20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

XX UZ 47°24' PLATUMA UN 17°28' GARUMA

Šīs vētras laikā mēs bijām aiznesti vairāk uz austru­miem. Izgaisa pēdējās cerības aizbēgt Ņujorkas vai Sv. Labrenča upes apvidos. Nabaga Neds sāka slēpties tāpat kā kapteinis Nēmo. Mēs ar Konselu nemaz vairs nešķīrā- mies.

Es jau teicu, ka «Nautils» bij aiznests vairāk uz austru­miem, pareizāk sakot, uz ziemeļaustrumiem. Vairāk dienu no vietas viņš brauca — gan noniris dzīlē, gan virspus ūdens — pa jūrniekiem tik bīstamo miglu. Tā ceļas no kūstošiem ledus blāķiem, kas padara gaisu sevišķi valgu. Cik kuģu te bij nogrimuši, orientēdamies pēc krastu uguņu maldinošās mirdzas! Cik nelaimes gadījumu te bij noticis šīs biezās miglas dēļ! Cik daudz triecienu pret zem­ūdens klintīm, kur vējš apslāpē gāzmu troksni! Cik daudz kuģu te sadūrās — par spīti signālugunīm, svilpēm un brīdinājuma zvaniem!

Arī dibenā te bij redzams okeāna uzvaru cīņas lauks. Tur bij redzami jau ar dūņām apnesti, veci kuģi; citi ne­sen kā nogrimuši, kuru vara apkalumos un kuģa apakšējā daļā atplaiksnīja mūsu elektrisko lampu ugunis. Starp tiem daudzi nogrimuši ar visu kravu, kuģa ļaudīm un emigran­tiem, un tikai statistika minēja tos, kas aizgājuši bojā šajās bīstamajās vietās: pie Rasa raga, Sentpola salas, Be- liias jūras šauruma un Sv. Labrenča līča.

15. maijā mēs bijām pie Ņūfaundlendas sēkļa dienvidu gala. Šis sēklis te radies no jūras sanesām. Tas ir ievēro­jams visdažādāko organisko vielu sakopojums, ko no ek­vatora atplūdinājusi Golfa straume vai arī gar Amerikas krastiem plūstošā aukstā ziemeļpola pretstraume. Te ledus laikmetā šļūdoņi sanesuši milzum daudz akmeņu. Šeit sa­krājušies arī zivju kauli, miljardi bojā gājušu molusku, un zoofītu.

Jūras dziļums Ņūfaundlendas sēklī nav liels — tikai daži simti metru. Bet dienvidu pusē atrodama trīs tūkstoši metru dziļa ieplaka. Ap to vietu Golfa straume kļūst pla­tāka. Tās ūdeņi izplūst uz visām pusēm. Pazūd tās strau­jums un temperatūra, straume izvēršas par jūru.

Starp «Nautila» iztrauktajām zivīm es novēroju metru garu jūras zaķi ar melnīgsnēju muguru un oranždzeltenu vēderu, slaidās, smaragdzaļās murenas, ļoti garšīgas, ka- raksu ar lielām acīm un sunim līdzīgu galvu, gļotu zivis, čūsku zivis, divus decimetrus garus, melnus jūras grundu­ļus, garastes ar slaidām astēm sudraba mirdzumā un dažā-, das no ziemeļjūrām ieklīdušas ātrskrējējas zivis.

«Nautila» tīklos ieķērās arī droša, stipra, spēcīgi musku­ļota zivs ar dzeloņiem pakausī un spuru galos, īsts trīs metri garš skorpions, lielākais mencu un lašu ienaid­nieks, — tas bij jūras bullis, īsts Ziemeļjūru iemītnieks ar tuberkulām nosētu ķermeni un iesarkanām spurām. «Nautila» matrožiem bij diezgan lielas pūles savaldīt šo dzīvnieku, kurš ar savu žaunu sevišķo iekārtojumu spēj ilgāku laiku iztikt bez ūdens.

