētu šo nolādēto «Nautilu»!

— Draugs Ned, — Konsels atbildēja. — Ko viņš «Nau­tilam» var padarīt? Vai tas var nogrimt zem ūdens un tad uzbrukt? Vai tas var mūs apšaudīt no jūras dibena?

— Sakiet, Ned, — es vaicāju, — vai jūs varētu pa­teikt, kādas valsts ir šis kuģis?

Sarauktu pieri, nolaistiem plakstiem, piemiegtām acīm kanādietis ar visasāko skatienu brīdi vēroja kuģi.

— Nē, profesora kungs, — viņš atbildēja, — es nevaru pateikt, kurai valstij tas pieder. Karoga tam nav. Bet es to droši varu teikt,- ka tas ir kara kuģis, jo grotmasta galā plīvo garš vimpelis.

Kādu ceturtdaļstundu mēs vērojām kuģi, kas mums tu­vojās. Es tomēr nevarēju noģist, vai tas tādā attālumā pa­manījis «Nautilu», un vēl mazāk to, vai tas zina, ka šis te ir zemūdens kuģis. Drīz vien kanādietis man paziņoja, ka tas esot liels kara kuģis ar taranu un diviem bruņo­tiem klājiem. Biezi, melni dūmu mutuļi vērpāsno tā abiem skursteņiem. Buras satītas gulēja gar rājām. Priekšgalā neredzēja karogu. Tādā attālumā vēl nebij iespējams sa­skatīt, kāda krāsa tā vimpelim, kas kā šaura lenta plīvoja masta galā.

Kuģis tuvojās ātri. Ja kapteinis Nēmo pielaistu to tu­vāk, mums varēja rasties cerības uz izglābšanos.

— Profesora kungs, — Neds Lends teica, — kad kuģis būs jūdzi atstatu no mums, es metīšos jūrā un ieteicu arī jums darīt to pašu.

Es nekā neatbildēju uz kanādieša priekšlikumu, tikai lūkojos uz kuģi, kas auga lielāks ar katru acumirkli. Lai tas būtu angļu, franču vai amerikāņu kuģis, nebij šaubu, ka tas mūs uzņems, kad nokļūsim līdz tam.

— Profesora kungs atcerēsies, — Konsels teica, — ka mēs kaut cik protam peldēt. Profesora kungs lai ļauj man aizvilkt viņu pa ūdeni līdz tam kuģim, ja viņš gribētu sekot Nedam Lendam.

Es nepaguvu atbildēt, kad balts dūmu mutulis pavērpās kara kuģa priekšgalā. Pēc dažām sekundēm kāds smags priekšmets, iekrizdams jūrā, uzšļāca augstu ūdens šļa­katu «Nautila» pakaļējā galā. Tūliņ pēc tam mani apdul­lināja lielgabala dārdi.

— Kā? — es iesaucos. — Viņi šauj uz mums!

— Braši zēni! — kanādietis murmināja.

— Tātad viņi nedomā, ka mēs esam avarējuša kuģa ļaudis, kas uzrāpušies uz kāda vraka!

— Lai profesora kungs neņem ļaunā, — Konsels sacīja, no drēbēm nopurinādams ūdeni, ko otrā lode viņam bij uzšļākusi. — Lai profesora kungs neņem ļaunā, viņi mūsu kuģi noturējuši par narvali un bombardē to.

— Bet viņi taču var skaidri redzēt, ka te darīšana ar cilvēkiem!

— Varbūt tāpēc arī šauj, — Neds Lends prātoja, manī lūkodamies.

Piepeši man ienāca prātā kāda doma. Bez šaubām, «Nau­tila» noslēpums bij atklāts. Bez šaubām, sadursmē ar «Ābramu Linkolnu», kad kanādietis meta «Nautilam» ar savu harpūnu, kapteinis Faraguts bij izpratis, ka domā­tais narvalis ir zemūdens kuģis — bīstamāks nekā pār­dabisks valis!

Jā, tā tam vajadzēja būt, un tagad katrā ziņā pa visām jūrām meklēja šo bīstamo iznīcinātāju kuģi.

