IX NEDS LENDS DUSMOJAS

Nezinu, cik ilgi mēs bijām gulējuši, bet laikam gan daudzas stundas, jo jutāmies pilnīgi atspirguši no sava noguruma. Es atmodos pirmais. Mani biedri vēl nebij pakustējušies, bet gluži kā miruši gulēja, kaktā izstie­pusies.

Ar pūlēm piecēlies no diezgan cietās guļas vietas, es jutu, ka galva man skaidra un prāts možs. Tad es ņēmos pamatīgi aplūkot mūsu kajīti. Tajā nekas nebij mainījies. Cietums joprojām palika cietums un ieslodzītie — cie­tumnieki. Tikai kalpotājs, mums guļot, bij nokopis galdu. Bet nekas nerādīja, ka mūsu stāvoklis drīzumā varētu mainīties, un es sev nopietni vaicāju — vai patiešām mums nolemts uz visiem laikiem palikt šajā būrī?

Tādas izredzes mani nomāca jo vairāk tāpēc, ka sma­dzenes bij brīvas no vakarnakts apsēšņiem, bet krūtis jutu savādi sažņaugtas. Elpot nācās grūti. Tur bij vainīgs sasmakušais gaiss. Lai gan telpa bij diezgan prāva, tomēr mēs, acīm redzot, bijām patērējuši lielāko daļu skābekļa. Patiešām, katrs cilvēks stundas laikā izlieto tik daudz skābekļa, cik tā atrodas simts litros gaisa, un šis gaiss, piesātināts ar apmēram tikpat daudz izelpotās ogļskābes, kļūst pavisam nelietojams.

Bij nepieciešams atjaunot gaisu mūsu cietumā un, bez šaubām, arī visās pārējās zemūdens kuģa telpās.

Te man uzmācās viens jautājums. Kā šādā gadījumā rīkojas kuģa kapteinis? Vai viņš to izdara ķīmiskā ceļā, ar karsēšanas palīdzību piegādādams skābekli no Bertolē sāls un iznīcinādams ogļskābi ar kālija hlorīdu? Bet tādā kārtā viņam nepieciešams zināms sakars ar sauszemi, lai no turienes iegūtu šai operācijai nepieciešamās vielas. Vai varbūt viņš vienkārši zem liela spiediena uzkrāja gaisu rezervuāros un no turienes to pēc vajadzības izlietoja sa­viem ļaudīm? Varbūt. Bet var arī būt, ka viņš lietoja ērtāku, ekonomiskāku un, taisnību sakot, arī ticamāku līdzekli, likdams kuģim kā vaļveidīgam dzīvniekam pa­celties virs ūdens un atjaunot gaisa krājumu divdesmit četru stundu vajadzībai. Lai nu kāda būtu viņa metode, bet man likās nepieciešams to bez vilcināšanās laist darbā.

Man nācās elpot arvien ātrāk un ātrāk, lai iesūktu šo pašu mazumiņu skābekļa, kas vēl palicis šajā kajītē. Bet tad piepeši mani atsvaidzināja tīra, pēc sāļainiem iz- tvaikojumiem smaržojoša gaisa strāva. Tas bij dzīvinošais joda piesātinātais gaiss! Plaši atvēru muti, plaušas kāri iesūca svaigo gaisa strāvu. Tai pašā mirklī es manīju kuģi it kā sagrīļojamies, it kā viegli, bet jūtami pašūpojamies. Kuģis, šis dzelzs plākšņu briesmonis, acīm redzot, pacēlās okeāna virspusē, lai līdzīgi valim atvilktu elpu. Tagad man bij pilnīgi skaidrs kuģa ventilācijas veids.

Pilnu krūti ieelpodams tīro gaisu, es acīm meklēju to spraugu, to «gaisa vadu», kas mums pieplūdināja šo glā­bēju strāvu. Man arī izdevās to saskatīt. Virs durvīm bij atvērts ventilatora caurums, un pa to ieplūda svaigā strāva, atjaunodama izsīkušo kajītes gaisu.

Tikko es biju galā ar savu novērojumu, kad Neds un Konsels gandrīz reizē pamodās no atsvaidzinošās pūsmas iespaida. Viņi izberzēja acis, izstaipīja rokas un acumirklī bij kājās.

— Vai kungs labi izgulējās? — Konsels ar savu pa­rasto pieklājību vaicāja.

— Ļoti labi, mīļais, — es atbildēju. — Un jūs, meistar Ned Lend?

