20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

XI SARGASU JŪRA

«Nautila» kurss nemainījās. Pagaidām bij jāatmet vi­sas cerības atgriezties Eiropas jūrās. Kapteinis Nēmo ietu­rēja kursu tieši uz Āfrikas dienvidu ragu. Kurp gan viņš mūs veda? Es to neuzdrošinājos iedomāties

Tajā dienā «Nautils» šķērsoja vienu no interesantāka­jām Atlantijas okeāna daļām. Katram jau būs zināma lielā, siltā ūdens Strāva, ko saucam par Golfa straumi. No Plo- rīdas pussalas tā plūst uz Spicbergenas salu. Uz 44° zie­meļu platuma straume sadalās divos zaros: galvenais plūst uz Īrijas un Norvēģijas krastiem, bet otrs, mazākais, pa­griežas uz dienvidiem, uz Azoru salām, un no turienes, apskalojis Āfrikas krastus, loka līnijā pagriežas atpakaļ uz Antiļu salām.

Un šis otrais zars, labāk sakot, loka gredzens, ar sa­viem siltajiem ūdeņiem ietver to auksto, rāmo nekustīgā okeāna daļu, ko sauc par Sargasu jūru, īstenu ezeru At­lantijas okeānā. Lielā okeāna siltā straume tikai trijos gados tiek tam apkārt.

Pareizi sakot, Sargasu jūra apklāj itin visu nogrimušās Atlantīdas plašumu. Daudzi pētnieki pat domā, ka tajā sa­stopamie augi ir vēl šā nogrimušā kontinenta paliekas. Tomēr drīzāk ticams, ka visus šos augus, aļģes un fukusus Golfa straume atnesusi no Eiropas un Amerikas krastiem.

Tāds bij apvidus, kur «Nautils» patlaban bij iekļuvis. Tas bij īsts zemūdens zālājs, klāts ar aļģēm, fukusiem un ogu pilnām brūnaļģēm — tik biezām, ka kuģis tikai ar pūlēm izlauzās cauri. Kapteinis Nēmo, negribēdams savu kuģa skrūvi laist darbā šādā jūras augu mudžeklī, turējās dažus metrus zem ūdens līmeņa.

Sargasu nosaukums cēlies no spāniešu vārda «sargazzo», kas nozīmē jūras augus. Šie augi patiešām apklāj visu šo milzīgo jūras baseinu. Tāpēc arī zinātnieks Mori savā grāmatā «Zemeslodes fiziskā ģeogrāfija» dod šādu pa­skaidrojumu par šo ūdensaugu sakopojumu Atlantijas rā­majos ūdeņos.

«Mani novērojumi ir dibināti uz visiem pazīstamiem mēģinājumiem. Ja iemetīsim ar ūdeni pildītā traukā korķa gabaliņus vai kādus peldošus priekšmetus un sagrozīsim ūdeni, tad tie centīsies sanākt centrā, proti, vismazāk kus­tīgā vietā. Šajā gadījumā Atlantijas okeāns ir «trauks», Golfa straume — plūstošais ūdens un Sargasu jūra — centrs, kurā notiek peldošo ķermeņu koncentrēšanās.»

Es pilnīgi piekritu Mori uzskatam un tagad varēju pār­liecināties par šā uzskata pareizību tādos novados, kur eiropiešu kuģi nokļūst visai reti. Virs mums peldēja vis­dažādākie priekšmeti, aplipuši ar brūnajām aļģēm: tur bij Andu vai Klinšu kalnos izgāzti koku stumbri, ko Amazone vai Misisipi ieskalojušas okeānā; daudzas kuģu vraku pa­liekas, ķīļi, apšuves, kļuvuši tik smagi no daudzajiem gliemjiem, kas tos apklāja, ka vairs nevarēja turēties virs ūdens.

Visu 22. februāra dienu mēs pavadījām Sargasu jūrā, ķur zivis, kas labprāt pārtiek 110 jūras augiem un vēžvei­dīgajiem, atrod sev bagātīgu barību. Otrā rītā okeāns at­kal bij atguvis savu parasto izskatu.

