Skorpiona nams

18 Pūķa apslēptā manta

Mosties! - uzsauca Čēlija tik tuvu metam pie auss, ka viņš, rokas vicinādams, izkrita no gultas.

- Kas noticis? - viņš iekliedzās, mēģinādams atbrīvo­ties no palagiem.

Viņa aizrāva projām palagus un nostādīja zēnu uz kā­jām. Lai gan Mets tagad bija tikpat garš kā Čēlija, viņa bija stiprāka. Droši vien pēc visiem tiem gadiem, cilājot sau­tējumu katlus virtuvē. Viņa iegrūda zēnu vannasistabā.

- Vai man saģērbties? - Mets jautāja.

- Nav laika. Tikai nomazgā muti.

Mets uzšļāca ūdeni sejai, cenzdamies pamosties. Pēc tam kad Fermas patruļa atveda viņu mājās, viņš pa taisno bija licies gultā. Viņam bija nelaba dūša no sliktā gaisa pie īdžitu mājokļiem.

Metam nedeva mieru pretrunīgie priekšstati, kādi viņam bija par Fermas patruļu. Pirms viņš to iepazina, Čēlija piestāstīja Metam pilnu galvu ar pietiekami daudz stāstiem, lai asinis stingtu dzīslās. Tie bija nakts radī­jumi, viņa teica, kā chupacabras. Tie bija apsēduši ceļus, kas vijās laukā no Aho kalniem, un medīja savu laupī­jumu ar siltuma jutīgām brillēm.

Mets atminējās Hjū aukstās acis, kad vīrs nogāza viņu uz kravas kastes grīdas. Hjū acīs - vismaz tobrīd - Mets bija vienīgi saminama žurka.

Bet, tiklīdz viņš bija atklājis sevi kā Mateo Alakranu, Fermas patruļas komanda pārvērtās par labsirdīgiem pui­šiem, kas iet uz krodziņu iedzert un deserta vietā mazliet pašķaida sejas.

Jā, pareizi, Mets sev atgādināja. Uti Toms ir eņģelis Gabriēls.

- Pasteidzies! Tas ir svarīgi! - sauca Čēlija vannas­istabas ārpusē.

Mets noslaucīja rokas un iznāca laukā.

- Ieēd quesadilla, iekams tu ej. - Nez, vai Mets to no­sapņoja, vai arī tiešām Čēlijas roka drebēja, pasniedzot viņam šķīvi.

- Es neesmu izsalcis, - viņš protestēja.

- Ēd! Šī būs gara nakts. - Čēlija nosēdās pie galda un vēroja, kā viņš mehāniski gremo. Viņa piespieda zēnu apēst visu līdz pēdējam kumosam. Salsa garšoja dīvaini, varbūt tās bija sekas no sliktā gaisa. Metam atkal sametās slikti. Viņš jau aizgāja gulēt ar metālisku garšu mutē.

Kad Čēlija un Mets iznāca no dzīvokļa, viņus sagaidīja pāris miesassargu un steigšus pavadīja cauri vestibiliem. Droši vien bija ļoti vēls, jo visi gaiteņi bija tukši.

Viņi aizsteidzās lejā pa ieejas kāpnēm un pa līkumotu taku, līdz sasniedza tuksneša malu. Aiz muguras Mets redzēja lielo savrupmāju ar tās baltajiem pīlāriem un apelsīnu kociņus, ko rotāja gaismiņas. Viņa basā pēda nogurkstēja uz staipekņa ērkšķa.

- Au! - Mets pietupēs, lai izvilktu ērkšķi.

Miesassargi atrāva viņu no zemes, iekams zēns paguva

sasniegt pēdu. Tad Mets aptvēra, uz kurieni viņi dodas.

- Uz slimnīcu! - viņš noelsās.

- Viss ir kārtībā, mi vida, - mierināja Čēlija, bet ne­izklausījās, ka būtu kārtībā. Sievietes balss bija aiz­žņaugta.

- Es neesmu slims! - Mets iesaucās. Viņš uz slimnīcu nebija devies kopš tās reizes, kad redzēja to būtni gultā.

- Tu neesi slims. Toties Patrons ir, - paskaidroja viens no miesassargiem.

Mets pārstāja turēties pretī. Bija gluži dabiski, ka viņu veda pie Patrona. Viņš mīlēja Patronu, un vecais vīrs gri­bētu redzēt viņu, ja bija ļoti slims.