— Pilnīgi, profesora kungs. Nezinu, vai nemaldos, bet man liekas, it kā es ieelpotu jūras gaisu.

Jūrnieks tur nevarēja maldīties, es pastāstīju kanādie­tim, kas bij noticis, kamēr viņš gulēja.

— Labi! — viņš noteica. — Tagad pilnīgi saprotami tie svilpieni, kurus mēs dzirdējām, kad šķietamais nar- valis atradās «Ābrama Linkolna» tuvumā.

— Jā, meistar Lend, tā ir viņa elpošana!

— Tikai, Aronaksa kungs, man nav nekādas jēgas, cik tagad varētu būt pulkstenis un vai nav jau pusdienas laiks.

— Pusdienas laiks, mans cienījamais harpūnist? Sakiet labāk — brokastlaiks, jo mēs esam gulējuši kopš vakar­dienas rīta.

— Tātad izrādās, ~ Konsels iebilda, — ka esam nogu­lējuši divdesmit četras stundas no vietas.

— Tā man šķiet, — es teicu.

— Es nestrīdēšos ar jums, — Neds Lends sacīja. — Bet, vienalga, pusdienas vai brokastis, tikai apkalpotājam būtu laiks atkal ierasties un atnest mums vai nu brokastis, vai pusdienas,

— Brokastis un pusdienas, — Konsels pārlaboja.

— Pareizi, — kanādietis piekrita. — Mums ir tiesības uz diviem ēdieniem, un es no savas puses centīšos parā­dīt pienācīgu godu abiem.

— Nu, pagaidīsim, Ned, — es teicu. — Pēc visām zī­mēm spriežot, šiem svešajiem nav nodoma mērdēt mūs badā, jo pretējā gadījumā vakardienas mielasts būtu ne­vietā.

— Ja tikai mūs pašus negrib uzbarot cepetim! — Neds attrauca.

— Es tam nepiekrītu, — es atsaucos. — Mēs nebūt ne­esam krituši kanibālu nagos.

— Vienai reizei nav nekādas nozīmes, — kanādietis nopietni atbildēja, — Kā lai zina, vai šiem cilvēkiem sen jau nav apsīkuši svaigas gaļas krājumi, un tādā gadījumā trīs tik labi noauguši un pilnīgi veselīgi cilvēki kā pro­fesora kungs, viņa sulainis un es …

— Atmetiet tādas iedomas, Lend, — es pārtraucu har- pūnistu, — un vispār sargieties sanīsties ar mūsu saim­niekiem, jo tas mūsu stāvoklim var nākt tikai par ļaunu.

— Lai nu šā vai tā, — harpūnists atcirta, — tomēr man velnišķi gribas ēst, bet brokastis un pusdienas, vēl ne­rādās.

— Meistar Lend, — es pastāvēju uz savu, — lūkojiet piemēroties šejienes iekārtai. Man šķiet, mūsu vēderi aizsteigušies priekšā pavāra pulkstenim.

— Tad saskaņosim tos ar pavāra pulksteni, — Konsels mierīgi piezīmēja.

— Es jūs pazīstu, draugs Konsel, — kanādietis errīgi attrauca. — Jūs saudzējat savu žulti un nervus. Vienmēr tikai rāmi. Jūs būtu ar mieru ari neēdis sacīt paldies un drīzāk nomirt badā nekā sūdzēties!

— Bet kāds labums sūdzēties? — Konsels vaicāja.

— Tāds, ka tomēr dabū atvieglot sirdi! Arī tas jau ko nozīmē. Un, ja šie pirāti — es viņus godinu par pirātiem aiz pieklājības, negribēdams strīdēties ar profesora kungu, kas nevēlas, ka viņus sauc par kanibāliem, — ja šie pirāti iedomājas, ka es te sēdēšu un slāpšu nost šajā būri, kur viņi ieslodzījuši mani, un tie nedabūs dzirdēt, ar kādiem lāstiem es viņus pamielošu, tad viņi maldās! Vai jūs do­mājat, ka viņi mūs vēl ilgi turēs šajā dzelzs kastē?

— Patiesību sakot, es zinu tikpat maz kā jūs, draugs Lend.

— Nu, bet kā jums šķiet?

