Skorpiona nams

10 Kaķis ar deviņām dzīvībām

Tu esi kā savvaļas dzīvnieks, - žēlojās Marija, stāvēdama Meta istabas durvīs. - Slēpies kā lācis alā.

Mets vienaldzīgi skatījās uz logiem, ko aizsedza aiz­kari. Viņam patika drošā, mājīgā tumsa. - Es esmu dzīv­nieks, - viņš atbildēja. Kādreiz šie vārdi viņu sāpinātu, bet tagad viņš pieņēma savu stāvokli.

- Manuprāt, tev tikai patīk vaļoties, - iebilda Marija, ienākdama iekšā, lai atvilktu aizkarus un atvērtu logus. Ārpusē bija Čēlijas dārzs, ko pildīja kukurūzas, tomātu, pupiņu un zirņu audzes. - Tā vai citādi, šī ir Patrona dzimšanas diena, un tas nozīmē, ka tev labāk vajadzētu izdzēst to drūmo sejas izteiksmi.

Mets nopūtās. Ar rūkšanu viņš varēja atņemt drosmi gandrīz ikvienam, bet ne Marijai. Viņa tikai smējās. Pro­tams, viņš pat nesapņoja rūkt uz Patronu tajos retajos gadī­jumos, kad vecais vīrs atnāca ciemos. Būtu neiedomājami to darīt. Patrons izskatījās vārgāks, un viņa prāts aizvien mazāk šķita esam kārtībā.

Metam vai sirds lūza, uz viņu skatoties. Zēns mīlēja Patronu. Viņš tam visu bija parādā.

Mets tik tikko varēja atminēties tās briesmīgās dienas pirms trijiem gadiem, kad viņš tika turēts aizgaldā, kur tarakāni bija viņa draugi un veci cāļa kauli - rotaļlietas. Bet zēns zināja, ka vēl aizvien būtu tur - vai Rozas ap­rakts zem grīdas -, ja vecais vīrs viņu neizglābtu.

- Patronam šodien paliek simt četrdesmit trīs gadi, - sacīja Mets.

Marija nodrebinājās. - Es nevaru iedomāties, kā var būt tik vecs!

- Čēlija teica, ja uz tortes uzliktu tik daudz svecīšu, tad no sienām nokustu krāsa.

- Pēdējo reizi, kad Patrons bija te, viņš bija tāds kā dīvains, - piebilda Marija.

Tā varētu teikt, nodomāja Mets. Patrons bija kļuvis tik aizmāršīgs, viņš atkal un atkal atkārtoja vienu un to pašu teikumu. - Vai es jau esmu miris? - viņš jautāja. - Vai es jau esmu miris? - Un viņš turēja roku tuvu pie sejas, pētīdams katru pirkstu, kā pārliecinādamies, vai tie vēl ir tur.

- Vai tu esi gatavs? - uzsauca Čēlija, iebrāzdamās istabā. Viņa lika Metam pagriezties un sakārtoja viņa krekla apkakli. - Atceries, tu šovakar sēdi blakus Patro­nam. Pievērs viņam uzmanību un atbildi uz visiem viņa jautājumiem.

- Ko tad, ja viņš.., ir savāds? - apjautājās Mets. Viņš atminējās, kā atkal un atkal bija jāatbild uz jautājumu "Vai es jau esmu miris?'*, kad vecais vīrs pēdējo reizi bija ciemos.

Čēlija pārstāja rosīties ap kreklu un nometās viņa priekšā ceļos. - Uzklausi mani, mīļais. Ja šovakar notiktu kaut kas slikts, es gribu, lai tu pa taisno nāc pie manis. Nāc uz trauku glabātavu aiz virtuves.

- Kā tu to domā, kaut kas slikts?

- Es nevaru pateikt. - Čēlija slepus paskatījās apkārt.

- Tikai apsoli man, ka tu atcerēsies.

