4 Marija

Mets paskatījās augšup. Simtiem zvaigžņu spī­dēja spožajā joslā, kas sniedzās pāri samtaina­jām, melnajām debesim. Tas bija Piena Ceļš, kurš, kā Čēlija teica, bija izšļācies no Jaunavas krūts, kad Viņa pirmoreiz baroja mazo Jēzu. Zāle spiedās Metam mugurā. Tā nebija mīksta, kā viņš bija iedomājies, bet svaigi smaržoja, un gaisa vēsums arī bija patīkams. Viņš jutās karsts un drudžains.

Šausmīgās sāpes pierima līdz trulai smelgoņai. Mets priecājās, ka atkal atradās ārā. Debesis šķita pazīstamas un drošas. Tās pašas zvaigznes mirdzēja pār mazo na­miņu magoņu laukos. Čēlija nekad neveda viņu laukā dienas laikā, bet naktīs viņi abi reizēm mēdza sēdēt uz mazā namiņa sliekšņa. Sieviete tam stāstīja stāstus un norādīja uz krītošu zvaigzni. "Tā ir lūgšana, kurai Dievs licis piepildīties," viņa paskaidroja. "Kāds no eņģeļiem laižas lejup, lai izpildītu Dieva pavēles."

Mets tagad lūdza Dievu, kaut Čēlija nāktu un izglābtu viņu. Viņa būtu dusmīga par logu, bet Metu tas nebiedēja. Lai cik skaļi viņa kliedza, zēns zināja, ka dziļi sirdī viņa to mīl. Zēns vēroja debesis, bet neviena zvaigzne nekrita.

- Paskatieties uz viņu. Viņš tur tāpat vien guļ kā dzīv­nieks, - pavisam tuvu ierunājās Emīlija. Mets satrūkās. Viņš bija piemirsis bērnus.

- Viņš ir dzīvnieks, - pēc brīža teica Stīvens. Viņi sē­dēja uz mājas kāpņu pirmā pakāpiena. Marija rāva apel­sīnus no kokiem un ripināja tos lejā pa kāpnēm.

- Es nesaprotu, - sacīja Emīlija.

- Es biju muļķis. Man vajadzēja zināt, kas viņš ir… tas… tajā brīdī, kad es to ieraudzīju. Nevienam no kal­potājiem nav atļauts turēt bērnu vai dzīvot šķirti no pā­rējiem. Benito man visu izstāstīja, tikai es domāju, ka tas dzīvo kaut kur citur. Varbūt kādā zvērudārzā. Kur nu tādas būtnes tiek uzturētas.

- Par ko tu runā?

- Mets ir klons, - paskaidroja Stīvens.

Emīlijai aizrāvās elpa. - Nevar būt! Viņš nav… Es esmu redzējusi klonus. Tie ir briesmīgi! Tie slienājas un taisa biksēs. Tie izdod dzīvnieciskus trokšņus.

- Šis te ir citāds. Benito man pastāstīja. Ir paredzēts, ka tehniskie darbinieki kloniem iznīcina saprātu dzim­šanas brīdī - tāds ir likums. Bet Patrons gribēja, lai šis uzaug kā īsts zēns. Viņš ir tik bagāts, ka var pārkāpt jeb­kuru likumu, ko vēlas.

- Tas ir pretīgi. Kloni nav cilvēki, - protestēja Emīlija.

- Protams, nav.

Emīlija aptvēra ceļgalus. - Man uzmetas zosāda. Es tam pieskāros. Uz manis ir viņa asinis… Marij, beidz ripināt mums virsū apelsīnus!

- Piespied mani, - ņirgājās Marija.

- Pēc sekundes es tevi noripināšu pa tām kāpnēm.

Mazā meitene izbāza mēli. Viņa meta augli tik spēcīgi,

ka tas atsitās pret apakšējo pakāpienu un ar klusu atsi­tienu nokrita zālē. - Vai gribi, lai nomizoju tev apelsīnu, Met? - viņa uzsauca.

