Skorpiona nams

32 Atmaskots

Tovakar Horhe, instinktīvi jūtot vājumu, klupa at­kal virsū Metam. Viņš uzstāja, lai tiek izsūdzēti jauni un jauni noziegumi, un Mets drīz vien sāka atkārtot tos pašus grēkus. Viņam bija galīgi vienalga, ko viņš teica.

Mets jutās iekšēji salauzts. Dīvainā veidā viņš pat neatradās vienā istabā ar Horhi, jo viņa domas atgrie­zās Patrona savrupmājā. Viņš bija Čēlijas dzīvoklī. Kuru katru brīdi viņa pasauks to vakariņās, un viņi apsēdīsies kopā ar Temu Linu. Šī ilūzija bija sāpīga, bet daudz la­bāka par jebko citu Meta tagadējā dzīvē.

-Ja aristokrāts negrib klausīties, - atskanēja Horhes pieglaimīgā balss, - man būs jārunā ar viņa sulaini.

Mets atjēdzās no sapņa un redzēja, ka Fidelito tiek aizvilkts uz istabas vidu. Mazā zēna seja aiz bailēm bija bāla.

- Tu esi uzvedies slikti, ja? - ņurrāja Horhe.

- Ne ļoti slikti, - atbildēja Fidelito, paskatīdamies uz nūju skapīti.

- To nosaku es, skaidrs? - aizrādīja Uzraugs.

- Labi, - piekrita Fidelito.

Mets zināja, ka aina viņa priekšā ir svarīga. Viņš mē- • ģināja sakopot domas uz to, bet atkal un atkal atgriezās Čēlijas dzīvoklī.

- Manuprāt, aristokrātam jāsaprot, kāpēc viņa rīcība ir jākontrolē, - Horhe paskaidroja. - Darba bites zina, ka viss, ko tās dara, ietekmē stropu kopumā. Ja slinka darba bite guļ visu dienu un par to netiek sodīta, tā māca citām sekot tās piemēram. Ja pietiekami daudz darba bišu se­kos šim piemēram, strops nomirs.

Fidelito seja pauda, ka šis arguments gājis pāri viņa galvai.

- Tāpēc mums jālabo vārgie, mazie sulaiņi, kuri domā, ka tā ir izprieca - sekot sliktam piemēram. Vai tā nav?

- Es… es nezinu.

Mets piespieda sevi pievērsties pašlaik notiekošajam. -Ja gribat mani sodīt, kāpēc jūs vienkārši to nedarāt? - viņš jautāja.

-Jo tas neiedarbojas, - atbildēja Horhe. Viņa seja sta­roja priekā, it kā viņš būtu atklājis brīnišķīgu patiesību un nevarētu vien sagaidīt, kad varēs tajā dalīties ar vi­siem. Vēlreiz Mets atminējās Tomu.

- Es atzīstos. Es paklausu. Es saņemu sodu, - Mets sacīja.

- Jā, bet tu to neņem nopietni, - iebilda Uzraugs. - Tu izliecies to darām, bet sirdī vēl aizvien esi aristokrāts. Es ilgi lauzīju par to galvu. Tad aptvēru, ka tas, kas uzvedina būt par aristokrātu, ir sulainis. Ja es aizvākšu sulaini, puf! - Viņš uzsita knipi. - Aristokrāta vairs nav. Ieņem stāju, Fidelito.

Mets no šī drauda sastinga. Šoreiz bija skaidrs, ka viņa atzīšanās neglābs mazo zēnu. Viņš uzmeta acis pārējiem. Tie izskatījās apstulbuši. Iepriekšējo reizi, kad Horhe draudēja Fidelito, Mets izglāba viņu. Bet šoreiz bija ci­tādi. Šķita, ka Uzraugs pārkāpis kādu neredzamu robežu, un zēni bija šausmās no tā, kam kļūs liecinieki. Varēja sist Tontonu bez jebkāda iemesla. Viņš bija liels un spēja to izturēt. Fidelito bija kārns un vārgs, par spīti savam sīkstajam garam. Un viņam bija tikai astoņi gadi.

Fidelito darīja to, ko bija redzējis citus darām: at­spieda plaukstas pret sienu un nolika kājas plati. Pārējie zēni murmināja. Mets nevarēja saklausīt, ko tie saka.

Horhe piegāja pie skapīša. Mets jutās tā, it kā planētu virs šīs vietas. Kā citās reizēs, kad dzīvē kaut kas sa­gāja greizi, viņš gribēja pazust pats savā valstībā. Ja viņš diezgan cieši iedomātos, ka atrodas Čēlijas dzīvoklī, tas tiešām varētu notikt.

