14 Čēlijas stāsts

Mets joprojām bija savā istabā, kad Marija devās projām. Viņš dzirdēja, kā gaudo braucamais uz gaisa spilveniem, gatavojoties pacelties. Viņš saklausīja gaisa šņākoņu un sajuta nedabisku pie­skārienu uz ādas, kad pretgravitācijas kuģis aizlidoja pār galvu. Viņš nekad tādā nebija ceļojis. Patrons neatbalstīja jaunos izgudrojumus, dodot priekšroku saglabāt Fermu līdzīgu tai, kādu atminējās no savas jaunības.

Būdams zēns, Patrons bija redzējis bagāta rančo īpaš­nieka, kuram piederēja pašam savs ciemats, lielo muižu. Viņš atcerējās spārnota bērna statuju un strūklaku ar zi­lām un zaļām flīzēm. Viņš atcerējās pāvus, kas staigāja pa dārzu. Visādā veidā - Patrons stāstīja Metam - viņš centās atdarināt šīs atmiņas, vienīgi, protams, būdams daudzkārt bagātāks, viņš varēja atļauties dučiem statuju, strūklaku un dārzu.

Alakranu estancia aizņēma lielu platību. Neviena ēka nebija augstāka par vienu stāvu. Sienas bija mirdzoši baltas, jumtus klāja glīti, sarkani dakstiņi. Modernās labierīcības bija ierobežotas līdz minimumam, izņemot slimnīcu. Čēlija, piemēram, gatavoja ēdienu uz plīts, ko kurināja ar malku, kad mājā viesojās Patrons, jo viņam patika degoša koka smarža. Citkārt viņai ļāva izmantot mikroviļņu krāsnis.

Dārzi tika atvēsināti ar smalkām ūdens strūklām, un istabas lielāko tiesu bija atkarīgas no ēnainām verandām, lai savaldītu karsto tuksneša gaisu. Tikai ikgadējo dzim­šanas dienu svinību laikā parādījās dažādi aprīkojumi. Ievērojamās slavenības justos nožēlojami bez gaisa kon­dicionēšanas un izklaides centriem.

Patronam nebija nekādas daļas, vai tie jutās nožēlo­jami. Viņš tikai gribēja atstāt iespaidu uz cilvēkiem.

Mets klausījās, kā dūc Patrona limuzīns. Vecais vīrs deva priekšroku braukšanai pa zemi. Ja tas būtu iespē­jams, viņš jātu ar zirgu, bet viņa kauli bija pārāk trausli, lai ko tādu darītu. Viņš mēdza sēdēt pakaļējā sēdeklī kopā ar Temu Linu. Dāfts Donalds bija pie stūres. Viņi traucās pa garo, karstumā mirgojošo šoseju uz Patrona otru māju Čirikahua kalnos.

Mets blenza griestos. Viņš bija pārāk nomākts, lai ēstu vai skatītos televīziju. Vienīgais, ko viņš darīja, - pārci­lāja prātā pēdējo dienu notikumus. Viņš to darīja vēl un vēlreiz. Ja vien viņš nebūtu nosēdinājis Tomu pie bērnu galda. Ja vien viņš nebūtu licis Marijai noskūpstīt viņu pārējo acu priekšā. Ja vien viņš nebūtu gājis uz slimnīcu.

Nožēlas biezi klājās cita uz citas, līdz Meta domas joņoja galvā kā kāmis ritenī.

Visi domāja, ka viņš nogalinājis Pūkaini. Viņa pirkstu nospiedumi bija uz pudelītes, un viņš bija atstājis zīmīti, parakstītu zīmīti! - cik stulbs gan var būt? - Marijas istabā. Metam nācās atzīt, ka pierādījumi pret viņu ir spēcīgi.

Toms droši vien bija ievērojis viņu iznākam no sūkņu mājas un nolēmis pabeigt, ko bija iesācis, iemetot Pū­kaini podā. Bet kā Toms lietoja opija tinktūru, neatstājot savus pirkstu nospiedumus uz pudelītes?

Meta domas riņķoja bez jēgas. Čīks, noskanēja riteņi. Zēns izdzirdēja limuzīna iedarbināšanu, tālīnu durvju aizciršanos, pamazām gaistošu motora rūkoņu.

