Skorpiona nams

28 Planktona rūpnīca

No rīta Rauls zēniem teica iedvesmojošu runu. Tā bija par aristokrātiem un to, cik pievilcīga var būt viņu āriene, bet cik zemiski viņi ir iekšienē. Mets netika pieminēts. Daži no jaunākajiem zēniem jutās neveikli, bet, kad Uzraugs bija aizgājis, Čačo un Fidelito pasludināja Metu par nacionālo varoni.

Metu pielika pie darba tūlīt pēc runas beigām. Vi­ņam lika mērīt kapsulas kopā ar jaunākajiem zēniem, bet viņa norma bija divreiz lielāka, "lai iemācītu viņam darba vērtību". Mets neuztraucās. Kad tie būs sasnieguši Sanluisu, viņš būs ceļā uz klosteri ātrāk, nekā Fidelito pagūs pateikt: Tas ir grūti, bet godīgi.

Brokastīs zēnam piešķīra tikai pusbļodiņu pupiņu un trīs tortillas sešu vietā. Čačo lika katram no pusaudžiem iedot Metam pa karotei ēdiena, tā nu beigās viņam tik un tā bija pilna bļodiņa.

Pēc rīta pirmās puses Rauls izsauca to triju vārdus, kuriem bija jādodas uz Sanluisu, un aizveda viņus līdz

lidaparātam. - Te jums gāja viegli, - vīrietis tiem teica. - Šī ir brīvdienu nometne salīdzinājumā ar to, kurp jūs dosieties; bet, ja strādāsiet cītīgi un par jums būs labas atsauksmes, jūs tiksiet līdz pilnai pilsonībai astoņpa­dsmit gadu vecumā.

- Pie krota to, - nomurmināja Čačo.

- Tas nav labs sākums. Tas nemaz nav labs sākums, - aizrādīja Rauls.

Mets tikai vienreiz pabija lidaparāta iekšpusē - tajā nelaimi nesošajā naktī, kad viņu nodeva Stīvens un Emī­lija. Šis gaisa kuģis ne tuvu nebija tik labs. Tas bija pilns ar cietiem plastmasas sēdekļiem un oda pēc sviedriem un pelējuma. Rauls nosēdināja tos vidū, cik tālu no logiem vien iespējams. Viņš tiem iedeva maisiņu ar plastikāta strēmelēm, ko iepīt sandalēs.

- Es teicu, ka mums būs jāstrādā, - Čačo pusbalsī at­gādināja.

Uzraugs tos piesprādzēja un aizgāja, neteicis ne vārda. Atlikusī lidaparāta telpa tika piepildīta ar plastikāta san­daļu ķīpām, kas tika sakrautas tik augstu, ka zēni neko nevarēja redzēt pa logiem. Tie nevarēja arī staigāt apkārt, jo drošības jostas bija saslēgtas. Kas ir ar tiem cilvēkiem? Mets domāja. Šķita, ka viņi nespēj atslābt, kamēr viss nav pakļauts viņu vadībai.

Lidaparāts uz gaisa spilveniem pacēlās, un Fidelito paziņoja, ka viņam gaisa kuģos vienmēr sametoties slikta dūša. - Ja trāpīsi man virsū, tad norausies, - norūca Čačo.

Mets atrisināja problēmu, pārceldams maisiņu ar plas­tikāta strēmelēm mazajam zēnam klēpī.

-Tu esi ģēnijs, - uzslavēja Čačo. - Aiziet, Fidelito. Gāz visu laukā.

Lidojot Mets lauzīja galvu, ko patlaban dara Stīvens un Emīlija. Stīvens tagad bija Opija zemes kroņprincis.

Viņš to nosvinētu. Atnāktu viņa draugi no skolas lai­kiem, un galdi tiktu izkārtoti dārzā, kur Patrons mēdza rīkot savas dzimšanas dienas svinības. Emīlijai būtu vi­ņas īdžitu puķu meitenes, kas apkalpotu viņu, vai varbūt viņa tās būtu aizsūtījusi strādāt laukos. Ne uz ko daudz vairāk tās nebija spējīgas.

