Skorpiona nams

22 Nodevība

Ko lai es iesāku? Ko lai es iesāku? - čukstēja Mets, aptvēris pats sevi ar rokām un šūpo­damies uz priekšu un atpakaļ tumšajā ejā. Viņš mīlēja Patronu. Viņš gribēja būt kopā ar to slimnīcā, sargāt viņu un mudināt atveseļoties. Bet tajā pašā laikā Mets atcerējās Mariju sakām, ka viņa nezinot Patrona transplantētu izcelsmi: Un tas ir (auni!

Čēlija laikam jau meklēja zēnu. Nelūgtas uzpeldēja citas atmiņas. Čēlija nelikās mierā par uzvalku, kas Me­tam bija mugurā toreiz, sen, dzimšanas dienas svinībās. Ja notiks kaut kas slikts, viņa bija teikusi, es gribu, lai tu pa taisno nāc pie manis. Nāc uz pieliekamo aiz virtuves.

Kā tu to domā, kaut kas slikts? Mets bija jautājis.

Es nevaru pateikt. Tikai apsoli, ka tu atcerēsies.

Un vēl senāk Mets atminējās, kā Tems Lins bija ru­nājis ar viņu pēc izglābšanās no Rozas: Es tev teikšu to: Patronam ir viņa labā puse un viņa sliktā puse. Kad viņa ma­jestāte vēlas, viņš iekšpusē var būt loti (auns. Jauns būdams, viņš izdarīja izvēli, kā koks izvēlas, vai augs uz vienu vai uz otru pusi. Viņš izauga liels un zaļš, līdz apēnoja visu mežu, bet lielākā daļa viņa zaru bija savīti grīstē.

Tik daudz mājienu! Tik daudz pavedienu! Kā akmen­tiņš, kas iekustina lavīnu, Meta bailes atrāva vaļā vēl un vēl atmiņas. Kāpēc Tems Lins viņam uzdāvināja lādi, pilnu ar krājumiem un kartēm? Kāpēc Marija aizskrēja no viņa, kad abi slimnīcā uzgāja Makgregora klonu? Tā­pēc ka viņa zināja! Tie visi zināja! Meta izglītība un sa­sniegumi bija tikai izlikšanās. Tam nebija nozīmes, cik gudrs viņš bija. Beigu beigās vienīgais, kam bija nozīme, izrādījās, cik stipra bija zēna sirds.

Un tomēr Mets nebija… pilnīgi… pārliecināts.

Ja nu viņš kļūdījās? Ja nu Patrons tiešām viņu mīlēja? Mets domāja par veco vīru, kas gulēja slimnīcas gultā, gaidot to vienīgo personu, kas varēja dot viņam mirklīgu iespaidu par savu jaunību. Tas bija pārāk ļauni! Mets sa­ritinājās uz ejas grīdas. Viņš gulēja smalkos putekļos, kas gadu gaitā bija sakrājušies šajā tumšajā, slepenajā telpā. Viņš jutās kā senu kapeņu iemītnieks, kā Ēģiptes faraons vai haldiešu valdnieks. Patronam patika runāt par tādām tēmām.

Vecais vīrs aizrautīgi aprakstīja to bagātību, kas pildīja piramīdas veco valdnieku pēcnāves dzīvei. Seno haldiešu valdnieku kapenes viņam patika vēl vairāk. Tiem bija ne vien drēbes un pārtika, bet tika nogalināti arī zirgi, lai nodrošinātu tiem transportu ēnainajā mirušo valstībā. Kādās kapenēs arheologi bija atklājuši karavīrus, kalpo­tājus un pat dejotājas meitenes, kas visi bija noguldīti tā, it kā būtu aizmiguši. Viena no meitenēm bija tā steigu­sies, ka zilā lentīte, ko viņai vajadzēja iesiet matos, vēl bija saritināta viņai kabatā.