Pēc Meta domām, kaut ko tādu bija grūti apsolīt - ne­viens neko neaizmirst bet viņš pamāja ar galvu.

- Ak, mi hijo, es tiešām tevi mīlu! - Čēlija apskāva zēnu un izplūda asarās. Mets satrūkās un samulsa. Kas gan varēja viņu tik ļoti sarūgtināt? Ar acs kaktiņu zēns manīja Mariju. Meitene savilka seju, kas nozīmēja, cik ļoti salkana viņai šķita šī izrādīšanās. Tas pēdējā laikā bija Marijas iemīļotais vārds: salkans. To viņa iemācījās no Tema Lina.

- Es apsolu, - Mets apgalvoja.

Čēlija pēkšņi apsēdās un noslaucīja acis priekšautā.

- Es esmu muļķe. Kāds no tā labums, ja tu saprastu? No tā tikai viss būtu sliktāk. - Šķita, ka viņa sarunājas pati ar sevi, un Mets noraizējies vēroja viņu. Tad viņa piecēlās kā­jās un izlīdzināja saburzīto priekšautu. - Skrieniet vien, chi- cos, un izpriecājieties svinībās. Es būšu virtuvē, gatavojot vislabākās vakariņas, kādas vien esat redzējuši. Jūs izska­tāties brīnišķīgi, gluži kā izkāpuši no kādas filmas. - Tā at­kal bija vecā, pašapzinīgā Čēlija, tādēļ Mets nomierinājās.

- Man jāpaņem Pūkainis no manas istabas, - atcerējās Marija, kad viņi izgāja no mājas.

- Nu nē! Tu nevari ņemt viņu līdzi uz vakariņām.

-Ja es gribu, tad varu. Es viņu paslēpšu sev klēpī.

Mets nopūtās. Nebija nekādas jēgas ar viņu strīdēties.

Marija visur ņēma Pūkaini līdzi. Tems Lins žēlojās, ka tas nav suns, bet spalvains tumors, kas aug viņai no rokas. Viņš piedāvājās aizvest meiteni pie ārsta, lai to nooperētu.

Marijas istabā bija Toms, bet Pūkainis nekur nebija ieraugāms.

- Tu taču neizlaidi viņu laukā? - satraucās Marija, ska­tīdamās zem gultas.

- Es viņu neesmu pat redzējis, - Toms atbildēja, nikni blenzdams uz Metu. Mets nikni blenza pretī. Toma spu­rainie, rudie mati bija pieglausti, un viņa pirkstu nagi bija glīti, balti pusmēneši. Toms vienmēr tika pilnībā sakopts svinīgiem gadījumiem un tā izpelnījās daudzus apbrīnas pilnus komentārus no sievietēm, kas ieradās uz Patrona dzimšanas dienas svinībām.

- Viņš ir pazudis, - vaimanāja Marija. - Viņš tik ļoti nobīstas, kad pazūd. Ak, lūdzu, palīdziet man atrast viņu!

Toms un Mets negribīgi pārtrauca blenšanas sacen­sību un sāka meklēt zem spilveniem, aiz aizkariem, tu­aletes galdiņa atvilktnēs. Marija klusi šņukstēja, tomēr meklējumi turpinājās bez kādiem panākumiem.

- Viņš laikam skraida apkārt mājai un lieliski pavada laiku, - ieminējās Mets.

- Viņam nepatīk būt laukā, - raudādama paskaidroja Marija. Mets tam spēja ticēt. Tas suns bija tik bailīgs, ka bēga no zvirbuļiem, bet viņš, iespējams, bija ārā un slēpās kādā no tūkstoš vietām. Viņi to nemūžam neatradīs līdz vakariņām. Tad viņam ienāca prātā kaut kas dīvains.

Toms.

Toms meklēja, bet šķita, ka īstenībā viņš to nedara. To bija grūti aprakstīt. Toms kustējās apkārt, bet visu laiku neizlaida no acīm Mariju. Mets pārtrauca meklēšanu un ieklausījās.