Tiešām bīstamo, ja pieņem, ka kapteinis Nēmo izlieto savu «Nautilu» kā atriebības ieroci! Vai arī tajā naktī Indijas okeānā, kad ieslēdza mūs kajītē, viņš neuzbruka kādam kuģim? Vai koraļļu kapsētā paglabātais cilvēks nebij «Nautila» uzbrukuma seku upuris? Jā, tagad es par to biju pārliecināts. Tikai tā tas varēja būt. Kapteiņa Nēmo noslēpumainā būtne man tagad jau mazliet atklā­jās. Un, ja arī viņa personība vēl bij nezināma', tomēr pret to apvienojušās tautas nevajāja vairs kādu fantas­tisku būtni, bet dzīvu cilvēku, kas juta pret viņām ne­izdzēšamu ienaidu. Visa šī drausmīgā pagātne pacēlās manu acu priekšā. Drauga vietā uz šā kuģa, kas mums tuvojās, mēs varējām sastapt tikai nesaudzīgu ienaidnieku.

Pa to laiku lodes arvien biežāk krita ap mums. Dažas no tām, atsitušās ūdens virspusē^ ar rikošetu atsprāga atpakaļ un nogrima diezgan tālu. Neviena pati neķēra «Nautilu».

Bruņotais kuģis bij vairs tikai jūdzes trīs attālu. Lai gan kanonāde pastiprinājās, kapteinis Nēmo nerādījās uz klāja. Un tomēr, ja kāda no šīm koniskajām lodēm trā­pītu «Nautilu», tas kuģim varētu būt bīstami.

Kanādietis man teica:

— Profesora kungs, mums tomēr jālūko izkļūt no šā kļūmīgā stāvokļa. Dosim tiem zīmi! Velns lai parauj! Varbūt viņi sapratīs, ka esam godīgi cilvēki!

Neds Lends izvilka mutautiņu, lai ar to pavēcinātu gaisā. Bet, tikko viņš to bij izvilcis, dzelzs roka sagrāba to, un, par spīti savam lielajam spēkam, kanādietis no­krita zemē.

— Nelaimīgais! — kapteinis iesaucās. — Vai tu vēlies, lai «Nautils» tevi uzdur uz sava ilkņa, iekams dodas pret kuģi?

Bij baismīgi dzirdēt kapteini Nēmo, bet vēl baismīgāk — to redzēt.

Viņa seja bij kļuvusi gluži balta, jo sirds aiz uztrau­kuma viņam sažņaudzās. Acu redzokļi bij drausmīgi sa- raukušies. Viņš nerunāja, bet rēca. Noliecies viņš turēja kanādieša plecu sažņaugtu savās rokās. Tad, palaidis to vaļā un pagriezies pret kara kuģi, kura lodes lidoja ap mums^viņš izsaucās:

— A! Tu zini, kas es esmu, nolādētās varas kuģis! Man

— Nelaimīgais! — kapteinis izsaucās.

nav vajadzīgs tavu krāsu, lai pazītu tevi! Paraugies! Es tev parādīšu savējās!

Un kapteinis Nēmo iestiprināja kuģa priekšgalā melnu karogu — tādu pašu, kādu bij uzspraudis dienvid­polā.

Tajā acumirklī kāda lode trāpīja «Nautilu», neiedra- gājusi to, atsitās kapteiņa tuvumā un, sāņus atlēkusi, no­grima jūrā.

Kapteinis Nēmo paraustīja plecus. Tad viņš pagriezās pret mani.

— Ejiet lejā! — viņš man skarbi uzsauca. — Jūs ar saviem biedriem.

— Kapteiņa kungs! — es atsaucos. — Vai jūs gribat uzbrukt tam kuģim?

— Es to nogremdēšu!

— To jūs nedarīsiet!

— To es darīšu, — kapteinis Nēmo auksti atbildēja. — Ne jau jums mani tiesāt, profesora kungs. Liktenis nolēmis pieredzēt jums to, ko nenāktos redzēt. Man uz­brūk. Atmaksa būs briesmīga. Ejiet!

— Bet kas tas ir par kuģi?

— Jūs to nezināt? Jo labāk! Mazākais, tā piederība paliks jums nezināma. Kāpiet lejā!