Cik tas bija lieliski, Patrons apgalvoja Metam, ka vald­nieks valdīja šajā dzīvē, bet viņam bija ari vesels galms, kas kalpoja nākamajā dzīvē. Tas bija pat labāk nekā Eldo­rado, ko uz viņa lielā nama balkona noklāja ar zeltu.

Aizrijies ar putekļiem, Mets piecēlās sēdus, lai no­klepotos. Viņš negribēja sacelt troksni, jo nevēlējās, lai kāds viņu atrastu, līdz viņš būs izlēmis, ko darīt. Zēns at­spiedās pret sienu - tumsa ārpusē bija līdzvērtīga tumsai viņa prāta iekšienē. Ko lai viņš dara? Ko viņš varēja darīt?

Izdzirdējis pa eju skrejošus soļus, puika pielēca kājās. Viņš redzēja lukturīti šūpojamies neliela stāva priekšā. - Marija, - viņš nočukstēja.

- Lai slavētas debesis! Es baidījos, ka būsi aizgājis ci­tur slēpties, - viņa čukstus atbildēja.

- Slēpties? - zēns jautāja.

- Viņi visur tevi meklē. Viņi apgrieza kājām gaisā Čē­lijas dzīvokli, un viņi ir caurlūkojuši katru istabu mājā. Ir izsūtīti miesassargi, lai pārmeklē staļļus un laukus.

Mets saņēma meiteni aiz pleciem un cieši ieskatījās viņai sejā. Nespodrajā gaismā viņš redzēja, ka meitenes vaigi bija mitri. - Kāpēc viņi meklē mani?

- Tev jāzina. Tems Lins teica, tu esi pārāk gudrs, lai to neizprātotu.

Mets jutās kā pārakmeņojies. Miesassargs acīmredzot vērtēja viņu augstāk, nekā zēns bija pelnījis. Mets nebija to izprātojis - pa īstam ne - vēl tikai pirms dažām mi­nūtēm.

- Man pašlaik vajadzētu būt savā istabā un krist his­tērijā. Emīlija apgalvo, ka es vienmēr kļūstot histēriska. Viņa saka, tu esot tikai pēdējais Pūkaina variants - bet viņa kļūdās! Tu neesi suns. Tu esi tik daudz, tik daudz kas vairāk.

Parastos apstākļos Metu saviļņotu Marijas vārdi, bet laimei situācija bija pārāk drausmīga.

- Tems Lins lika, lai tu pagaidām paliec uz vietas. Viņš izplatīs baumas, ka tu esot paņēmis Drošo zirgu un devies ziemeļu virzienā uz Savienotajām Valstīm. Viņš saka, tam vajadzētu nodarbināt Fermas patruļu.

Mets jutās apstulbis no visa notiekošā. Šķita, ka viņš nevar piespiest savu prātu darboties. - Kā iet Patro­nam? - viņš jautāja.

- Kāpēc tu par to raizējies? - dedzīgi iesaucās Marija. -Tev vajadzētu lūgt Dievu, lai viņš nomirst.

- Es nevaru, - nomurmināja Mets. Un tā bija tais­nība. Lai cik nodevīgs Patrons bija, Mets mīlēja veco vīru. Neviens viņam nebija tuvāks visā pasaulē. Neviens viņu nesaprata labāk.

- Tu esi tieši tāds pats kā Tems Lins, - teica Marija. - Viņš saka, Patrons esot kā dabas spēks - viesuļvētra, vulkāns vai tamlīdzīgi. Cilvēku pret paša gribu pārņem bijība pat tad, kad varētu tikt nogalināts. Manuprāt, tās visas ir blēņas!

- Ko lai es daru? - Mets vaicāja. Gribasspēks viņu pa­meta.

- Paliec tepat. Es iešu krist histērijā, kā visi to sagaida. Kad satumsīs, es atnākšu tev pakaļ.

- Uz kurieni mēs iesim? - prasīja Mets. Viņam nāca prātā tikai oāze, bet bez Drošā zirga, kas viņus nestu, tas bija tāls ceļš.

