20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

IX NOGRIMUSĪ ZEME

Otrā rītā, 19. februārī, es ieraudzīju kanādieti ienākam manā kajītē. Es viņu jau gaidīju. Viņš man likās visai vīlies.

— Nu, profesora kungs? — viņš ierunājās.

— Ko lai dara, Ned? Gadījuma pēc mēs tomēr vēl esam

šepat.

— Jā! Šim nolādētajam kapteinim bij ienācis prātā ap­turēt tieši tajā acumirklī, kad mēs patlaban gājām uz viņa laivu.

■— Tā ir, Ned. Viņam bij jāiet pie sava baņķiera.

— Pie baņķiera?

— Labāk sakot — uz savu banku. Ar to es domāju okeānu, kur šīs bagātības ir daudz lielākā drošībā nekā valsts glabātavās.

Es pastāstīju kanādietim vakarvakara piedzīvojumus tajā slepenajā cerībā, ka viņš atmetīs savus bēgšanas nodomus. Bet mana stāsta panākums bij tikai tas, ka Neds stipri nožēloja, kāpēc viņam nebijusi iespēja pašam uz savu roku pasirot pa Vigo līča kaujas lauku.

— Galu galā, — viņš teica, — vēl tomēr viss nav zau­dēts! Tas bij tikai pirmais neizdevies harpūnas sviediens! Ar otro veiksies labāk, varbūt jau šovakar pat mēģinā­sim to…

— Kādā virzienā patlaban brauc «Nautils»? — es vaicāju.

— Nezinu, — Neds atbildēja.

— Nu labi, ap pusdienas laiku zināsim, kur atrodamies.

Kanādietis atgriezās pie Konsela. Apģērbies es devos

uz salonu. Kompass nevēstīja nekā iepriecinoša. «Nau­tils» brauca dienvidu-dienvidrietumu virzienā. Mēs bijām pagriezuši muguru Eiropai.

Ar zināmu nepacietību es gaidīju, kad vieta tiks atzī­mēta uz kartes. Ap pusdivpadsmitiem rezervuāri tika iz­tukšoti un mūsu kuģis pacēlās ūdens virspusē. Es stei­dzos augšā uz klāja. Neds Lends tur jau bij priekšā.

Sauszeme it nekur nebij redzama. Visapkārt tikai bezga­līgs jūras plašums. Pie apvāršņa redzami daži burinieki, bez šaubām, tie, kuri nobrauca līdz Sanrokai, lai tur no­gaidītu labvēlīgu ceļa vēju un apbrauktu apkārt Labās Cerības ragam. Laiks bij apmācies. Acīm redzot, gaidāms vējš.

Neds saniknots ar acīm urbās miglainaja apvarsni. Vel vienmēr viņš cerēja, ka aiz šās miglas slēpjas ilgotā zeme.

Ap pusdienas laiku uz acumirkli paspīda saule. Kap­teiņa palīgs izlietoja gadījumu izmērīt tās augstumu. Tā kā jūra sāka viļņoties arvien vairāk, mēs nokāpām lejā un lūka tika noslēgta.

Stundu vēlāk, karti aplūkodams, es redzēju, ka «Nautila» atrašanās vieta apzīmēta uz 16° 17' garuma un 33° 22/ pla­tuma simt piecdesmit ljē no tuvākā krasta. Nu vairs nebij ko domāt par bēgšanu, un es atļauju lasītājam pašam iedomāties, kādas bij kanādieša dusmas, kad es viņam to pateicu.

Pats es gan nejutos pārāk apbēdināts. Jutos pat it kā no smagas nastas atvieglots un samērā mierīgi varēju atsākt savu parasto darbu.

Vakarā ap pulksten 11 mani gluži negaidīti apmeklēja kapteinis Nēmo. Ļoti laipni viņš apvaicājās, vai es ne­jūtoties noguris no pagājušās nakts negulēšanas. Protams, es atbildēju, ka ne.

— Tad es jūs, Aronaksa kungs, uzaicināšu piedalīties nelielā ekskursijā.

— Lūdzu, kapteiņa kungs.

— Līdz šim jūs jūras dibenu esat redzējis tikai dienā un saules gaismā. Vai nevēlaties aplūkot to arī nakts tumsā?

— Ar lielāko prieku.

— Es jau iepriekš brīdinu, ka šis gājiens būs nogurdi­nošs. Jāstaigā būs daudz un jākāpj kalnā. Ceļi tur nav diezin cik labā kārtībā.