Patrons bija projām. Un Tems Lins. Mets skuma pēc viņa. Katra žurka kanalizācijā var melot, Tems Lins teica. Tādas ir žurkas… Bet cilvēks neskrien un neslēpjas tumšās vie­tās, jo viņš ir kaut kas vairāk. Mets domāja, ka varētu likt Marijai saprast, ja vien izdotos satikt viņu. Marija pie­dotu, jo viņš bija stulbs dzīvnieks un nespēja būt labāks muļķis, kāds bija. Bet Tems Lins nosauca Metu par cil­vēku un gaidīja no viņa daudz vairāk. Mets apjauta, ka piedot cilvēkiem ir daudz grūtāk.

Pirmo reizi viņš ievēroja milzu atšķirību starp to, kā pret viņu izturējās miesassargs un visi citi. Tems Lins runāja par drosmi un uzticību. Viņš ļāva Metam izdarīt bīstamas darbības viņu ekspedīciju laikā un doties pro­jām vienam pašam, lai pētītu. Viņš izturējās pret Metu kā pret līdzīgu.

Tems Lins bieži stāstīja viņam par savu bērnību Sko­tijā, it kā Mets būtu pieaugušais. Atšķirībā no Patrona atmiņām, kurām bija nosliece izvēlēties ierasto ceļu un kuras Mets bija iegaumējis līdz pēdējam vārdam, Tema Lina stāsti bija par grūtiem lēmumiem, kas jāpieņem, lai kļūtu par vīru. Uzgriezu muguru savai ģimenei, skrēju līdzi bezgalvju pūlim un izdarīju to, kas atveda mani šeit. Ko īsti, to Tems Lins neatklāja.

Atceroties šos piknikus, Metam acīs sariesās asaras un noritēja pār vaigiem. Viņš neizdvesa ne skaņas. Zēns bija iemācījies, ka klusums ir drošība. Bet asaras viņš nevarēja apvaldīt.

Tomēr savās bēdās Mets atrada cerības plaiksnu. Starp visiem cilvēkiem, kuri domāja, ka viņš nav labāks par suni, kāds ticēja, ka viņš spēj būt kaut kas vairāk.

Un es būšu, Mets nosolījās, blenzdams augšup uz iz­plūdušajiem griestiem.

Ne viss bija krāsots melnā krāsā. Toms tika izraidīts no mājas. Marija, meklēdama savu suni, lūgusi tēvu pa­skatīties slimnīcā. Senators Mendoza gribēja noskaidrot, kā viņa zina par šo vietu. Atklājās viss par Makgregora klonu un par Toma lomu, aizvilinot Mariju visu apskatīt. Patrons izraidīja Tomu uz visu gadu internātskolā bez brīvdienām.

- Kāpēc Makgregora kungs neņem zēnu pie sevis, ja Toms ir viņa dēls? - Mets jautāja.

- Tu nesaproti, - Čēlija izmeta, desertam griezdama biezpienmaizi ar svaigām avenēm. Parasti Mets piepra­sītu divas šķēles. Tagad viņam šķita, ka nedabūs lejā pat vienu. - Ja reiz Patrons nolemj, ka kaut kas pieder viņam, tad viņš no tā nekad neatsakās.

- Nekad? - Mets pārjautāja.

- Nekad.

- Kā ir ar tām dāvanām, ko viņš saņem dzimšanas dienā? - Mets iedomājās visus tos zelta pulksteņus, dārg­akmeņus, statujas un Mēness iežus, ko cilvēki bija Patro­nam dāvinājuši vairāk nekā simt gadu laikā.

- Viņš tās visas uzglabā.

- Kur?

Čēlija uzlika biezpienmaizi uz šķīvja un aplaizīja pirk­stus.

- Zem zemes atrodas slepena noliktava. Patrons vēlas, lai viņu tajā apglabā, - kaut Svētā Jaunava nekad neļautu tai dienai pienākt. - Čēlija pārmeta krustu.

- Gluži kā… - Mets saminstinājās. - Kā Ēģiptes faraons.

- Tieši tā. Ēd savu biezpienmaizi, mi vida. Tev jābūt formā.