No tā laika,, proti, no 23. februāra līdz 12.. martam, «Nautils» veselas divpadsmit dienas brauca uz dienvidiem zem okeāna virspuses, ar simt jūdžu ātrumu divdesmit četrās stundās. Acīm redzot, kapteinis Nēmo gribēja rea­lizēt savu zemūdens ceļojumu, un es nešaubījos, ka, ap- braucis apkārt Horna ragam, viņš atkal atgriezīsies Klusā okeāna dienvidu ūdeņos.

Nedam Lendam tātad bij iemesls uztraukties. Šajās salu tukšajās jūrās viņam nebij nekādu izredžu uz bēgšanu. Nekādu izredžu pretoties kapteiņa Nēmo lēmumam. Atlika tikai padoties, bet, ko nevarēja panākt ar varu vai viltu, es cerēju sasniegt, pārliecinādams kapteini. Vai kapteinis Nēmo, pabeidzis šo braucienu, mūs neatbrīvos pret zvē­restu nekad neizpaust viņa esamības noslēpumu? Pret goda vārdu, ko mēs, protams, turētu. Bet par šo delikāto jautājumu bij jārunā ar kapteini. Vai es šo jautājumu pratīšu pareizi nostādīt? Vai kapteinis jau pašā sākumā man nepateica, ka, lai saglabātu savas eksistences noslē­pumu, viņš mūs uz visiem laikiem paturēs uz «Nautila»? Vai manu četru mēnešu klusēšanu viņš nevarēja iztulkot kā atzīšanos, ka esmu mierā ar savu stāvokli? Ja es tagad sāktu runāt ar viņu par tādiem jautājumiem, vai tas neva­rēja modināt aizdomas un tikai kaitēt mūsu kādreiz var­būt labvēlīgām izredzēm? Es apsvēru šos jautājumus un beigās pateicu to arī Konselam, bet tas bij tāpat neziņā kā es. Vispār, lai gan es nemēdzu padoties grūtsirdībai, tomēr sapratu, ka diendienā zuda izredzes nokļūt Eiropā, jo kapteinis Nēmo brauca arvien tālāk uz Atlantijas oke­āna dienvidiem.

Deviņpadsmit dienās, par kurām es minēju jau iepriekš, nekas sevišķs mūsu ceļojumā negadījās. Kapteini es re­dzēju tikai reti. Viņš strādāja. Bibliotēkā es bieži atradu atvērtas grāmatas, it īpaši dabzinātniskas. Savā apcerē­jumā par zemūdens noslēpumiem es atradu uz lapu malām viņa piezīmes, kuras dažkārt nesaskanēja ar manu teoriju un atziņām. Bet kapteinis Nēmo apmierinājās ar šīm pie­zīmēm un nestrīdējās ar mani. Dažreiz es dzirdēju viņa grūtsirdīgo spēli; tā bij dziļi izteiksmīga, bet viņš spēlēja tikai naktī, kad valdīja pilnīga tumsa un «Nautils» gulēja vientuļajā okeānā.

Šajā ceļojuma daļā dienās mēs pa lielākai tiesai brau­cām tikai virs jūras līmeņa. Jūra bij pilnīgi klaja. Re­tumis daži buru kuģi, vezdami Indijai kravu, aizbrauca Labās Cerības raga virzienā. Kādu dienu mūs vajāja vaļu mednieku kuģis, kas, bez šaubām, bij noturējis mūs par milzīgu un visai vērtīgu vali. Bet kapteinis Nēmo negri­bēja ļaut brašajiem jūrniekiem velti tērēt pūles un laiku un tāpēc izbeidza šīs medības, nonirdams zem ūdens. Šis starpgadījums, likās, ļoti ieinteresēja Nedu Leiidu. Man šķiet, es nemaldīšos, sacīdams, cik ļoti kanādietis nožēloja, ka šie zvejnieki ar savām harpūnām nespēja caururbt mūsu metāla vali.

Zivis, ko mēs ar Konselu šajā laikā novērojām, maz at­šķīrās no citos platumos redzētajām. Te galvenokārt var minēt tās briesmīgās skrimšļu zivis, kuras sadalās trijās sugās un ne mazāk kā trīsdesmit divās pasugās: svītrainās haizivis, pieci metri garas, ar plakanām galvām, platākām par rumpi, ieapaļām astes spurām un septiņām melnām, gareniskām līdzteku svītrām pār muguru; tad pērļu haizi­vis pelnu pelēkā krāsā ar septiņām žaunu spraugām un vienu pašu spuru uz muguras gandrīz pašā ķermeņa vidū.