- Uz Dadas lidaparātu, - atbildēja Marija.

Metam iepletās acis. - Vai tu proti lidot?

- Nē, bet pilots aizvedīs mani atpakaļ uz klosteri pēc kāzām. Es liku viņam, lai mūs gaida.

- Kā tu izskaidrosi manu klātbūtni?

- Tu esi mans jaunais mīlulis īdžits! Emīlijai tādu ir ducis, un es pateicu pilotam, ka man skauž un pieprasīju pašai savu. - Marijai vajadzēja aizspiest sev muti, lai ne­ļautu smiekliem izskanēt tumšajā ejā. - Neviens nekad

neko nejautā par īdžitiem. Tie ir kā mēbeles.

***

Mets gaidīdams lielāko tiesu laika gulēja. Viņš bija zaudējis spēkus nesenās slimības dēļ un pārguris no visa notikušā. Viņš pamodās izkaltis un izslāpis un saprata, ka viņam nav ūdens.

Eja bija sausa un putekļaina. Mets rija siekalas, mēģi­nādams remdēt sūrstošo rīkli. Tā viņam smeldza visu šo pēdējo laiku, ar vai bez ūdens.

Viņš ieraudzīja, ka mašīnu istaba ir kā piebāzta ar miesassargiem. Katru no ekrāniem novēroja, un Mets aptvēra, ka visā mājā nebija nevienas drošas vietas. Viņš nevarēja iziet ārā, lai dabūtu ūdeni. Zēns sāka uztrauk­ties par Mariju. Kā viņa iepriekš bija tikusi tiem garām, un kā viņa tiks atpakaļ? Viņš atspiedās pret sienu, ieslī- dzis visdziļākajā izmisumā.

Laiks vilkās lēni. Mets domāja par limonādi, ko Čēlija vienmēr atstāja ledusskapī. Viņš iedomājās, kā šķidrums slīd lejup viņam pa rīkli. Tad, tā kā gaiss bija kļuvis vē­sāks, viņš sāka domāt par šokolādi. Čēlija to gatavoja ar kanēli. Viena no zēna agrākajām atmiņām bija, kā sie­viete turēja krūzīti viņam pie lūpām un kā brīnišķīgs, pikants aromāts virpuļoja viņam ap galvu.

Mets ar sāpēm norija siekalas. Nelīdzēja domāšana par dzeršanu, kad nevar padzerties. Kaut kad sen viņš bija redzējis mirušu īdžitu magoņu laukos. Tems Lins teica, ka tas vīrs esot nomiris no slāpēm. Mets gribēja zināt, cik ilgu laiku tas bija prasījis.

Viņš saklausīja soļus. Zēns pielēca kājās, bet uzreiz uznāca reibonis. Viņš laikam bija vairāk atūdeņojies, nekā domāja.

- Piedod, es piemirsu par ūdeni. - Marija pastiepa vi­ņam pudeli, Mets to pagrāba un kāri dzēra.

- Kā iet Patronam? - viņš, izdzēris pudeli, jautāja.

- Diemžēl labāk.

- Izklausās, ka tu negribi, lai viņš izveseļotos.

- Protams, negribu!

- Runā klusāk, - aizrādīja Mets. - Ja viņš ir dzīvs, tad es varu nākt laukā.

- Nē, tu nevari. Viņam ir vajadzīga jauna sirds, ja viņš izdzīvos, un ir tikai viena vieta, kur to dabūt.

Mets izstiepa roku, lai negrīļotos. Viens ir saprast savu likteni un kaut kas ļoti atšķirīgs - dzirdēt Mariju to pasakām skaļi. - Patrons mīl mani, - viņš apgalvoja.

Marija izgrūda īsu, neiecietīgu skaņu. - Viņš mīl to, ko tu vari izdarīt viņa labā. Mēs nevaram zaudēt laiku. Te ir īdžita uniforma, ko uzvilkt, Tems Lins to man pagā­dāja. Atceries, ja mēs kādu satiekam, tu nedrīksti sacīt ne vārda.