Pēc atmiņas vēl minēšu sīkās zivtiņas, kas Ziemeļjūras ilgi mēdz sekot kuģiem, Atlantijas okeāna ziemeļu apvi­diem raksturīgos jugliņus, raskasus un, beidzot, mencas, kuras patiesībā varētu saukt par kalnu zivīm, jo Ņūfaund- lenda nav nekas cits kā zemūdens kalnājs. Kad «Nautils» brauca pa šā kalnāja šaurajām spraugām, Konsels neva­rēja atturēties, neiesaucies:

— Tās ir mencas! Bet es biju iedomājies, ka viņas ir plakanas kā butes jeb plekstes!

— Cik naivi tu domā! — es atsaucos. — Zivju pārdo­tavā viņas ir plakanas, tāpēc ka pārdošanai pāršķērstas už pusēm un iztīrītas. Bet jūrā tās ir vārpstveidīgas un lieliski var peldēt.

— Es jums ticu, profesora kungs, — Konsels atbildēja, — Bet viņu te veseliem bariem, īstais skudru pūznis!

— Ja viņām nebūtu tik daudz ienaidnieku — cilvēku un citu zivju, viņu skaits būtu bezgalīgs. Vai tu zini, cik daudz ikru ir vienai pašai viņu mātītei?

— Nu, teiksim, — Konsels prātoja, — vislielākais, pieci simti tūkstošu.

— Vienpadsmit miljoni, mīļais draugs.

— Vienpadsmit miljoni! To nu gan es neticēšu, mazā­kais, kamēr nebūšu saskaitījis!

— Saskaiti, Konsel! Bet drīzāk tu būsi pie mērķa, ja ticēsi man. Bez tam franči, angļi, amerikāņi, dāņi un nor­vēģi mencas izzvejo tūkstošiem. Viņas tiek patērētas tik lielā skaitā, ka, tikai pateicoties ārkārtīgai vairošanās •spējai, vēl atrodamas jūrā. Vienā pašā Anglijā un Ame­rikā pieci tūkstoši kuģu ar septiņdesmit pieci tūkstoši cilvēkiem nodarbojas ar mencu zveju. Katrs kuģis izzvejo caurmērā četrdesmit tūkstošus zivju, tātad pa­visam kopā divdesmit piecus miljonus. Gar Norvēģijas krastmalām notiek tas pats.

— Labi, — Konsels atbildēja. — Es piekrītu profesora kungam. Skaitīt nav vērts.

— Ko skaitīt?

— Vienpadsmit miljonus ikru. Bet gribu tikai piebilst,

— Ko?

— Ja tie visi attīstās, pietiktu četru zivju, lai apgā­dātu visu Angliju, Ameriku un Norvēģiju ar zivīm.

Braucot pa Ņūfaundlendas sēkli, gandrīz vai skarot di­benu, es skaidri redzēju garās auklas ar pāris simt āķiem, kādas katra zvejnieka laiva te izmet dučiem. Maza enku- rīša lejup vilktas, ar korķa pludiņa palīdzību tās turējās ūdens virspusē. «Nautilam» ļoti "uzmanīgi bij jāizlokās pa šo zemūdens tīklu spraugu.

Tomēr pārāk ilgi tas nepalika šajā apvidū, pa kuru brauc tik daudz kuģu. Tas pacēlās līdz četrdesmit otrajam ziemeļu platuma grādam. Tur uz Ņūfaundlendas un Sen- žāna salas nobeidzas transatlantiskā kabeļa līnija. «Nau­tils» 110 ziemeļu virziena pagriezās uz austrumiem, itin kā taisīdamies braukt pa šo līdzeno augstieni, kurā novietots telegrāfa kabelis un kuras izloki ar rūpīgu mērīšanu ār­kārtīgi sīki atzīmēti.