- Es kaut ko dzirdu! - viņš iesaucās. Mets iedrāzās vannasistabā, pacēla poda vāku, un tur bija Pūkainis, tik izmircis un pārguris, ka bija spējīgs izdot tikai visklusāko smilkstu. Mets izvilka suni laukā un steigšus nolika viņu uz grīdas. Zēns paķēra dvieli un ievīstīja tajā Pūkaini. Suns bija tik novārdzis, ka pat nemēģināja kost. Tas gu­lēja pilnīgi ļengans, kad Marija to pacēla.

- Kā viņš tika tur iekšā? Kas aizvēra vāku? Ak, mī­ļais, mīļais, jaukais Pūkaini, - viņa pieglauda pretīgo ra­dījumu pie sejas, - tagad tev nekas nekait. Tu esi mans labais sunītis. Tu esi mana dūjiņa.

- Viņš vienmēr dzer no poda, - Toms atgādināja. - Viņš droši vien iekrita iekšā un uzmeta vāku sev virsū. Es pa­saukšu kalponi, lai novanno viņu.

Toms izgāja ārā, bet pirms tam Mets pamanīja viņa sejā neslēptu dusmu uzzibsnījumu. Toms kaut ko gri­bēja, bet tas neizdevās. Mets bija pārliecināts, ka Toms iemetis Pūkaini podā, lai gan nekad iepriekš nebija iz­rādījis nepatiku pret šuneli. Tomēr tas bija Toma dabā. Ārēji viņš varēja būt pieklājīgs un izpalīdzīgs, bet nekad nevarēja zināt, kā ir īstenībā.

Mets sajuta aukstus drebuļus. Pūkainis noslīktu, ja viņš to neatrastu. Kā gan kāds varēja būt tik ļauns? Kā­pēc jāsāpina Marija, kura bija tik labsirdīga, ka glāba pat melnās atraitnes zirnekļus? Mets zināja, ka neviens neti­cētu, ja viņš vainotu Tomu. Mets bija tikai klons, un viņa viedoklim nebija nozīmes.

Vai arī tam nebija nozīmes vairumā gadījumu, Mets nodo­māja, jo viņam ienāca prātā burvīgs plāns.

Vairumā gadījumu kalpotāji ignorēja Metu un Alakrani skatījās viņam garām, it kā zēns būtu kukainis uz loga rūts. Ortegas kungs, mūzikas skolotājs, reti kad viņam ko teica, izņemot "Nē! Nē! Nē!", kad Mets piesita ne­pareizu taustiņu. Pēdējā laikā Ortegas kungs nesacīja "Nē! Nē! Nē!" pārāk bieži. Mets lieliski spēlēja klavieres un domāja, ka skolotājam nenokristu gabals, ja viņš šad un tad pateiktu: "Labi!" Bet skolmeistars nekad to ne­teica. Kad Mets spēlēja labi, Ortegas kunga sejā parādījās prieka izpausme, kas bija tikpat kā uzslava. Un, kad Mets spēlēja tiešām, tiešām labi, zēns bija pārāk aizgrābts, lai viņam būtu no svara, ko mūzikas skolotājs domā.

Viss mainījās dzimšanas dienas svinību laikā. Īstenībā tā bija Patrona dzimšanas diena, bet tās bija arī Meta svi­nības. Vismaz Čēlija, Tems Lins, Marija un Patrons svinēja viņa dēļ. Visi citi grieza zobus un piecieta to dienas garumā.

Ta bija vienīgā reize, kad Mets varēja lūgt jebko, ko tik gribēja. Viņš varēja piespiest, lai Alakrani pievērš viņam uzmanību. Viņš varēja piespiest, lai Stīvens un Toms - jā, Toms! - ir pieklājīgi pret viņu savu draugu priekšā. Neviens neuzdrīkstējās sadusmot Patronu, un tāpēc neviens neuzdrīkstējās ignorēt Metu.

