Skorpiona nams

17 Īdžitu mitekļi

Pēc tam kad Marija, bāla un skumja, iznāca no Pat­rona dzīvokļa, Mendozas nekavējoties devās prom. Patrons ar saviem miesassargiem slepus nozuda drīz vien pēc tam.

Mets atkal bija viens. Viņš nevarēja runāt ar Mariju vai Temu Linu, bet svarīgāk bija zināt, ka viņš tiem vēl aizvien patika. Zēns mācījās to, ko tie, viņaprāt, būtu atbalstījuši. Viņš izlasīja izdzīvošanas rokasgrāmatas Te­mam Linam par prieku un biezu, neskaidru grāmatu par Svēto Francisku, lai izpatiktu Marijai.

Svētais Francisks mīlēja visus, sākot no asinskāra ban­dīta un beidzot ar ubagiem, kuru miesu klāja pūžņojošas vātis (viena tāda ubaga attēls bija grāmatā). Viņš pasauca cikādi sev uz pirksta un teica: "Esi laipni lūgta, Māsa Cikāde. Slavē Dievu ar savu līksmo mūziku." Svētais Francisks ru­nāja ar visu: Brāli Sauli un Māsu Mēnesi, Brāli Piekūnu un Māsu Žubīti. Metam no tā radās silta jutoņa, ka visa pa­saule ir viena mīloša ģimene - (oti atšķirīga no Alakraniem.

Bet vai Svētais Francisks būtu teicis: Brāli Klon?

Meta siltās jūtas pagaisa. Viņš nebija daļa no dabiskās kārtības. Viņš bija kaut kas riebīgs.

Lai kur viņš atrastos, Mets netika vaļā no sajūtas, ka viņu novēro. Bija nejauki zināt, ka drošības sargi viņu iz­spiego, bet daudz ļaunāk bija ar Felisiju. Viņa bija tikpat briesmīga kā Toms, tikai nevienam nebija aizdomu, jo viņa šķita tik lēnprātīga. Metam viņa atgādināja vienu no tele­vīzijā redzētajām medūzām. Tās peldēja okeānā kā mīksti spilveni, līdzi nesot pietiekami daudz indes, lai paralizētu peldētāju. Kāpēc viņš neaptvēra, ka Felisija ienīst viņu?

Godīgi sakot, tāpēc, ka vairums cilvēku nīda viņu. Tas nebija nekas liels. Bet viņas ļaunprātība bija kaut kas cits.

Reizi nedēļā Mets gāja uz staļļiem un palūdza Drošo zirgu. Pirms došanās izjādē viņš mēģināja uzsākt sarunu ar Rozu. Šī sieviete viņam nepatika. Zēns īsti nesaprata, kāpēc grib to pamodināt, vienīgi šķita briesmīgi redzēt to tā pārvērstu. Ja kaut kas bija palicis pāri no Rozas, tad tas bija ieslēgts dzelzs kastē. Viņš iedomājās, kā Roza ar dūrēm dauza pa sienām, bet neviens durvis neatver. Viņš bija lasījis, ka komā nonākušie dzird visu, ko tiem saka, un tiem vajadzīgas balsis, lai uzturētu to smadzenes pie dzīvības. Tādēļ Mets runāja ar sievieti par visu, ko bija redzējis un darījis tajā nedēļā. Bet vienīgais, ko Roza jeb­kad atbildēja, bija: - Vai jūs vēlaties citu zirgu, kungs?

Pēc aptuveni stundas tādā garā Mets jāja projām uz oāzi. - Sveiks, Brāli Saule, - viņš sauca. - Vai tu neva­rētu kļūt mazliet vēsāks? - Brālis Saule neņēma lūdzēju vērā. - Labrīt, Māsas Magones, - viņš uzsauca žilbinoši baltai puķu jūrai. - Sveiki, Brāļi un Māsas īdžiti, - viņš sveicināja rindu brūnās drēbēs ģērbtu strādnieku, kas līkņāja laukos.

Viena no apbrīnojamākajām parādībām pie Svētā Fran­ciska un viņa sekotājiem bija tā, ka viņi atdeva sev piede­rošo mantību. Svētais Francisks nevarēja vien sagaidīt, kad varēs novilkt savu kreklu un sandales, ja vien redzēja kādu nabadzīgu cilvēku, kuram to nebija. Brālis Kadi­ķis, viens no Svētā Franciska draugiem, daudzkārt pat atgriezās mājās kails. Mets iedomājās, ka Patronu ķertu sirdstrieka, ja kāds viņam liktu atdot sev piederošo.