Mets ēda mehāniski, iztēlodamies noliktavu. Viņš bija redzējis faraona Tutanhamona kapeņu attēlus. Patrons gulētu zelta kastē ar visiem tiem pulksteņiem, dārgakme­ņiem, statujām un Mēness akmeņiem apkārt. Tad, negri­bēdams domāt, ka Patrons nomirs, viņš jautāja: - Kāds tam sakars ar Tomu?

Čēlija atspiedās pret krēsla atzveltni. Viņa jutās daudz brīvāk, kad visi bija aizbraukuši. - Patrons domā, ka persona pieder viņam tāpat kā māja vai mašīna, vai statuja, - viņa paskaidroja. - Viņš neļautu tai personai doties projām, gluži kā viņš nesviestu projām naudu. Tā­pēc viņš negrib ļaut Felisijai izbēgt. Tāpēc viņš visus tur savā pakļautībā, lai jebkurā mirklī varētu tos pasaukt. Viņš nekad neļaus Makgregoram iegūt Tomu, kaut arī to zēnu nevar ciest.

- Vai arī tu un Tems Lins piederat Patronam? - Mets jautāja.

Čēlija sarāvās. - iCaramba! Tu nu gan uzdod jautājumus!

Mets gaidīja.

- Varbūt tu neiekultos tādās nepatikšanās, ja cilvēki tev visu paskaidrotu, - viņa nopūtās.

- Es nenogalināju Pūkaini.

- Tu negribēji nogalināt, mīļais. Tev ir laba sirds.

Mets ļoti gribēja pierādīt savu patiesību, bet zināja,

ka Čēlija viņam neticēs. Viņa pirkstu nospiedumi bija uz opija tinktūras pudelītes.

- Es uzaugu Actlanā, - viņa iesāka, - tajā pašā cie­matā, kur Patrons. Tas tolaik bija nabadzīgs, un patlaban vēl vairāk. Nekas tur neauga, izņemot nezāles, un tās bija tik rūgtas, ka ēzeļi tās atvēma. Pat tarakāni pārceļoja uz blakus pilsētu. Tik traki tur gāja.

Kā meitene es sāku strādāt kādā maquiladora - rūp­nīcā - uz robežas. Visu dienu es sēdēju pie montāžas konveijera un ar pinceti liku sīkus kvadrātiņus sīkos cau­rumiņos. Man likās, ka es kļūšu akla! Mēs dzīvojām lielā, pelēkā celtnē ar tik maziem lodziņiem, ka pa tiem neva­rēja izbāzt laukā galvu. Tas tādēļ, lai neļautu meitenēm aizbēgt. Naktīs mēs kāpām uz jumta un skatījāmies uz ziemeļiem pāri robežai.

- Vai mūsu robežai? - pārtrauca Mets.

-Jā. Fermas atrodas starp Actlanu un Savienotajām Valstīm. Neko daudz nevarēja redzēt, jo Fermas pa nakti ir tumšas. Bet tālāk, kur atradās Savienotās Valstis, debe­sīs bija spēcīga blāzma. Mēs zinājām, ka zem tās blāzmas ir paradīze. Tur katram pieder sava māja un dārzs. Visi valkā skaistas drēbes un ēd tikai vislabāko ēdienu. Un neviens nestrādā ilgāk par četrām stundām dienā. Pārējā laikā cilvēki lido apkārt ar mašīnām uz gaisa spilveniem un iet uz viesībām.

- Vai tā ir taisnība? - jautāja Mets, kurš gandrīz neko nezināja par valstīm, kas robežojās ar Fermām.

- Es nezinu, - Čēlija nopūtās. - Manuprāt, pārāk jauki, lai tam ticētu.

Mets palīdzēja Čēlijai novākt traukus, kopā viņi tos nomazgāja un noslaucīja. Tas atgādināja tās dienas, ļoti sen, kad viņi dzīvoja mazajā namiņā magoņu laukos.

Mets pacietīgi gaidīja, kad Čēlija atsāks stāstu. Viņš zināja, ka, pārlieku mudināta, viņa pārstātu runāt par savu pagātni.