Kanādietim, Konselam un man atlika tikai paklausīt. Piecpadsmit «Nautila» matroži bij sastājušies ap kapteini un ar neapslēpjamu ienaidu nolūkojās kuģī, kas tiem tuvojās. Bij redzams, ka tā pati atriebības tieksme kvēloja arī viņu sirdīs.

Nokāpdams lejā, es dzirdēju, ka vēl viena lode trāpīja «Nautila» sienu un kapteinis iekliedzās:

— Šauj vien, negudrais kuģi! Izšķied vien savas lodes! «Nautila» durklim tu tomēr neizbēgsi. Tikai šī nav īstā vieta, kur tevi nogremdēt. Es nevēlos, ka tavs vraks no­gultos līdzās «Atriebēja» slavenajām drupām!

Es iegāju savā kajītē. Kapteinis ar palīgu bij palikuši uz klāja. Skrūve patlaban sāka darboties. «Nautils» ātrā gaitā aizbrauca tik tālu, ka svešā kuģa lodes to vairs nevarēja sniegt. Vajāšana turpinājās, bet kapteinis Nēmo pagaidām tikai turējās drošā atstatumā.

Ap četriem novakarē es vairs nespēju savaldīt savu nepacietību un nemieru un devos uz trapu. Lūka bij vaļā.

Es traucos laukā uz klāja. Kapteinis vēl vienmēr staigāja uzbudināts. Viņš neizlaida no acīm kuģi, kas bij redzams vēja pusē piecas vai sešas jūdzes attālu. «Nautils» iieca lokus ap to kā meža zvērs un, ļaudams sevi vajāt, vili­nāja kuģi arvien tālāk uz austrumiem. Tomēr pats uzbrukt vēl netaisījās. Varbūt viņš vēl šaubījās.

Es beidzamo reizi gribēju lūgt kapteini Nēmo, bet viņš pārtrauca mani pusvārdā.

— Taisnība un tiesa ir manā pusē! — viņš teica. — Es esmu apspiestais, un, lūk, tur ir apspiedējs! Viņa dēļ es esmu pazaudējis visu, ko mīlēju, cienīju un pielūdzu, — tēvzemi, sievu, bērnus, tēvu un māti — it visu! Viss, ko es tā ienīstu, atrodas tur! Cietiet klusu!

Es pametu pēdējo skatienu uz kara kuģi, kas pastipri­nāja tvaiku. Tad nogāju lejā pie Neda un Konsela.

— Mēs bēgsim! — es iesaucos.

— Tas ir jauki! — Neds Lends teica. — Kas tas ir par kuģi?

— To es nezinu, bet, lai kas tas būtu, pirms iestāsies nakts, tasjiks nogremdēts. Labāk aiziet bojā līdz ar to nekā būt līdzdalībniekiem atriebībā, par kuras tiesībām nav iespējams pārliecināties.

— Es arī domāju tāpat, — Neds Lends mierīgi teica. — Nogaidīsim nakti.

Pienāca nakts. Kuģī valdīja dziļš klusums. Kompass rā­dīja, ka «Nautils» nav mainījis virzienu. Es dzirdēju, ka viņa skrūve vienmērīgi kuļ ūdeni. Kuģis brauca ūdens virspusē, bij samanāms, ka tas viegli zvalstās no vieniem sāniem uz otriem.

Es ar saviem biedriem biju vienojies aizbēgt tajā acu­mirklī, kad kuģis būs pienācis pietiekami tuvu, lai vai nu sadzirdētu mūsu saucienus, vai arī ieraudzītu mūs, jo pēc trim dienām vajadzēja iestāties pilnam mēnesim, un nakts bij diezgan gaiša. Ja reiz būsim nokļuvuši uz kuģa un ja arī nepagūsim brīdināt to no draudošām briesmām, tomēr būsim darījuši visu, kas šādos apstākļos iespējams. Vairāk reižu man likās, ka «Nautils» gatavo­jas uzbrukt. Bet tas tikai pielaida savu pretinieku tuvāk un tad atkal brauca projām parastajā ātrumā.

Tā nakts labu laiku ritēja bez kādiem sevišķiem noti­kumiem. Mēs gaidījām acumirkli, kad varēsim sākt rīko­ties. Ārkārtīgi uztraukti, runājām maz. Neds Lends trau­cās pēc iespējas ātrāk tikt jūrā. Es pūlējos viņu atturēt.