Redzējām arī tā sauktos jūras suņus — visrijīgākās jū­ras zivis.

Dienām ilgi mūs pavadīja graciozu un žirgtu delfīnu bari. Peldēdami bariņos pa pieci seši, tie kā vilki laukā kopīgi vajā savu medījumu. Delfīnu garums bij trīs metri, ķermenis augšpusē melns, apakšā sārts, ar sīkiem, retiem punktiņiem izraibots.

Un beigās Konsels vēl paspēja klasificēt lielu daudzumu lidojošo zivju. Bij ārkārtīgi pievilcīgi novērot, kā delfīni tās medīja, uzbrukdami ar apbrīnojamu noteiktību. Lai viņas lidoja kur lidodamas, lai lieca kādus lokus liekda­mas pat virs «Nautila», no delfīnu atplestās rīkles izvai­rīties tām neizdevās. Tās bij triglas — milanas ar spī­došām mutēm, naktī tās kā ugunīgas svītras paziba gaisā un tad līdzīgi zvaigznēm sabira melnajā ūdenī.

Līdz 13. martam mūsu ceļojums norisinājās šādos ap­stākļos. Šajā dienā «Nautils» nodarbojās ar jūras dziļuma izmērīšanu, kas mani sevišķi interesēja.

Mēs bijām nobraukuši aptuveni trīspadsmit tūkstošus ljē no ceļojuma sākuma Klusajā okeānā. Patlaban atra­dāmies uz 45° 37' dienvidu platuma un 37° 53' rietumu garuma. Te bij tas apvidus, kur «Herolda» kapteinis De- nems ar četrpadsmit tūkstoš metru garu zondi nebij va­rējis aizsniegt dibenu. Tāpat tas nebij izdevies arī ameri­kāņu fregates «Kongress» leitnantam Pārķeram ar piecpa­dsmit tūkstoši metru garu zondi.

Kapteinis Nēmo bij nolēmis ar savu «Nautilu» nolais­ties vislielākajā dziļumā, lai pārbaudītu visus šos mērī­jumus. Es sagatavojos pierakstīt šo mērījumu rezultātus. Salona iluminatoru aizvirtņi bij vaļā, kuģis veica nepie­ciešamos priekšdarbus viszemāko ūdens slāņu aizsnieg­šanai.

Pats par sevi saprotams, ka tik dziļi nonirt nebij iespē­jams ar piepildītu rezervuāru palīdzību. Varbūt tie nemaz nespētu pietiekami palielināt «Nautila» ūdens svaru. Bez tam, lai atkal paceltos virspusē, nepieciešams atsvabi­nāties no liekā ūdens un sūkņi nebūtu pietiekami stipri pārveikt ārējo spiedienu.

Kapteinis Nēmo nolēma aizsniegt okeāna dibenu pa pie­tiekami slīpu diagonāllīniju leņķī pret «Nautila» ūdens- līniju. Tad ar vislielāko ātrumu iedarbināja skrūvi: tās četras lāpstiņas ar neaprakstāmu spēku sāka kult ūdeni.

No šā varenā dzinējspēka «Nautila» korpuss drebēja kā skanīga stīga un vienmērīgi grima ūdenī. Mēs ar kapteini Nēmo salonā vērojām manometru, kura rādītājs strauji noliecās. Drīz vien jau bijām cauri zivju visvairāk apdzī­votajai ūdens zonai. Dažas šo dzīvnieku sugas var dzīvot vienīgi jūras un upju virspusē, turpretim citas, gan ma­zākā daudzumā, mājo tikai lielākos dziļumos. Starp tām es novēroju heksanšas, sevišķu jūras suņu pasugu ar se­šām žaunu spraugām, teleskopus ar milzīgām acīm, pelē­kos malarmatus vai torasinus ar melnām krūšu spurām un bālgansārtām kaula krūšu bruņām un pēdīgi — tā saucamos «grenadierus», kuri dzīvo tūkstoš divi simti metru lielā dziļumā un iztur simt divdesmit atmosfēru lielu spiedienu.

