Skorpiona nams

29 Apputējuša prāta mazgāšana

Kāpēc visi mani saukā par "aristokrātu"? - jau­tāja Mets, kad viņi smagi soļoja atpakaļ gar garneļu cisternām.

Čačo ar kombinezona piedurkni noslaucīja sviedrus no sejas. - Es nezinu. Daļēji tava runas veida dēļ. Un tu vienmēr domā.

Mets apsvēra iegūto izglītību. Viņš bija izlasījis kau­dzēm grāmatu. Viņš bija klausījies Patrona sarunās ar pasaules varenākajiem cilvēkiem.

-Tu esi… es nezinu, kā lai to pasaka… kā mans vec­tēvs. Es domāju, tavas manieres. Tu nerij ēdienu un ne­spļauj uz grīdas. Es neesmu dzirdējis tevi lamājamies. Tas ir labi, bet - atšķirīgi.

Mets juta drebuļus. Viņš vienmēr bija kopējis Patronu, kurš, protams, bija simt gadus atpalicis no laika.

- El me cae bien. Manuprāt, viņš ir kolosāls, - atzinās Fidelito.

- Protams, kolosāls. Vienīgi… - Čačo pagriezās pret Metu. - Šķiet, ka tu esi radis pie labākiem apstākļiem. Mēs, pārējie, esam piedzimuši dubļos un zinām, ka ne­kad no tiem netiksim laukā.

- Šajā vietā mēs esam kopā, - Mets norādīja uz karsto tuksnesi.

-Jā. Esi sveicināts mazajā ellē, brāli, - sacīja Čačo, ar kājām saceldams sāls mākoņus.

Vakariņās tovakar bija planktona pīrādziņi un vārītas jūraszāles. Metam nekas nebija pretī pabadoties, bet vi­ņam bija žēl Fidelito. Mazais zēns bija tik kaulains, ka, visticamāk, nepārdzīvos izlaistu maltīti. Čačo atrisināja problēmu, cieši skatīdamies uz nervoza paskata puiku, līdz izdevās dabūt pusi no viņa ēdiena. Kad Čačo gribēja, viņš varēja uzvesties kā vilkatis.

- Ēd, - viņš pavēlēja Fidelito.

- Es negribu ēst, ja jūs nedrīkstat, - mazais zēns pro­testēja.

- Pārbaudi to manā vietā. Es gribu zināt, vai tā nav inde.

Tā nu Fidelito ar mokām norija pīrādziņu.

Tāpat kā pirmajā nometnē ieradās kāds Uzraugs ar ie­dvesmojošu vakara pasaciņu. Vārdā Horhe. Meta domās tie visi saplūda kopā: Rauls, Karloss un Horhe. Tie visi valkāja melnas uniformas ar bišu stropu uz piedurknes, un tie visi bija idioti.

Horhes stāsts saucās: "Kāpēc prāti uzkrāj putekļus kā vecas istabas." - Ja mēs visu dienu strādājam kar­stajā saulē, - iesāka Horhe, - kas notiek ar mūsu ķerme­ņiem? - Viņš cerību pilns gaidīja, tāpat kā Rauls.

- Mēs kļūstam netīri, - kāds zēns atbildēja.

- Pareizi! - starodams atsaucās Uzraugs. - Mūsu sejas kļūst netīras, mūsu rokas kļūst netīras, visi mūsu ķer­meņi kļūst netīri. Un ko mēs darām?

- Mazgājamies, - zēns teica. Šķita, ka viņš ir pieradis pie apmācības.

-Jā! Mēs noskalojam vecos mēslus un atkal jūtamies labi. Ir labi būt tīram.

- Ir labi būt tīram, - atkārtoja visi zēni, izņemot Metu, Čačo un Fidelito. Viņi nebija gatavi.

- Atkārtosim vēlreiz, lai mūsu jaunie brāļi var mācī­ties kopā ar mums, - ieteica Horhe. - Ir labi būt tīram.

- Ir labi būt tīram, - skandēja visi, ieskaitot Metu, Čačo un Fidelito.

- Mūsu prāts un mūsu darbs arī var uzkrāt putekļus, un tiem nepieciešama mazgāšana, - Uzraugs turpināja. - Piemēram, durvis, kas pastāvīgi tiek atvērtas un aiz­vērtas, neiestrēgst, jo eņģes nekad neierūsē. Ar darbu ir tāpat. Ja jūs neslaistāties, - un Horhe paskatījās tieši uz Metu, Čačo un Fidelito, - jūs veidojat labus ieradumus. Jūsu darbs nekad neierūsē.

Pagaidiet mazliet, domāja Mets. Čēlijas virtuves dur­vis tika nepārtraukti lietotas, bet mitrās dienās tās sa- brieda, un tad tās vajadzēja vērt vaļā ar spēku, grūžot ar plecu. Temu Linu tas tā nokaitināja, ka viņš izsita ar dūri caurumu durvīs. Tās nomainīja, un pēc tam durvis vērās daudz labāk. Mets par to domāja, bet neko neteica. Viņš negribēja palikt bez vēl vienas maltītes.