17. maijā es aptuveni pieci simti jūdžu attālu 110 Sen- žāna salas divi tūkstoši astoņi simti metru lielā dziļumā pirmo reizi ieraudzīju kabeli, kas stiepās pa jūras di­benu. Konselam es iepriekš par to nekā nebiju teicis,

tāpēc viņš iedomājās ieraudzījis tur milzīgu jūras čūsku un tūliņ pēc paraduma sāka ierindot to zināmā klasē. Es laupīju lāga puisim tā ilūzijas un par atalgojumu pastās­tīju dažus sīkumus no šā kabeļa pagātnes.

Pirmais kabelis tika ierīkots 1857. un 1858. gadā, bet, pārraidījis apmēram četri simti telegrammu, tas sabojā­jās. 1863. gadā inženieri konstruēja jaunu kabeli trīs tūk­stoši četri simti kilometru garumā un četri tūkstoši pieci simti tonnu smagu. To nosūtīja jūrā ar «Great Eastern», bet arī šis pasākums neizdevās.

25. maijā «Nautils» trīs tūkstoši astoņi simti trīsdes­mit seši metri lielā dziļumā nonāca tieši tajā vietā, kur bij notikusi kļūmīgā katastrofa. Katastrofas vieta atradās seši simti trīsdesmit astoņas jūdzes attālu no Īrijas krasta. Pulksten divos pēcpusdienā bij ievērojuši, ka sa­tiksme ar Eiropu pārtraukta. Inženieri, kas braukuši uz «Great Eastern», nolēmuši izgriezt sabojāto daļu, ap vien­padsmitiem vakarā darbs bijis pabeigts un kabelis no jauna nogremdēts ūdenī. Bet pēc dažām dienām tas atkal pārtrūcis, un to vairs nevarējuši izvilkt no okeāna dzīlēm.

Tomēr amerikāņi nelikās mierā. Uzņēmuma vadītājs — neatlaidīgais Sairuss Fīlds ziedoja visu savu mantu un sa­rīkoja jaunu līdzekļu vākšanu. Saraksts drīz vien noslē­dzās. Otru kabeli pagatavoja rūpīgāk. Vadu stieples izo­lēja ar gutaperčas ietveri, novietoja šķiedrainā apvalkā un ieslēdza metāla armatūrā. 1866. gada trīspadsmitā jūlijā «Great Eastern» atkal devās jūrā,

Kabeļa likšana veicās labi. Tad notika šāds gadījums. Kabeli attīdami, inženieri pamanīja, ka tajā vairākās vie­tās sadzītas naglas, lai sabojātu tā kodolu. Kapteinis An- dersons, viņa virsnieki un inženieri sapulcējās apspries­ties un nolēma vainīgo, ja tas atrastos uz kuģa, bez kaut kādas tālākas izmeklēšanas vienkārši iemest jūrā. Pēc tam noziedzīgie bojājumi vairs neatkārtojās.

23. jūlijā, kad «Great Eastern» atradās tikai astoņi simti kilometru no Ņūfaundlendas, no Īrijas telegrafēja par pamiera noslēgšanu starp Prūsiju un Austriju pēc Sadovas kaujas. 27. jūlijā, braucot miglā pa jūru, jau varēja saskatīt malu. Pasākums bij laimīgi pa­veikts.

Es nedomāju, ka atradīšu kabeli gluži tādu pašu, kāds tas bij izlaists no rūpnīcas. Garā, ar gliemežu paliekām aplipusī metāla čūska bij pārklāta ar akmens vielu no sēžņiem un tā pasargāta no urbējiem moluskiem. Nekādu jūras viļņu netraucēta, tā gulēja mierīgi zem lielā ūdens spiediena, kas sekmē elektriskās dzirksteles pārraidīšanu no Amerikas uz Eiropu trīsdesmit divu simtdaļu sekun­des laikā.

