Skorpiona nams

8 Īdžits sausajā laukā

Mets bija stipri satraukts. Viņi ne vien dosies piknikā, bet ceļos ar zirgiem. Mets bija redzējis zirgus pa mazā namiņa logiem. Un, protams, viņš tos bija redzējis televīzijā. Kovboji un lieli, stipri bandidos jāja tiem mugurā. Viņa iemīļotais varonis bija El Latigo Negro, Melnā pātaga. El Latigo Negro bija redzams televīzijā katru sestdienu. Viņš valkāja melnu masku un glāba nabadzīgos cilvēkus no ļaunajiem kapitālistiem. Viņa iecienītais ierocis bija gara pātaga, ar kuru viņš va­rēja nomizot ābolu, kamēr tas vēl karājās kokā.

Mets bija vairāk nekā mazliet vīlies, kad Tems Lins izveda laukā miegainu pelēku zirgu, nevis enerģisko ru- maku, ar kādu jāja El Latigo Negro. - Esi nu prātīgs, ma­zais, - mierināja miesassargs, nostiprinādams seglu jos­tas. - Mums ir vajadzīga drošība, nevis ātrums. Patrons to neuztvertu labvēlīgi, ja tu nokristu uz galvas.

Kad Mets bija iesēdināts seglos Temam Linam priekšā, zēns aizmirsa visas vilšanās. Viņš jāja zirga mugurā! Viņš sēdēja augstu gaisā, šūpodamies līdzi kustībām, kur viņu apņēma zirga dvaka. Viņš sajuta raupjās krēpes un spieda kāju potītes pie dzīvnieka siltās spalvas.

Pēc visiem šiem nerunāšanas mēnešiem Mets nespēja vien atgūt nokavēto. Viņš pļāpāja par visu, ko redzēja, - par zilajām debesīm, par putniem, par mušām, kas dūca zirgam ap ausīm.

Tems Lins viņu neapklusināja. Viņš reizēm kaut ko norūca, lai parādītu, ka klausās, un vadīja zirgu pa zemes taku. Viņi soļoja cauri magoņu laukiem un pakāpeniski attālinājās no Lielās mājas uz pelēki brūnajiem kalniem, kas stiepās gar apvārsni.

Pirmos laukus, kas gadījās ceļā, klāja zaļoksnu lapu dūmaka. Tie bija sēklaudži. Mets zināja, ko redz, jo bija vērojis augšanas ciklu pa mazā namiņa logu. Vecākie stādi bija lielāki un apaļāki - kā mazas kāpostgalviņas -, un to lapas bija ar zilganu nokrāsu. Viņiem jājot uz priekšu, augi kļuva lielāki, līdz tie sniedzās zirgam līdz vēderam. Karstās saules apspīdēti, pumpuri atvērās baltā krāšņumā ar krokotām ziedlapām. Gaisā bija jaušama viegla smarža.

Viņi nonāca pie laukiem, kur ziedlapas bija nobirušas. Tās kaudzēm klāja zemi, bet palikušās sēklu pogaļas slē­jās augšup kā zaļi īkšķi. Pogaļas bija piebriedušas gandrīz vistas olas lielumā un bija gatavas novākšanai.

Mets pamanīja pirmos Fermas strādniekus. Viņš tos bija novērojis iepriekš, bet Čēlija viņam bija pieteikusi slēpties no svešiniekiem, tāpēc zēns tos nebija kārtīgi aplūkojis. Tagad viņš redzēja, ka gan vīrieši, gan sievie­tes valkāja dzeltenbrūnas uniformas un salmu cepures ar platām malām. Tie gāja lēnām, pieliecoties ar maziem nazīšiem, lai iešķeltu pogaļas. - Kāpēc viņi to dara? - Mets vaicāja.

- Lai iztecinātu opiju, - atbildēja Tems Lins. - Sula izsūcas laukā un pa nakti sacietē. No rīta strādnieki no­kasa to nost. No viena un tā paša auga var ievākt četras līdz piecas reizes.

Zirgs soļoja tālāk un tālāk. Gaiss virs laukiem no kar­stuma virmoja, un salkana, pretīga smaka pildīja gaisu. Strādnieki pieliecās un šķēla, pieliecās un šķēla hipno­tiskā ritmā. Tie nerunāja. Tie pat nenoslaucīja sviedrus no sejas.

- Vai viņi nepiekūst? - Mets jautāja.

- Kā nu ne. Piekūst, - atbildēja Tems Lins.

Beidzot zirgs nonāca pie pamesta lauka. Augi te sāka

kalst. Karsta vēja pūsma čabināja lapas. - Paskat! Tur zemē guļ cilvēks, - iesaucās Mets.