Galdi bija klāti svinībām vienā no plašajiem dārziem, kas ietvēra Lielo māju. Mauriņš bija nevainojami gluds, zāle visur bija vienāda garuma. To kopa īdžiti, kas nolī­dzināja zālienu ar šķērēm tieši pirms paša notikuma. Līdz rītdienai mauriņš būs nomīdīts aizmirstībā, bet patlaban tas mirdzēja kā zaļš dārgakmens maigajā pēcpusdienas gaismā.

Galdus sedza spodri, balti galdauti. Šķīvju malas ro­tāja zelts, sudraba galda piederumi bija svaigi nospodri­nāti, un blakus katram šķīvim atradās kristāla kauss.

Stūrī zem bugenvileju lapenes bija sakrauta milzīga dāvanu kaudze. Visi nesa dāvanas Patronam, lai gan nebija nekā tāda, kā viņam jau nebūtu, un nekā daudz, kas viņu varētu iepriecināt 143 gadu vecumā. Bija ari da­žas dāvanas Metam - mazi, mīļuma pilni cieņas aplieci­nājumi no Čēlijas un Marijas, kaut kas praktiski noderīgs no Tema Lina un liela, dārga dāvana no Patrona.

Viesi klīda apkārt, izvēloties delikateses, kuras uz pa­plātēm pienesa kalpones. Viesmīļi piedāvāja visdažādā­kos dzērienus un atnesa ūdenspīpes tiem, kuri vēlējās smēķēt. Starp viesiem bija senatori un slaveni aktieri, ģenerāļi un pasaules slavu ieguvuši ārsti, daži bijušie prezidenti un kāds pusducis diktatoru no vietām, kuras Mets atminējās dzirdējis televīzijā. Bija pat kāda noplu­kuša izskata princese. Un, protams, bija ieradušies citi Fermeri. Fermeri te bija īstie aristokrāti. Viņi valdīja pār narkotiku impēriju, kas veidoja robežu starp Savienota­jām Valstīm un Actlanu.

Fermeri stāvēja bariņā ap kādu vīru, kuru Mets ne­kad agrāk nebija redzējis. Viņam bija spuraini, rudi mati, gaļīga, bāla seja un tumši riņķi zem acīm. Viņš izskatī­jās nevesels, bet, par spīti tam, bija labā omā. Viņš ilgi runāja ar pārējiem griezīgā balsī un uzsvēra savus ap­galvojumus, bakstīdams tiem ar pirkstu krūtīs. Pēc tā vien Mets zināja, ka viņam jābūt Fermerim. Neviens cits neuzdrīkstētos būt tik rupjš.

- Tas ir Makgregora kungs, - paskaidroja Marija. Viņa bija pienākusi klāt Metam no mugurpuses ar izžāvēto Pūkaini uz rokas.

- Ko? - Uz brīdi Mets atgriezās mazajā namiņā ma­goņu laukos. Viņam bija seši gadi, un viņš lasīja nodris­kātu grāmatiņu par Pedro el Conejo, kas tika notverts senjora Makgregora dārzā. Senjors Makgregors grasījās iecept Pedro pīrāgā.

- Viņam pieder Ferma netālu no Sandjego, - paskaid­roja Marija. - Manuprāt, viņš ir šaušalīgs.

Mets nopētīja vīrieti ciešāk. Viņš neizskatījās pēc sen­jora Makgregora grāmatā, bet viņam noteikti piemita kaut kas nepatīkams.

- Viņi aicina viesus salonā, - paziņoja Marija. Viņa pār­vietoja Pūkaini ērtākā stāvoklī. - Lūdzu, negaudo, - viņa piekodināja sunim, - lai cik briesmīgā sabiedrībā būsim.

- Liels paldies, - sacīja Mets.