Horhe soļoja šurp un turp, vicinot nūju. Kuru katru brīdi viņš varēja sākt skriet. Viņš apstājās. Viņš sakopoja spēkus pirmajam sitienam. Viņš rāvās uz priekšu…

Mets metās virsū Uzraugam. Viņš iegrūda galvu Hor- hem vēderā un izrāva nūju vīrietim no rokām. Horhe sagrīļojās atpakaļ, tverdams pēc elpas. Mets ar nūju gāza viņam pa plecu un izmantoja to, lai nogāztu Uzraugu uz grīdas. No kaut kurienes parādījās Čačo un iesaistījās cīņā, sizdams Horhi ar dūrēm.

-Tu… sit… mazus… bērnus! - Čačo kliedza starp si­tieniem. -Tu… esi… pelnījis… ka… tevi… arī… sit! - Pā­rējie zēni kliedza un uzgavilēja. Tie plūda uz priekšu, veidojot riņķi ap Uzraugu un diviem viņa uzbrucējiem. Flako aizvilka Fidelito projām no cīņas.

Metam griezās galva. Horhe bija saritinājies ka­molā. Varbūt viņš bija nopietni ievainots. Zēni satraukti lēkāja apkārt, un Mets iedomājās, ka tie grib iesaistīties. - Stāt! - Mets iekliedzās, nomezdams nūju. Viņš sagrāba Čačo un rāva viņu atpakaļ. - Mēs nedrīkstam viņu no­galināt!

- Kāpēc ne? - atjautāja zēns. Bet ar pārtraukumu pie­tika, lai atdabūtu viņu pie saprašanas. Viņš strauji ap­sēdās uz grīdas un savilka dūres. Citi zēni sarūgtināti nostenējās, bet pagāja malā, kad Horhe apvēlās četrrāpus un bēga uz durvīm.

Neviens nebilda ne vārda. Čačo sēdēja uz grīdas, smagi elpodams. Fidelito šņukstēja kaktā, kur viņu stin­gri turēja Flako. Mets drebēja, it kā viņam būtu pamatīgs drudzis. Viņš nevarēja iedomāties, kas notiks tālāk.

Bet viņam nevajadzēja ilgi gaidīt. Gaitenī nodimdēja soļi, un durvis atrāva vaļā vesela Uzraugu armija. Visi divdesmit iebrāzās istabā. Tie bija bruņojušies ar apdul- lināšanas revolveriem, un zēni atkāpās pie sienām. Vis­pirms tika sagrābts Mets, tad Čačo. Rokas viņiem sasēja aiz muguras un muti aizlīmēja ar lenti.

-Jūs tiksiet ieslēgti, - Karloss uzrēca pārējiem zē­niem. - Mēs nolemsim rītdien, ko ar jums darīt. Bet sa­protiet, mēs necietīsim - atkārtoju, necietīsim - tāda veida bara uzvedību.

- Vai jūs negribat zināt, ko Horhe darīja? - jautāja Flako.

- Tas, ko izdarījāt jūs, bija daudzkārt sliktāk! - kliedza Karloss.

- Viņš gribēja nogalināt Fidelito.

No tā Karloss, šķiet, satrūkās. Viņš apklusa un paska­tījās uz mazo zēnu, kas slēpās aiz Flako.

- Viņš melo, - apgalvoja Horhe, ar vienu roku turē­dams savainoto plecu.

- Mūsu ir divi simti, - teica Flako. - Mēs visi esam liecinieki.

Mets aptvēra, ka šajā paziņojumā slēpās draudi. Gu- ļamtelpā atradās divsimt zēnu. Lai cik labi apbruņoti bija Uzraugi, tie nevarēja cerēt, ka varēs savaldīt tik lielu pūli.

Laikam tā pati doma ienāca prātā arī Karlosam. Viņš atkāpās uz durvīm un deva signālu pārējiem vīriem sekot. Bet kā putekļu virpulis uz sausajiem sāls līdzenumiem ārpusē zēnu plūsma aizšķērsoja izeju. Tagad Uzraugi bija aplenkti no visām pusēm.

- Es domāju, ka jums vajadzētu mūs uzklausīt, - sa­cīja Flako.

- Mēs par to varam parunāt rīt, - atcirta Karloss.

Nē, domāja Mets. Neļaujiet viņiem to atlikt. Tiklīdz vīri būs ārā no istabas, viņi aizbultēs durvis. Viņi nekad neuzklausīs faktus. Viņš neko nevarēja pateikt, jo muti sedza līmlente.

- Es domāju, ka tagad ir labāk, - uzstāja Flako.

Karloss norija siekalas. Viņš pieskārās apdullināšanas

revolverim.

- Viņus ir samaitājis aristokrāts, - ierunājās Horhe. - Viss ir sagājis dēlī, kopš ieradās tas iedomīgais cūka. Viņš ir tas, kurš vadīja uzbrukumu, un pārējie sekoja. Viņš ir vadonis. Pārējie ir mēslus ēdoši sulaiņi.

- Nepadariet visu vēl ļaunāku, - Karloss aizrādīja.