- Es visu laiku dzīvoju tajā pelēkajā celtnē, kļūdama vecāka un vecāka. Nekādu ballīšu, nekādu puišu, galīgi nekā, - viņa beidzot turpināja, kad trauki bija nolikti. - No manas ģimenes nebija ziņu gadiem ilgi. Varbūt viņi visi bija miruši. Es nezināju. Vienīgās pārmaiņas manā dzīvē notika pēc tam, kad es iemācījos gatavot. Mani ap­mācīja kāda veca curandera, dziedniece, kas rūpējās par meitenēm. Viņa man iemācīja daudz ko.

Es biju labākā mācekle, kāda viņai jebkad bijusi, un drīz es tiku projām no montāžas konveijera un sāku ga­tavot ēdamo visai mājai. Man bija vairāk brīvības; es gāju uz tirgu pirkt saknītes un ēdienu. Un kādu dienu es sa­tiku koijotu.

- Vai dzīvnieku? - Mets apjuka.

- Nē, mīļais. Vīru, kas ved cilvēkus pāri robežai. Tu viņam samaksā, un viņš palīdz tev tikt uz Savienotajām Valstīm. Tikai vispirms tev jāšķērso Fermas. - Čēlija no- drebinājās. - Kas par idioti es biju! Tie cilvēki tev ne­palīdz tikt nekur. Viņi pa taisno aizved tevi pie Fermas patruļas.

Es sapakoju visu, kas man piederēja, ieskaitot Svēto Jaunavu, kuru paņēmu līdzi no sava ciemata. Mēs kādi divdesmit iegājām Aho kalnos, un tur tas koijots mūs pa­meta. Mēs kritām panikā kā bariņš nobaidītu trušu. Mēs mēģinājām norāpties lejā pa klinti, kāda sieviete iekrita aizā un nositās. Mēs pametām vairumu savu mantu, lai varētu kustēties ātrāk, bet tas mums neko nelīdzēja. Kalnu pakājē gaidīja Fermas patruļa.

Mani aizveda uz kādu istabu, un mana mugursoma tika iztukšota. "Uzmanīgi!" es saucu. "Nesavainojiet Jaunavu!" Tā Viņa dabūja robu tērpā - kad patruļa no­meta Viņu uz grīdas.

Tie smējās, un viens no viņiem jau gribēja sadragāt Viņu ar kāju, kad kāds no durvīm iekliedzās: "Stāt!" Uz­reiz visi nostājās miera stājā, vari man ticēt. Tas bija Pat­rons savā braucamkrēslā. Viņš tolaik bija veselīgāks, un viņam pašam patika visu pārbaudīt.

"Tavs akcents ir pazīstams. No kurienes tu esi?" viņš vaicāja. Es nosaucu savu ciematu, un viņš bija ļoti pār­steigts. "Ta ir mana dzimtā vieta," viņš teica. "Nestāsti man, ka vecais žurku midzenis vēl atrodas savā vietā."

"Atrodas gan," es sacīju, "vienīgi žurkas ir pārcēlušās uz labāku graustu rajonu."

Viņš iesmējās un pajautāja, vai es ko protu. No tā brīža es piederu Patronam. Tā būs vienmēr. Viņš nekad neļaus man tikt projām.

Mets sajuta tirpas. Tas bija labi, ka Čēlija bija šķērso­jusi robežu. Citādi viņas nebūtu klāt, lai rūpētos par zēnu. Bet sievietes pēdējos vārdos bija kaut kas tik drūms: Viņš nekad neļaus man tikt projām. - Es tevi mīlu, Čēlij, - Mets impulsīvi teica, apskaudams viņu.

- Es arī tevi mīlu, - viņa sacīja, tāpat apskaujot zēnu.

Tā bija tik droša sajūta. Mets vēlējās, kaut varētu pa­slēpties viņas dzīvoklī uz visiem laikiem un aizmirst Alakranus, nicīgos kalpotājus un Makgregora klonu.

- Kas notika ar pārējiem cilvēkiem, kas šķērsoja ro­bežu? - viņš ievaicājās.

- Ar tiem? - Čēlijas balss kļuva nomākta un neizteik­smīga. - Tos visus pārvērta par īdžitiem. - Viņa atteicās stāstīt par to kaut ko vairāk.

Загрузка...