Kabelis var izturēt bezgala ilgi, jo ir novērots, ka gu- taperčas ietvars jūras ūdenī ar laiku paliek arvien biezāks.

Turklāt kabeļa atrašanās vieta izvēlēta visai labvē­līgi, un tas nekādā gadījumā nevar nogrimt tik dziļi, ka ūdens spiediena dēļ pārtrūktu. «Nautils» izsekoja tam līdz pašai lielākajai dzīlei četri tūkstoši četri simti trīsdesmit metru zem ūdens, bet kabelis tur darbojās bez jebkāda traucējuma. Tad mēs piebraucām tajā vietā, kur bij no­ticis 1863. gada nelaimes gadījums.

Jūras dibens tur izveido simt divdesmit kilometru platu un tik dziļu ieleju, ka Monblāns, ja to tur ievietotu, ar savu virsotni nesniegtos līdz ūdens līmenim. Šo ieleju austrumu pusē ieslēdz divi tūkstoši metru augsta klints siena. Mēs nokļuvām tur 28. maijā, un «Nautils» bij vairs tikai simt piecpadsmit kilometru tālu no Īrijas krasta.

Vai kapteinis Nēmo patiešām domāja braukt vēl tā­lāk — līdz Britānijas salām? Nē- Par lielu pārsteigumu, viņš pavērsās atkal pret dienvidiem un devās uz Eiropas jūrām. Aiz Pērļu salas es kādu acumirkli pamanīju Klēra ragu ar Fastenē bāku, kas rāda ceļu neskaitāmiem no Li­verpūles vai Glazgovas braucošiem kuģiem.

Tad man atkal ienāca prātā nopietns jautājums. Vai «Nautils» iedrošināsies doties arī Lamanša šaurumā? Saus­zemes tuvumā Neds Lends atkal sāka nākt pie manis un nemitīgi iztaujāt. Ko es viņam varēju atbildēt? Kapteinis Nēmo nerādījās. Vai viņš, kanādietim Amerikas krastus parādījis, gribēja arī man parādīt Francijas krastu?

Bet «Nautils» joprojām brauca uz dienvidiem. 30. maijā tas nobrauca garām Lendsendas salai, pašam tālākajam Anglijas stūrim, kas palika tā labajā pusē.

Ja kuģis gribētu iebraukt Lamanšā, tam būtu jādodas taisni uz austrumiem. Bet to tas nedarīja.

31. maijā «Nautils» braukāja pa ūdeni savādiem apļiem, kas mani visai interesēja. Likās, viņš meklē kādu grūti atrodamu vietu. Pusdienā kapteinis Nēmo ieradās pats vērot, kur atrodas kuģis. Man viņš neteica ne vārda.

Te ir ta vieta, — kapteinis tikai pateica.

Šķita drūmāks nekā jebkad. Kas viņu tā bij saskumdi- nājis? Vai Eiropas krastu tuvums tur bij vainīgs? Varbūt viņu nomāca atmiņas par pamesto zemi? Ko gan viņš ta­gad sajuta — sirdsapziņas pārmetumus vai nožēlu? Ilgāku laiku šī doma nodarbināja mani, un man bij tāda nojauta, ka drīzā laikā atklāsies kapteiņa dzīves noslē­pums.

Otrā dienā, 1. jūnijā, «Nautils» braukāja gluži tāpat. Nu jau bij skaidri noprotams, ka tas meklē kādu zināmu vietu okeānā. Tāpat kā vakar, kapteinis Nēmo iznāca izmērīt saules augstumu. Jūra bij rāma un debess dzidra. Austrumos pie apvāršņa skaidri iezīmējās liela tvaikoņa apveidi. Nekāda karoga neredzēja tā mastos, un es neva­rēju uzzināt, kādai valstij tas pieder.