— Tas, ko jūs sakāt, kapteiņa kungs, vēl vairāk kairina manu ziņkāri. Esmu gatavs sekot jums,

— Tad nāciet, profesora kungs. Iesim apģērbt ska­fandrus.

Ģērbtuvē nonācis, es redzēju, ka ne mani biedri, ne kāds no kuģa ļaudīm šajā ekskursijā nepiedalīsies. Kap­teinis Nēmo pat neuzaicināja mani saukt līdzi Nedu vai Konselu.

Dažās minūtēs mēs jau bijām saģērbušies. Mugurā mums piesēja ar gaisu bagātīgi pildītos aparātus, bet elek­triskās laternas nebij sagatavotas. Es par to ieminējos kapteinim.

— Tās mums nebūs vajadzīgas, — viņš atbildēja.

Man šķita, ka neesmu pareizi saklausījis, bet nepaguvu

to pateikt, jo kapteiņa galva jau bij pazudusi metāla ķiverē. Arī es pasteidzos uzmeklēt savu, tad samanīju, ka man rokā iespiež ar dzelzi apkaltu nūju, un dažas minūtes vēlāk, pēc parastās procedūras, mēs spērām kāju uz Atlantijas dibena trīs simti metru dziļumā.

Tuvojās pusnakts. Ūdens bij gluži melns, bet kapteinis Nēmo parādīja man kādu sarkanēju plankumu, kaut ko prāvai ugunij līdzīgu, apmēram divas jūdzes attālu no «Nautila». Kas tā bij par uguni, kāds kurināmais dega tajā, kā un kāpēc tā dega šeit ūdenī, to es nevarēju pa­sacīt. Bet ceļu tā mums apgaismoja, lai gan diezgan pa­vāji, un es drīz pieradu pie šās īpatnējās krēslas un sa­pratu, ka šādos apstākļos Rumkorfa aparāti mums tiešām neko nepalīdzētu.

Mēs ar kapteini Nēmo gājām blakus taisni uz signāl- uguns pusi. Līdzenais dibens pamazām sliecās augšup. Uz nūjām atspiezdamies, mēs gājām lieliem soļiem, tomēr tikai lēnām tikām uz priekšu, jo kājas bieži iegrima ar aļģēm sajauktās un ar plakaniem akmeņiem piebārstītās dūņās.

Iedams es sadzirdu it kā sprakstēšanu virs galvas. Lā­giem tā pieņēmās divkārši, un tad tur skanēja nepār­traukta paukšķēšana. Es drīz nojaudu tās cēloni. Tas bij lietus, kas spēcīgi kapāja jūras līmeni. Instinktīvi_ man ienāca prātā, ka lietus mani taču var samērcēt. Ūdens dziļumā lietus var mani samērcēt! Es nevarēju atturēt smieklus par šo ērmīgo iedomu. Tomēr jāsaka, biezajā skafandrā mitrumu nepavisam nejūt, gaiss liekas tikai mazliet blīvāks nekā uz sauszemes, tas arī viss.

Pēc pusstundas gājiena jūras dibens kļuva klinšains. Medūzas, mikroskopiski vēzīši un penatulas ar savu viegli fosforescējošo spīdumu mazliet apgaismoja mums ceļu. Tajā pagadījās akmeņu šķeltnes, kas bij aplipušas ar mil­joniem zoofītu un apaugušas ar aļģēm. Kāja man bieži paslīdēja uz šī ūdensaugu glumā paklāja, un bez savas nūjas es vairāk reižu būtu pakritis. Atgriezies es allaž vēl redzēju «Nautila» prožektora bālgano spīdumu, lai gan attālinādamies tas pamazām kļuva blāvāks.

Akmeņu šķeltnes, par kurām es runāju, okeāna dibenā bij nogūlušās kārtīgi sarindotos slāņos, kuru cēloņus es nesapratu. Es redzēju milzīgus iedobumus aizstiepjamies un pazūdam tumsā tik tālu, ka to plašums nebij aprēķi­nāms. Arī vēl citu kādu parādību es nevarēju izskaidrot. Man šķita, ka smagās kurpes reizēm uzmin tādai kā kaulu kaudzei, kura salūza ar savādu, sausu troksni. Kas gan tas bij par plašu klajumu, kuram es gāju pāri? Man gribējās izvaicāt, kapteini, taču zīmju valoda, kurā viņš zemūdens ceļojumos sarunājās ar saviem biedriem, man šimbrīžam vēl bij nesaprotama.