Mets žigli pārģērbās. Uniforma smirdēja pēc svied­riem un kādas ķīmiskas vielas, kas Metā modināja ne­patīkamas atmiņas. Tukšaines, viņš domāja. Persona, kas to valkāja, bija gulējusi laukos klusās naktīs, kad gaiss īdžitu mitekļu tuvumā bija kļuvis kaitīgs.

- Te ir tava cepure, - sacīja Marija.

Viņa veda Metu pa eju. Gājēji virzījās projām no mū­zikas istabas un garām Vecā bijušajam dzīvoklim. Mets lauzīja galvu, kas tagad tur dzīvo, vai varbūt tas bija aiz­zīmogots. Daudzas vietas savrupmājā bija slēgtas, bet nevarēja iedomāties, ka māja būtu tukša.

Viņi nonāca pie ejas posma, kur Mets nebija spējis atrast lodziņu. Marija uzspīdināja lukturīti sienai.

- Tur nekā nav, - Mets ierunājās.

- Pagaidi. - Viņa uzlika lukturītim sarkanas plastma­sas filtru. Sienas ieguva sakaltušu asiņu krāsu. Apkārtne izskatījās tumšāka un draudīgāka. Gaiss pēkšņi šķita pie­smacis kā kapenēs, kas ilgu laiku nav bijušas atvērtas.

- Re! - iesaucās Marija.

Sienas vidū, kur - Mets pirms brīža varēja apzvērēt - nekā nebija, parādījās sarkans, kvēlojošs plankums. Viņš pieliecās tuvāk. Plankums pazuda.

- Tu esi priekšā staram, - aizrādīja Marija. Mets atkā­pās, un plankums atkal parādījās.

Tas viņam mazliet atgādināja zvaigznes, ko Čēlija pie­līmēja pie viņa guļamistabas griestiem. Tas bija citā krāsā, un tā nebija zvaigzne. - Tas ir skorpionsl - viņš atskārta.

- Alakranu zīme, - secināja Marija. - Tems Lins man par to stāstīja. Tā parādās vienīgi sarkanā gaismā.

- Ko tas nozīmē?

- Es domāju… es ceru… ka tas ir ceļš laukā.

Mets izstiepa roku, lai pieskartos skorpionam, bet Marija satvēra viņa roku. - Pagaidi! Man tev kaut kas jāpaskaidro. Es iegāju ejā un izgāju ārā no Patrona gu­ļamistabas. Novērošanas ekrāni nevar redzēt tajā iekšā, kā apgalvo Tems Lins, bet tie novēro visu tai apkārt. Tu nevarētu izbēgt no šejienes.

Metu hipnotizēja sarkanais skorpions. Šķita, ka tas mirgo pats no savas dzīvības.

- Šis ir vēl viens ceļš laukā, - paskaidroja Marija. - Man likās, šī eja tika izbūvēta, lai Patrons varētu izspiegot cilvēkus. Protams, viņš arī izspiegoja cilvēkus. Tems Lins stāstīja, ka viņš to esot saucis par savu personisko "ziepju operu", - bet īstenībā Patrons izveidoja šo tuneli, lai izbēgtu no saviem ienaidniekiem. Viņam ir daudz ie­naidnieku.

- Es zinu, - Mets piekrita.

- Problēma ir tāda, ka es nezinu, vai tu gribi izmēģi­nāt veiksmi…

- Ko? - Mets kļuva nepacietīgs.

- Tas ir paredzēts tikai Patronam. Tas tāpēc, lai ne­ļautu iezagties iekšā ienaidniekiem. Kad viņš piespiež plaukstu pie sarkanā skorpiona, siena atveras un viņš var nemanīts tikt iekšā mājā vai izkļūt no tās. Glābšanās ceļš ved uz lidaparātu nolaišanās laukumu. Bet, ja cita persona pieskaras skorpionam, tas raida viņam pa roku nāvējošu elektrības lādiņu un visa eja piepildās ar indīgu gāzi. Vismaz Tems Lins tā teica. Viņš to nav izmēģinājis.