Acumirklī, iekams saule vēl nebij sākusi slīdēt pāri meridiānam, kapteinis Nēmo paņēma sekstantu un vēroja ar vislielāko uzmanību. Pilnīgi mierīgā jūra netraucēja viņa novērojumu. «Nautils» bij apstājies, nesvārstījās un nešūpojās.

Es tajā brīdī arī biju uz klāja. Novērojumu beidzis, kapteinis tikai pateica:

— Te ir tā vieta.

Tad viņš pa lūku nokāpa lejā. Vai gan viņš bij pama­nījis kuģi, kas likās mainām virzienu un mums tuvojās? Es to nevarēju pateikt.

Es atgriezos salonā. Lūka tika noslēgta — es dziīdēju, ka ūdens šalca, rezervuāros ieplūzdams. «Nautils» stāvus grima lejup, jo skrūve bij apturēta un nedarbojās. Pēc kāda brīža viņš astoņi simti trīsdesmit trīs metru dziļumā apstājās jūras dibenā.

Ugunis pie salona griestiem apdzisa. Iluminatoru aiz- virtņi atvērās, un es redzēju jūru pusjūdzi tālu visap­kārt spilgti apgaismotu. Paskatījies pa iluminatoru krei­sajā pusē, es redzēju vienīgi bezgala plašu un rāmu ūdens klaju.

Labajā pusē es ieraudzīju prāvu paaugstinājumu, kas saistīja manu uzmanību. Tur likās kādas ar sniegbaltiem gliemežvākiem — it kā ar ledus segu pārklātas drupas. Uzmanīgi aplūkojot, man šķita, ka tas ir kuģis bez mas­tiem, nogrimis dzelmē ar priekšgalu. Protams, šī katastrofa bij notikusi sen. Ja kuģa korpuss tā pārklāts ar kaļķu nosēžņiem, tad tas katrā ziņā jau daudz gadu nogulējis okeāna dibenā.

Bet kas tas bij par kuģi? Kādēļ «Nautils» brauca šurp apmeklēt tā kapu? Varbūt tas nemaz nebij vienkārši no­grimis kuģis?

Es nezināju, ko domāt, kad izdzirdu kapteini runājam lēnā balsī:

— Kādreiz šo kuģi sauca par «Marselieti». Tam bij septiņdesmit četri lielgabali, un ūdenī to nolaida 1762. gadā. 1778. gada 13. augustā tas, Lapaipa-Vertrjē vadīts, drošsirdīgi cīnījās ar «Prestonu». 1779. gada 4. jūlijā līdz ar admirāļa d'Estēna eskadru piedalījās Granādas ieņem­šanā, 1781. gada 5. septembrī — grāfa de Graša kaujā Čezapika jūras līcī. 1794. gadā franču republika mainīja tā nosaukumu. Tā paša gada 16. aprīlī kuģis Brestā pie­vienojās Vilarē-Žuāza eskadrai, kurai bij uzdots admirāļa van Stabela vadībā apsargāt labības transportu no Ame­rikas, Republikas otrā gada 11. un 12. preriālā [16] šī eskadra sastapās ar angļu kuģiem. Profesora kungs, šodien ir 13. preriāls, proti, 1868. gada 1. jūnijs. Taisni pirms septiņ­desmit četriem gadiem šis kuģis šajā pašā vietā uz 47° 24' platuma un 17° 28' garuma pēc varonīgas kaujas zau­dēja trīs mastus un trešdaļu ļaužu; ar ūdens pieplūdušām tilpnēm, tālākai cīņai nespējīgs — tas nogrima ar visiem trīs simti piecdesmit sešiem jūrniekiem, bet nepadevās. Piesitis kuģa priekšgalā karogu, tas pazuda zem ūdens ar saucienu: «Lai dzīvo republika!»

— «Atriebējs»! — es iesaucos.

— Jā, profesora kungs, «Atriebējs»! Skaists vārds! — kapteinis Nēmo čukstēja, rokas uz krūtīm sakrustojis.