Tās meitenes droši vien bija mēģinājušas bēgt kopā ar ve­cākiem, Mets šausmās nodomāja. Viņas nebija diez ko vecākas par Fidelito, kurš zaudēja cīņu ar nelabumu un apklāja plastikāta sloksnes ar pussagremotām pupiņām un tortillas.

- Brokastu laikā viņiem vajadzēja tevi turēt badā, - purpināja Čačo.

- Es tur neko nevaru darīt, - Fidelito sacīja klusinātā balsī.

Atlikusī ceļa daļa - samērā īsa - tika pavadīta skābe­nas vēmekļu smakas mākonī. Mets liecās uz vienu pusi, un Čačo liecās uz otru, veltīgi pūloties izvairīties no šīs smakas. Laimīgā kārtā lidaparāts drīz nolaidās. Kad pi­lots ieraudzīja notikušo, viņš atslēdza drošības jostas un izgrūda zēnus pa durvīm.

Mets nokrita uz ceļiem karstās smiltīs. Viņš ieelpoja gaisu un tūlīt pat to nožēloja. Smaka ārpusē bija vēl pre­tīgāka. Gluži kā tūkstošiem zivju pūtu un sadalītos kar­stajā saulē. Mets padevās nenovēršamajam un iztukšoja kuņģi. Netālu Čačo darīja to pašu. - Es biju šķīstītavā. Tagad es esmu ellē, - viņš stenēja.

- Kaut tas beigtos, - šņukstēja Fidelito.

Mets pietrausās kājās un vilka mazo zēnu uz celtni, kas virmoja karstumā. Visapkārt zēns redzēja žilbinoši baltas kaudzes un ar garozu klātas peļķes, kas vīdēja tumši sarkanas. Čačo klupdams krizdams abiem sekoja.

Mets ievilka Fidelito pa durvīm un atkrita pret sienu, lai atjēgtos. Iekšā gaiss bija vēsāks un mazliet svaigāks. Telpa bija pilna ar burbuļojošām cisternām, kuras apkal­poja zēni, kas smalstīja ūdeni ar tīkliem un nepievērsa uzmanību jaunpienācējiem.

Pēc dažiem brīžiem Mets jutās pietiekami spēcīgs, lai pieceltos. Kājas viņam ļodzījās, un vēderu rāva krampji. - Kurš te ir atbildīgais? - viņš jautāja. Kāds norādīja uz durvīm.

Mets pieklaudzināja un iegāja iekšā. Viņš ieraudzīja grupu vīru, kas bija ģērbušies tādās pašās melnās uni­formās ar bišu stropu uz piedurknes kā Rauls. - Tas ir viens no los bichos - kaitēkļiem kas piesmirdināja manu lidaparātu, - sacīja pilots.

- Kā tevi sauc? - jautāja kāds Uzraugs.

- Mets Ortega, - Mets atbildēja.

- A. Aristokrāts.

O-ho, nodomāja Mets. Droši vien Rauls izplatījis ziņas.

- Tu te netiksi sveikā cauri ar saviem švītīgajiem gā­jieniem, - vīrietis paziņoja. - Mums ir tā sauktais kaulu pagalms, un katrs nepatikšanu cēlējs, kas iziet tam cauri, iznāk ārā nekaitīgs kā jēriņš.

- Pirmais, ko viņš darīs, - iztīrīs manu gaisa kuģi, - norādīja pilots. Tā nu Mets kopā ar Čačo drīz vien berza lidaparāta grīdu un sienas. Beigās - un tas bija pats bries­mīgākais - viņiem vajadzēja nomazgāt katru plastikāta strēmeli spainī ar karstu ziepjūdeni.

Gaiss nesmirdēja tik briesmīgi kā iepriekš. - Smird tikpat stipri, - pilots viņiem apgalvoja, sēdēdams krēslā zem plastikāta saulessarga. - Jo ilgāk tu te esi, jo mazāk to ievēro. Tajā smakā ir kaut kas tāds, kas paralizē ožu.

