Skorpiona nams

27 pieckājainais zirgs

Atlikusī dienas daļa, pēc Meta domām, pagāja ļoti labi. Viņš klīda no vienas grupas pie nākamas, ieklausīdamies sarunās un uzkrājot informāciju. Mets neuzdeva daudz jautājumu, tādēļ negadījās, ka kāds izbrīnītos, kāpēc viņš ir tik nezinošs. Viņš uzzināja, ka Uzraugi ir atbildīgi par cilvēkiem, kas paši par sevi nespēj parūpēties. Tie pieņēma bāreņus, bezpajumtniekus, psi­hiski slimos un audzināja par labiem pilsoņiem. Bāreņi bija pazīstami kā Pazudušie zēni un Pazudušās meitenes, un tie dzīvoja atsevišķās mājās. Mets nevarēja saprast, kāpēc visi, šķiet, ienīda Uzraugus, lai gan neviens, izņe­mot Čačo, to atklāti neteica.

Tāpat Mets uzzināja, ka Opija zemi te dēvē par Sapņu zemi. Neviens īsti nezināja, kas atrodas aiz tās robežām. Bija daudz stāstu par zombijiem vergiem un vampīru ka­rali, kas dzīvo pilī. Chupacabras apsēduši kalnus un rei­zēm iemaldījās Actlanā dzert kazu asinis.

Zēni, kas nebija redzējuši, kā viņu vecākus saņem ciet, ticēja, ka tie tikuši līdz Savienotajām Valstīm. Daži zēni apgalvoja Metam, ka tikai gaidot, kad vecāki sūtīs bēr­niem pakaļ. Tad viņi visi būšot bagāti un laimīgi tajā zelta paradīzē, kas atrodas aiz Sapņu zemes.

Mets to apšaubīja. Fermas patruļa bija ļoti operatīva, turklāt Patrons stāstīja viņam, ka tikpat daudz cilvēku bēga projām no Savienotajām Valstīm, cik uz turieni. Ja zelta paradīze reiz bija atradusies ziemeļos, tad tās tur vairs nebija.

Mets palīdzēja Fidelito pildīt kapsulas. Šķita necil­vēcīgi, ka mazajam zēnam atņem ēdienu tikai tāpēc, ka viņš strādā lēnāk par lielajiem zēniem. Fidelito bija tik sajūsmināts, ka Mets sāka nožēlot savu labo darbu. Puika viņam mazliet atgādināja Pūkaini.

Zēniem bija pusstundu ilgs pusdienu pārtraukums. Vispirms sargi pārbaudīja katra izstrādi tajā rītā. Tad tie ienesa kūpošu katlu ar pupiņām un izdalīja tortillas. Iekams tika atļauts ēst, zēniem vajadzēja noskaitīt Piecus labas pilsonības principus un Četras nostājas, kas ved pie prātīguma. Ēdiens tika izsniegts atbilstoši tam, vai zēns bija izpildījis savu normu vai ne. Fidelito ar mirdzošām acīm skatījās uz Metu, kad puisēna bļodiņa tika piepil­dīta līdz malām.

Pēc pusdienām darbs atsākās. Mets kādu laiku palī­dzēja Fidelito, tad dažādības dēļ pārcēlās pie Čačo galda. Viņš ļoti ātri aptvēra, kāds raksts ir jāiepin. - Izbaudi to, kamēr vari, - norūca Čačo.

- Ko lai izbaudu? - nesaprata Mets, turēdams paceltā rokā pabeigtu sandali.

- To satraukumu, pārejot no viena darba pie cita. Kad reiz tu te iekārtosies, Uzraugi ļaus tev darīt tikai kaut ko vienu. Tas esot produktīvāk.

Mets apsvēra šo informāciju, turpinādams pīt plasti­kātu. - Vai nevar palūgt kaut ko citu?

Čačo iesmējās. - Protams, vari palūgt. Tomēr tu to ne­dabūsi. Rauls saka, darba bites paveicot to darbu, kas tām iedalīts, cik labi vien var. Tā viņš pa savam pasaka: "Nekā nebija, stulbeni."

Mets vēl kādu laiku padomāja. - Kas tas bija par koka gabalu, ko tu apstrādāji, kad es ierados?