— Man liekas, aiz nejauša gadījuma mēs esam atklājuši lielu noslēpumu. Un, ja šī kuģa ļaudīm no svara paglabāt šo noslēpumu un ja šīs intereses viņiem vairāk vērtas nekā triju cilvēku dzīvības, tad mūsu eksistence ir stipri apdraudēta. Pretējā gadījumā šis nezvērs, gluži tāpat kā viņš mūs norija, mūs atkal izmetīs pasaulē, ko apdzīvo tādi paši cilvēki kā mēs.

— Kaut viņš tikai nepiedalītu mūs saviem pārējiem kalpotājiem, bet atstātu tāpat, — Konsels noteica.

— Līdz tam laikam, — Neds Lends papildināja, — ka­mēr kāda fregate, ātrāka un stiprāka par «Ābramu Lin- kolnu», nesagūstīs šo slepkavu perēkli un visu bandu kopā ar mums nepavilks pie sava lielā masta pēdējo reizi ieelpot svaigu gaisu.

— Labi teikts, meistar Lend, — es piebildu. — Bet, cik man zināms, līdz šim viņi vēl nav nākuši pie mums ar tādiem priekšlikumiem. Tāpēc velti gudrot, ko mēs da­rītu tādā gadījumā. Es atkārtoju: nogaidīsim, apsvērsim visus apstākļus, bet nesāksim nekā, jo nekas jau arī nav darāms.

— Gluži otrādi, profesora kungs! — harpūnists tiepās. — Ja negribam ļaut, lai mūs nobendē, mums katrā ziņā kas jādara.

— Nu, bet kas tad, meistar Lend?

— Jāmēģina izglābties.

— Grūti jau nākas, izbēgt no sauszemes cietuma, bet izglābties no zemūdens cietuma man liekas pavisam ne­iespējami.

— Nu, Ned, — Konsels jautāja, — ko jūs varat atbil­dēt profesora kungam? Es negribu ticēt, ka amerikānim jebkādā, gadījumā pietrūktu padoma!

Redzami apjucis, harpūnists klusēja. Izbēgt tādos ap­stākļos, kādos atradāmies, bij pilnīgi neiedomājami. Bet kanādietis ir pa pusei francūzis, un Neds Lends to labi pierādīja ar savu atbildi.

— Tātad, Aronaksa kungs, — viņš atsāka pēc brīža pārdomām, — jūs nevarat vis iedomāties, kas jādala cil­vēkam, kurš nespēj izbēgt no sava cietuma?

— Nē, mans draugs.

— Bet tas taču ir visai vienkārši. Viņam jāierīkojas pēc iespējas ērtāk turpat.

— Patiešām! — Konsels iesaucās. — Labāk tad palikt kuģī nekā atrasties zem tā vai virs tā.

— Bet tikai pēc tam, kad izmests laukā cietuma priekš­nieks, sargi un slēdzēji, — Neds Lends piebilda.

— Kā, Ned? Jūs nopietni domājat sagrābt šo kuģi?

— Ļoti nopietni, — kanādietis atteica.

— Tas nav iespējams!

— Kāpēc gan ne, kungs? Jāpalaižas tikai uz izdevīgu gadījumu, un tad es neredzu, kas mūs varētu aizkavēt veikt savu nodomu. Viņu šajā mašīnā nebūs vairāk par divdesmit cilvēkiem, un tie, es domāju, nespēs vis atsist divus frančus un vienu kanādieti.

Labāk jau bij harpūnista projektus pieļaut nekā strī­dēties ar viņu. Un tāpēc es tikai iebildu:

— Nogaidīsim to gadījumu, meistar Lend, un tad jau redzēsim. Bet līdz tam, es lūdzu, savaldiet savu nepa­cietību. Te jārīkojas tikai ar viltību, un ar savu pārstei­dzību jūs nekā nevarat līdzēt. Apsolieties, ka, pārāk ne- skaizdamies, padosieties mūsu liktenim.

— To es jums apsolos, profesora kungs, — Neds at­teica ne visai pārliecinošā balsī. — Neviens lamu vārds nenāks pār manām lūpām, neviens rupjš žests nenodos mani, lai arī mūsu ēdināšana nenotiktu vēlamā kārtībā.

— Neaizmirstiet savu solījumu, — es piezīmēju kanā­dietim.