Bet mūsu ceļa rādītāja sarkanā gaisma kļuva arvien spožāka un sāka apgaismot apvārsni. Šis zemūdens uguns­kurs mani ieinteresēja arvien vairāk un vairāk. Vai tas tur bij kāds elektrības izstarojums? Vai es tuvojos kādai sauszemes zinātniekiem vel nezināmai dabas parādībai? Un tad man galvā paausa doma — vai varbūt cilvēka roka ierīkojusi šo ugunskuru? Varbūt tā uzkur šo sārtu? Var­būt es še jūras dibenā sastapšu kapteiņa Nēmo biedrus, kuri dzīvo to pašu dīvaino dzīvi, ko viņš, un kurus ap­meklēt mēs patlaban ejam? Varbūt tur ir vesela kolonija izstumto, zemes ļaunuma apnikušo, kas meklē neatkarību okeāna visdziļākajās dzīlēs? Tādas neprātīgas un neiespē­jamas domas jaucās man pa galvu, un šādā satraukumā, ko modināja manu acu priekšā allaž slīdošās brīnišķīgās ainas, es nebrīnītos, atradis šīs jūras dibenā vienu no tām zemūdens pilsētām, par kādām sapņoja kapteinis Nēmo.

Mūsu ceļš kļuva vienmēr gaišāks un gaišāks. Baltā gaisma spīdēja no kāda apmēram astoņi simti pēdu augsta kalngala. Taču tas, ko es redzēju, bij tikai vienkāršs at­spīdums ūdens slāņu kristālos. Pats gaismas avots atradās viņpus kalna, kurā mēs kāpām.

Kapteinis Nēmo nemaldīdamies gāja pa šīm klinšu ai­zām, kas izvagoja Atlantijas okeāna dibenu. Redzams, vi­ņam labi pazīstams šis drūmais ceļš. Bez šaubām, viņš daudzreiz gājis pa to, bez šaubām, viņš neapmaldīsies. Es sekoju viņam ar nesatricināmu paļāvību. Man viņš likās kā viens no jūras ģēnijiem, un, kad viņš tā gāja man pa priekšu, es apbrīnodams lūkojos staltajā augumā, kas melni slējās pret gaišo apvārsni.

Bij ap vieniem pēc pusnakts. Mēs bijām nonākuši pie pirmajām kalnu nogāzēm. Bet, lai tur uzkāptu, vispirms pa šaurām ejām bij jātiek cauri biezam mežam.

Jā! Mirušu koku mežam bez lapām, bez sulas, ūdens pārakmeņotam mežam, kurā vietvietām slējās augšup milzu priedes. Tas bij mežs, pārvērties akmeņoglēs, stumbri slējās uz augšu, zemē nogrimušo sakņu balstīti, bet zari, kā no plāna, melna papīra izgriezti, spilgti at- ēnojās caurspīdīgajā ūdens jumā. Iedomājieties nokaltušu mežu kaut kur kādā Harca kalna nogāzē! Ejas bij aizau­gušas ar aļģēm, pa kurām ņudzēja neskaitāmi vēžveidīgi dzīvnieciņi. Es gāju, uz klintīm rāpdamies, kāpdams pāri nogāztiem stumbriem, saraustīdams jūras liānas, kas stie­pās no viena koka uz otru, izdzenādams zivis, kuras lai­dās no zara uz zaru. Šīs ainas savaldzināts, es nejutu ne mazākā noguruma. Sekoju savam vadonim, kurš arī ne­pazina piekusuma.

Kas tas bij par skatu! Kā to lai attēlo? Kā lai atglezno klintis un kokus šajā zemūdens pasaulē, apakšā — melnus un baismīgus, augšā — ūdens atspulgā dažādās sevišķi spilgtās sarkanās krāsas noskaņās? Mēs rāpāmies uz klin­tīm, kuras pēc tam aiz mums lieliem bluķiem gāzās lejup, dārdēdamas kā lavīnas. Labajā un kreisajā pusē pletās šķietami cilvēku rokas darināti klajumi, un man likās, ka nupat, nupat manā priekšā parādīsies kāds no šīs zem­ūdens pasaules apdzīvotājiem.

