Skorpiona nams

24 Pēdējās atvadas

Dāfts Donalds cieši turēja Metu, un Tems Lins no- saitēja viņu ar sanitārtehnikas lenti. Miesassargs uzmeta zēnu uz zirga un pamāja atvadas pārē­jiem Patrona privātās armijas locekļiem, kas slaistījās gar staļļiem. - Kurp tu to vedīsi? - kāds no vīriem uzsauca.

- Biju domājis to nomest pie īdžitu mitekļiem, - Tems Lins atbildēja. Vīrieša smieklus nomāca zirga pakavu di- poņa.

Šis bija atšķirīgs no Drošajiem zirgiem. Tas bija āt­rāks un ne tik viegli prognozējams. Tas pat oda citādi. Mets atradās piemērotā stāvoklī, lai to zinātu, jo viņa deguns bija iespiests zirga ādā. Drošajiem zirgiem bija viegla ķimikāliju smaka, bet no šī nāca saules un sviedru garaiņi.

Mets pēkšņi aptvēra, ko Tems Lins domāja, sakot, ka nometīs viņu pie īdžitu mitekļiem. Viņu iesviedīs dzel­tenajos dubļos bedres apakšā. No tādām šausmām, ne­godīguma un nodevības Metam ausīs pulsēja asinis. Bet šoreiz baiļu vietā viņš juta tīri dzīvnieciska niknuma uz­plūdus. Viņš bija pelnījis dzīvot! Viņam pienācās kā pa­rāds šī dzīve, kas viņam nejauši tika dota, un, ja vajadzēja mirt, viņš cīnīsies līdz pašai pēdējai minūtei.

Viņš pārbaudīja lenti, kas saistīja rokas un kājas. Tās nevarēja pakustināt ne par collu. Nu tad, Mets nodomāja, man nāksies lokoties tikt laukā no bedres. Viņš redzēja zemi traucamies zem zirga pakaviem. Zēna vēders sāpīgi si­tās pret tā ķermeni. Šis radījums neskrēja tik līdzeni kā Drošais zirgs.

Beidzot tas palēnināja gaitu, un Tems Lins nocēla Metu zemē. Viņš pamanījās saliekt ķermeni un ar galvu trāpīt vīrietim pa vēderu. - Ā! Muļķa pintiķi! - nolamājās Tems Lins. - Paskaties apkārt, iekams tu dari tik stulbus trikus!

Mets apvēlās uz muguras un pacēla kājas, lai spertu. Viņš ieraudzīja zilas debesis un klints izcilni. Viņš saoda nevis gļotas un netīrību, bet labu, tīru gaisu ar kreozota smaržu. Viņi neatradās pie īdžitu mitekļiem. Viņi bija uz takas pie Aho kalniem.

- Lūk, tā! Es gaidu pamatīgu atvainošanos, - no­rūca Tems Lins, ne visai maigi plēšot nost lenti no Meta ādas.

- Vai tu mani noslīcināsi oāzē? - Mets ņurdēja.

- Saņem sevi rokās, puikiņ. Labi, es varu saprast, ka tev ir iemesls aizdomām, bet piešķir man mazliet goda­prāta.

- Kā es varu uzticēties kādam, kurš nogalinājis div­desmit bērnus? - Mets jautāja.

- Tad viņi to tev izstāstīja. - Tems Lins izskatījās tik skumjš, ka Mets juta - bet tikai mazliet - žēlumu pret viņu.

- Vai tā ir taisnība? - zēns prasīja.

-Jā. Taisnība. - Tems Lins savēla lenti kamolā un ie­bāza to vienā no zirga seglu somām. Viņš izņēma mugur­somu un uzmeta to sev plecā. - Iesim. Man nav daudz laika.

Atpakaļ neskatīdamies, viņš sāka kāpt pa taku. Mets vilcinājās. Viņš varētu nozagt zirgu un jāt uz ziemeļiem. Fermas patruļa varētu vēl nezināt, ka viņš ir apzīmogots iznīcināšanai. Iznīcināšanai, Mets domāja ar dusmu kvēli. Bet izskatījās, ka ar šo dzīvnieku nav viegli jāt. Atšķirībā no Drošā zirga šis bija jāpiesien pie koka. Tas izbolīja acis un iepleta nāsis, kad Mets mēģināja tam tuvoties.