Pēc manām domām, «Nautils» uzbruks ūdens virspusē, un tad bēgšana būs ne tikvien iespējama, bet pat viegla.

Nemiera dzīts, es pulksten trijos rītā atkal izgāju uz klāja. Kapteinis Nēmo vēl vienmēr bij turpat. Viņš stā­vēja izslējies kuģa priekšgalā zem sava karoga, ko viegls vējiņš plivināja pār viņa galvu. Svešo kuģi viņš ne uz acumirkli neizlaida no acīm. Viņa caururbjošais skatiens likās to pievelkam klāt, suģestējam un drošāk par velkoni virzām to sev līdzi! Šajā acumirklī mēness pārslīda me­ridiānam. Austrumos uzlēca Jupiters. Dabas brīnišķīgā klusumā debess un okeāns likās sacenšamies rāmumā; zvaigžņu atspulga jūras līmenī ņirbēja spilgtāk un krāš- ņāk nekā jebkad šajā skaistajā spogulī.

Visa'mana būtne notrīsēja, salīdzinot šo dabas elementu dziļo klusumu un saskaņu ar to ienaida trauksmi, kas plosījās nenotveramā «Nautila» telpās.

Kuģis turējās divi jūdzes attālu no mums. Nenovērs- damies tas sekoja slīdošajam fosforiskajam spīdumam, kas apzīmēja «Nautila» atrašanās vietu. Es redzēju tā zaļās un sarkanās ugunis un augstajā fokmastā uzkārto lielo lukturi. Blāvā spīdumā atēnojās takelāža — bij redzams, ka tas brauc ar vislielāko tvaiku. Dzirksteļu šaltis un kvē­loši ogļu izdedži visapkārt zvaigžņoja gaisā.

Tā es nostāvēju līdz pat sešiem, bet visu laiku kap­teinis Nēmo likās mani nemaz neredzam. Kuģis bij no mums vēl pusotras jūdzes atstatu; gaismiņai austot, tas atsāka apšaudīšanu. Nu vairs nevarēja būt tālu «Nautila» uzbrukuma acumirklis, un es ar saviem biedriem uz vi­siem laikiem atstāšu šo cilvēku, kuru es tomēr nedrīk­stēju vainot.

Es patlaban taisījos kāpt lejā un sagatavot viņus, kad kapteiņa palīgs iznāca uz klāja. Vairāki matroži to pa­vadīja. Kapteinis Nēmo tos neredzēja vai likās neredzam. Kaut kas te tika sarīkots, ko varēja saukt par «Nautila» gatavošanos uz kauju. Šī gatavošanās bij ļoti vienkārša. Dzelzs margas, kas ieslēdza klāju, tika nolaistas lejup. Tāpat stūrmaņa kabīne un prožektora izdobums ievirzīti kuģa iekšienē, tā ka neizcēlās vairs pāri korpusam. Garā metāla cigāra ārpusē nepalika vairs nevienas izcilas, kas traucētu tā kustības.

Es atgriezos salonā. «Nautils» vēl vienmēr turējās ūdens virspusē. Rīta ausma jau mazliet gaismoja ūdens virsējo slāni. Viļņiem rami pludojot, logu stikli iekvēlojas lecošas saules sarkanajā blāzmā.

Ausa 2. jūnija šausmīgā diena.

Pulksten piecos laga rādīja, ka «Nautila» gaitas ātrums samazinās. Es sapratu, ka tas ienaidnieku pielaiž tuvāk. Lielgabalu šāvieni sāka dārdēt arvien biežāk. Lodes cir­tās ūdenī un, savādi svilpdamas, šķēla to.

— Mīļie draugi, — es teicu, — brīdis ir klāt. Vēl vienu rokas spiedienu — un tad dievs lai sargā mūs!

Neds Lends bij cieti apņēmīgs, Konsels mierīgs, es — pārāk uztraukts, tikko varēju savaldīties.

Mēs iegājām bibliotēkā. Tajā acumirklī, kad vēru dur­vis uz trapa izeju, es izdzirdu, ka lūka augšā spēji aiz­veras.