Kādu brīdi Metam šķita, ka zēns neatbildēs. Čačo sa- vija plastikāta strēmeli ar tādu niknumu, ka tā pārplīsa. Viņš atsāka vēlreiz ar jaunu. - Man vajadzēja vairākas nedēļas, lai atrastu to koku, - viņš beidzot norūca. - Ma­nuprāt, tas bija no vecas iesaiņojuma kastes. Es to no­pulēju un notīrīju ar smiltīm. Es gribēju atrast vēl kādus gabalus un salīmēt tos kopā. - Čačo atkal apklusa.

- Un izgatavot ko? - Mets viņu mudināja.

- Vai apsoli, ka nevienam neteiksi?

- Protams.

- Ģitāru.

Lai nu ko, bet Mets to negaidīja. Čačo rokas izskatījās tik neveiklas, ka viņš, šķiet, nebija spējīgs spēlēt kādu mūzikas instrumentu. - Vai tu proti spēlēt?

- Ne tik labi kā mans tēvs. Tomēr viņš iemācīja man gatavot ģitāras, un to es protu tīri labi.

- Vai viņu… vai viņu saņēma ciet Sapņu zemē? - jau­tāja Mets.

- iCaramba! Vai tu domā, ka es iederos kopā ar tiem pārējiem nelaimes putniem? Me encarcelaron por feo. Mani ieslodzīja par to, ka esmu neglīts. Es neesmu bārenis! Mans tētis dzīvo Savienotajās Valstīs. Viņam ir tik daudz naudas, ka nevar to visu pat kabatās sabāzt; un viņš at­sūtīs man pakaļ, līdzko nopirks māju. - Čačo briesmīgi saniknojās, un pēc viņa balss Mets varēja pateikt, ka asa­ras nav pārāk tālu.

Mets strādāja pie savas sandales, neskatīdamies uz Čačo. Viņš ievēroja, ka arī pārējie zēni bija iegrimuši darbā. Viņi saprata - tiem vajadzēja saprast -, ka Čačo tēvs ne pēc viena drīzumā nesūtīs. Bet vienīgi Mets zi­nāja, kas īstenībā bija noticis ar viņu. Čačo tēvs locījās un grieza, locījās un grieza magones visu dienu karstajā saulē. Un rāmās bezvēja naktīs viņš gulēja laukos, lai nenosmaktu sliktajā gaisā no bedrēm.

Vakarā pusdienlaika rituāls atkārtojās. Ēdiens bija tieši tāds pats. Pēc tam zēni nomazgāja traukus, sakopa darbistabu un sabīdīja galdus vienā malā. No nolikta­vas istabas viņi izvilka gultas un sastiprināja tās citu uz citas, izveidojot trīsstāvu kojas. - Noliec Fidelito gultu apakšā, - kāds teica Metam.

- Kura tā ir? - jautāja Mets.

- Paosti matraci, - pamācīja Čačo.

- Es tur neko nevaru darīt, - protestēja mazais.

Robežsargi viņus aizveda uz kopējām dušām. Mets

nekad nevienu nebija redzējis kailu, neskaitot televīzijā skatītās mākslas vēstures stundas. Viņam tas likās mul­sinoši. Viņš turēja labās kājas pēdu piespiestu pie grīdas, lai neviens nevarētu redzēt uzrakstu, kas sludināja viņu par klonu. Viņš bija ļoti priecīgs uzraut mugurā raupju naktskreklu un doties uz darbistabu jeb guļamistabu.

- Vai tagad iesim gulēt? - viņš interesējās.

- Tagad mēs klausīsimies vakara pasaciņu, - paskaid­roja Čačo. Šķita, ka zēni kaut ko ieplānojuši. Visi pulcējās ap kojām pie loga, un Čačo pielika ausi pie sienas. Pēc brīža viņš norādīja uz logu un pamāja ar galvu.

Fidelito uzrāpās pa kojām kā mērkaķēns un pacēla naktskreklu. Tas bija viņa triumfa brīdis. - Voy a ensenarle la mapa mundi, - viņš paziņoja.

Es viņam parādīšu pasaules karti? nodomāja Mets. Kam parādīsi? Un ko viņš bija domājis ar pasaules karti? Fi­delito izbāza savu mazo dibentiņu starp loga restēm un pagrozīja to. Pēc brīža Mets dzirdēja Raula balsi sakām:

- Kādu dienu es paņemšu līdzi "kaķeni" šaušanai.