Tems Lins apturēja zirgu un nolēca zemē. - Stāvēt, - viņš pavēlēja dzīvniekam. Mets cieši ieķērās krēpēs. Viņš nemaz nejutās droši tik augstu virs zemes. Tems Lins piesoļoja pie cilvēka, noliecās un pataustīja tam kaklu. Papurinājis galvu, viņš atgriezās.

- Vai mēs nevaram… vai mēs nevaram viņam palī­dzēt? - stomījās Mets.

- Tai nabaga dvēselei ir jau par vēlu, - norūca mie­sassargs.

- Un kā ar dakteri?

- Es tev teicu, ir jau par vēlu! Gribi, lai tev iztīra ausis! - Tems Lins atkal uzlēca seglos un pavēlēja zir­gam iet uz priekšu. Mets atskatījās, asaras grauza acis. Kāpēc bija jau par vēlu? Mets nesaprata. Tam cilvēkam droši vien bija briesmīgi karsti, tā guļot tieši saulē. Kāpēc viņi neapstājās un neiedeva tam ūdeni? Mets zināja, ka viņiem ir ūdens. Viņš dzirdēja to šļakstāmies Tema Lina mugursomā.

- Mēs varētu atgriezties… - Mets atkal iesāka.

- Nolādēts! - ierēcās miesassargs. Viņš apturēja zirgu un bridi sēdēja, dziļi elpodams. Mets skatījās zemē un apsvēra, vai viņam pietiktu drosmes nolēkt, ja Tems Lins pavisam zaudētu savaldīšanos.

- Es biju piemirsis. Tava vecuma bērni neko nezina, - beidzot Tems Lins ierunājās. - Tas cilvēks ir miris. Viņu nogalināja karstums vai ūdens trūkums. Dienas beigās viņu atradīs tīrītāju komandas.

Zirgs devās tālāk. Metam tagad bija vēl vairāk jautā­jumu, bet viņš nebija visai drošs par Tema Lina omu, lai tos uzdotu. Kāpēc tas cilvēks nebija gājis mājās, kad jutās slikti? Kāpēc citi strādnieki nebija palīdzējuši viņam? Kā­pēc viņš tika tur pamests kā atkritumu maiss?

Visu laiku viņi jāja gar kalnu grēdu, kas ierobežoja laukus. Tagad viņi iegriezās izžuvušas upes gultnē, kas veda dziļāk kalnos. Tems Lins nokāpa zemē un ieveda zirgu zem klints pārkares, kur tam būtu ēna. Netālu at­radās sile un sūknis, kuru viņš sāka enerģiski darbināt, lai tiktu pie ūdens. Zirgs svīda. Tā acis vēroja sili, bet tas nekustējās.

- Dzer, - pavēlēja Tems Lins. Zirgs ātri panāca uz priekšu un iemērca purnu ūdenī. Aizgūtnēm dzerdams, tas skaļi pūta burbuļus. - Atlikušo ceļu mēs iesim kājām.

- Vai zirgu mēs neņemsim līdzi? - jautāja Mets, ar bažām skatīdamies uz upes gultni, kas aizvijās kalnos.

-Tas neklausītu. Tas ir ieprogrammēts palikt Fermas teritorijā.

- Es nesaprotu.

- Tas ir Drošais zirgs, un tas nozīmē, ka tam galvā ir implants. Tas nesāks auļot vai lēkāt. Tas pat nedzers, ja tam neliks to darīt.

Mets kādu bridi apsvēra šo domu. - Pat tad ne, ja tas ir ļoti izslāpis? - viņš beidzot pavaicāja.

- Zirgs bija izslāpis, - paskaidroja Tems Lins. - Ja es tam nebūtu licis dzert, tas būtu stāvējis siles priekšā, līdz nobeigtos. Stāvēt, - viņš deva rīkojumu zirgam.

Uzmetis plecos mugursomu, viņš sāka iet augšup pa izžuvušo gultni. Mets rāpās viņam pakaļ. Iesākumā ceļš nebija grūts, bet drīz vien to aizšķērsoja akmeņi, kuriem vajadzēja tikt pāri. Mets nebija radis pie fiziskas piepūles un drīz bija aizelsies. Tomēr viņš neapstājās, jo baidījās, ka Tems Lins viņu pametīs. Beidzot miesassargs saklau­sīja zēna elšanu un pagriezās atpakaļ. Vīrietis parakņājās mugursomā. - Še. Iedzer ūdeni. Un ieēd kaltētu liellopa gaļu. Nāks tev par labu.

Mets aprija kaltēto gaļu. Tā garšoja lieliski.

- Nav vairs tālu, puikiņ. Kā siltumnīcas stādiņš tu tiec uz priekšu tīri labi.

Viņi pienāca pie milzu akmens, kas, šķiet, aizsprostoja ceļu, līdz Mets pašā vidū ieraudzīja apaļu caurumu. Tas bija nogludināts līdzens kā caurums virtulī. Tems Lins izrāpās cauri un pasniedzās, lai palīdzētu Metam.