Bet kapteinis Nēmo bez apstājas kāpa arvien augstāk kalnā. Es negribēju palikt viņam iepakaļ. Drosmīgs turē­jos līdzi. Nūja man bij ārkārtīgi noderīgs atspaids. Tģ pietika viena nepareiza soļa, lai no šaurās klints malā iegrauztās takas nogāztos bezdibenī, bet tā es gāju droši, nestomīdamies, bez reiboņa. Te es lēcu pār kādu plaisu, no kuras sauszemes šļūdoņa ledū izbailēs būtu rāvies atpakaļ, te atkal rāpos pa bezdibenim pārmestu līganu koka stumbru, neskatīdamies, kur speru kāju, vērodams tikai mežonīgās apkārtnes brīnišķīgās ainas. Milzīgas klinšu kolonnas stāvēja, šķībi nosvērušās uz saviem sadē- dējušiem pamatiem, un likās apgāžam līdzsvara likumus. No to akmens spraugām koki spraucās augšup kā ūdens strūklas no drausmīga spiediena un savukārt atbalstīja tās tāpat, kā paši bij balstāmi. Dabiski torņi, platas nokaras, noslīgušas tādā leņķī, kādu nepieļauj sauszemes gravitā­cijas likumi. Es pats šo savādo, ar ūdens blīvumu iz­skaidrojamo ačgārnību sajutu tikai tad, kad, neskatoties uz visu smago skafandru, vara galvu un metāla kurpēm, ar stirnas vai kalnu kazas vieglumu uzrāpos visstāvākajā klints kraujā.

Divas stundas pēc tam, kad atstājām «Nautilu», mēs bijām izkļuvuši cauri mežu joslai, simt pēdu pār mūsu galvām izslējās augšup kalna smailā virsotne, kura meta tumšu ēnu pār pretējo — spilgti apgaismoto nogāzi. Šur un tur, draudoši izlīkumots, rēgojās kāds pārakmeņojies krūms. Zivis, mūsu kāju izbiedētas, pacēlās bariem no ga­rās zāles gluži kā putni. Klinšu masa bij sašķelsnīta ar ne­pārejamām plaisām, dziļām alām, neizmērojamiem bez­dibeņiem, kuru dziļumā es dzirdēju rosāmies kaut ko noslēpumaini drausmīgu. Sirds man apstājās pukstēt, kad es pamanīju milzīgu taustekli ceļam pārstieptu vai atkal kad milzīga spīle ar troksni papletās kāda dobuma tumsā. Tūkstoš spožu punktu spīdēja klinšu ēnā. Tās bij milzīgu, savos mājokļos noslēpušos vēžveidīgo acis; lielie jūras vēži stāvēja izstiepusies gluži kā ar āvām bruņojušies ka­reivji un kustināja savas klabošās dzelzs spīles, lielie krabji stāvēja uz ķetnām kā uz lafetēm mērķim nostādīti lielgabali, bet šausmīgie astoņkāji bij sapinuši savus taus­tekļus it kā dzīvā čūsku žogā.

Kas tā bij par neaptveramu pasauli, kādu es līdz šim nebiju varējis ne iedomāties? Kādai kārtai gan pieskai­tāmi šie posmkāji, kuriem klints noderīga itin kā par otrām bruņām? Kur gan daba uzgājusi viņu būtnes noslē­pumu, un cik gadu simteņus tie jau dzīvoja te, pašās dzi­ļākajās okeāna dzīlēs?

Bet es nevarēju apstāties. Kapteinis Nēmo, šos dzīvnie­kus sen iepazinis, nepievērsa viņiem ne mazākās uzmanī­bas. Mēs bijām nonākuši uz plakankalnes, kur mani gai­dīja jauni pārsteigumi. Te atradās gleznainas drupas, kas nepārprotami liecināja par cilvēka, nevis radītāja roku darbu. Milzīgas akmeņu grēdas, kur nepārprotami varēja atšķirt piļu un tempļu izblīdušus apveidus, apaugušus ar ziedveidīgu zoofītu slāņiem, grēdas, ko staipekļu vietā jūras augi pārklāja kā bieza, dzīva seģene.

Bet kas tā varēja būt par dabas stihiju izpostītu zemes­lodes daļu? Kas šīs klintis un akmeņus te sakrāvis kā aiz­vēsturisko laiku upuru altāriem? Kur īsti es atrados, kurp mani aizvedusi kapteiņa Nēmo fantāzija?

Man tā gribējās viņu izvaicāt! Nevarēdams to, es apstā­jos un saķēru tā roku. Bet viņš pakratīja galvu un norā­dīja man uz pašu kalna virsotni, it kā sacīdams: «Nāc! Nāc tālāk! Vēl tālāk!»