- Kas vainas? - Mets jautāja.

- Sirdslēkme, - norūca sargs.

- Viņš nav… miris?

- Vēl ne.

No šī trieciena Mets sajuta pēkšņu vājumu. Redze iz­plūda, un sirds stipri dauzījās. Viņš aizgrieza galvu no miesassarga rokas un izvēmās.

- Kas tas… - Vīrs izgrūda baiļu saucienu, kam sekoja virkne lamuvārdu. - Nu re! Paskat, ko viņš izdarīja ar manu uzvalku!

Metam vairs nerūpēja ērkšķis pēdā. Viņu pārņēma ļaunākas aizdomas. Viņam vēderā bija tāda jušana, it kā būtu norijis adatainu kaktusu. Kaut kas nebija kārtībā arī ar acīm. Slimnīcas sienas vizēja dīvainās krāsās.

Sanitāri uzcēla viņu uz nestuvēm, ātri aizstūma pa gaiteni un iecēla gultā. Kāds iesaucās: - Viņa sirds sitas kā negudra! - bet kāds cits iedūra viņam rokā adatu. Mets vairs neizšķīra, kur īstenība, kur - murgs. Šķita, ka viņš atrodas ieplakā pie īdžitu mitekļiem peldam dzeltenos dubļos. Viņš vēma vēl un vēl, līdz tikai niecīgs daudzums pēc žults garšojoša šķidruma pilēja laukā. Viņš redzēja Pūkaini, kas sēdēja gultas kājgalī un pārmetoši skatījās. Vai tā Pūkainis mocījās, kad izēda opija tinktūru?

Tad gultas kājgalī sēdēja Svētais Francisks. Brāli Vilk, tu esi darījis daudz (auna, tāpēc visi cilvēki ir tavi ienaidnieki. Tomēr es būšu tavs draugs, viņš mierināja.

Jā, protams. Labi, piekrita Mets.

Svētā Franciska figūra pārvērtās par Temu Linu. Mie­sassargs izskatījās nomākts un izvārdzis. Viņš nolieca galvu kā lūgšanā, lai gan Dieva lūgšana galīgi nebija tā darbība, ar ko Mets saistīja šo vīru.

Palsa, zila blāzma apgaismoja logu. Tuvojās ausma, un nakts šausmas pamazām izzuda. Mets norija siekalas. Viņam tik ļoti sāpēja kakls, ka viņš šaubījās, vai spēs parunāt.

- Tem Lin, - puika noķērcās. Miesassargs pacēla galvu. Viņš izskatījās - Mets īsti nevarēja aprakstīt - gan atvieg­lots, gan nelaimīgs.

- Nerunā, ja vien tev tas nav jādara, puikiņ.

- Patrons, - nočukstēja Mets.

- Viņš ir stabils, - mierināja Tems Lins. - Viņam nācās izdarīt kombinēto transplantāciju. - Mets pacēla uzacis. - Viņi ieliek donora sirdi blakus viņa sirdij, lai regulētu ritmu. Donors bija… sirds bija… pārāk maza, lai uzņem­tos visu slodzi.

Mets kaut ko saprata no šī procesa pēc zinātnes stun­dām. Kad kāds nomira nelaimes gadījumā, viņa orgāni tika izmantoti, lai glābtu slimu cilvēku dzīvību. Ja Pat­rona sirds bija maza, tā droši vien nāca no kāda bērna. Varbūt tas nomāca Temu Linu.

- Es biju… pie īdžitu mitekļiem, - Mets teica un ap­klusa, lai sāpes kaklā norimtu. - Man uznāca slikta dūša. Fermas patruļa… atrada mani.

- Tu biji tukšainē? - Tems Lins eksplodēja. - Augstais Dievs! Nav nekāds brīnums, ka tava sirds kļuva nesta­bila! Tajā augsnē ir raganu brūvējums ar ķimikālijām. Es gribu, lai tu apsoli man, ka nekad, nekad vairs nedosies uz turieni.

Metu satrieca miesassarga dusmas. Kā lai viņš zinātu, kur ir briesmas, ja neviens viņam to nestāstīja? No acīm viņam sāk birt asaras, par spīti pūlēm neizrādīt gļēvumu.