Aina otrā pusē bija pārsteidzoša. Kreozotu krūmi un paloverdes koki ieskāva mazu, šauru ieleju, un tās vidū atradās dīķis. Tālākajā galā Mets redzēja milzīgu vīnogu­lāju, kas balstījās uz cilvēka darināta režģa. Pašā ūdenī Mets manīja mazu, brūnu zivtiņu barus, kas šāvās pro­jām no viņa ēnas.

- Tas ir tas, ko sauc par oāzi, - paskaidroja Tems Lins, nomezdams zemē somu un izņemdams ēdamo pikni­kam. - Nav slikti, ko?

- Nav slikti! - piekrita Mets, saņemdams sviest­maizi.

- Es atradu šo vietu pirms daudziem gadiem, kad sāku strādāt pie Patrona. Alakrani par to nezina. Ja zinātu, viņi atvilktu šurp cauruli un aizsūknētu visu ūdeni. Cerams, es varu paļauties uz tevi, ka glabāsi noslēpumu.

Mets pamāja ar galvu, jo mute bija pilna.

- Marijai nestāsti. Viņa nevar valdīties nepļāpājusi.

- Labs ir, - teica Mets, lepns, ka Tems Lins viņu uz­skata par pietiekami uzticamu, lai glabātu noslēpumu.

- Es tevi atvedu šurp divu iemeslu dēļ, - sacīja mie­sassargs. - Pirmkārt, tāpēc, ka te ir skaisti. Un, otrkārt, tāpēc, ka gribu tev šo to pateikt neizspiegots.

Mets pārsteigts pacēla acis.

- Nekad nevar zināt, kas tevī noklausās tajā mājā. Tu esi pārāk jauns, lai daudz ko saprastu, un es tev neko neteiktu, ja tu būtu īsts zēns. - Tems Lins iesvieda mai­zes drupačas dīķī. Mazās zivtiņas uzpeldēja virspusē, lai barotos. - Bet tu esi klons, - viņš turpināja. - Tev nav neviena, kas tev visu izskaidrotu. Tu esi vientuļš tādā veidā, ko īstie cilvēki nevar saprast. Pat bāreņi var pa­skatīties fotogrāfijās un teikt: "Tā ir mana mamma, un tas ir mans tētis."

- Vai es esmu mašīna? - izgrūda Mets.

- Mašīna? Nē, nē.

- Tad kā es tiku radīts?

Tems Lins iesmējās. - Ja tu būtu īsts zēns, es tev ieteiktu šo mazo grūto jautājumu uzdot savam lielajam brālim. Zini, mazais, vislabāk to var aprakstīt tā: pirms daudziem, daudziem gadiem daži dakteri paņēma no Pat­rona ādas gabalu. Viņi to sasaldēja, lai tas uzglabātos. Tad aptuveni pirms astoņiem gadiem viņi paņēma ādas gabaliņu un izaudzēja no tās jaunu Patronu. Tikai vis­pirms viņiem vajadzēja sākt ar bērnu. Tas biji tu.

- Es? - pārjautāja Mets.

-Jā.

- Tātad es esmu tikai ādas gabals?

- Laikam sarūgtināju tevi, - secināja Tems Lins. - Ada bija kaut kas tāds, ko varētu saukt par fotogrāfiju. Tajā bija visa informācija, lai izaudzētu viena cilvēka īstu ko­piju - ādu, matus, kaulus un smadzenes. Tu esi tieši tāds, kāds bija Patrons, kad viņam bija septiņi gadi.

Mets paskatījās lejup uz pēdām. Tad, lūk, kas viņš bija: tikai fotogrāfija.

- To ādas gabalu viņi ielika kādā īpašā govī. Tur iekšā tu izaugi, un, kad pienāca īstais laiks, tu piedzimi. Tikai, protams, tev nebija ne tēva, ne mātes.

- Toms teica, ka mani izvēma govs, - sacīja Mets.

- Toms ir pretīgs mazs augonis, - paskaidroja Tems Lins. - Tādi paši ir pārējie no viņa ģimenes. Ja atsauksies uz mani, es to noliegšu. - Viņš izņēma no somas maisiņu ar spēcinošām uzkodām un pasniedza Metam. - Būdams klons, tu esi atšķirīgs, un cilvēki no tevis baidās.

- Tie nīst mani, - Mets vienkārši pateica.

-Jā. Daži nīst. - Tems Lins piecēlās un izstaipīja savus brangos muskuļus. Viņš soļoja šurp un turp pa smiltīm, kur abi baudīja pikniku. Viņš nevarēja ilgi nosēdēt mierā. - Bet daži tevi mīl. Es runāju par Mariju un, protams, par Čēliju.

- Un par Patronu.