Es apvaicājos kapteinim Nēmo, vai viņš novērojis zivis arī vēl lielākā dziļumā.

— Zivis gan reti, — viņš atbildēja. — Bet ko saka mūsdienu zinātne par šādiem jautājumiem?

— To, kapteiņa kungs, ka tuvāk okeāna dibenam augu valsts izbeidzas drīzāk nekā dzīvnieku. Mums ir zināms, ka tur, kur vēl var sastapt dzīvniekus, ūdensauga vairs nav neviena. Zināms, ka austeres un citi gliemji dzīvo divi tūkstoši metru dziļumā un ka pazīstamais polārjūru, pētnieks Maklintoks izvilcis dzīvu jūras zvaigzni no divi tūkstoši pieci simti metru liela dziļuma. Zināms, ka kara liskās flotes kuģa «Buldogs» ļaudis tādu pašu jūras zvaig­zni izzvejojuši divi tūkstoši seši simti'asu —'tātad vairāk nekā Ijē dziļumā. Bet varbūt kapteinis Nēmo man pa­teiks to, kas zinātnei vēl nav pazīstams.

— Nē, profesora kungs, — kapteinis Nēmo atbildēja,

— es nebūšu tik nepieklājīgs. Tomēr vaicāšu jums — kā jūs izskaidrojat dzīvnieku iespēju mitināties tik lielos dziļumos?

— To es izskaidroju ar diviem iemesliem, — es at­teicu. — Vispirms ar to, ka nevienāda sāļuma un blīvuma radītās vertikālās straumes ūdenī saceļ kustību, ar kuru pietiek primitīvo jūras liliju un jūras zvaigžņu dzīvībai.

— Tas — pareizi, — kapteinis apstiprināja.

— Un tālāk — skābeklis ir nepieciešams katras dzīvī­bas uzturēšanai; mēs zinām, ka lielākā dziļumā šī viela nebūt nemazinās, bet gan vēl pieaug un ka apakšējo ūdeņu slāņu spiediens veicina tās koncentrāciju.

— Kā?! — kapteinis Nēmo iesaucās mazliet pārsteigts.

— Tad arī tas ir zināms! Jā, profesora kungs, labi, ka tas zināms, jo tā ir patiesība. Es vēl varu norādīt, ka zivju peldpūslī ir vairāk slāpekļa nekā skābekļa, kad tās nozvejo ūdens virspusē, un vairāk skābekļa nekā slā­pekļa, ja tās izvelk no lielāka dziļuma. Tas pierāda jūsu atziņu pareizību. Bet nu turpināsim savus novērojumus.

Mani skatieni pavērsās uz manometru. Instruments rā­dīja seši tūkstoši metru lielu dziļumu. Jau veselu stundu mēs bijām nirušies lejup. Savu slīpo plātņu virzīts, «Nau­tils» grima joprojām. Tuksnesīgais ūdens klajums bij tik brīnišķīgi caurspīdīgs un dzidrs, ka to aprakstīt nemaz nav iespējams. Pēc stundas mēs bijām trīspadsmit tūk­stoši metru, tas ir, trīs un ceturtdaļu Ijē dziļi, bet dibens vēl vienmēr nebij saskatāms.

Taču četrpadsmit tūkstoš metru dziļumā es sāku saska­tīt melnas klinšu virsotnes paceļamies ūdenī. Šīs kalnu virsotnes varēja būt Himalaju vai Monblāna augstumā, pat vēl augstākas, un tāpēc bezdibeņu dziļums vēl vienmēr nebij aprēķināms.

Lai gan spiediens bij milzīgs, «Nautils» joprojām grima dziļāk. Es jutu, ka tērauda plāksnes dreb skrūvju savie­nojumu vietās, sijas izliecas lokā, starpsienas kņirkst, likās, salpna iluminatori sašķiebjas no ūdens spiediena. Spēcīgi būvētais kuģis, bez šaubām, padotos ūdens sva­ram, ja tas, pēc kapteiņa vārdiem, nebūtu tik izturīgs kā masīvs bluķis.