Mets cieši skatījās uz Mariju. - Vai tas ir tavs plāns, kā izglābt mani?

- Tas varētu izdoties, - viņa atbildēja. - Tems Lins sa­cīja, ka skorpions atšķirot Patrona pirkstu nospiedumus un DNS. Un tu esi viņa klons.

Mets pēkšņi jutās apskurbis. Viņai bija taisnība. Viņš bija Patrona klons. Viņa pirkstu nospiedumiem jābūt tā­diem pašiem, viņa DNS - identiskai.

-Ja tu kļūdies, - viņš teica Marijai, - mēs nomirsim.

- Mēs mirsim kopā, dārgum.

Metam nodrebēja sirds, kad viņš dzirdēja dārgum. - Es nevaru ļaut tev to darīt. Es iešu viens. Man ir slepena slēptuve.

- Vai oāze? - jautāja Marija. - Tu nekādi tur nenokļūsi ātrāk par Fermas patruļu.

Tad to viņa arī zina, Mets nodomāja. Droši vien Tems Lins viņai izstāstījis visu. - Es varu mēģināt.

- Un es tāpat, - Marija paziņoja, acīs parādoties tai ietiepīgajai izteiksmei, kuru Mets tik labi pazina. - Vai nu tu piespiedīsi to skorpionu un mēs glābsimies kopā, vai arī mēs paliksim te un nomirsim badā kopā. Es tevi nepametīšu! Ne tagad, ne arī jelkad!

- Es tevi mīlu, - Mets atzinās.

- Es arī tevi mīlu, - atsaucās Marija. - Es zinu, ka tas ir grēks, un es laikam tādēļ nonākšu ellē.

-Ja man ir dvēsele, es tev sekošu, - apsolīja Mets. Viņš piegrūda plaukstu pie kvēlojošā skorpiona, pirms paspētu pārdomāt. Metu pārņēma dīvaina sajūta, it kā simtiem sīku skudriņu līstu augšup pa roku. Matiņi ro­kas virspusē sakustējās. - Skrien! Tas nedarbojas! - viņš iekliedzās. Bet Marija pieķērās viņam.

Viņu priekšā atvērās slīdošas durvis, un skatam pavē­rās garš, tumšs tunelis.

-Ja mums būtu lieks brīdis laika, es noģībtu, - Marija nopūtās, paspīdinādama lukturīti jaunajā atverē.

Tunelī bija jūtama vēl vecāka smaka nekā ejā, un noteikti tas nebija lietots ļoti ilgu laiku. Grīda bija no- blietēta zeme ar šur tur manāmām mazām augsnes kau­dzītēm, kur bija iekļuvis kāds alu dzīvnieks. Bet šobrīd tunelī nebija nekā dzīva, ne peles, ne zirnekļa, pat ne suņusēnes. Metam no tā pārskrēja šermuļi.

Viņu soļi bija klusināti. Šķita, ka viņu elpas skaņa no­mirst aukstajā, nedzīvajā gaisā. Metam ienāca prātā, ka tunelī varētu nebūt daudz skābekļa, un viņš steidzināja Mariju uz priekšu.

Pēc kāda laika viņi nonāca pie vēl vienas sienas, kas aizšķērsoja ceļu. Marija atkal uzlika lukturītim sarkano plastmasas filtru, atklājot vēl vienu mirgojošu skorpionu.

Šoreiz Mets nevilcinājās. Viņš piespieda roku pie sienas, un viņu pārņēma tā pati ložņājošo skudriņu sajūta. At­vērās vēl vienas slīdošās durvis.

Šo ieeju sedza biezi krūmi. Mets uzmanīgi palieca tos sāņus - viņi atradās lidaparātu nolaišanās laukuma malā.