- Nevajag, - iejaucās Emīlija. Nopietnība viņas balsī lika mazajai meitenei apklust. - Mets ir klons. Tu nedrīk­sti iet viņam klāt.

- Kas ir klons?

- Slikts dzīvnieks.

- Cik slikts? - Marija ar interesi jautāja.

Iekams Emīlija paspēja atbildēt, kāpņu augšgalā parā­dījās niknais vīrs un dakteris.

-Jums uzreiz vajadzēja mani pasaukt, - dakteris aiz­rādīja. - Mans pienākums ir būt pārliecinātam, ka tas ir vesels.

- Es to uzzināju tikai tad, kad gāju garām dzīvojamai istabai. Visapkārt bija asinis. Baidos, ka es zaudēju sa­valdību un pavēlēju Rozai izmest to laukā. - Šķita, ka niknais vīrs vairs nav tik bīstams, bet Mets tik un tā mē­ģināja izlocīties. No kustībām pēdai cauri izskrēja mo­košas sāpes.

- Mums tas būs jāaiznes kaut kur citur. Es nevaru ope­rēt mauriņā.

- Kalpotāju daļā ir tukša istaba, - teica niknais vīrs. Viņš skaļi pasauca Rozu, kas nodipināja lejā pa kāpnēm ar negantu izteiksmi sejā. Viņa aiznesa Metu uz citu mā­jas daļu, nespodri apgaismotu gaiteņu labirintu, kur oda pēc pelējuma. Stīvens, Emīlija un Marija tika aizraidīti projām, lai ieietu dušā un pārģērbtos.

Metu noguldīja uz cieta, neapklāta matrača. Istaba bija gara un šaura. Vienā galā bija durvis, otrā - logs ar dzelzs režģi.

- Man vajag vairāk gaismas, - īsi noskaldīja dakteris. Niknais vīrietis atnesa lampu. - Turi to cieši, - dakteris pavēlēja Rozai.

- Lūdzu, kungs. Tas ir pretīgs klons, - sieviete iebilda.

- Kusties! Dari, ko tev liek, - niknais vīrs norūca. Roza uzmetās Meta ķermenim un satvēra viņa potītes. Kalpones svars gandrīz neļāva elpot.

- Beidziet… beidziet… - zēns vaimanāja. Dakteris ar pinceti taustījās dziļākā brūcē, Mets cīnījās un lūdzās, līdz beidzot pilnībā sabruka, kad tika izvilkta stikla šķemba. Roza turēja potītes tik cieši, ka viņas pirksti svi­lināja kā uguns. Kad beidzot brūce bija iztīrīta un šuves uzliktas, Metu palaida vaļā. Viņš saritinājās kamolā un izbailēs skatījās uz saviem mocītājiem, vai tie neplāno vēl kaut ko.

- Es tam iedevu pretkrampju poti, - paskaidroja dak­teris, aizvākdams instrumentus. - Iespējams, ka labās kājas pēdai nodarīts neatgriezenisks bojājums.

- Vai varu to sūtīt atpakaļ uz magoņu laukiem?

- Par vēlu. Bērni to ir redzējuši.

Vīrieši un Roza izgāja laukā. Mets prātoja, kas notiks tālāk. Ja viņš ļoti dedzīgi lūgtu Dievu, tad Čēlija noteikti atnāktu viņam pakaļ. Sieviete viņu apkamptu un aiznestu uz gultu. Tad viņa aizdegtu svēto sveci Gvadelupas Jau­navas priekšā.

Vienīgi Jaunava bija tālu mazajā namiņā, un Čēlija, iespējams, nezināja, kur viņš atrodas.

Roza atrāva vaļā durvis un visu grīdu noklāja ar avī­zēm. - Dakteris teica, ka tu esot pieradināts prasīties, bet es negribu riskēt, - kalpone paskaidroja. - Dari to spainī, ja tev ir smadzenes. - Viņa nolika spaini blakus gultai un paņēma lampu.