Tiklīdz Mets izlīda pa caurumu klintī, viņš it kā no­nāca citā pasaulē. Vanagi slinki riņķoja spoži zilajās de­besīs, zaķi pieplaka pie zemes kreozotu ēnā. Zivis skru­bināja maizi Metam no pirkstiem, un koijoti drāzās uz priekšu, lai aprītu gabalus no viņa sendvičiem. Dzīvnie­kiem nerūpēja, vai viņš ir cilvēks vai klons. Mets izklāja guļammaisu zem vīnstīgu lapenes un izmantoja sarullētu segu spilvena vietā. Viņš nolika termosu ar apelsīnu sulu pa rokai un izvēlējās grāmatu. Tā tik bija dzīve! Gaiss viegli smaržoja pēc kreozotiem un akāciju ziedu dzelte­nās saldmes. Liela, melna lapsene ar sarkaniem spārniem tekalēja pa smiltīm, meklēdama zirnekļus maltītei.

- Sveika, Māsa Lapsene, - slinki deva labdienu Mets. Kukainis nikni rakņājās smiltīs un, neko neatradis, aiz­steidzās tālāk.

Mets atvēra Opija zemes vēsturi, vienu no grāmatām, ko Tems Lins viņam atstāja lādē. Viņš bija cerējis, ka tā būs lauksaimniecības rokasgrāmata, bet tā bija gluži citāda, pie tam aizraujoša. Opija zeme, Mets lasīja, bija vesela valstība. Tā bija gara, šaura zemes josla, kas atradās starp Savienotajām Valstīm un Actlanu.

Pirms simt gadiem esot bijuši nemieri starp Savieno­tajām Valstīm un Actlanu, kuru tolaik sauca par Meksiku. Mets neskaidri atcerējās, ka Čēlija par to kaut kad bija ieminējusies. Daudzi tūkstoši meksikāņu darba meklē­jumos bija plūduši pāri robežai. Narkotiku tirgotājs vārdā Mateo Alakrans…

Mets pietrūkās sēdus. Tas bija Patrona vārds. Pirms simt gadiem viņš bija stiprs un aktīvs cilvēks.

Šī persona, grāmata turpināja, bija viens no bagātākajiem un varenākajiem cilvēkiem pasaulē, kaut arī viņa bizness bija nelegāls.

Narkotikas ir nelegālas? nodomāja Mets. Dīvaini.

Mateo Alakrans izveidoja apvienību ar pārējiem tirgo­tājiem un vērsās pie Savienoto Valstu un Meksikas valstu galvām, "jums ir divas problēmas," viņš teica. "Pirmkārt, jūs nevarat pārraudzīt savas robežas, un, otrkārt, jūs nevarat uz­raudzīt mūs."

Viņš ieteica apvienot šīs problēmas. Ja abas valstis atlicinātu zemi gar to kopējo robežu, tirgotāji nodibinātu Fermas un apturētu Nelegālo plūsmu. Apmaiņai tirgotāji apsolītu nepārdot narkotikas Savienoto Valstu un Meksi­kas pilsoņiem. Tā vietā viņi izplatītu savas preces Eiropā, Āzijā un Āfrikā.

Tas bija līgums, kas noslēgts ellē, stāvēja rakstīts grāmatā.

Mets to nolika. Viņš nespēja saskatīt neko sliktu šajā plānā. Šķita, ka tas izpildīja visu, ko solīja. Viņš apska­tīja titullapu. Autore bija Esperansa Mendoza, izdevēja bija Kalifornijas Pretverdzības biedrība. Ieskatoties cie­šāk, viņš ievēroja, ka grāmata iespiesta uz lēta, dzeltena papīra. Tā neatgādināja grāmatu, kas jāuztver nopietni. Mets turpināja lasīšanu.

Iesākumā, grāmatā tika paskaidrots, Opija zeme vien­kārši bija nevienam nepiederoša teritorija, bet gadu laikā tā uzplauka. Teritoriju pārvaldīja vairākas ģimenes, līdzīgi kā ka­ralistes viduslaiku Eiropā. Tika nodibināta Fermeru padome, kas nodarbojās ar starptautiskām problēmām un uzturēja mieru starp Fermām. Vairums ģimeņu kontrolēja mazas platības, bet divas bija pietiekami lielas, lai diktētu politiku. Makgregori valdīja pār zemi Sandjego tuvumā, un Alakraniem piederēja plaša impērija, kas stiepās no centrālās Kalifornijas, pāri visai Arizonai un tālāk Ņūmeksikā.