Šajās bezgala dziļajās klinšu spraugās es pamanīju vēl dažus gliemežus, serpulas un spinorbas, kā arī dažādas jūras zvaigžņu pasugas.

Bet drīz izzuda arī šie pēdējie dzīvnieki, un vairāk nekā trīs Ijē dziļumā «Nautils» pārbrauca zemūdens dzīv­nieku valsts robežām, tāpat kā balons, gaisā paceldamies, paceļas pāri elpojamās atmosfēras slānim. Mēs bijām sasnieguši sešpadsmit tūkstoš metru jeb četri Ijē dzi­ļumu, un «Nautila» sienām bij jāiztur tūkstoš seši simti atmosfēru spiediens jeb tūkstoš seši simti kilogramu uz katra tā virsmas kvadrātcentimetra.

— Kas par piedzīvojumu! — es iesaucos. — Braukt pa šiem dziļumiem, kur cilvēks vēl nekad nav nolaidies! Ap­skatiet, kapteiņa kungs, šīs lieliskās klintis, zemeslodes pēdējo slāni, šīs tuksnešainās alas, kur nekāda dzīvība vairs nav iespējama! Kādi neredzēti apvidi, un cik žēl, ka no tiem saglabāsim tikai neskaidras atmiņas.

— Varbūt jums patiktu, — kapteinis Nēmo vaicāja, — paņemt līdzi vairāk nekā tikai neskaidras atmiņas?

— Ko jūs ar to gribat teikt?

— Es gribu teikt, ka nekas nav vieglāk kā paņemt līdzi fotogrāfisku uzņēmumu no šiem zemūdens apgabaliem.

Man neatlika laika pat izbrīnās saucienam par, šo jauno kapteiņa Nēmo priekšlikumu — uz viņa pavēli salonā tika ienests fotoaparāts. Salona iluminatoru aizvirtņi bij plaši vaļā, elektriskas gaismas apspīdētais ūdens klajums bij pārredzams pilnīgi skaidri. Nevienas ēnas, ne tā visma­zākā traucējuma mūsu mākslīgajai gaismai. Visspilgtākais saules spožums nebūtu izdevīgāks fotografēšanai. Skrūves dzīts un virzītājplātņu turēts, «Nautils» palika nekustīgi stāvam. Aparāts tika pavērsts pret šo zemūdens apga­balu, un pēc dažiem acumirkļiem mums bij rokā lielisks uzņēmuma negatīvs.

Esmu uzglabājis šo uzņēmumu. Tajā redzamas pirmat­nējās, saules gaismas nekad ifteapspīdētās klintis, zem­ūdens granīti visdziļākajā zemeslodes iedobumā, dziļās alas, izdobtās grēdas, nepārspējami skaidrās veidojuma līnijas ar smailām, melnām virsotnēm, it kā kāda flāmu mākslinieka gleznotas. Tālāk kalnāju apvārsnis ar brīniš­ķīgiem, viļņotiem izlokiem ainavas pakaļējā plānā. Es ne­spēju attēlot šīs gludās, spodrās, melnās klintis bez sū­nām, bez mazākā plankumiņa, dīvaini veidotas un stingri novietotas uz smilkšu paklāja, kas laistījās elektrisko uguņu spožumā.

Bet, nobeidzis fotografēšanu, kapteinis Nēmo man teica:

— Laiks doties atpakaļ, profesora kungs. Nevar pār­mērīgi izmantot šo situāciju un pakļaut «Nautilu» pārāk ilgi tādam spiedienam.

— Tad dosimies atpakaļ, — es teicu.

— Saturieties!

Es nepaguvu aptvert, kāpēc kapteinis Nēmo mani tā brī­dina, kad jau biju nosviests zemē uz grīdas.

Pēc kapteiņa signāla skrūve bij apstādināta, plātnes pagrieztas vertikāli — un «Nautils» kā balons klajā gaisā zibeņātri šāvās augšup. Ar skaļu šalcienu tas šķēla ūdens masas. Nekādas detaļas tur vairs nebij saskatāmas. Čet­rās minūtēs tas noskrēja tās četras Ijē, kas to šķīra no okeāna virspuses, un kā lidojoša zivs, izniris virspusē, atkrita atpakaļ, uzšļakstīdams viļņus augstu jo augstu gaisā.