- Mums vajadzētu likt, lai Fidelito to izdzer, - rūca Čačo, laiski izliedams spaiņa saturu.

- Viņš tur neko nevar darīt, - Mets paskaidroja. Na­baga Fidelito bēdu uzplūdā bija saritinājies zemē. Zēni ne viens, ne otrs nevarēja saņemties, lai piespiestu viņu strādāt.

Kad abi pabeidza, galvenais Uzraugs vārdā Karloss iz­vadāja viņus ekskursijā pa rūpnīcu. - Šīs ir cisternas ar jūras ūdeni, - viņš stāstīja. - No ūdens izņem smirdīgos kukaiņus ar šo te, - viņš pacēla tīklu, - un, kad planktons ir nobriedis, to ievāc.

- Kas ir planktons? - Mets uzdrīkstējās pajautāt.

- Planktons! - iesaucās Karloss, it kā ar nepacietību būtu gaidījis šo jautājumu. - Tas ir tas, ko valis izfiltrē no jūras, lai paēstu. Tie ir mikroskopiski augi un dzīvnieki, kas peld ūdens virsējā līmenī. Nevarētu iedomāties, ka tāds milzīgs dzīvnieks var pārtikt no kaut kā tik sīka, bet tā ir pārsteidzoša patiesība. Planktons ir astotais pa­saules brīnums. Tas satur daudz olbaltumvielu, vitamīnu un šķiedrvielu. Tajā ir viss, kas nepieciešams valim, lai būtu apmierināts, un arī viss, kas vajadzīgs cilvēkam,, Planktonu, ko mēs te ražojam, pārstrādā hamburgeros, cīsiņos un burritos. Smalki samalts, tas ir mātes piena aizstājējs.

Karloss nevarēja un nevarēja rimties. Šķita, ka viņa mūža darbs ir panākt, lai cilvēkiem patiktu planktons un lai viņi to augstu vērtētu. Viņš it kā neredzēja drūmo tuksnesi, kas tos ieskāva, kad viņi bija iznākuši ārā.

Mets tālumā ievēroja augstus drošības žogus, un sirds viņam pamira. Gaiss bija smirdīgs, temperatūra cepinoša un mitrums tik augsts, ka kombinezons lipa pie ķermeņa kā otra āda. Šī bija vieta, kurā zēnam bija paredzēts dzī­vot, līdz viņam būs astoņpadsmit.

- Kur ir Sanluisa? - viņš jautāja.

- Tas balstās uz principa par to, kas jāzina, - atbildēja Karloss. - Kad mēs jūtam, ka jums vajadzīga informā­cija, tad jūs to dabūjat zināt. Tāpat lai jums nenāk prātā rāpties pāri žogam. Augšējā vadā ir tāda enerģija, kas aizspļaus jūs atpakaļ kā melones sēklu. Te ir sāls kalni. - Viņš norādīja uz baltajām kāpām, kuras Mets pamanīja jau iepriekš. - Pēc tam kad mēs ievācam planktonu, jūras ūdens tiek iztvaicēts un sāli apstrādā pārdošanai. Tie ir augstākie sāls kalni pasaulē. Cilvēki no malu malām ie­rodas tos apbrīnot.

Kādi cilvēki? brīnījās Mets, skatīdamies uz nomācošo ainavu.

Iegaudojās sirēna. - Laiks doties uz pirmo pusdieno­šanas vietu! - Karloss paziņoja. Viņš uzveda tos augšā pa kāpu. Tā bija stingrāka, nekā izskatījās. Virsotnē atradās piknika laukums ar galdiem. Gar malām bija sastādītas plastmasas puķes, un vidū slējās vējrādītājs, kuram galā bija valis, kas izpūš strūklu. Viegls vējš sijāja smalkus sāls putekļus Metam pār ādu. - Pusdienu laukums bija mana ideja, - Karloss paskaidroja, apsēzdamies uz sola. - Manuprāt, tas visiem pacēla noskaņojumu.