- Tas ir mūsu kuģis, - nočukstēja Marija, norādīdama uz mazu lidaparātu ar ieslēgtām nolaišanās gaismām. Viņa gāja pa priekšu, un Mets sekoja, vilkdams priekšā sejai sombrero platās malas. Viņi nesteidzās. Mets ce­rēja, ka viņi izskatās tā, it kā to rīcībā būtu bezgala daudz laika. Ja miesassargi novēroja šo mājas daļu, tie redzēja vienīgi godājamu viešņu, kuru pavada īdžits. īdžitiem nepievērsa vairāk uzmanības kā suņiem.

Mets aiz satraukuma svīda. Tēlot trulu būtni bija grū­tāk, nekā viņš iedomājās. Viņš gribēja paskatīties apkārt, bet īdžiti neko tādu nedarīja. Viņš paklupa pār akmeni un tik tikko noturējās nepakritis. Kļūda, viņš nodomāja, īsts īdžits būtu nokritis tieši uz sejas. Vai viņš kliegtu, ja sasistos? Mets nezināja.

- Stāvēt, - pavēlēja Marija. Mets apstājās. Viņa iekāpa lidaparātā un tad lika viņam iekāpt. Zēns dzirdēja, kā viņa sarunājas ar pilotu.

- Sēdēt, - sacīja Marija, norādīdama uz krēslu. Mei­tene aizsprādzēja viņam drošības jostu un turpināja pļā­pāt ar pilotu, stāstot viņam par klosteri un kā viņa prie­cājoties atgriezties.

- Piedodiet manu uzmācību, Mendozas jaunkundz, - pilots ierunājās ar lielu cieņu, - bet vai jums ir atļauja šim īdžitam? Actlanā tie netiek īsti labprāt uzņemti.

- Klostera priekšniecei būs tāda atļauja, - Marija bez­rūpīgi atbildēja.

- Es tā ceru, - turpināja vīrietis. - Citādi viņš būs jā­iemidzina. Es zinu, ka tādai jūtīgai meitenei kā jūs tas nepatiktu.

Marija nobālēja, un Mets aptvēra, ka viņa nebija zinā­jusi par šo likumu.

- Mēs pacelsimies gaisā, tiklīdz aizies jūsu māsa.

- Mana māsa? - Marija gandrīz iekliedzās.

Saglabā mieru, saglabā mieru, Mets izmisīgi domāja.

- Tu taču nedomāji, ka es ļaušu tev aizbraukt, nepa­teikuši uz redzēšanos, - teica Emīlija, iznākot no pilota kabīnes. Kopā ar viņu bija Stīvens un arī pāris miesas­sargu. Tie ieņēma vietas durvju priekšā. Mets sēdēja pil­nīgi nekustīgi ar noliektu galvu. Viņš neko citu nevarēja izdomāt, ko darīt.

- Emīlij. Cik jauki, - Marijas balsī neskanēja prieks.

- Diez vai klostera priekšniece grib īdžitu klosteri, - Emīlija aizrādīja.

- Nav tava daļa.

- Kāpēc man vajadzētu palīdzēt tev nodoties vēl vie­nam labdarības projektam? Tik tiešām, tu esi par iz­smieklu klosterim - kā toreiz, kad gribēji kopt spitālī­gos. Actlanā nav neviena spitālīgā. Viņiem vajadzētu tos ievest. Un tagad tu gribi glābt klonu…

- īdžitu, - Marija ātri pārlaboja.

- Klonu, - atkārtoja Stīvens, panākdams uz priekšu un noraudams Metam cepuri. Viņš to nometa, it kā būtu pieskāries kaut kam riebīgam.

Mets pacēla galvu. Vairs nebija nekādas jēgas izlikties. - Es piespiedu Mariju to darīt, - viņš paskaidroja.

-Tu gadiem ilgi esi sagādājis viņai nepatikšanas, - pārmeta Emīlija. - No pirmās dienas, kad viņa nesa tev ēdienu, tu viņu esi izmantojis.

- Nē, nav gan! - iesaucās Marija.