- Klausies, piedod, - ierunājās Tems Lins. - Man neva­jadzēja kliegt uz tevi tagad, kad tev ir tik slikti. Tu darīji muļķīgi, okšķerēdams gar īdžitu mitekļiem, bet varbūt tā nemaz nebija tik liela kļūda. Mēdz teikt, ka sargeņģeļi vadot idiotu soļus. - Vīrietis domīgi paskatījās uz Metu, it kā gribētu teikt vēl kaut ko.

- Man žēl, - čukstēja Mets.

- Vajadzētu arī. Čēlija ārpusē, stundām ilgi soļodama, iestaigājusi grīdā vagu. Tu gribi vēl raudāt?

- Izņem… ērkšķi man no pēdas, - noķērca Mets.

Miesassargs atrāva nost segu un tūlīt atrada vainu.

- Stulbeņi, - viņš pusbalsī rūca. - Neko viņi nevar atrast, ja apkārt neuzkrāso mērķa centru. - Viņš izvilka ērkšķi un notīrīja Meta pēdu ar ierīvējamo spirtu.

Mets ļoti gribēja uzdot viņam jautājumus. Vai tev žēl, ka nogalināji divdesmit bērnus? piemēram, un Kāpēc tu biji dusmīgs par Pūkaini, ja pats izdarīji kaut ko daudz sliktāku? Bet tur bija vajadzīga daudz lielāka pašapziņa, nekā Me­tam bija, lai stātos pretī Temam Linam.

Raudāšana un vaimanāšana bija tieši tas, kas Čēlijai bija prātā. Viņa žēlojās par Metu, līdz nonāca histērijā. Ir jauki, ja kāds tevi mīl. Viņa stājās pretī slimnīcas sanitā­riem kā tīģeriene. - Viņš te vairs nav vajadzīgs! - Sieviete kliedza gan angliski, gan spāniski.

Mets tika uzlikts uz nestuvēm un aiznests atpakaļ svai­gajā, vēsajā rītausmas gaismā uz Čēlijas dzīvokli. Viņa to sasedza gultā un stāvēja sardzē visu atlikušo dienu.

Patrona kombinētais sirds transplantēts darbojās varonīgi, bet bija skaidrs, ka vecajam vīram iestājies pa­grieziena punkts. Viņš vairs nenogurdināmi nedūcināja apkārt braucamkrēslā ar motoru. Fizioterapeiti darbināja vecā vīra rokas un kājas, lai stiprinātu muskuļus, bet kaut kas ļoti svarīgs bija zudis.

Kādreiz Patrons būtu rēcis aiz smiekliem, kad Tems Lins aprakstīja, kā viņa ienaidnieki Savienoto Valstu un Actlanas valdībās tikuši apkaunoti vai saskārušies ar dī­vainām nejaušībām. Tagad viņš tikai māja ar galvu. Šādi prieki Patronu vairs nesasniedza, un 148 gadu vecumā to bija atlicis visai maz.

Tems Lins izrīkoja, lai atnes dārgumus no plašās dā­vanu krātuves, kuras vecais vīrs bija savācis. Patrons izlaida mezglainos pirkstus cauri briljantiem kastītē un nopūtās: - Beigu beigās tie ir tikai akmentiņi.

Mets, kas šajās dienās pavadīja daudz laika pie Pat­rona gultas, iebilda: - Tie ir ļoti skaisti.

- Es tajos vairs neredzu dzīvību. Uguns, kas to dēļ lika vīriem iet karā, ir apdzisusi.

Un Mets saprata, ka Patronam pietrūkst nevis akmeņu skaistuma, bet tā prieka, kādu viņš reiz izjuta, glabājot savā īpašumā skaistas lietas. Zēnam bija ļoti žēl vecā vīra, bet viņš nezināja, kā to mierināt.

- Svētais Francisks saka, tas esot labi - atdot mantību nabagiem, - Mets ieteica.

Patrons pēkšņi pārvērtās. Viņš pieslējās gultā sēdus. Viņa acis uzplaiksnīja, un enerģija kūsāja no kāda nezi­nāma avota. - Atdot… lietas? - viņš iekliedzās simt gadu jaunāka cilvēka balsī. - Atdot lietas? Es nespēju noticēt, ka to dzirdu! Ko viņi tev iemācījuši!