Kanādietis traucās pie trapa, bet es viņu aizturēju. No ūdens šalkšanas es sapratu, ka kuģa rezervuāri pie­plūst. Tiešām, pēc brīža «Nautils» bij jau nogrimis dažus metrus zem jūras līmeņa.

Es sapratu, kāpēc tas tā. Bij jau par vēlu rīkoties. «Nautils» nedomāja uzbrukt ienaidnieka kuģim virspusē, kur tas aizsargāts ar metāla bruņām, bet gan zem iegrimes līnijas, kur tā korpuss nav apsegts ar metāla plāk­snēm.

Mēs atkal bijām iesprostoti un spiesti būt par lieci­niekiem gaidāmajai drūmajai drāmai. Starp citu, mums neatlika daudz laika pārdomām. Atgriezušies manā kajītē, ne vārda nerunādami, mēs skatījāmies cits citā. Es biju galīgi apmākts. Neviena doma vairs nerosījās manā galvā. Es biju kā cilvēks, kas katru acumirkli sagaida atskanam apdullinošu sprādzienu. Es gaidīju, es klausījos —• visa mana būtne bij pārvērtusies vienā dzirdē!

«Nautila» gaita bij kļuvusi daudz ātrāka. Kuģis ieskrē- jās. Viss tā korpuss trīsēja.

Piepeši es iekliedzos. Bij notikusi sadursme, gan sa­mērā necik stipra. Es samanīju, ar kādu spēku ieurbās kuģa tērauda durklis. Dzirdēju švirkstoņu un krakstēšanu. Ar sava skrējiena sparu «Nautils» izgāja cauri kuģa sie­nai tikpat viegli kā buru šuvēja adata audeklam!

Es vairs nevarēju norimties. Kā bez prāta metos laukā no savas kajītes un ieskrēju salonā.

Kapteinis Nēmo bij tur. Kluss, drūms un nepielūdzams viņš tur stāvēja un skatījās pa iluminatoru kreisajā pusē.

Milzīgais kuģis lēnām grima.

Milzīgais kuģis lēnām grima ūdenī, un, lai labāk novē­rotu tā bojā eju, «Nautils» nonirās tam līdzi bezdibenī. Desmit metru atstatumā es vispirms ieraudzīju kuģa ielauztos sānus, pa kuriem ūdens ieplūda ar pērkonam līdzīgu rūkoņu, pēc tam divas rindas lielgabalu un šķērs­sienas. Pa kuģa klāju kustējās melnas ēnas. Ūdens strauji cēlās. Nelaimīgie ļaudis tvērās pie tauvām, rāpās uz mas­tiem un ķepurojās ūdenī. Tas bij ūdens uzplūdu pārsteigtu cilvēku skudru pūznis!

Sastindzis, šausmu pārņemts, gaisā saslietiem matiem, plaši ieplestām acīm, aizrautu elpu un bez balss es ska­tījos. Arī es skatījos! Drausmīgā aina manus skatienus bij piekalusi iluminatoram.

Milzīgais kuģis lēnām grima. Tam sekodams, «Nautils» novēroja katru tā kustību. Tad piepeši atskanēja sprā­dziens. Saspiestais gaiss uzspridzināja kuģa klāju, it kā iekštelpās būtu izcēlies ugunsgrēks. Ūdens spiediens bij tik spēcīgs, ka atsvieda «Nautilu» nostāk. Tad nelaimīgais kuģis sāka grimt ātrāk. Parādījās ar cilvēkiem aplipušās tauvas un rājas un pēdīgi grotmasta gals. Pēc tam šī tumšā masa pazuda pavisam, šausmīgā ūdens virpulī aizraudama līdz visu šo miroņu pulku…

Es pagriezos pret kapteini Nēmo. Šis briesmīgais so­ģis, īstais atriebības ercenģelis, vēl vienmēr skatījās. Kad viss bij pabeigts, viņš pavērsās pret savas kajītes dur­vīm, atvēra tās un iegāja iekšā. Es ar skatieniem to pa­vadīju. Pie dibensienas zem viņa varoņu portretiem es ieraudzīju arī kādas vēl jaunas sievietes un divu mazu bērnu portretus. Brīdi kapteinis Nēmo ar izstieptām ro­kām skatījās tajos, tad noslīga ceļos viņu priekšā un iz­plūda skaļās raudās.