Ar to mūsu diskusija tika nobeigta, un mēs katrs par sevi nodevāmies savām domām. Atzīstos, ka, par spīti vi­siem kanādieša apgalvojumiem, es šajā ziņā neloloju ne­kādas cerības. Es neticēju tādiem izdevīgiem gadījumiem, par ko Neds Lends bij runājis. Tik izveicīgi vadītam zemūdens kuģim bij vajadzīgs liels skaits ļaužu, un cīņas gadījumā mēs varējām būt vājākā puse. Bet vispirms tad jābūt brīviem, un mēs taču nebijām tādi. Es pat neredzēju nekāda ceļa, kā izkļūt no šīs hermētiski noslēgtās dzelzs kajītes. Jau tāpēc vien, ka šim dīvainajam kapteinim ne­apšaubāmi glabājams kāds noslēpums, viņš neļaus mums brīvi staigāt pa klāju. Un tad — vai viņš varmācīgā kārtā lūkos atsvabināties no mums vai arī kādu dienu izmetīs mūs kādā neapdzīvotā zemes stūrī? Tas nebij uzminams. Visas šīs hipotēzes bij pieņemamas, un tikai tā harpūnists varēja cerēt atgūt brīvību.

Es nomanīju — jo Neds Lends vairāk domāja, jo pik­tāks viņš kļuva. Bij dzirdams, ka. arvien skaļāki lāsti laužas pār viņa lūpām un žesti atkal sāka kļūt draudoši. Viņš pietrūkās kājās, skraidīja kā satraukts zvērs pa krātu, spārdīja sienu ar kāju un dauzīja ar dūri. Bet laiks aizritēja, izsalkums atkal lika sevi smagi just, apkalpo­tājs nerādījās. Ja viņiem bij labi nodomi ar mums, tad pārāk ilgi viņi aizmirsa, ko esam pārdzīvojuši slīkstot.

Sava tukšā, veselīgā vēdera krampju mocīts, Neds Lends uzbudinājās arvien vairāk un vairāk. Par spīti viņa dota­jam vārdam, es sāku baidīties eksplozijas, ja viņam ta­gad gadītos sastapt kādu no kuģa ļaudīm.

Divu stundu laikā kanādieša dusmas vēl pieauga. Viņš sauca, viņš kliedza, bet velti. Dzelzs plākšņu durvis bij kurlas. Es nedzirdēju ne to vismazāko troksnīti šā kuģa iekšienē — tas likās pilnīgi izmiris. Viņš stāvēja uz vie­tas, citādi es būtu manījis, kā dreb kuģa korpuss, skrūvēm griežoties. Bez šaubām, ūdens bezdibeņos nogrimis, tas vairs nepiederēja zemei. Šausmas pārņēma šajā drūmajā klusumā.

Es nedrīkstēju domāt par to, cik ilgi mums nāksies palikt karcerī, vientuļi ieslodzītiem. Cerības, kas bij pa­modušās, satiekoties ar kapteini, pamazām izgaisa. Šī cil­vēka laipnais skatiens, viņa augstsirdīgā seja un cēlā iz­turēšanās — viss man zuda no atmiņas. Es iedomājos šo noslēpumaino personu tādu, kādai tai nenovēršami jā­būt, — cietsirdīgu un nežēlīgu. Es jutu, ka šis cilvēks dzīvo ārpus cilvēces, nav pieejams nekādai līdzcietībai, nepielūdzams cilvēku ienaidnieks; pret cilvēkiem, šķiet, viņš jūt nesamierināmu naidu.

Bet vai šis cilvēks patiešām grib, lai mēs aizejam bojā šajā šaurajā cietumā ieslodzīti, pakļauti visiem bada trakuma radītajiem briesmīgajiem vilinājumiem? Šī šaus­mīgā doma uzmācās ar neatvairāmu spēku, iedomas varā es itin kā slīgu drausmīgā nebūtībā. Konsels palika mierīgs. Neds Lends rēca.

Šajā acumirklī ārā atskanēja troksnis. Soļi dunēja uz metāla platēm. Aizšaujamie tika atvilkti, atkal parādījās kalpotājs.

lekāms es paspēju aizkavēt, kanādietis pielēca nelaimī­gajam klāt, nogāza to zemē un sagrāba aiz rīkles. Kalpo­tājs likās noslāpstam šajos briesmīgajos žņaugos.

Konsels piesteidzās un mēģināja atraut harpūnista ro­kas no gandrīz noslāpētā upura, es metos viņam palīdzēt, bet piepeši mani pienagloja uz vietas vārdi, izteikti franču valodā:

— Palieciet mierā, meistar Lend, un arī jūs, profesor, uzklausiet mani!

Загрузка...