Fidelito norāpās no gultas, pārējo zēnu piekrišanas sau­cienu pavadīts. - Esmu vienīgais tik mazs, lai atbilstu tam platumam, - viņš dižojās apkārt kā pundurvistu gailēns.

Ienāca Rauls, viņš ne ar vārdu nepieminēja, ka viņam rādīts dibens. Vīrietis pievilka klāt krēslu, un zēni sasēdās uz kojām klausīties. Viņa runas nosaukums bija: "Kāpēc individuālisms ir kā pieckājains zirgs." Rauls paskaid­roja, ka viss ritot gludi tikai tad, kad cilvēki strādā kopā. Viņi izvirza mērķi un tad palīdz cits citam to sasniegt.

- Kas notiktu, - Uzraugs jautāja zēniem, - ja jūs airētu laivu un puse no jums gribētu braukt vienā virzienā, bet otra puse - pretējā?

Viņš cerību pilns gaidīja, līdz pēc kāda laika viens zēns pacēla roku un sacīja: - Mēs riņķotu pa apli.

- Ļoti labi! - uzslavēja Rauls, līksmi uzlūkodams savus klausītājus. - Mums visiem jāairē kopā, lai sasniegtu krastu.

- Ko tad, ja mēs negribam sasniegt krastu? - jautāja Čačo.

- Ļoti labs jautājums, - Uzraugs teica. - Vai kāds var pateikt, kas notiktu, ja mēs paliktu laivā tālu no krasta dienām ilgi? - Viņš gaidīja.

- Mēs nomirtu badā, - ierunājās kāds zēns.

- Lūk, atbilde, Čačo, - paskaidroja Rauls. - Mēs visi nomirtu badā. Esam nonākuši pie pieckājainā zirga pro­blēmas. Zirgs ļoti labi skrien uz četrām kājām. Tā tas ir radīts. Bet iedomājieties, ka tam izaugtu piektā kāja, kas gribētu izpatikt tikai pati sev. Pārējās četras kājas tikai skrietu un skrietu, bet piektā kāja - kuru mēs sauksim par individuālismu - gribētu iet lēnām, lai papriecātos par skaisto pļavu, vai ari gribētu nosnausties. Tad nabaga dzīvnieks apgāztos! Tāpēc mēs aizvedam šo nelaimīgo zirgu pie veterināra un liekam piekto kāju nogriezt. Tas var likties bargi, bet jaunajā Actlanā mums visiem jāsa­strādājas, citādi mēs beigās visi gulēsim dubļos. Vai ir jautājumi?

Rauls gaidīja labu brīdi. Beidzot Mets pacēla roku un jautāja: - Kāpēc jūs zirgam smadzenēs neieliekat datora čipu? Tad nebūtu nozīmes, cik kāju tam ir. - Skaļa elpu ievilkšana nošalca pa istabu.

-Vai tu saki… - Uzraugs apklusa, it kā nevarēdams noticēt tam, ko dzirdēja. - Vai tu ierosini, lai mēs pārvēr­šam zirgu par zombiju?

- Es neredzu lielu atšķirību starp to un liekās kājas nozāģēšanu, - atbildēja Mets. - Tas, kas jums ir vaja­dzīgs, ir zirgs, kas cītīgi strādā un netērē laiku, skatīda­mies uz puķēm.

- Būtu lieliski! - atzina Čačo.

- Bet tu… vai tu neredzi atšķirību? - Rauls jutās tik aizvainots, ka tik tikko spēja parunāt.

- Mēs skaitām Piecus labas pilsonības principus un Četras nostājas, kas ved pie prātīguma, katru reizi, kad gribam ēst, - paskaidroja Mets. - Jūs vienmēr mums sa­kāt, ka kārtīga resursu ražošana ir vitāli svarīga sabiedrī­bas vispārējam labumam. Ir acīmredzams, ka no mums sagaida, lai mēs ievērotu likumus un neietu lēnām pa pļavu. Bet zirgi nav tik gudri kā cilvēki. Ir jēga tos pro­grammēt ar datora čipiem.

Metam šķita, ka tas ir spīdošs pierādījums, bet viņš nevarēja saprast, kāpēc Uzraugs izskatās tik sarūgtināts. Patrons šo loģiku aptvertu vienā mirklī.