No otras puses, viņš varētu sekot Temam Linam kal­nos un cerēt, ka vīrieša draudzība nav zudusi. Tems Lins pazuda starp klintīm. Viņam pat nerūpēja paskatīties, vai Mets seko.

Es laikam esmu pasaules lielākais idiots, Mets domāja, slādams pa taku.

Oāze bija pilna līdz malām. Rudens lieti bija atne­suši dzīvību paloverde kokiem, padarot tos košus ar maigi dzelteniem un oranžiem ziediem. Vīnogulāja lapene bija kuplākām lapām, nekā Mets jebkad varēja atcerēties, un, kad piegāja tuvāk, maza pīlīte aizbrida pa ūdeni.

Tems Lins bija apsēdies uz liela akmens. - Tas ir ka­nēļa krīklis, - viņš paskaidroja. - Šajā gadalaikā tie pār­lido no Savienotajām Valstīm uz Actlanu. Brīnums, kā tie atrod šādu ūdens drusciņu visā sausajā tuksnesī.

Mets apmetās uz cita akmens, ne pārāk tuvu. Saule aizslīdēja aiz kalniem, un mazajā ielejā iezagās ēnas.

-Ja nebūtu šīs vietas, es sajuktu prātā pirms dau­dziem gadiem, - miesassargs atminējās. Mets vēroja, kā mazā pīlīte peld uz pretējo krastu. - Es biju pustraks, kad salīgu strādāt pie Patrona. Tā ir vieta, kur paslēpties, es toreiz domāju. Es došos projām, kad policijai apniks mani medīt. Bet, protams, tā nenotika. Ja reiz kaut kas pieder Patronam, tas ir uz visiem laikiem.

- Tātad tu tiešām nogalināji tos bērnus, - Mets neat­laidās.

- Es varētu teikt, ka tas bija nelaimes gadījums - un tāds tas bija -, bet tāpēc tas nav mazāk šausmīgi. Es biju nodomājis uzspridzināt premjerministru, resnu krupi, kurš to pelnīja. Es vienkārši neņēmu vērā pārējos cilvē­kus, kas gadījās ceļā. Atklāti sakot, es biju tik uzpūtīgs draņķis, ka man bija vienalga. Es dabūju lielāko daļu šo rētu no tā sprādziena, bet Dāftam Donaldam tas pāršķēla rīkli. Tāpēc viņš nevar parunāt.

Visus šos gadus Mets nebija aizdomājies, kāpēc Dāfts Donalds nekad nerunā. Viņš bija pieņēmis, ka lielais, klusais vīrs ir nesabiedrisks.

- Patronam bija instinkts atrast cilvēkus, kurus var paverdzināt, - turpināja Tems Lins. - Viņam piemita tāda vara. Vara ir kaut kas dīvains, puikiņ. Tā ir narkotika, un tādi cilvēki kā es to kāro. Vienīgi tad, kad satiku Čēliju, es sapratu, par kādu briesmoni esmu kļuvis. Es biju pā­rāk laimīgs, dižodamies Patrona ēnā.

- Bet tu ļāvi dakteriem pārvērst Čēliju par īdžitu, - iebilda Mets.

- Neļāvu vis! Es iezīmēju viņas pieri tā, lai izskatītos, ka viņa ir operēta. Es ieliku viņu staļļos kopā ar Rozu.

Pirmo reizi kopš ierašanās oāzē Mets tieši paskatījās uz Temu Linu. Liels smagums novēlās zēnam no krūtīm.

- Čēlija būs drošībā, kamēr neaizmirsīs izturēties kā zombijs. Tagad, manuprāt, esmu nopelnījis to lielo atvai­nošanos, - miesassargs sacīja.

Un Mets atvainojās - pamatīgi gari un no visas sirds.

- Es būtu atvedis viņu šurp, bet Čēlijai nepadodas kāpšana kalnos. - Tems Lins nopūtās.