Salons atradās marmora kāpņu galā, kuras veda aug­šup no dārza. Svinību viesi plūda turp, apzinīgi paklau­sot aicinājumam, lai sveiktu Patronu. Mets gatavojās triecienam. Katru reizi, kad viņš redzēja Patronu, vecā vīra stāvoklis bija pasliktinājies.

Ieradušies viesi izkārtojās pusaplī. Visapkārt gar sa­lona malu atradās milzu puķu vāzes un marmora statu­jas, kas bija ļoti dārgas Patrona sirdij. Sarunas pierima. Putnu dziesmas un strūklaku šļaksti kļuva skaidrāk dzir­dami. Blakusdārzā iekliedzās kāds pāvs. Mets saspringti gaidīja, kad atskanēs Patrona motorizētā braucamkrēsla dūkoņa.

Tad apbrīnojamā kārtā salona tālākajā galā pavērās priekškars un ienāca Patrons. Viņš kustējās lēni, lai jus­tos droši, bet viņš tiešām nāca. Mets bija sajūsmā. Aiz vecā vīra nāca Dāfts Donalds un Tems Lins, abi stumjot braucamkrēslus.

Pa visu salonu atbalsojās elpas vilciens. Kāds - Me­tam likās, ka princese, - iesaucās: "Hip hip urā!" Visi uzgavilēja, un Mets gavilēja līdzi, juzdams atvieglojumu un prieku.

Kāds Metam aiz muguras nomurmināja: - Vecais vam­pīrs. Tatad viņam atkal izdevies izrāpties no zārka. - Mets strauji pagriezās, lai redzētu runātāju, bet nevarēja no­teikt, kurš no viesiem bija pie vainas.

Sasniedzis salona vidu, Patrons deva signālu Temam Linam piestumt braucamkrēslu. Viņš ieslīga tajā, un Tems Lins salika spilvenus viņam apkārt. Metam par lielu pārsteigumu Makgregora kungs panāca uz priekšu un iesēdās otrā braucamkrēslā.

Tātad viņi ir draugi, Mets nodomāja. Kāpēc viņš Mak­gregora kungu nebija redzējis iepriekš?

- Laipni lūdzu, - aicināja Patrons. Viņa balss nebija skaļa, bet uzreiz piesaistīja uzmanību. - Sveicināti manas simt četrdesmit trešās dzimšanas dienas svinībās. Jūs visi esat mani draugi un sabiedrotie - vai ģimenes lo­cekļi. - Vecais vīrs klusi iesmējās. - Man šķiet, ka viņi ap šo laiku cerēja redzēt mani kapā, bet tāda laime nesmaida. Man ir bijusi priekšrocība saņemt brīnišķīgu jauna veida ārstēšanu no pasaules lieliskākajiem ārstiem, un ta­gad manu draugu Makgregoru aprūpēs tie paši cilvēki.

Makgregora kungs plati pasmaidīja un pacēla Patrona roku, kā tiesnesis paceļ uzvarējuša boksera roku. Kas tajā cilvēkā bija tāds, kas atbaidīja? Mets juta kamolu savel- kamies vēderā, un tomēr nebija nekāda iemesla, lai viņš tam nepatiktu.

- Panāciet priekšā, brīnumdari, - aicināja Patrons. Divi vīrieši un divas sievietes atdalījās no pūļa. Tie pienāca pie braucamkrēsla un paklanījās. - Es nešaubos, ka jūs būtu apmierināti tikai ar manu sirsnīgu pateicību, - Patrons pasmaidīja, kad ārsti centās slēpt savu vilšanos, - bet jūs būsiet vēl jo vairāk apmierināti ar šiem viena miljona dolāru čekiem. - Ārsti uzreiz kļuva mundrāki, kaut gan vienai no sievietēm pietika pieklājības nosarkt. Visi ap­laudēja, un ārsti pateicās Patronam.

Tems Lins uztvēra Meta skatienu un pamāja viņam ar galvu. Mets iznāca priekšā.