- Pagaidiet, - Mets ierunājās.

Roza apstājās. Viņa nepārprotami izskatījās nelaipna.

- Vai jūs varat pateikt Čēlijai, kur atrodos?

Kalpone ļauni pasmaidīja. - Čēlijai nav ļauts ar tevi

tikties. Daktera rīkojums. - Viņa izgāja un aizvēra durvis.

Istabā bija tumšs, tikai caur loga restēm blāvoja dzel­tena gaisma. Mets pacēla galvu, lai redzētu, no kurie­nes tā nāk. Viņš ieraudzīja, ka no griestiem vadā karājas spuldze. Tā bija maza kā tās gaismiņas, ar kurām Čēlija parasti rotāja Ziemassvētku egli, bet tā varonīgi spīdēja, kliedējot to, kas citādi būtu pilnīga tumsa.

Viņš nevarēja redzēt neko citu kā vien gultu un spaini. Sienas bija kailas, griesti augsti un slīga ēnā. Istabas šau­ruma dēļ Mets jutās kā ieslēgts kastē.

Viņš vēl nekad, nekad nebija gājis gulēt viens pats. Kaut arī varēja būt ļoti vēls, zēns vienmēr varēja paļau­ties, ka Čēlija atgriezīsies. Kad viņš nakts laikā pamodās, sievietes krākšana blakusistabā iedvesa viņam drošību. Te nebija nekā, pat ne vēja pār magoņu laukiem, ne ba­ložu dūdošanas ligzdās uz jumta.

Klusums bija biedējošs.

Mets aizgūtnēm raudāja. Zēns nespēja nomierinā­ties. Asarām pierimstot, Mets atcerējās Čēliju un atsāka raudāt. Ar asaru aizmiglotām acīm viņš skatījās augšup uz mazo, dzelteno gaismiņu, un šķita, ka tā plīvo kā liesma. Viņam ienāca prātā, ka tā ir kā svētā svece Jau­navas priekšā. Galu galā Jaunava varēja doties, kurp vien vēlējās. Viņu nevarēja ieslodzīt kā cilvēku. Viņa varēja lidot pa gaisu un pat sadragāt sienas kā tie supervaroņi, kurus Mets bija redzējis televīzijā, - vienīgi Viņa to, pro­tams, nedarītu, jo Viņa ir Jēzus māte. Iespējams, ka Viņa pašlaik stāvēja ārā un vēroja zēna logu. Kaut kas Metam iekšā atlaidās. Viņš dziļi nopūtās un drīz bija cieši aiz­midzis.

Puika pamodās no trokšņa, kad kāds vēra durvis. Mets mēģināja piecelties sēdus, bet sāpju dēļ apgūlās. Luktu­rīša gaisma spīdēja acīs.

- Labi. Es baidījos, ka tā nav īstā istaba. - Neliels au­gums pieskrēja pie gultas, noņēma mugursomu un sāka izkravāt ēdamo.

- Marij? - brīnījās Mets.

- Roza teica, ka viņi tev neesot iedevuši vakariņas. Viņa ir tik zemiska! Man mājās ir suns, un, ja to nepa- baro, tas gaudo. Vai tev garšo mango sula? Tā ir mana mīļākā.

Mets pēkšņi apjauta, ka viņam ļoti slāpst. Viņš ne- atrāvies izdzēra visu pudeli. Marija bija atnesusi siera un pepperoni desas gabaliņus. - Es tos likšu tev mutē pa vienam, bet tev jāapsola, ka nekodīsi man.

Mets ar sašutumu paskaidroja, ka nekož cilvēkam.

- Nekad nevar zināt. Emīlija saka, ka kloni esot tikpat nikni kā vilkači. Vai tu redzēji televīzijā to filmu par zēnu, kas viscaur pārklājās ar spalvām, kad bija pilns mēness?