Viņi skatījās pāri dīķim, uz kura virsmas sudrabaini atvizēja pēcpusdienas saule. Krīklis gāzelējoties iznāca krastā un sakārtoja spalvas. Kāda bezdelīga notvēra spāri, kas planēja virs ūdens.

- Vai man būs jādzīvo te? - Mets jautāja.

Tems Lins satrūkās. - Ā! Aizsapņojos. Man patīk no­skatīties, kā bezdelīgas pēdējā brīdī pirms ietriekšanās zemē pagriežas. Nē, puikiņ. Tu nevarēsi izdzīvot. Būs labāk, ja tu dosies uz Actlanu.

Uz Actlanu! Metam salēcās sirds. - Vai tu nāksi man līdzi?

- Es nevaru. - Tema Lina balss bija skumja. - Saproti, es esmu pastrādājis briesmu darbus savā mūžā, un es nevaru izvairīties no sekām.

- Tā nav taisnība, - Mets protestēja. - Policija droši vien jau sen ir pārstājusi tevi meklēt. Amatpersonām tu varētu nosaukt izdomātu vārdu. Tu varētu uzaudzēt bārdu un noskūt galvu.

- Protams, es varētu, - jāatzīst, domāšanā tu parādi visai nelikumīgu ķērienu. Tu esi gluži vai skaida no vecā bluķa. Nē, es runāju par morālām sekām. Es esmu pavadījis gadus, gūdams labumu no Opija zemes šausmām, un ta­gad man ir izdevība vērst to par labu. Es nedrīkstu palaist to garām. Čēlija lika man to saskatīt. Tu jau zini, viņa ir ļoti noteikta sieviete. Viņa nesamierināsies ar ļaunumu.

- Es zinu, - piekrita Mets, domādams par to, kā Čēlija nostājās pret Patronu.

- Es jau sakravāju tev somu, - Tems Lins teica, no­ņemdams no pleca mugursomu. - Lādē ir kartes. Paņem, cik vien daudz ūdens pudeļu tu vari, un, kad sasniegsi Actlanas robežu, saki, ka tu esi bēglis. Tavus vecākus saņēmusi ciet Fermas patruļa. Izturies muļķīgi - tam ne­vajadzētu sagādāt grūtības - un nevienam nesaki, ka tu esi klons.

- Vai viņi to nevarēs noteikt? - Mets iedomājās actla- niešu dusmas, kad tie atklās, ka ir apmuļķoti.

- Te ir tas mazais, nekrietnais noslēpums. - Tems Lins pieliecās un čukstēja, it kā viņam būtu jāslēpj šī informā­cija no bezdelīgām, pīlītes un spārēm. - Neviens nevar noteikt atšķirību starp klonu un cilvēku. Tas ir tāpēc, ka nekādu atšķirību nav. Doma, ka kloni būtu mazvērtīgāki, ir riebīgi meli.

Tems Lins aizsoļoja pie metāla lādes, atstājot Metu ar vaļā muti. Viņš noskatījās, kā vīrietis izņem ūdens pudeles un kartes. Kā gan klons varēja būt tāds pats kā cilvēks? Viss Metā to nepieņēma.

Tems Lins atvilka mugursomas kabatiņai rāvējslē­dzēju un izņēma papīru žūksni. - Re, tā ir nauda. Man vajadzēja to agrāk tev iemācīt. Tā ir simt peso banknote, un šī ir piecdesmit. Vienmēr pajautā kaut kam cenu un piedāvā pusi. Ak nē! Tagad tu to neiemācīsies. Vienīgi atceries to: vienā reizē izņem vienu papīra gabaliņu un neļauj nevienam redzēt, cik daudz papīra gabaliņu tev paliek.

Saule norietēja, un strauji iestājās krēsla. Tems Lins iekūra ugunskuru un blakus sakrāva sausu malku. - Tev vajadzētu doties ceļā no paša rīta. Tad tev būs divpadsmit stundas, lai sasniegtu robežu. Tas ir ideāls laiks, jo Fer­mas patruļa ir pie mājas uz vāķēšanu. Vēl kas: Patrons turēja Opija zemi iesaldētu simt gadu tālā pagātnē.