- Tātad, ja mēs cītīgi strādājam un neslaistāmies, - turpināja Horhe, - mūsu darbam nav laika kļūt netīram. Bet mūsu prāts arī var piepildīties ar putekļiem un mik­robiem. Vai kāds man var pateikt, kā turēt prātu tīru?

Čačo ieķiķinājās, un Mets iebikstīja viņam sānos ar elkoni. Vismazāk viņiem tagad vajadzēja asprātību.

Vairāki zēni pacēla roku, bet Uzraugs neņēma viņus vērā. - Es domāju, ka viens no mūsu jaunajiem brāļiem var atbildēt uz šo jautājumu. Kā ir ar tevi, Met?

Tūlīt pat visu acis pievērsās Metam. Viņš jutās tā, it kā būtu notverts Patrona apsardzes prožektoru staros.

- Ar m-mani? - viņš stostījās. - Es nupat te ierados.

- Bet tev ir tik daudz ideju, - Horhe ņurrāja. - Tu taču noteikti neiebilsti kādu no tām atklāt arī mums.

Mets domās izsekoja visiem tiem argumentiem, kurus Uzraugs minēja. - Vai turēt prātu… tīru… nav tāpat, kā pasargāt durvju eņģes no rūsas? Ja tu visu laiku lieto smadzenes, tām nebūs laika uzkrāt mikrobus. - Pēc Meta domām, tā bija spīdoša atbilde, ņemot vērā, ka jautājums bija nācis kā zibens no skaidrām debesīm.

Bet tā bija nepareiza atbilde. Viņš redzēja, ka pārējie zēni saspringst un Horhes lūpas trīc uz smaida robežas. Mets tika iegāzts.

- Slimīgi viedokļi, kas nav derīgi sabiedrības labā, ir jāiztīra ar paškritiku, - uzvaroši teica Horhe. - Vai kāds gribētu parādīt Metam, kā tas tiek darīts?

- Es! Es! - kliedza vairāki zēni, vicinādami roku gaisā. Uzraugs izvēlējas vienu, kuram kaklu un ausis klāja tie­šām iespaidīgas pūtītes. Visiem zēniem bija slimīga āda, bet šim te pienācās pirmā godalga. Pūtītes viņam bija pat zem matiem.

- Labi, Tonton. Tu pirmais, - izrīkoja Horhe.

Tontona seja izskatījās tā, it kā būtu ietriekta sienā.

Varēja ieskatīties viņam nāsīs un varbūt, kā Mets domāja, palūrēt uz viņa smadzenēm.

- Es, ē, es šorīt domāju nozagt ēdienu, - aizrautīgi stāstīja Tontons. - Pavārs uz mirkli atstāja to nepieska- tītu, un es… es, ē, gribēju paņemt pankūku, bet es, ē, nepaņēmu.

- Tātad tu perināji domas, kas ir pretrunā ar sabiedrī­bas vispārējo labumu? - jautāja Horhe.

- Es, ē, jā.

- Kāds sods pienāktos tam, kurš perinājis pretrunīgas domas?

Kādā valodā viņi runāja? Mets bija neizpratnē. Katrs vārds šķita diezgan skaidrs, bet nozīme kopumā nebija uztverama.

- Man… man vajadzētu iivas reizes noskaitīt Piecus labas pilsonības principus • • Četras nostājas, kas ved pie prātīguma, pirms es nākamo ~eizi saņemu ēdienu, - klās­tīja Tontons.

- Ļoti labi! - iesaucās Horhe. Pēc tam Uzraugs izvēlējās vēl dažas citas rokas, un katrs zēns atzinās, ka izdarījis kaut ko savādu, piemēram, nebija pareizi salocījis segu vai bija lietojis pārāk daudz ziepju. Sodiem vienmēr bija sakars ar Piecu labas pilsonības principu un Četru nostāju, kas ved pie prātīguma, skandēšanu, izņemot gadījumu, kad viens zēns pastāstīja, ka atļāvies triju stundu ilgu atpūtu.

Horhe sarauca pieri. - Tas ir nopietni. Tev nebūs bro­kastu, - viņš paziņoja. Zēns sadrūma.

Vairs rokas netika paceltas. Uzraugs pievērsās Metam. -Tagad, kad mūsu jaunais brālis ir izglītots par paškriti­kas nozīmi, varbūt viņš varētu atklāt savus personiskos trūkumus. - Viņš gaidīja. Tontons un pārējie zēni palie­cās uz priekšu. - Nu? - pēc brīža Horhe ierunājās.

- Es neesmu darījis neko sliktu, - atklāja Mets. Šaus­mu pilnas elsas nošalca pār istabu.

- Neko sliktu? - pārjautāja Uzraugs, paceldams balsi. - Neko sliktu? Kā ar to, ka tu gribēji ielikt datora čipus nevainīgu zirgu galvās? Kā ar to, ka sagandēji maisu ar plastikāta sloksnēm, ko lieto sandaļu gatavošanā? Kā ar to, ka kūdīji savus brāļus laiskoties, kad jums vajadzēja tīrīt garneļu cisternas?