-Jā! - Mets bija sajūsmā, ka viņam ar Mariju ir kaut kas kopīgs. Pēc tās filmas Mets bija ieslēdzies vannas- istabā, līdz Čēlija pārnāca mājās.

- Tev neaug spalvas vai kaut kas cits, ko? - jautāja Marija.

- Nekad, - Mets apgalvoja.

- Labi, - Marija nomierinājās. Viņa lika ēdiena gabali­ņus Metam mutē, līdz viņš vairs nespēja ieēst.

Viņi runāja par filmām, tad par stāstiem, kurus Čēlija bija stāstījusi Metam, par briesmām, kas uzglūn pēc tum­sas iestāšanās. Mets atklāja, ka, guļot pavisam mierīgi, brūces pārāk nejuta. Marija lēkšoja apkārt, tādēļ reizēm nodarīja viņam sāpes, bet Mets baidījās sabārt meiteni. Viņa varētu sadusmoties un aiziet.

- Čēlija pakarina virs durvīm amuletus, lai nelaistu iekšā briesmoņus, - Mets pastāstīja Marijai.

- Vai tas palīdz?

- Protams. Tie tāpat nelaiž iekšā miroņus, kas negrib palikt savos kapos.

- Te nav neviena amuleta, - Marija satraukti aizrā­dīja.

Šī doma bija ienākusi prātā arī Metam, bet viņš ne­gribēja, lai Marija ietu projām. - Amuletus Lielajā namā nevajag, - viņš paskaidroja. - Te ir pārāk daudz cilvēku, un briesmoņi nevar ciest drūzmu.

Marijas neviltotā interese aizrāva Metu aizvien vai­rāk un vairāk. Nespēdams rimties, viņš runāja drudžaini un grieza zobus aiz nevaldāma satraukuma. Viņš nekad mūžā nebija baudījis tik lielu uzmanību. Čēlija mēģināja klausīties viņā, bet sieviete parasti bija pārāk nogurusi. Marija tvēra zēna vārdus, it kā no tiem būtu atkarīga viņas dzīvība.

- Vai tu zini par chupacabras? - Mets ieminējās.

- Kas ir… tas chupacabras? - Marija pārjautāja. Viņas balss ieskanējās augsti un saspringti.

- Kā lai pasaka… Kazu izsūcējs.

- Izklausās pretīgi. - Marija pavirzījās tuvāk viņam.

- Tāds tas arī ir! Tam ir smailas radzes uz muguras un nagi, un oranži zobi, un tas sūc asinis.

- Tu joko!

- Čēlija saka, tam esot cilvēka seja, tikai acis esot vis­caur melnas. Kā tukši caurumi, - piebilda Mets.

-Fū!

- Tam vislabāk garšo kazas, bet tas ēstu arī zirgus vai govis, - vai bērnu, ja ir patiesi izsalcis.

Marija tagad bija cieši piespiedusies viņam klāt. Mei­tene apkampa viņu, un Mets sakoda zobus, lai nesavieb­tos aiz sāpēm. Viņš ievēroja, ka Marijai ir aukstas rokas.

- Čēlija teica, ka pagājušajā mēnesī viņam tikusi ve­sela vistu kūts, - Mets turpināja.

- Es par to dzirdēju. Stīvens teica, ka tās nozaguši Nelegālie.

- Tā tikai visiem stāsta, lai neviens šausmās neaiz­bēgtu, - paskaidroja Mets, atkārtodams Čēlijas teikto. - Bet viņi atrada vistas tuksnesī bez nevienas asiņu pi­lītes iekšā. Vējš tās dzenāja apkārt kā izkaltušas meloņu mizas.