- Es nesaprotu, - brīnījās Mets.

- Opija zeme, cik vien iespējams, ir tāda, kāda bija dzīve Patrona jaunībā. Čēlija gatavo ēdienu uz malkas plīts, istabās nav gaisa kondicionēšanas, laukus novāc cilvēki, nevis mašīnas. Pat raķetēm neļauj lidot pāri. Vie­nīgās vietas, kur likumi ir brīvāki, ir slimnīca un drošības sistēma. Tas bija paņēmiens, kā Patrons pārspēja viltībā Nāvi. Viens no viņa paņēmieniem.

- Bet televīzijā viss ir tāds pats, - Mets protestēja.

Tems Lins iesmējās. - Patrons uzraudzīja arī to. El

Latigo Negro noplīkšķināja savu pēdējo pātagu pirms gadsimta. Runa ir par atkārtotiem demonstrējumiem. Daudzējādā ziņā tev Actlana liksies mulsinoša, bet pē­dējā laikā viņiem ir bijusi kustība atpakaļ uz vienkār­šākiem laikiem. Viņi mēģina novērsties no mašīnu bal­stītas saimniekošanas, atgriežoties pie vecās meksikāņu kultūras. Kaut kas tev šķitīs pazīstams.

- Pagaidi! - iesaucās Mets, kad miesassargs grasījās iet projām. - Vai tu nevari palikt? - Doma par to, ka zaudē draugu un ka varbūt nekad vairs neredzēs viņu, bija briesmīga.

- Man jābūt klāt vāķēšanā, - paskaidroja Tems Lins.

- Tad atved šurp Čēliju. Es viņai palīdzētu kāpt kal­nos.

- Pagaidi, kad tu redzēsi tās klintis. Nē, puikiņ. Čēlija ir pārāk veca, lai veiktu šo ceļojumu. Es, cik vien varēšu, parūpēšos par viņu. Dodu tev savu vārdu.

- Ko lai daru Actlanā? Kur es varu apmesties? - Me­tam sāka uzmākties panika.

- Kur gan mana galva? - Tems Lins atjēdzās, apstāda­mies pie ugunskura gaismas loka robežas. - Es izlaidu pašu svarīgāko. Actlanā vispirms ar lidaparātu tiec līdz Sanluisai un paprasi ceļu uz Svētās Klāras klosteri. Ja vien es ļoti nekļūdos, Marija dancos tev riņķī apkārt, kad ieiesi pa parādes durvīm.

Šoreiz viņu nevarēja apturēt. Tems Lins soļoja pa priekšu, un Mets rikšoja viņam pakaļ. Kad viņi sasniedza eju klintī, miesassargs pagriezās un uzlika roku Metam uz pleca. - Es diez ko neatzīstu garas atvadas, - viņš ierunājās.

- Vai es tevi vēl kādreiz redzēšu?

Tems Lins pagaidīja brīdi, iekams pateica: - Nē. - Mets strauji ievilka elpu. - Es tev nekad neesmu melojis, un man nav prātā to sākt. Svarīgi ir tas, ka tu esi izbēdzis. Tu esi viens no īpašumiem, kam Patrons ļāva izslīdēt caur pirkstiem.

- Kas notiks ar mani? - Mets jautāja.

- Tu atradīsi Mariju un, ja viss izdosies, viņas māti.

- Vai tu pazīsti Esperansu?

-Jā. Viņa mēdza ierasties mājā. Vai tu esi redzējis to filmu par dinozauriem? To ar ātrplēsi?

Mets atminējās īpaši pretīgu dinozauru ar gariem na­giem un zobiem, kas bija ar mieru rakties cauri klintij, lai tiktu klāt savam upurim.

- Tāda ir Esperansa, kad viņai ir misija. Labi, ja tāds cilvēks ir tavā pusē. - Tems Lins izlīda cauri klintij un pa­zuda biezējošā tumsā. Viņš neatskatījās. Mets savaldījās, lai neuzspīdinātu viņam ar lukturīti.