-Tas bija tikai ierosinājums, - sacīja Mets, pārsteigts no Patrona reakcijas. - Svētais Francisks dzīvoja ļoti sen.

- Atdot lietas? - pārdomāja vecais vīrs. - Vai tāpēc es izcīnīju ceļu laukā no Durango? Vai tāpēc es uzcēlu lie­lāku impēriju par Eldorado karalisti? Eldorado mazgājās zelta putekļos katru dienu. Vai tu to zināji?

Mets zināja. Patrons viņam to bija stāstījis vismaz duci reižu.

- Viņš stāvēja uz savas zelta mājas lieveņa, - teica Patrons, melnajām acīm mirdzot, - un kalpotāji apkai­sīja viņu ar metālu, līdz viņš spīdēja kā saule. Viņa tauta pielūdza viņu kā dievu.

Vecais vīrs tagad bija ieslīdzis fantāzijā, un viņa acis vērās tālumā uz džungļu pusi, kur brīnumainais karalis reiz mita.

Vēlāk Tems Lins apsveica Metu par viņa gudrību. - Tu dabūji sārtumu viņa vaigos, ieteicot, lai viņš atdod savu pūķa apslēpto mantu. Es pret viņu esmu bijis pārāk maigs. Īstenībā viņam nepieciešams zābaka spēriens pa otru galu.

- Kas ir pūķa apslēptā manta? - jautāja Mets. Viņš un Tems Lins sēdēja Čēlijas dārzā un divatā tukšoja limonā­des krūku. Miesassargam reti bija laiks ciemoties kopš Patrona sirds operācijas. Tomēr tagad, Meta nepiesardzī­gās piezīmes dēļ, vecais vīrs klīda apkārt pa māju savā nodabā. Tems Lins minēja, ka viņš skaitot karotes.

- Nu tā, - Tems Lins iesāka. - Tas ir tas, ko pūķis sa­vāc, izlaupot pilis. Viņš glabā savu bagātību dziļā, tumšā kalnu alā un naktīs guļ tai virsū. Tas laikam ir neērti ar visiem tiem dunčiem, ko rotā dārgakmeņi, un visu citu. Bet pūķis ir tik biezi klāts ar zvīņām, ka to nejūt.

Metam patika, kad Tems Lins runāja par to, ko droši vien bija dzirdējis kā bērns. Viņa balsī ieskanējās kluss, muzikāls ritms. Mets iedomājās viņu kā zēnu ilgi pirms notikumiem, kas saplacināja viņam degunu un izvagoja ar rētām no galvas līdz kājām.

- Vai pūķis ir laimīgs? - Mets jautāja.

- Vai pūķis ir laimīgs? - atbalsoja Tems Lins. - Nekad neesmu par to domājis. Droši vien. Kāds prieks gan var būt būtnei, kuras dzīves jēga ir padarīt visus citus nelai­mīgus? Tomēr visapbrīnojamākais ir tas, ka pūķi zina, kad kaut kas, lai cik mazs tas būtu, tiek paņemts no viņu apslēptās mantas. Viņi var gulēt dziļā miegā. Bet, ja kāds muļķīgs puisis uzrāpjas augšā nakts vidū un paņem ti­kai vienu monētu, pūķis pamostas. Tad tu negribētu būt tā puiša ādā. Pūķis viņu sadedzina par ogļu gabalu. Un uzmet viņu kaudzē blakus citiem ogles gabaliem, kas pie­ļāvuši kļūdu, mēģinot apzagt pūķa apslēpto mantu.

Bites lidinājās virs puķu klēpjiem siltajā pēcpusdienas saulē. Parasti Čēlija deva priekšroku dārzeņiem, bet pē­dējā laikā bija sākusi interesēties par puķēm. Pie vienas sienas slējās rudbekijas, savukārt pasifloras stīgas deko­rēja citu. Uzpirkstenes un delfīnijas veidoja glītu dobi, kuru ietvēra citi augi, ko Mets nepazina. Daži bija ju­tīgi pret saules gaismu, tāpēc Tems Lins bija konstruējis režģu lapeni. Metam šķita, ka tas dārzu padarīja jaukāku.

- Vai Patrons zina, cik daudz lietu viņam ir noliktavā? - Mets, protams, zināja, uz ko attiecās stāsts par pūķi.

- Varbūt ne. Bet tu to negribi pārbaudīt, - sacīja Tems Lins.