Zēni, kas smagi kāpa augšā pa nogāzi ar katliem un traukiem, gan neizskatījās īpaši priecīgi. Tie nolika savas nastas un sastājās rindās starp galdiem kā kareivji. Kar­loss lika Metam, Čačo un Fidelito nostāties vienas rindas galā. Visi noskaitīja Piecus labas pilsonības principus un Četras nostājas, kas ved pie prātīguma, un tad zēns ar pūtīšu rētām klātu seju saīdzis krāmēja traukos ēdamo.

- Kas tas ir? - jautāja Čačo, ostīdams savu bļodiņu.

- Garšīgs, barojošs planktons, - zēns noņurdēja.

- Viss, kas nepieciešams valim, lai būtu apmierināts, - piebilda cits, izlikdamies, ka rīstās. Viņi iztaisnojās, kad Karloss uzmeta tiem īgnu skatienu.

- Es nepieļaušu, ka jūs ķengājat ēdienu, - Uzraugs aizrādīja. - Ēdiens ir kaut kas brīnišķīgs. Miljoniem cil­vēku ir nomiruši, jo viņiem tā nebija pietiekami daudz, un jūs, laimīgie zēni, dabūjat ēst, cik lien, trīs reizes dienā. Vecos laikos aristokrāti mielojās ar ceptiem fazā­niem un sivēniem, kamēr zemniekiem nācās ēst zāli un koku mizas. Jaunajā Actlanā viss tiek sadalīts vienlīdzīgi. Ja kaut vienai personai ir liegts cepts fazāns un sivēns, mums, pārējiem, jāatsakās no tiem. Planktons ir gardā­kais ēdiens pasaulē, jo tajā dalās ar visiem.

Vairs neviens neko neteica. Mets prātoja, ka viņš tur ir vienīgais, kurš tiešām ir mielojies ar ceptu fazānu un sivēnu. Sit vai nost, viņš nekādi nesaprata, kāpēc plank­tonam vajadzētu garšot labāk, ja visiem tas jāēd. Tas bija reizē lipīgs un kraukšķošs un izklājās viņam mutē kā sasmakusi līme.

No augstās virsotnes bija redzams apsardzes žogs. Mets samiedza acis žilbinošajā gaismā, bet neko daudz aiz tā saskatīt nevarēja. Viņam likās, ka tālu rietumos mana ūdens mirgojumu.

- Tas ir Kalifornijas līcis, - izsekojis Meta skatam, pa­skaidroja Karloss, piesegdams acis.

- Vai tajā ir vaļi? - Mets jautāja.

- Tiem vajadzētu ņemt līdzi savas vannas, - kāds zēns iespurcās.

Karloss izskatījās noskumis. - Vaļi tur mēdza dzīvot. Kādreiz visu šo apkārtni klāja ūdens. - Viņš norādīja uz kalnu grēdu austrumos. - Tā bija krasta līnija. Gadu gaitā ūdens, kas tecēja no Kolorādo upes, kļuva tik piesārņots, ka vaļi izmira.

- Kas notika ar līci? - jautāja Čačo.

- Tas ir viens no lielākajiem Actlanas inženierzinātnes triumfiem, - Karloss lepni atbildēja. - Mēs novirzījām

Kolorādo upi uz pazemes kanālu, kas ietek Sapņu zemē. Kad piesārņotāji tika aizvākti, mēs līcī sākām ievākt planktona ražu. Svaigs jūras ūdens ieplūst no dienvi­diem, bet ražas ievākšanas un upes ūdens zuduma dēļ līcis ir sarucis par šauru kanālu.

Tad, lūk, no kurienes nāca Opija zemes ūdens, Mets ap­tvēra, - tik piesārņota upe, ka spēja nogalināt vali. Intere­santi, vai Patrons to zināja. Jā, droši vien. Odens bija par brīvu, un Patronam patika izdevīgi darījumi.