- Lunam no izolatora ir interesants stāsts, - Horhe turpināja. - Kad aristokrātu ienesa, Luna palīdzēja iecelt to gultā. Viņš pamanīja uzrakstu uz zēna labās kā­jas pēdas.

Ak nē, ak nē, domāja Mets.

- Tam pāri stiepās veca rēta, bet viņam izdevās to sa­lasīt: "Alakranu muižas īpašums."

- Alakranu? - pārjautāja Karloss. - Tā sauc veco vam­pīru, kas pārvalda Sapņu zemi.

- Es zinu, - pieglaimīgi ņurdēja Horhe. - Es netiku gudrs, kā persona var piederēt muižai, ja vien tur ne­strādā. Vai arī ja viņš nav izbēdzis krots!

Visa istaba noskanēja, aizraujoties elpai.

- Nelieto šo pretīgo vārdu, - Karloss aizrādīja.

- Piedod. - Horhe pasmaidīja. - Es tikai lietoju va­lodu, kādu zēni, manuprāt, saprastu. Es vēl aizvien do­māju, ko iesākt ar šo informāciju, kad negaidīti uzradās šīvakara problēma. Tev jāatzīst, tas ir smieklīgi, ka visi šie sulaiņi ir zvērējuši uzticību pretīgam krotam - piedod, zombijam -, nevis īstam aristokrātam.

Nē, nē, nē, domāja Mets. Viņa vājā vieta bija atmaskota. Lai arī Uzraugs bija izdarījis nepareizu secinājumu par tetovējumu, tas bija tikpat postoši.

- Es tam neticu, - paziņoja Flako.

- Kāpēc gan mums nepaskatīties? - aicināja Horhe. Flako panāca uz priekšu un nometās ceļos uz grīdas bla­kus vietai, kur stāvēja Mets. Viņš paskatījās uz augšu, ar acīm atvainodamies. Mets nepretojās. No tā nebūtu nekāda labuma. Viņš ļāva zēnam pagriezt savu pēdu pret gaismu un gaidīja neizbēgamo reakciju.

- Horhem ir taisnība. Tur tiešām ir rakstīts "Alakranu muižas īpašums", - apstiprināja Flako.

Tad dumpja gars pameta zēnus. Viņi bija pieraduši paklausīt. Mets aptvēra, ka ļoti maz vajadzīgs, lai liktu tiem padoties. Viņi aizgāja prom no durvīm un lēni vir­zījās uz koju pusi.

- P-pagaidiet, - ierunājās balss, kuru Mets nekad ne­cerētu sadzirdēt. - Ik, ē, ikvienu var notvert Sapņu zemē. Tas, ē, nepadara viņu par sliktu cilvēku.

- Ciet klusu, Tonton, - viņu pārtrauca Horhe. - Do­māšana nav tava stiprā puse.

- Es esmu, ē, es esmu par to domājis, - sacīja lielais zēns. - Mūsu vecāki aizbēga uz, ē, Sapņu zemi, un viņus p-pārvērta par z-zombijiem. - Acīmredzami viņam bija grūti to pateikt.

- Manu tēvu nepārvērta, - protestēja Flako. - Viņš dzīvo zaļi Savienotajās Valstīs. Viņš vada kinostudiju un, kad būs sapelnījis pietiekami daudz naudas, atsūtīs man pakaļ.

- Mēs, ē, sev t-to iestāstām, - stomījās Tontons, - bet tā nav t-taisnība. Visi mūsu vecāki ir kroti. - Sacēlās balsu brāzma, liekot Tontonam aizvērties. - Mūsu mamas un papas nav s-slikti, viņiem tikai neveicās, - zēns turpināja savā neatlaidīgajā veidā, - un M-Mets arī nav slikts!

- Ak, ej nu gulēt, - izmeta Horhe. - Vai tu domā, ka kāds grib klausīties tavos murgos? Tu vienmēr esi bijis stulbs, un tāds arī paliksi. Tev paveicās, ka es tevi izvilku laukā no Sapņu zemes, iekams atklāju, kas tu par idiotu.

- Es n-neesmu stulbs! - kliedza Tontons, bet neviens viņā neklausījās. Zēni kāpās nost no Meta, it kā viņš būtu kaut kas netīrs. Uzraugi steigšus izveda viņu un Čačo laukā, un Karloss aizbultēja aiz viņiem durvis.

Viņus aizveda uz kādu mazu telpu, kurā nebija vietas, lai apgultos. Tā bija tumša un smacīga. Grīda bija auksta. Visu nakti zēni spiedās pie sienas, un Mets bija priecīgs, ka bija tumšs un mute viņiem aizlīmēta ar lenti. Viņš nebūtu varējis izturēt, ja Čačo sauktu viņu par krotu, vai redzētu, kā viņš raujas projām no tāda briesmoņa klātbūtnes.