Pakāpeniski Opija zeme pārvērtās no nevienam nepiederošas teritorijas par īstu valsti. Un tās augstākais vadonis, diktators un fīrers bija Mateo Alakrans.

Mets pārtrauca lasīšanu, lai izbaudītu šos vārdus. Viņa sirds vai plīsa aiz lepnuma. Viņš nezināja, kas tas fīrers tāds ir, bet acīmredzot kaut kas ļoti labs.

Vēl ļaunāku, netiklāku un savtīgāku cilvēku būtu grūti iedo­māties, Esperansa rakstīja nākamajā teikumā.

Mets aizsvieda grāmatu projām no visa spēka. Tā at­vērta iekrita ūdenī. Kā viņa uzdrīkstējās apvainot Pat­ronu! Viņš bija ģēnijs. Cik cilvēku spētu uzcelt valsti ne no kā, īpaši būdami tik nabadzīgi kā Patrons? Esperansai vienkārši skauda.

Tomēr Mets pielēca kājās, lai izglābtu grāmatu, iekams tā tika pilnībā sabeigta. Tems Lins viņam to uzdāvināja, tādēļ tā bija vērtīga. Viņš to uzmanīgi izžāvēja un nogla­bāja metāla lādē.

Atceļā Mets apstājās pie ūdens attīrīšanas stacijas un parunāja ar priekšstrādnieku. Kopš Tems Lins bija de­vies projām, Mets bija ilgi un pamatīgi apsvēris lielisko izglītību, kas viņam tikusi dota. Viņš nesaskatīja nekādu jēgu atlikušo mūža daļu pavadīt kā eksotiskam mājdzīv­niekam. Patrons tādēļ neizšķiestu naudu.

Nē, Mets aptvēra, ka vecais vīrs paredzējis viņam aug­stāku sūtību. Viņš nekad nesasniegtu Benito vai Stīvena stāvokli, nebūdams cilvēks, bet viņš tiem varētu palīdzēt. Un tā Mets iesāka pētīt, kā darbojās opija impērijas va­dīšanas uzņēmums. Viņš redzēja, kā opijs tika stādīts, pārstrādāts un tirgots. Viņš vēroja, kā īdžiti tika pārvie­toti no lauka uz lauku, cik bieži sējumi tika laistīti un cik daudz mēslojuma izmantoja.

Kad es būšu galvenais… Mets ātri pielaboja savu domu: Kad es palīdzēšu galvenajam, es došu brīvību īdžitiem. Skaidrs, ka opiju varētu audzēt normāli cilvēki. Varbūt tie ne­būtu tik prasmīgi, bet jebkas bija labāks par bezjēdzīgu vergu armiju. Tagad, kad Mets zināja par Rozu, viņš to saprata.

Viņš jautāja rūpnīcas priekšstrādniekam par apakš­zemes upi, kas plūda no Kalifornijas līča simtiem jūdžu tālu. Tā tika izmantota, lai apgādātu ar ūdeni Alakranu muižu, bet, iekams ūdeni attīrīja, tas šausmīgi smirdēja.

Rūpnīcas priekšstrādnieks neskatījās Metam acīs. Kā vairumam cilvēku, viņam nepatika runāt ar kloniem, bet tāpat viņš negribēja sadusmot Patronu. - Kāpēc ūdens tā smird? - jautāja Mets.

- No beigtām zivīm. No ķimikālijām, - priekšstrād­nieks atbildēja, acis nepacēlis.

- Bet jūs tās vielas dabūjat laukā?

-Jā.

- Kur jūs tās liekat?

- Aizlaistās zemēs, - vīrietis teica, norādīdams uz zie­meļiem. Viņš atbildēja, cik īsi vien iespējams.

Mets, skatīdamies uz ziemeļiem, apēnoja acis. Karsta dūmaka virmoja virs tuksneša, un viņš ieraudzīja grēdu virkni, kas varēja būt arī celtnes. - Vai tur? - viņš šaubī­damies vaicāja.

-Jā, - priekšstrādnieks atbildēja.