Pēc pusdienām Metu, Čačo un Fidelito pielika pie darba rūpēties par sālsūdens garneļu cisternām. Tas stiepās garā rindā uz rietumiem no centrālās rūpnīcas, blakus vienā pusē bija ievilkts ūdens cauruļvads. Garneles pildīja cisternas kā pulsējoša, lokana masa. Tās kāri ēda sarkanas aļģes, līdz to ķermeņi ieguva asiņu krāsu. Tas arī iekrāsoja peļķes, ko ierodoties bija pamanījis Mets.

Viņam darbs šķita interesants. Viņam patika rosīgās, mazās radībiņas, un, pēc viņa domām, to sīkie ķermenīši ar kustīgiem matiņiem ap žaunām bija tikpat skaisti kā ziedi. Viņš un pārējie ar sietu ņēma laukā insektus un pēc vajadzības pielēja ūdeni. Diemžēl cisternu rinda bija jūdzēm gara un postošo kukaiņu - tūkstošiem. Pēc da­žām stundām Metam sāpēja rokas, mugura bija stīva un acis sūrstēja no sāls. Viņiem smagi virzoties uz priekšu, Fidelito šņukstēja pie sevis.

Viņiem priekšā stiepās tuksnesis, kurā nebija pat nokaltuša koka, kas mestu ēnu. Šķita, ka cisternas bija izkārtotas virzienā uz tālīno kanālu, kuru Mets bija re­dzējis pusdienu laikā. Tagad tas noteikti bija zils, ne tikai gaismas atblāzma pie apvāršņa. Ūdens izskatījās vēss un dziļš.

- Vai tu proti peldēt? - viņš jautāja Čačo.

- Kur es varētu tādu švltību iemācīties? - Kad Čačo bija noguris, viņš kļuva īgns. Mets zināja, ka švītība no­zīmē kaut ko tādu, ko darītu vienīgi ļauns, riebīgs, sa­maitāts aristokrāts.

- Es protu peldēt, - paziņoja Fidelito.

- Kur tāds nelaimīgs vārgulis kā tu to samācījies? Vai garneļu cisternā? - norūca Čačo.

Fidelito nevis sadusmojās, bet uztvēra ieteikumu no­pietni. Mets bija ievērojis, ka mazais zēns ir apbrīnojami labsirdīgs. Lai arī viņš slapināja gultā un laida pār lūpu pie vismazākā iemesla, viņa labdabība to atsvēra.

- Es esmu vārgulis, ja? Es, iespējams, varētu papeldēt šajās cisternās.

-Jā, un garneles nograuztu tev krāniņu.

Fidelito ar bailēm paskatījās uz Čačo. - Ak, - viņš iesaucās. - Tas man neienāca prātā.

- Kur tu iemācījies peldēt? - jautāja Mets, lai mainītu tematu.

- Mi abuelita man iemācīja Jukatanā. Mēs dzīvojām jūras krastā.

- Vai tur bija jauki?

-Jauki? - iekliedzās Fidelito. - Tā bija paradīze! Mums bija maza, balta mājiņa ar velēnu jumtu. Mana vecmāmiņa tirgū pārdeva zivis un brīvdienās vizināja mani ar kanoe laivu. Tāpēc viņa iemācīja man peldēt, lai es nenoslīktu, ja pārkristu pār bortu.

-Ja tur bija tik lieliski, tad kāpēc viņa skrēja pāri ro­bežai? - Čačo bija neizpratnē.

- Uznāca vētra, - mazais zēns paskaidroja. - Tā bija viesu… viesu…

- Viesuļvētra? - minēja Mets.

-Jā! Un jūra uzplūda un aiznesa visu projām. Mums vajadzēja dzīvot bēgļu nometnē.

- Ā, - novilka Čačo, it kā uzreiz saprastu.

- Mums bija jādzīvo lielā istabā kopā ar daudziem ci­tiem cilvēkiem, un mums viss bija jādara vienā un tajā pašā laikā un tādā pašā veidā. Nekur nebija koku, un tas bija tik riebīgi, ka mi abuelita saslima. Viņa negribēja ēst, tāpēc tie viņu baroja ar varu.