- Es sasmērēju plastikāta sloksnes, - iespiedzās Fi­delito.

Izskatījās, ka viņš ir līdz neprātam pārbijies, tādēļ Mets ātri iestarpināja: - Tā nav viņa vaina. Es viņam iedevu maisu.

- Nu mēs pie kaut kā esam nonākuši, - Horhe secināja.

- Bet es vēmu! - neatlaidās mazais zēns.

- Tā nav tava vaina, brāli, - Uzraugs viņu mierināja. - Tevi novirzīja no ceļa šis aristokrāts. Klusē! - viņš uz­sauca ar dusmu pieskaņu, kad Fidelito šķita gatavs atkal uzņemties vainu. - Pārējiem jāpalīdz šim aristokrātam saskatīt viņa kļūdas. Mēs to darām tāpēc, ka mīlam viņu un vēlamies uzņemt stropā.

Tad tie uzbruka viņam. Ikviens no zēniem istabā - iz­ņemot Čačo un Fidelito - svieda Metam pa apvaino­jumam. Viņš runāja kā aristokrāts. Viņš salocīja segu švītīgā veidā. Viņš tīrīja nagus. Viņš lietoja vārdus, ko cilvēki nevarēja saprast. Viss - un vēl vairāk, ko Čačo bija pieminējis, tika mests Metam virsū kā lipīgu dubļu pikas. Viņu tik ļoti sāpināja nevis apvainojumu netais­nīgums, bet tas ļaunums, kas aiz tiem slēpās. Mets bija domājis, ka ir pieņemts. Viņam šķita, ka beidzot ir iera­dies oāzē - riebīgā un neērtā, bet tik un tā oāzē -, kur viņš varētu justies gaidīts.

Bet tie bija māņi. Viņi zināja. Tie varēja nesaprast, cik drausmīgi atšķirīgs viņš ir, bet tie zināja, ka viņš ne­iederas. Tie turpinās apmētāt viņu ar dubļiem, līdz viņš nosmaks zem to smaguma.

Viņš dzirdēja, kā zēni aiziet. Viņš dzirdēja Čačo lamā­jamies, kad viņu piespieda līst kojā. Metu atstāja vienu, saritinājušos grīdas vidū, kā nedabisku radījumu, kāds viņš bija. Un tomēr…

Iekšienē, no vietas, par kuras esamību Mets nezināja, pacēlās milzum daudz balsu:

Te ir tas mazais, nekrietnais noslēpums, Tems Lins čuk­stēja viņam ausī. Neviens nevar noteikt atšķirību starp klonu un cilvēku. Tas ir tāpēc, ka nekādas atšķirības nav. Doma, ka kloni būtu mazvērtīgāki, ir riebīgi meli.

Tad Čēlijas rokas viņu apskāva, un Mets saoda garšvielu lapas, ko viņa kapāja, gatavodama ēdienu. Es tevi mīlu, mi hijo, viņa teica, turēdama viņu. Nekad to neaizmirsti.

Tad Patrons uzlika savu mezglaino roku Metam uz galvas un teica: Kā es cīnījos par monētām, ko mērs man pa­svieda! Kā es vārtījos pa zemi kā cūka! Bet man bija vajadzīga tā nauda. Es biju tik nabadzīgs, pliks kā baznīcas žurka. Tu esi tieši tāds pats, kāds es biju tajā vecumā.

Mets nodrebēja. Patrons nevēlējās viņu, bet emocijas, ko vecais vīrs viņam sniedza, bija tikpat spēcīgas: vēlē­šanās dzīvot, izplest zarus, līdz viņš aizēnotu visu mežu. Mets novērsās no Patrona un ieraudzīja - iztēlē - Mariju.

Ak, kā es ilgojos pēc tevis! Marija iesaucās, noskūpstī­dama viņu.

Es tevi mīlu, Mets sacīja.

Es arī tevi mīlu, Marija atbildēja. Es zinu, ka tas ir grēks, un tādēļ es laikam nonākšu ellē.

Ja man ir dvēsele, es iešu kopā ar tevi, apsolīja Mets.

Mets piecēlās no grīdas un pamanīja, ka istabā valda tumsa. Čačo un Fidelito vēroja viņu no augšējām kojām pie griestiem. Kāds patiesi nožēlos, ka viņš ielicis Fide­lito augšējā kojā. Čačo norādīja uz durvīm un parādīja ārkārtīgi rupju žestu. Fidelito pacēla naktskreklu un klāt neesošajam Horhem parādīja pliku dibenu.

Metam vajadzēja dūšīgi norīt siekalas, lai neļautu asa­rām sākt tecēt pa vaigiem. Galu galā viņš nebija viens. Ar tādiem draugiem viņš triumfēs, kā Patrons tik sen bija triumfējis pār nabadzību un nāvi.