Mets pagrieza zirgu un devās ziemeļu virzienā, lai apskatītu tuvāk. Smaka bija tik pretīga, ka zēns baiļo­jās, vai viņam nesāksies astmas lēkme. Viņš sataustīja inhalatoru.

Tās bija celtnes. Tās stiepās garās rindās ar durvīm un tumšiem, maziem lodziņiem ik pa gabalam. Jumti bija tik zemi, ka Mets nevarēja pateikt, vai tur iekšā cilvēks var nostāties taisni. Logiem priekšā bija dzelzs restes. Vai šeit dzīvo īdžiti? Šī doma likās neticama.

Jo tuvāk Mets jāja, jo smaka kļuva spēcīgāka. Tajā sa­jaucās puvušas zivis, ekskrementi un vēmekļi kopā ar salkanu ķīmisku aromātu, kas bija riebīgāks par visām citām smakām kopā.

Mets satvēra inhalatoru. Viņš saprata, ka tūlīt pat jādodas projām, bet celtnes bija pārāk intriģējošas. Ap tām varēja redzēt zemē iespiestas zivju asakas un glie­mežvākus. Šķita, ka viss te ir būvēts uz atkritumiem no Kalifornijas līča.

Mets, jādams garām vienai celtnei, devās tālāk ieplakā, kur droši vien tika izmesti atkritumi. No briesmīgās smakas Metam asaroja acis, un viņš tik tikko varēja kon­centrēt skatu uz biezajiem, dzeltenajiem dubļiem iepla­kas apakšā. Zirgs paklupa. Tā kājas saļima, un Metam vajadzēja ar rokām apķerties tam ap kaklu, lai netiktu izmests dubļos.

- Celies augšā! Celies augšā! - viņš pavēlēja, bet zirgs nevarēja paklausīt. Tas bija nometies uz ceļiem un sē­dēja zemē. Metam sāka reibt galva. Viņš nokāpa no zirga un izmisīgi ieelpoja no inhalatora. Viņa plaušas pildījās ar šķidrumu. Zēnam uzmācās šausmu pilna doma par noslīkšanu, tādēļ viņš mēģināja izrāpties no ieplakas. Viņa pirksti iestiga pūstošajā, zivju gļotu pilnajā zemē.

Kāds roku pāris uzrāva viņu augšā. Viņu vilka nelielu ga­balu un iesvieda kādas mašīnas kravas kastē. Mets juta, ka tiek iedarbināts motors. Mašīna aizbrauca dūmu mākonī, no kura viņam uznāca klepus. Viņš mēģināja piecelties, bet tūlīt viņu nogrūda zemē zābaka trāpījums pa krūtīm.

Mets satriekts paskatījās uz augšu visaukstākajās acīs, kādas vien bija redzējis. Vispirms viņam šķita, ka skatās uz Temu Linu, bet šis cilvēks bija jaunāks un tievāks. Viņam bija tādi paši viļņaini, brūni mati un zilas acis, bet nekā no tās labsirdības, ko Mets bija radis redzēt miesassarga sejā.

- Kur tu dabūji zirgu? - vīrietis noprasīja. - Kā tev ienāca prātā bēgt?

- Viņš nav īdžits, Hjū, - ierunājās cita balss. Mets pa­skatījās un ieraudzīja citu vīrieti, līdzīgu pirmajam.

- Tad tu esi Nelegālais, - norūca Hjū. - Es tā domāju, mēs aizvedīsim tevi uz slimnīcu, lai viņi tev ieliek spīli smadzenēs.

- Tikai izdariet to, - sacīja Mets, sirds viņam sitās ļoti ātri. Viņš bija nobijies, bet Tems Lins viņam mācīja, ka izrādīt vājību ir muļķīga pārdrošība. Rīkojies tā, it kā tu būtu noteicējs, miesassargs ieteica, un deviņos gadījumos no desmit tu tiksi sveikā cauri. Vairums cilvēku dziļi iekšienē ir gļēvuļi. Mets saprata, ka šie vīri pieder pie Fermas pat­ruļas un tādēļ, spriežot pēc Čēlijas nostāstiem, bija ļoti bīstami.

- Tikai izdariet to, - Mets atkārtoja, - un es pateikšu dakterim, kā jūs izturējāties pret Patrona klonu.

- Ko tu teici? - jautāja Hjū, noceldams zābaku no Meta krūtīm.