- Mi Vida, - ar patiesu siltumu ierunājās Patrons. Viņš pamāja ar savu mezglaino roku. - Panāc tuvāk un ļauj man paskatīties uz tevi. Vai es kādreiz biju tik glīts? Droši vien biju. - Vecais vīrs nopūtās un apklusa. Tems Lins norādīja, ka Metam jāstāv blakus braucamkrēsliem.

- Es biju nabadzīgs zēns no nabadzīga ciemata, - Pat­rons iesāka, vērsdamies pie prezidentiem, diktatoriem, ģenerāļiem un slavenībām, kas bija te sapulcējušies. - Vienu gadu Cinco de Mayo laikā ranchero, kam piede­rēja mūsu zeme, rīkoja parādi. Kopā ar maniem pieciem brāļiem mēs gājām skatīties. Mamd atveda manas mazās māsiņas. Vienu viņa nesa rokās, un otra, turoties viņai pie svārkiem, sekoja nopakaļ.

Mets iedomājās noputējušos kukurūzas laukus un Durango violetos kalnus. Viņš redzēja upes, kurās divus mēnešus gadā krāca ūdens un kuras pārējā laikā bija gluži sausas. Viņš šo Patrona stāstu bija dzirdējis tik bieži, ka zināja to no galvas.

- Parādes laikā mērs jāja skaistā, baltā zirgā un meta pūlī naudu. Kā mēs cīnījāmies par monētām! Kā mēs vārtījāmies pa zemi kā cūkas! Bet mums bija vajadzīga tā nauda. Mēs bijām tik nabadzīgi, pliki kā baznīcas žurkas. Pēc tam rančo īpašnieks rīkoja lielu mielastu. Mēs varē­jām ēst visu, ko gribējām, un tā bija brīnišķīga iespēja tiem cilvēkiem, kam māga bija tā sarāvusies, ka čili pu­piņām nācās gaidīt rindā, lai tiktu iekšā.

Manas mazās māsiņas tajos svētkos saķēra tīfu. Viņas abas nomira vienā un tajā pašā stundā. Viņas bija tik mazas, ka nevarēja paskatīties pāri palodzei - nē, pat tad ne, kad piecēlās pirkstgalos.

Salonā valdīja nāves klusums. Tālumā no dārza Mets dzirdēja dūjas saucienu. Nav cerību, tā dūdoja. Nav cerību. Nav cerību.

- Turpmāko gadu laikā nomira pa vienam no maniem brāļiem; divi noslīka, vienam plīsa apendicīts, jo mums nebija naudas ārstam. Pēdējos divus brāļus līdz nāvei piekāva policisti. Mēs bijām astoņi, - turpināja Patrons, - un tikai es paliku dzīvs, lai izaugtu liels.

Pēc Meta domām, publika izskatījās garlaikota, kaut gan centās to slēpt. Viņi bija dzirdējuši to pašu runu daudzus gadus.

- Es pārdzīvoju viņus visus tāpat, kā es pārdzīvoju savus ienaidniekus. Protams, es iegūstu jaunus ienaid­niekus. - Patrons pārlaida acis publikai, un daži cilvēki mēģināja pasmaidīt. Tie uztvēra Patrona tēraudcieto ska­tienu un vienā mirklī atžilba. - Jūs domājat, ka esmu kā kaķis ar deviņām dzīvībām. Kamēr vien ir peles, ko ķert, esmu iecerējis turpināt medības. Un, pateicoties ārstiem, es tās vēl aizvien varu izbaudīt. Tagad jūs varat sākt aplaudēt. - Viņš drūmi skatījās uz publiku, un tie sāka - vispirms svārstīgi un tad skaļi - aplaudēt. - Viņi ir gluži kā roboti, - Patrons pusbalsī nomurmināja. Skaļāk viņš piebilda: - Es uz brīdi atpūtīšos, un tad mēs vaka­riņosim.