- Katra pilsoņa pienākums ir palikt dzīvam un dot ieguldījumu vispārējai labklājībai, - noskandēja Čačo. - Man tā ir uzkliegts pāris miljonu reižu.

- Kāpēc tie negribēja ļaut tavai vecmāmiņai atgriez­ties jūras krastā? - jautāja Mets.

- Tu nesaproti, - Čačo izmeta. - Tie turēja viņu ieslēgtu, lai varētu viņai palīdzēt. Ja viņi palaistu visus na­baga stulbeņus brīvībā, nepaliktu vairs neviens, kas palī­dzētu, un tad nebūtu jēgas neviena krotīga Uzrauga dzīvei.

Mets bija pārsteigts. Tas bija trakākais, ko viņš jebkad bija dzirdējis, un tomēr tam bija jēga. Kāpēc tad zēni tika ieslēgti? Tie aizbēgtu, ja kāds atstātu durvis vaļā. - Vai visa Actlana ir tāda?

- Protams, nē, - sacīja Čačo. - Lielākajā daļā viss ir kārtībā; bet, kad reiz iekriti Uzraugu rokās, tu esi pa­zudis. Redzi, mēs esam oficiāli neveiksminieki. Mums nav ne māju, ne darba, ne naudas, tāpēc par mums jā­rūpējas.

- Vai tu uzaugi nometnē? - Fidelito jautāja Metam. Tas bija nevainīgs jautājums, bet pavēra durvis uz to, par ko Mets negribēja runāt. Laimīgā kārtā viņu izglāba Karlosa ierašanās mazos elektriskos ratiņos. Tie piedūca klāt tik klusu, ka zēni tos nepamanīja, līdz tie bija viņiem gandrīz blakus.

- Es jūs vēroju piecpadsmit minūtes, - paziņoja Kar­loss. -Jūs visu laiku slaistāties.

- Karstums Fidelito bija par stipru, - ātri taisnojās Čačo. - Mēs domājām, ka viņš paģībs.

- Ēd sāli, - Karloss pamācīja mazo zēnu. - Sāls labi noder visam. Jums tagad vajadzētu griezties atpakaļ, ci­tādi netiksiet mājās līdz tumsai. - Viņš grasījās braukt projām.

- Pagaidiet! Vai jūs nevarat paņemt Fidelito? - Čačo apjautājās. - Viņš tiešām ir noguris.

Karloss apstājās un pabrauca atpakaļ. - Zēni, zēni, zēni! Vai neviens jums nav teicis, ka darbs tiek sadalīts līdzīgi starp līdzīgiem? Ja vienam ir jāiet, tad visiem ir jāiet.

-Jūs neejat, - Mets aizrādīja.

Karlosa platais smaids vienā mirklī pazuda. - Tātad aristokrāts ir nodomājis lasīt lekciju par vienlīdzību, - viņš noņurdēja. - Aristokrāts ir tikai zēns ar puņķainu seju, kas iedomājies, ka ir pārāk labs mums, pārējiem. Es esmu īsts pilsonis. Es nopelnīju savas privilēģijas ar grūtu darbu un paklausību. Tu šovakar nedabūsi ēdienu.

- Trūdīgais to rāvis, - norūca Čačo.

- Neviens no jums nedabūs ēdienu! Jūs iemācīsieties paklausīt sabiedrības gribai pat tad, ja tas prasīs nāka­mos piecdesmit gadus. - Karloss aizbrauca putekļu un sāls mākonī.

- Man ļoti žēl, Fidelito, - atvainojās Čačo. - Tu neesi pelnījis, ka tevi samet kopā ar mums abiem.

-Jūtos lepns būt kopā ar jums, - mazais zēns iesau­cās. -Jūs esat mani compadres! Krotīgais Karloss! Krotī- gie Uzraugi! - Fidelito izskatījās tik nikns, izriezis savas kaulainās krūtis, no katras poras kvēlojot pretestībai, ka Mets un Čačo sāka nevaldāmi smieties.