Metam bija bail no Stīvena un Emīlijas, bet Marija bija citāda. Viņa bija Meta augumā un nelika viņam justies neērti. Kā Roza viņu bija nosaukusi? "Pretīgs klons." Me­tam nebija ne jausmas, kas tas ir, bet zēns juta apvaino­jumu, kad to izdzirdēja. Roza nevarēja viņu ciest, tāpat niknais vīrs un dakteris. Pat divi vecākie bērni pārvērtās, uzzinājuši, kas viņš ir. Mets gribēja pajautāt Marijai par kloniem, bet baidījās, ka viņa arī varētu to ienīst, ja tas tiktu atgādināts.

Pa to laiku viņš bija atklājis, kāds brīnišķīgs spēks piemīt pārstāstītajiem Čēlijas stāstiem. Tie bija turējuši zēnu kā apmātu, un tagad tie tik ļoti iespaidoja Mariju, ka meitene viņam gluži vai pielipa.

- Tas chupacabras nav vienīgais, kas sastopams tur laukā, - Mets ar uzsvaru stāstīja. - La Llorona arī staigā apkārt naktī.

Marija kaut ko nomurmināja. Viņas seja bija piespiesta pie Meta krekla, tāpēc bija grūti saprast, ko viņa teica.

- La Llorona noslīcināja savus bērnus, jo bija dusmīga uz savu draugu. Un tad viņai sametās žēl un viņa no­slīcinājās, - Mets turpināja. - Viņa gāja uz debesīm, un Svētais Pēteris kliedza: "Tu, sliktā sieviete! Tu nevari nākt te iekšā bez saviem bērniem." Viņa skrēja lejā uz elli, bet Velns aizcirta durvis viņai deguna priekšā. Tagad viņai jāstaigā apkārt cauru nakti, nekad neapsēžoties, ne­kad neguļot. Viņa sauc: "Ūūūūū… Ūūūūū. Kur ir mani bērni?" Viņu var dzirdēt, kad vējš pūš. Viņa pienāk pie loga. "Ūūūūū… Ūūūūū. Kur ir mani bērni?" Viņa skrāpē stiklu ar saviem garajiem nagiem…

- Izbeidz! - iekliedzās Marija. - Es tev teicu: izbeidz! Tu nemaz neklausies?

Mets apklusa. Kas gan stāstā nogāja greizi? Viņš to stāstīja tieši tā kā Čēlija.

- Tādas La Lloronas nemaz nav! Tu viņu izdomāji!

- Nē, neizdomāju.

- Nu, ja viņa pastāv, es to negribu zināt!

Mets pastiepa roku un pieskārās Marijas sejai. - Tu raudi!

- Neraudu vis, tu īdžit! Es tikai nevaru ciest riebīgus stāstus!

Mets bija šausmās. Viņš nepavisam negribēja rik stipri nobaidīt Mariju. - Lūdzu, piedod!

- Lūdz gan, - Marija šņaukādamās nomurmināja.

- Nekas nevar tikt cauri loga restēm, - Mets viņu mie­rināja. - Un māja ir pilna ar cilvēkiem.

- Gaiteņos neviena nav, - Marija iebilda. - Ja es iziešu no istabas, briesmoņi man uzklups.

- Varbūt ne.

- Lieliski! Varbūt ne! Ja Emīlija atklās, ka neesmu gultā, man būs pamatīgas nepatikšanas. Viņa izstāstīs

Dada, un viņš liks man stundām ilgi mācīties tabulas, un tas viss tevis dēļ!

Mets nezināja, ko teikt.

- Man te jāpaliek līdz rītam, - Marija secināja. - Bet es tik un tā esmu ķezā. Vismaz chupacabras mani neapēdīs. Pavirzies.

Mets mēģināja izbrīvēt vietu. Gulta bija ļoti šaura, un pārvietošanās pat par pāris collām sagādāja sāpes. Viņa plaukstas un pēdas pulsēja, kad viņš pieķērās pie tālākās malas.

- Tu tiešām esi sušķis, - žēlojās Marija. - Segas nemaz nav?