- Es esmu Patrona klons. Es apmeklēju ūdens tīrī­šanas staciju un apmaldījos. Vēl labāk, jūs varat aizvest mani uz Lielo māju, un es nosūtīšu viņam ziņu. - Mets nemaz nejutās pašapzinīgs, bet viņš bija daudzkārt vē­rojis, kā Patrons izsaka pavēles. Viņš precīzi zināja, kā atdarināt auksto, nāves draudu pilno balsi, kas deva re­zultātu.

- Dzirdi! Viņš pat izklausās pēc vecā vampīra, - pie­bilda otrs vīrs.

-Aizver žaunas! - noņurdēja Hjū. - Paklau, mēs jūs te negaidījām, kungs, ē, kungs… kā jūs saukt?

- Mateo Alakrans, - Mets atbildēja, būdams ieprieci­nāts, ka vīri bija noraustījušies.

- Kundziņ Alakran, mēs jūs negaidījām, un jūs bijāt pie īdžītu mitekļiem, tāpēc dabiski gadījās kļūda…

- Vai jums ienāca prātā pajautāt, ko es te daru? - Mets jautāja, piemiegdams acis, kā Patrons to darīja, kad gri­bēja izskatīties īpaši draudīgs.

- Es zinu, mums vajadzēja, kungs. Mēs tiešām ļoti, ļoti atvainojamies. Mēs vedam jūs pa taisno uz Lielo māju, un mēs ļoti pazemīgi lūdzam jūsu piedošanu, vai ne, Ralf?

-Jā, protams, - piebalsoja otrs.

- Kā būs ar manu zirgu?

- Mēs to nokārtosim. - Ralfs uzsita pa mašīnas kabīni. Pavērās logs, un viņš iekliedza iekšā rīkojumus. - Mēs pa rāciju paziņosim patruļai, lai savāc to kleperi. Tas bija sliktā stāvoklī no mirušā gaisa. Tas varētu neizdzīvot.

- No mirušā gaisa? - pārjautāja Mets, tā satrūcies, ka izkrita no Patrona lomas.

- Tā reizēm notiek pie tās ieplakas, - paskaidroja Ralfs. - Gaiss nekustas, un uzkrājas oglekļa dioksīds. Tas ir tāpat kā atrasties šahtā.

- Es tā zaudēju brāli, - piebilda Hjū.

- To nevar noteikt, līdz ir jau par vēlu, - sacīja Ralfs. - Tuvējiem mitekļiem parasti nav ne vainas, bet rāmās naktīs mēs liekam īdžitiem gulēt laukos.

Mets bija pārsteigts. - Kāpēc jūs neiztīrāt ieplaku?

Šķita, ka Ralfs ir patiesi apjucis no šīs domas. - Tā mēs vienmēr esam darījuši, kundziņ Alakran. īdžitiem ir vienalga.

Jā, tā ir taisnība, nodomāja Mets. Pat tad, ja īdžiti zi­nātu par briesmām, tie nevarētu aizbēgt, ja tiem nepa­vēlētu to darīt.

Tagad, kad Mets, šķiet, bija pieņēmis vīru atvaino­šanos, tie kļuva gandrīz draudzīgi. Tie neizturējās kā vairums cilvēku, kad tiem pateica, ka Mets ir klons. Tie bija piesardzīgi, bet ne naidīgi. Īstenībā tie izturējās ļoti līdzīgi kā Tems Lins.

- Vai jūs esat skoti? - Mets jautāja.

- Nē, nē, - atbildēja Hjū. - Ralfs ir no Anglijas, un es esmu no Velsas. Tomēr Mazulis Vulijs kabīnē ir skots. Bet mums visiem patīk spēlēt futbolu un šķaidīt sejas.

Mets atminējās Patrona teikto par Temu Linu un Dāftu Donaldu: Es savācu šo grupu Skotijā, kur tie futbola laukuma ārpusē dragāja cits citam seju. Vienmēr izvēlies savus miesassargus no kādas citas valsts. Tiem ir grūtāk veidot ap­vienības un nodot tevi.

- Futbols lielā mērā izklausās pēc kara, - Mets sacīja.

Gan Ralfs, gan Hjū iesmējās. - Tā ir, puikiņ. Tā ir, - ap­stiprināja Hjū.

- Tas jaukums pie futbola ir tāds, - skaidroja Ralfs, rau­dzīdamies tālumā, - ka tu izbaudi gan spēli, gan piedevas.

- Piedevas? - Mets pārjautāja.