Pēdējo reizi spēkus saņēmis, es sekoju viņam un pēc pāra minūtēm biju virsotnē, kura par metriem desmit pār­sniedza apkārtējo klinšu drūzmu.

Es atskatījos uz nogāzi, pa kuru tikko bijām rāpušies. Kalns tikai kādas septiņi vai astoņi simti pēdas pacēlās pāri līdzenumam, bet otrā pusē tas slējās divreiz augstāk virs Atlantijas okeāna dibena šajā vietā. Mani skatieni klīda tālāk un aptvēra plašu, spoži apgaismotu apgabalu. Šis kalns bij vulkāns. Piecdesmit pēdu lejāk par kalna virsotni akmeņu un izdedžu lietū plats krāteris izvirda lavu, kura guldzieniem izplūda pa ūdeni. No šejienes vul­kāns kā mūžīga lāpa apgaismoja lejas līdzenumu līdz ap­vāršņa pēdējam lokam.

Es teicu, ka zemūdens krāteris izvirda lavu, nevis lies­mas. Liesmai nepieciešams skābeklis, tāpēc tā nevar attīs­tīties zem ūdens. Bet lavas straumes var sakaist un nokai- tēties kvēlaini baltas, uzvaroši cīnīties pret ūdeni un sa­duroties pārvērst to tvaikā. Spēcīga straume aiznesa visus šos tvaikus, bet lavas straumes notecēja līdz pašai kalna pakājei, tāpat kā Vezuva izvirdumi līdz Torre del Grēko.

Manu acu priekšā bij sagruvusi, izpostīta, nogrimusi pilsēta.

pilsēta ar norautiem jumtiem, sadrupušiem tempļiem, ielauztām velvēm, zemē nogāztām kolonnām, kuras vēl lie­cināja par Toskānas arhitektūras stipro celtņu pazīmēm, Tālāk bij grandioza ūdensvada paliekas; tad atkal dūņām apmesta akropole ar Partenona vieglajām līnijām; tur at­kal krastmalas izbūvju drupas, it kā kāda antīka osta, kas nozuduša okeāna krastā kādreiz kalpojusi tirdzniecības kuģiem un kara trirēmām; vēl tālāk garas rindas sabru­kušu mūru, platas, tukšas ielas — vārdu sakot, vesela ūdens aprakta Pompeja, ko kapteinis Nēmo atdzīvinājis manu acu priekšā.

Kur es esmu? Kur es esmu? Par katru cenu es gribēju to izdibināt, es gribēju runāt, gribēju noraut vara ķiveri, kas slēpa manu galvu.

Bet kapteinis Nēmo pienāca man klāt un mani apturēja. Tad, paņēmis krītainu akmens gabalu un piegājis pie mel­nas bazalta klints, uzrakstīja vienu pašu vārdu:

Atlantīda.

Kā zibens izšāvās man caur smadzenēm! Atlantīda, se­natnes Teopompa Meropīda, Platona Atlantīda, Origena, Porfīra, Jamblika, d'Anvila, Malt-Brina un Humbolta no­liegtais kontinents, par kura bojā eju zinām tikai no se­nām Posidonija, Plīnija, Amjena, Marselina, Tertuliāna, Engela, Šerera, Turnefora, Daverzaka un Bifona teikām! Tagad tā bij manu acu priekšā ar visām neapstrīdamām katastrofas liecībām. Tātad tā bij šī nogrimusī zeme, kas atradās ārpus Eiropas, Āzijas un Lībijas, aiz Herkulesa stabiem, vareno atlantu zeme, ar kuriem senie grieķi veda savus pirmos karus! i

Vēsturnieks, kas aprakstījis viņējo varoņu laiku lielos darbus, ir pats Platons. Viņa uzrakstītais Time ja un Kri- tija dialogs radies, tā sakot, dzejnieka un likumdevēja Solona ietekmē.