- Nē, nav, - atbildēja Mets.

- Pagaidi. - Marija izlēca no gultas un pacēla dažas avīzes, ko Roza izklāja uz grīdas.

- Nav vajadzības apsegties, - Mets iebilda, kad viņa sāka tās kārtot uz gultas.

- Ta es jutīšos drošāk. - Marija palīda zem papīriem. - Nemaz nav tik slikti. Es vienmēr guļu kopā ar savu suni. Vai droši zini, ka tu nekod?

- Protams, nekožu, - atbildēja Mets.

-Tad ir labi, - viņa noteica, ciešāk pieglaužoties zē­nam.

Mets nerimās domāt, kādu sodu Marija saņems par to, ka atnesusi viņam ēdamo. Viņš nezināja, kas tās tabulas tādas ir, bet laikam kaut kas šausmīgs.

Tik daudz bija noticis tik īsā laikā, ka Mets pusi no tā nespēja saprast. Kāpēc viņu izmeta mauriņā, kad no sākuma visi bija dedzīgi vēlējušies viņam palīdzēt? Kāpēc niknais vīrs nosauca viņu par "mazo zvērēnu"? Un kāpēc Emīlija teica Marijai, ka viņš ir "slikts dzīvnieks"?

Tam bija kāds sakars ar to, ka viņš ir klons, un varbūt arī ar uzrakstu viņam uz pēdas. Mets reiz bija jautājis

Čēlijai par vārdiem uz pēdas, un viņa teica, ka tas esot kas tāds, ko raksta uz bērniem, lai tie nepazustu. Viņš sa­prata, ka visiem ir šādi tetovējumi. Spriežot pēc Stīvena reakcijas, laikam tā nebija gan.

Marija miegā pagrozījās, nopūtās un paplēta rokas. Avī­zes ātri nokrita uz grīdas. Metam nācās atvirzīties līdz pa­šai gultas malai, lai nesaņemtu spērienu. Vienu brīdi šķita, ka meitene murgo. Viņa sauca: - Mamma… Mamma… - Mets mēģināja viņu pamodināt, bet saņēma dunku.

Pirmajā zilajā ausmas gaismā Mets saņēmās, lai pie­celtos. Viņš noelsās no sāpēm pēdās. Tās bija stiprākas nekā vakar vakarā.

Viņš nometās četrrāpus un sāka līst, cik klusi vien ie­spējams, līdzi velkot spaini. Kad sasniedza gultas kājgali, kur, kā viņš domāja, Marija nevarēja viņu redzēt, zēns mēģināja izčurāties, nesaceļot troksni. Marija pagriezās uz otriem sāniem. No trokšņa Mets satrūkās. Spainis apgāzās. Viņam vajadzēja paņemt avīzes, lai uzslaucītu izlijušo šķidrumu, un tad nācās atbalstīties ar muguru pret sienu, jo plaukstas un pēdas stipri sāpēja.

- Sliktā meitene! - atraudama vaļā durvis, kliedza Roza. Viņai aiz muguras bija bariņš kalpoņu, kuras stai­pīja kaklus, lai redzētu, kas notiek iekšpusē. - Mēs ap­griezām kājām gaisā visu māju, meklējot tevi, - Roza brēca. - Visu laiku tu slēpies pie tā netīrā klona. Nu vai zini, tev būs nepatikšanas. Tevi tūlīt pat sūtīs mājās.

Marija piecēlās sēdus, mirkšķinot acis spilgtajā gaismā, kas iespīdēja pa durvīm. Roza aizdzina viņu no gultas un sarauca degunu pret Metu, kas bija piespie­dies pie sienas. - Tātad tu neesi pieradināts prasīties, tu mazais stulbeni, - viņa noņurdēja, pasperdama sāņus piemirkušās avīzes. - Es nesaprotu, kā Čēlija to varēja paciest visus šos gadus.

Загрузка...