-Jā. To, kas ir apkārt spēlei, - reklāmu, līdzjutēju spie­šanos vagonos…

- Svinēšanu, - piebilda Hjū ar sapņainu skatu.

- Svinēšanu, - piekrita Ralfs. - Cilvēki kopā ar drau­giem drūzmējas krodziņā un dzer, līdz īpašnieks izmet tos laukā.

- )a vien var izmest, - Hjū pielaboja.

- Un tad, vai nu pirms, vai pēc tam, tie saskrienas ar pretinieku komandas līdzjutējiem. Tad viņi, protams, ir jāved pie prāta.

- Tieši tad gadās seju šķaidīšana, - ieminējās Mets.

-Jā. Nekas nav labāks, īpaši tad, ja tavējie uzvar, - ap­galvoja Ralfs.

Kravas mašīna līkumoja caur magoņu laukiem. Mets redzēja tos pašus īdžitus, kurus bija ievērojis no rīta. Tie vēl aizvien līkņāja pār gatavajām pogaļām, bet viņš ne­juta mudinājumu saukt tos par brāļiem. Tie nebija brāļi un nekad nebūs, līdz nepazaudēs spīli smadzenēs.

-Ja jau jums tas tik ļoti patika, tad kāpēc ieradāties te? - Mets jautāja Hjū un Ralfam.

Vīru sapņainā sejas izteiksme pazuda. Viņu acis kļuva aukstas un atturīgas. - Reizēm… - Hjū iesāka un tad apklusa.

- Reizēm seju šķaidīšana nonāk pārāk tālu, - Ralfs pa­beidza viņa vietā. - Ir pieņemts nogalināt cilvēkus karā; tad tu esi varonis. Bet futbolā - kurš tāpat ir slavas ap­vīts - cilvēkiem pēc tam jāapmainās rokas spiedieniem ar ienaidnieku.

- Drīzāk jābučo viņa nolādētā pakaļa, - ar pretīgumu piebilda Hjū.

- Un skaidrs, ka mums tas nepatika.

Mets domāja, ka saprot. Hjū, Ralfs un Mazulis Vulijs kabīnē bija slepkavas. Viņi bija ideāli kandidāti Fermas patruļai. Tiem nācās būt uzticamiem Patronam, citādi viņš tos nodotu rokās jebkuras valsts policijai, kura tos meklēja.

Bija jau redzami leknie dārzi un Lielās mājas sarkanie dakstiņu jumti. Nekas nevarēja būt tālāks no garajām, zemajām mītnēm, kurās dzīvoja īdžiti, - tas ir, kad tie negulēja laukos, lai pasargātu viņus no saindēšanās ar gāzēm.

- Vai Tems Lins kādu nogalināja? - Mets jautāja. Viņš neko daudz negribēja prasīt, bet šī varēja būt vienīgā ie­spēja uzzināt.

Hjū un Ralfs saskatījās. - Viņš pieder pats pie savas šķiras, - teica Ralfs. - Viņš ir sasodīts terorists.

- Nesaprotu, kāpēc Patrons viņam tik ļoti uzticas, - piebilda Hjū.

- Viņi ir kā tēvs un dēls…

- Pievaldi muti! Vai nesaproti, ar ko mēs runājam? - Hjū viņu apklusināja.

Māja bija tuvu, un Mets baidījās, ka viņu izlaidīs laukā, iekams viņš uzzinās, ko gribēja zināt. - Ko Tems Lins izdarīja? - viņš mudināja.

- Tikai uzstādīja bumbu pie premjerministra mājas Londonā, - atbildēja Hjū. - Redzi, viņš bija skotu nacio­nālists. Gribēja dabūt atpakaļ Labo Princi Čārliju vai kādu citu resnu pretekli. Viņu neinteresēja alus kā mūs, pārējos.

- Nē, viņš ir pakāpi augstāk, - Ralfs skaidroja, - ar savu smalko ētiku un sabiedrisko apziņu.

- Žēl, ka nepareizajā brīdī piebrauca skolas autobuss, - stāstīja Hjū. - Sprādziens nogalināja divdesmit bērneļus.

- Re, pie kā noved sabiedriskā apziņa, - noteica Ralfs, palīdzēdams Metam izkāpt. Kravas mašīna tūlīt pat aiz­brauca - šķita, ka vīri vēlas tikt projām, iespējams, vi­ņiem bija aizliegts rādīties Patrona savrupmājas civilizē­tās sabiedrības tuvumā.