Kādu dienu Solons sarunājies ar dažiem gudriem veca­jiem Saisas pilsētā, kurai — pēc svētajā mūrī iegrieztā uzraksta •— jau toreiz bijis astoņi simti gadu. Kāds no šiem vecajiem pastāstījis par kādu citu pilsētu, kura esot par tūkstoš gadiem vecāka. Šī visvecākā atēniešu pilsēta pastāvējusi deviņus gadu simteņus, iekāms to iekarojuši un pa pusei nopostījuši atlanti. Šie atlanti — viņš stāstī­jis — apdzīvojuši milzīgu kontinentu, lielāku nekā Āfrika un Āzija, kopā ņemtas, — tas sniedzies no divpadsmitā līdz četrdesmitajam ziemeļu platuma grādam. Pat Ēģiptē viņiem bijušas kolonijas. Arī Grieķiju tie gribējuši ieka­rot, bet tur atdūrušies pret helēņu nesalaužamo pretestību un bijuši spiesti atkāpties. Tā pagājuši gadu simteņi. Uz­nākusi katastrofa, zemestrīces un ūdens plūdi. Vienā dienā un naktī Atlantīda nogrimusi, tikai tās kalnu augstākās virsotnes, kā Madeiras, Azoru, Kanāriju un Zaļā raga sa­las, redzamas vēl šodien.

Tādas vēsturiskas atmiņas manī pamodināja kapteiņa Nēmo uzraksts. Dīvains liktenis bij atvedis mani šurp, lai es savu kāju spertu uz vienu no šā nogrimušā konti­nenta kalniem. Es aptaustīju šīs tūkstoš gadu simteņu vecās ģeoloģisko periodu celtņu drupas! Es gāju pa to pašu vietu, kur gājuši pirmā cilvēka laikabiedri! Savām metāla kurpēm es saminu teiksmaino laiku dzīvnieku ske­letus, kurus tagad pārakmeņotie koki kādreiz uzņēma savā pavēnī!

Ak, kāpēc man nebij pietiekami laika! Man tiktos no­kāpt pa šā kalna stāvo sienu lejā, no vienas malas līdz otrai pārstaigāt šo kontinentu, kas, bez šaubām, kādreiz savienoja Āfriku un Ameriku. Var jau būt, ka kādu dienu jauns vulkānisks spēks šīs nogremdētās drupas at­kal izceļ virs jūras līmeņa. Šajā okeāna daļā mums zi­nāmi daudzi vulkāni, un daudzi kuģi, braukdami pāri šīm nemierīgajām vietām, sajutuši apakšzemes grūdienus. Daži jūrnieki dzirdējuši dobju rūkoņu, kas liecina par satracinātu elementu cīņām, citi atkal savākuši ūdens virs­pusē izmestus vulkāniskus pelnus. Viss šis apgabals līdz pašam ekvatoram vēl ir vulkānisku spēku varā. Un, kas zina, vai kādreiz tālā nākotnē vulkāniskie noslāņojumi, biežo izvirdumu lavas kārtu segti, atkal reiz neizslej sa­vas ugunī verdošās virsotnes virs Atlantijas okeāna līmeņa.

Kamēr es tā stāvēju, domās nogrimis, un pūlējos iespiest' atmiņā visas šīs lieliskās ainavas sīkumus, kapteinis Nēmo, pret apsūnojušu akmens stabu atspiedies, stāvēja nekus­tīgi, it kā pārakmeņojies, ekstāzē aizmirsies. Vai viņš do­māja par pazudušām paaudzēm un tur meklēja atbildi cil­vēces būtības noslēpumam? Vai šis dīvainais tagadējās dzīves noliedzējs cilvēks nāca šurp nolaisties vēsturisku atmiņu dzīlēs un atjaust reiz bijušo antīko pasauli? Ko es nedotu, lai varētu uzzināt viņa domas, dalīties tajās un mēģināt tās izprast!

Mēs palikām te veselu stundu, vērodami plašo, lavas apspīdēto klajumu, kas lāgiem atspuldza žilbinošā spo­žumā. Zemes iekšienes verdošie mutuļi sīki trīsināja kalna yj,rsotnes čaulu. Ūdens skaudri pārvadīta, dobja rūkoņa majestātiskā varenībā vēlās augšup.

Šajā acumirklī mēness iespīda cauri ūdens masām un ar dažiem bāliem stariem aizsniedza šo plūdos nogrimušo zemi. Tas nebij nekāds spožums, bet tā iespaids tomēr šķita neaprakstāms. Kapteinis piecēlās un pārlaida vēl pē­dējo reizi acis pār šo bezgalīgo klajumu. Tad viņš pa­māja man ar roku, lai es sekoju.

Mēs ātri kāpām lejup no kalna. Kad bijām cauri pār- ogļotajam mežam, es tūliņ ieraudzīju «Nautila» prožektoru kā zvaigzni spīdam tālumā. Kapteinis soļoja tieši turp; mēs atgriezāmies uz kuģa tajā brīdī, kad ausmas pirmā atspīda sāka balsnīt okeāna līmeni.