- Tu esi vientiese, - apgalvoja Emīlija. - Kad runa ir par slimiem dzīvniekiem vai bezpajumtniekiem, tu vienmēr kļūsti sentimentāla. Ja neuzmanīsies, tu kļūsi līdzīga mātei.

- Mamma, - Marijai aizrāvās elpa. - Es tev nepateicu… man nebija laika… viņa ir dzīvai

- Ak tā? - Emīlija apjautājās. - To es zināju gadiem ilgi.

Marija skatījās uz savu māsu kā uz tarantulu. - Tu… zināji?

- Protams. Neaizmirsti, ka esmu vecāka par tevi. Es redzēju, kā viņa aiziet, kā Dada kliedza, ka tagad viņa mums ir mirusi. Tas šķita vieglākais veids, kā tev visu paskaidrot.

- Tu ļāvi man domāt, ka mamma pazuda tuksnesī.

Emīlija paraustīja plecus. - Kāda gan tur starpība?

Mēs viņai bijām vienaldzīgi. Viņa domāja, ka svarīgāk ir rūpēties par neveiksminiekiem.

- Svarīgi ir šo klonu nogādāt slimnīcā, kur no viņa var būt kāds labums, - Stīvens pārtrauca māsas.

- Stīven, - nočukstēja Mets. Visu šo laiku viņš bija domājis, ka Stīvens un Emīlija ir - ja ne viņa draugi, tad arī ne ienaidnieki. Viņš apbrīnoja Stīvenu. Daudzējādā ziņā viņi bija līdzīgi.

- Vediet prom! - Stīvens deva signālu miesassar­giem.

- Pagaidiet! - iekliedzās Marija. - Jūs to nevarat darīt! Mets nav dzīvnieks!

- Viņš ir mājlops, - Stīvens teica ar vēsu smaidu. - Li­kums ir ļoti skaidrs. Visi kloni tiek klasificēti kā mājlopi, jo tie tiek audzēti govīs. Govis nedzemdē cilvēkus.

- Es jums neļaušu to darīt! Neļaušu! - Marija metās virsū sargiem, un tie visai muļķīgi pielieca galvu, lai iz­vairītos no meitenes sitieniem. Pilots sagrāba viņu no mugurpuses un aizvilka projām.

- Es pasaukšu Vilemu, - Stīvens sacīja, dodamies uz kabīni. - Cik noprotu, mums vajadzēs nomierinošos lī­dzekļus, iekams varēsim viņu nosūtīt atpakaļ uz klosteri.

- Emīlij! Palīdzi man! Palīdzi viņam! - kliedza Marija, bet neviens meitenei nepievērsa ne mazāko uzmanību.

Mets gāja starp miesassargiem. Viņam nebija cerību cīnīties ar tiem, un zēns negribēja, ka Marija viņu at­cerētos kā izbiedētu fermas dzīvnieku, ko velk projām nokaušanai. Viņš atskatījās, lai paraudzītos uz meiteni, bet Marija bija pārāk aizņemta, cīnoties ar pilotu, lai ievērotu viņu.

Miesassargi turēja Metu aiz rokām, bet necentās viņu nest. Viņš juta nakts gaisu, jasmīnu un gardēniju smaržu, kas visur bija sastādītas uz kāzām. Viņš sajuta tālīno tuksneša elpu, varbūt pat krūmus, kas ieskāva oāzi. Naktīs viss sniedzās tālāk.

Viņš redzēja Lielās mājas fantastiskos dārzus, bērnu statujas ar spārniem, apelsīnu kociņus, ko apvija gaismu vītnes. Šī bija viņa pēdējā nakts uz zemes, un viņš gribēja atcerēties visu.

Visvairāk viņš gribēja atcerēties Čēliju un Temu Linu. Un Mariju. Vai viņš tos kādreiz redzēs? Vai arī, ja viņam tiktu liegtas debesis, viņš klīdīs cauri naktij kā La Llorona, kura meklē to, kas zudis uz mūžiem?