Skorpiona nams

Iesākumā

Iesākumā bija trīsdesmit sešas, trīsdesmit sešas dzī­vības pilītes, tik sīkas, ka Eduardo tās varēja saskatīt tikai ar mikroskopu. Viņš raižu pilns tās pētīja ap­tumšotajā istabā.

Ūdens burbuļoja caurulēs, kas vijās visapkārt gar sil­tajām, mitrajām sienām. Gaisu iesūca augšanas kamerās. Sarkana blāzma spīdēja sejās strādniekiem, kuri vēroja katrs savas stikla trauciņu rindas. Ikvienā no tiem atra­dās pa dzīvības pilītei.

Eduardo citu pēc cita pārvietoja mazos trauciņus zem mikroskopa lēcas. Šūnas bija lieliskas - tā vismaz šķita. Katra bija apgādāta ar visu nepieciešamo, lai augtu. Tik daudz zināšanu slēpās šajā sīkajā pilītē! Pat Eduardo, kurš ļoti labi saprata šo procesu, tas iedvesa bijību. Šūna jau saprata, kādā krāsā tai būs mati, cik gara tā izaugs, zināja pat, vai tai labāk garšos spināti vai brokoļi. Tai pat varētu būt miglaina nosliece uz mūziku vai krustvārdu mīklām. Viss slēpās pilītē.

Beidzot apaļās aprises nodrebēja un parādījās līnijas, kas šūnas pārdalīja uz pusēm. Eduardo nopūtās. Viss būs kārtībā. Brīdi vērojis, kā paraugi attīstās, viņš tos uzma­nīgi ievietoja inkubatorā.

Tomēr viss nebija kārtībā. Kaut kas ar barību, siltumu, apgaismojumu nebija pareizi, un vīrietis nezināja, kas tieši. īsā laika sprīdī vairāk par pusi nomira. Atlika tikai piecpadsmit, un Eduardo sajuta pakrūtē aukstu kamolu. Ja viņam neizdosies, viņš tiks nosūtīts uz Fermām, un kas tad notiks ar Annu un bērniem, viņa veco tēvu?

- Ir labi, - ierunājās Liza tik tuvu, ka Eduardo satrū­kās. Viņa bija viena no vecākajām laborantēm. Liza tik ilgus gadus bija strādājusi tumsā, ka seja viņai bija krīta baltumā un cauri ādai varēja saskatīt zilas vēnas.

- Kā var būt labi? - Eduardo vaicāja.

- Šīs šūnas tika sasaldētas vairāk nekā pirms simt ga­diem. Tas nevar būt tikpat veselīgas kā vakar ņemtas.

- Tik sen? - vīrietis brīnījās.

- Bet dažām no tām vajadzētu augt, - bargi teica Liza.

Tā nu Eduardo atkal sāka uztraukties. Mēnesi viss gāja gludi. Pienāca diena, kad viņš implantēja sīkos embrijus iznēsāšanai govīs. Govis bija nostādītas rindā un pacie­tīgi gaidīja. Tas baroja pa caurulītēm, un to ķermeņus vingrināja milzīgas metāla rokas, kuras aptvēra govju kā­jas un locīja tās, it kā viņas ietu pa bezgalīgu lauku. Šad un tad kāds no dzīvniekiem pakustināja žokļus, mēģinot košļāt gremokli.

Vai tās sapņoja par pienenēm? Eduardo netika gudrs. Vai tās juta iedomu vēju pieliecam garo zāli tām pie kā­jām? To smadzenes pildīja kluss prieks no implantiem galvaskausā. Vai tās apjauta klēpjos augošos bērnus?

Iespējams, govis nevarēja ciest to, ko ar viņām darīja, jo viņas atgrūda embrijus. Cits pēc cita mazuļi, tobrīd ne lielāki par grunduļiem, nomira.

Līdz bija palicis tikai viens.

Tonakt Eduardo slikti gulēja. Pa brīdim viņš miegā iekliedzās, tādēļ Anna jautāja, kas noticis. Viņš neizstās­tīja. Eduardo nevarēja pateikt, ka zaudēs darbu un tiks nosūtīts uz Fermām, ja šis pēdējais embrijs nomirs. Bet Annu, bērnus un viņa tēvu izdzīs laukā klīst pa karsta­jiem, putekļainajiem ceļiem.

Bet šis embrijs auga, līdz nešaubīgi kļuva par būtni ar rokām un kājām un glītu, sapņainu seju. Eduardo to vēroja ar skeneriem. - Tavās rokās ir mana dzīvība, - viņš sacīja bērnam. It kā varēdams dzirdēt, bērns savilka savu sīko ķermeni, līdz tas pagriezās pret vīrieti. Un Eduardo juta neracionālu mīlestības uzplūdu.

Kad pienāca tā diena, Eduardo saņēma jaundzimušo savās rokās, it kā tas būtu viņa paša bērns. Acis aizmiglo- jās, kad viņš guldīja to gultiņā un pasniedzās pēc šļirces, kas notrulinātu tā gara spējas.

- Neaiztiec, - ierunājās Liza, satverdama viņa roku. - Tas ir vēl viens Mateo Alakrans. Viņus vienmēr atstāj neskartus.

Vai es tev izdarīju labu? Eduardo domāja, vērodams, kā bērns pagriež galvu pret rosīgajām auklēm iestērķelēta- jos, baltajos tērpos. Vai tu man par to pateiksies?