- Nūjā. Patrons ir īpašs gadījums. Atklāti sakot, to cilvēku skaits, kas tevi mīl, ir mazs, un to cilvēku skaits, kas tevi nīst, ir liels. Viņi nespēj pieņemt faktu, ka tu esi klons. Tādēļ tevi nevar sūtīt skolā.

- Es zinu. - Mets ar rūgtumu domāja par Mariju. Ja tā tiešām mīlēja viņu, tad meitene paņemtu Metu sev līdzi un neraizētos, ko citi bērni domātu.

- Patrons uzstāj, lai tu tiktu izglītots un dzīvotu, cik vien iespējams normālu dzīvi. Diemžēl neviens privāt- skolotājs negrib mācīt klonu. Tāpēc Alakrani sadabūja īdžitu.

Mets bija pārsteigts. Viņš tik bieži bija dzirdējis šo vārdu - visbiežāk no Marijas -, viņš domāja, ka tas ir tikai lamuvārds kā muļķis vai utubunga.

- īdžits ir persona vai dzīvnieks ar implantu galvā, - paskaidroja Tems Lins.

- Kā tas zirgs? - jautāja Mets, un šausmīga doma ienāca viņam prātā.

- Pareizi. īdžiti prot darīt tikai pašu vienkāršāko. Tie novāc augļus, slauka grīdas vai, kā redzēji, novāc opiju.

- Fermas strādnieki ir īdžiti! - iesaucās Mets.

- Tāpēc tie strādā bez atpūtas, līdz priekšstrādnieks pavēl tiem apstāties, un tāpēc tie nedzer ūdeni, ja vien kāds tiem neliek to darīt.

Meta domas griezās virpulī. Ja zirgs varēja stāvēt un nomirt ūdens siles priekšā, tad cilvēks…

- Tas cilvēks, - viņš teica balsī.

- Tavs prāts ir spožs kā mundiera poga, mazais, - at­zina Tems Lins. - Tas cilvēks, ko mēs redzējām zemē, iespējams, bija atpalicis no citiem un nedzirdēja priekš­strādnieku, kas lika pārtraukt darbu. Varbūt viņš strādāja visu nakti, juzdams arvien lielākas un lielākas slāpes…

- Izbeidz! - spalgi iekliedzās Mets. Viņš aizspieda au­sis. Tas bija šausmīgi! Viņš negribēja dzirdēt neko vairāk.

Tems Lins vienā mirklī bija viņam blakus. - Pietiek mācību vienai dienai. Mēs esam devušies piknikā, un mums vēl nav bijušas nekādas izpriecas. Nāc. Es tev pa­rādīšu bišu stropu un koijotu migu. Tuksnesī viss dzīvais mīt ap ūdeni.

Atlikušo dienas daļu viņi pavadīja, pētot slepenās ie­lejas alas, plaisas un apslēptus midzeņus. Iespējams, ka Tems Lins nebija pārāk ilgi gājis skolā, bet viņš daudz ko zināja par dabu. Viņš iemācīja Metam sēdēt rāmi un gaidīt, līdz kaut kas pats atnāk pie viņa. Miesassargs pastāstīja, kā noteikt bišu stropa noskaņojumu pēc tā dūkšanas. Viņš norādīja uz izkārnījumiem un pēdām, un kaulu daļām.

Beidzot, kad ēnas sāka piepildīt oāzi, Tems Lins palī­dzēja Metam izrāpties pa caurumu klintī un atgriezties pie zirga. Tas gaidīja tieši tur, kur bija atstāts. Tems Lins pavēlēja tam vēlreiz padzerties, iekams viņi devās ceļā.

Lauki bija tukši, un garas ēnas no kalniem izplūda pār zemi. Kur tās beidzās, vēlā pēcpusdienas saule lika magonēm atmirdzēt zeltainā gaismā. Viņi pajāja garām sausajam laukam, kur bija gulējis cilvēka ķermenis, bet tas bija pazudis. .

- Skolotāja bija īdžits, - ierunājās Mets, pārtraukdams klusumu.

- Viņa bija viena no gudrākajām, - sacīja Tems Lins. - Tik un tā viņa varēja atkārtot tikai vienu un to pašu stundu vēlreiz un vēlreiz.

- Vai viņa atgriezīsies?

- Nē. - Miesassargs nopūtās. - Tie pieliks viņu pie darba lāpīt aizkarus vai mizot kartupeļus. Runāsim par kaut ko priecīgāku.

- Vai tu varētu mācīt mani? - apjautājās Mets.

Tems Lins neviltoti nosmējās. - Es varētu, ja tu gri­bētu iemācīties, kā pārlauzt dēļus ar karatē sitieniem. Man tā rādās, ka tava izglītība notiks pa televīziju. Es būšu tuvumā, lai izkarinātu tevi pa logu aiz potītēm, ja tu nemācīsies.