- Cik noprotu, tad tevis dēļ mūsu darbs iet zudībā, - Rauls stingrā balsī klāstīja. - Mums te ir nejauks, mazs aristokrāts, kurš jāizglīto par sabiedrības gribu! - Mets bija pārsteigts par vīrieša reakciju. Uzraugs pats aicināja uzdot jautājumus. Īstenībā viņš tos gandrīz pieprasīja.

- Tā, - turpināja Rauls, notīrīdams savu uniformu, it kā viņš būtu pieskāries kaut kam netīram. - Jo drīzāk šis nejaukais, mazais aristokrāts nonāks planktona rūpnīcā, jo labāk. Tas ir viss, ko es varu teikt. - Un viņš izdrāzās laukā no istabas.

Acumirklī visi zēni sapulcējās ap Metu. - 0-ū! Tu vi­ņam parādīji! - tie kliedza.

- Tu viņam parādīji dibenu pat labāk nekā es, - sauca Fidelito, lēkādams pa gultu.

- Viņš pat nelika mums noskaitīt Piecus labas pilso­nības principus un Četras nostājas, kas ved pie prātī- guma, - līksmoja cits.

- Sasodīts, es tevi uzskatīju par lēnīgu, - sodījās Čačo. - Tev ir lielāka dūša nekā vēršu baram.

- Ko? Ko es izdarīju? - Mets apmulsa pilnīgi.

- Tu viņam tikai pateici, ka Uzraugi mēģina pārvērst mūs par krotu baru!

Vēlu tovakar Mets gulēja augšējā kojā un domās pārci­lāja tās dienas notikumus. Viņš nezināja, cik lielās nepa­tikšanās bija iekūlies, ne arī to, kādu atriebību sagaidīt. Nebija tā, ka Rauls viņam nepatiktu. Viņš tikai domāja, ka tas vīrietis ir idiots. Mets aptvēra, ka labāk jāuzmanās ar cilvēkiem, kuri apvainojas tikai par vārdiem vien. Kāds ļaunums var celties no vārdiem? Temam Linam patika labs strīds, jo aizrautīgāks, jo labāk. Viņš teica, tas esot labs vingrinājums smadzenēm.

Mets juta labās kājas pēdu zem raupjās vilnas segas. Tas bija viens no viņa vājajiem punktiem, un viņš centās nezaudēt cerību, ka varēs paturēt to paslēptu. Tems Lins gan teica, ka nav nekādas atšķirības starp cilvēkiem un kloniem, bet viss Meta pieredzētais bija pilns ar pierā­dījumiem pret to. Cilvēki ienīda klonus. Tā bija dabiskā kārtība, un Rauls to varēja izmantot, lai iznīcinātu viņu. Neviens nekad nedrīkst redzēt tetovējumu, kas saistīja Metu ar Sapņu zemi un vampīru, kas dzīvoja pilī. Vam­pīrs! domāja Mets. Patrons priecātos par šo apzīmējumu. Viņam patika iedvest bailes.

Mets pievienoja vēl dažas drumstalas tai svešajai in­formācijai, kuru uzkrāja par šo jauno pasauli, kurā viņš atradās. Aristokrāts bija zemākā dzīvības forma, para­zīts, kas sagaidīja, lai godīgi zemnieki būtu viņa vergi. Krots - briesmīgākais apvainojums, kādu vien varēja iz­teikt, - bija vientiesīgs, nekaitīgs īdžits, kas pļāva zāli, mazgāja grīdas un kopa magones, cik nu Mets spēja at­cerēties. īstais vārds tam bija zombijs. Lai kā viņus sauca, Mets domāja, ka tie pelna žēlumu, nevis naidu.

Viņš nevarēja piespiest sevi domāt par Čēliju un Temu Linu. Skumjas draudēja pārņemt zēnu, un viņš negribēja tikt pieķerts šņukstam kā mazs bērns. Tā vietā viņš do­māja par došanos uz Sanluisu. Viņš tūlīt pat sameklēs Svētās Klāras klosteri un atradīs Mariju. Doma par Ma­riju viņu pamatīgi iepriecināja.

Mets izbaudīja jaunatrasto draugu atzinību. Tas bija pats brīnišķīgākais, kas jebkad ar viņu bija noticis. Zēni pieņēma viņu, it kā viņš būtu īsts cilvēks. Viņš jutās tā, it kā visu mūžu būtu gājis pāri tuksnesim un tagad pienācis pie lielākās un labākās oāzes pasaulē.