Skorpiona nams

33 Kaulu pagalms

Blāva gaisma iespīdēja pa durvju apakšu, kad divi no jaunākajiem Uzraugiem ieradās pakaļ Metam un Čačo. Mets bija tik stīvs, ka apgāzās, kad tie uzrāva viņu kājās. "Mff!" atskanēja no Čačo mutes, ko sedza līmlente.

Viņus steidzināja laukā uz vieniem no ratiem, kurus Uzraugi izmantoja, lai rūpnīcā pārvadātu iekārtas. Horhe sēdēja šofera vietā, smēķēdams cigareti. Zēniem vēl ap­tina lenti ap potītēm.

Iesākumā rati ripoja lēni, jo tos darbināja saules ener­ģija, bet, kad saule pacēlās augstāk un pārplūdināja sāls līdzenumus, rati uzņēma ātrumu. Mets redzēja garām slīdošās garneļu cisternas. Viņš aptvēra, ka tie dodas uz rietumu žoga pusi. Ratu riteņi gurkstēja pa grants taku, un smiltis šņāca pār zemi agrā rīta vēsmā.

Metam slāpa. Viņš bija arī izsalcis. Ar rūgtu prieku viņš redzēja, ka Horhes plecs bija ieģipsēts. Mets cerēja, ka viņš cieš lielas sāpes.

Pēc kāda laika rati pagriezās un sāka kratīties pa ne­līdzenāku zemi. Mets redzēja, ka viņi brauc paralēli žo­gam. Viņš manīja baltu kaiju virpuli, kas pacēlās gaisā un laidās lejup gar Kalifornijas līci. To kliedzieni atlidoja līdz viņam ar putekļaino vēju.

Rati lauzās tālāk un tālāk uz priekšu. Kad tie iestiga smiltīs, vīriem nācās lēkt laukā un palikt kreozota zarus zem riteņiem, lai tie tiktu uz priekšu. Beidzot tie ar rā­vienu apstājās, un Metu aiznesa divi jaunākie Uzraugi.

Viņi pārgāja pāri pacēlumam. Priekšā izpletās plašais baseins, kas kādreiz bija pilns ar dzīvinošu ūdeni, bet tagad bija pildīts ar mirušiem vaļiem. Kauli slējās augšup kā milzīgs kauss ar ērkšķiem.

- Tas ir tas, ko mēs saucam par kaulu pagalmu, - liš­ķīgi ņurrāja Horhe.

Mets atminējās kādu sakām, kad viņi ieradās: Tu te netiksi sveikā cauri ar saviem švītīgajiem gājieniem. Mums ir tā sauktais kaulu pagalms, un katrs nepatikšanu cēlējs, kas iziet tam cauri, iznāk ārā nekaitīgs kā mazs jēriņš.

- Vai man tagad noņemt lenti? - viens no Uzraugiem apjautājās.

- Tikai no mutes, - atbildēja Horhe.

- Bet tas nozīmē, ka viņš nevarēs izrāpties laukā.

- Viņš mēģināja mani nogalināt! - Horhe kliedza. - Vai tu gribi, lai slepkava atkal izlien laukā un uzsāk revolūciju?

- Karlosam tas nepatiktu.

-Atstāj Karlosu manā ziņā, - noteica Horhe. Mets juta, ka tiek norauta lente. Viņš izkustināja muti, ar mēli nolaizīja cietušās lūpas. - Tu domā, ka tagad esi izslā­pis, - smaidot sacīja Horhe. - Pagaidi līdz rītdienai.

- Viņš ir slepkava, - iesaucās Mets, bet viņam nebija laika pateikt neko citu. Vīrieši iešūpoja viņu un palaida.

Viņš nokrita ar blīkšķi, kauli pārvietojās un ļāva viņam krist cauri. Zēns gāzās lejup, veldamies uz vienu un otru pusi, līdz atdūrās pret galvaskausu plato. Viņš palika ka­rājamies kaulu jūrā, caur ribu un skriemeļu ornamentu saskatot debesis. Viņš piesardzīgi pagrieza galvu. Apakšā bija bedre, par kuras tumšajiem dziļumiem viņš varēja tikai minēt.

Dažas minūtes vēlāk viņš dzirdēja, ka netālu nokrīt Čačo. Visa masa atkal pārvietojās, un viņš paslīdēja vēl dažas pēdas zemāk. Viņš juta, kā mugurā iespiežas kāda riba. Viņam pār seju nobira smalki sāls putekļi un smil­tis. Mets dzirdēja, ka Čačo ieklepojas. Viņš dzirdēja vī­riešu kājas aizgurkstam projām un tad ratu dūkšanu, kas kļuva klusāka un klusāka, līdz apklusa pavisam.

- Vai tev viss ir kārtībā? - uzsauca Čačo.

- Atkarīgs no tā, ko tu domā ar kārtībā. - Mets bija pārsteigts, ka vēl aizvien spēja smieties, lai gan darīja to vārgi. - Vai neesi ievainots?

- Ne visai. Tev ir kādi bēgšanas plāni?

- Es pie tā strādāju, - atbildēja Mets. Sāls daļiņas no­klāja viņam seju un iekļuva mutē. - Man nekas nebūtu pretī padzerties.

- Nerunā par to! - uzkliedza Čačo. - Manuprāt, es varētu pārgriezt šo lenti, ja varētu atrast asu kaulu.

- Viens tāds kauls duras man mugurā, - paziņoja Mets. Viņš runāja jautri, it kā viņi mēģinātu atrast veidu, kā pagulēt desmit liekas minūtes, nevis mēģinātu pa­glābties no ilgstošas, sāpju pilnas nāves.

- Dažiem cilvēkiem veicas. - Arī Čačo runāja vieglā tonī, bet Mets domāja, ka viņš ir tikpat nobijies.

Mets locījās, līdz viņa plaukstu locītavas pieskārās robainajam kaulam. Viņš zāģēja uz priekšu un atpakaļ, bet, iekams viņam bija kādi panākumi, kauli sakustējās un viņš noslīdēja dziļāk tumsā.

- Met! - Čačo iesaucās ar panikas pieskaņu.

- Es esmu te. Tas neizdevās. Kāpēc tu nemēģini? - Īs­tenībā Meta sirds stipri dauzījās un viņš baidījās pakus­tēties. Viss baseins trīcēja, un viņš nezināja, kas notiks, ja viņš nokritīs līdz pašai apakšai.

- Nolādēts! Nolādēts! - iekliedzās Čačo. Mets dzir­dēja, kā viņš slīd cauri kaulu režģim.

- Mums ir visa diena. Mums nav jāsteidzas, - mieri­nāja Mets.

- Aizveries! Manuprāt, te bedrē ir vēl kāds.

Metam likās, ka viņš dzird augstas skaņas troksni.

Vai tas bija iespējams, ka vēl kāds dzīvotu šajā pazemes tumsā? Un kāda veida radījums izvēlētos šādas mājas?

- Tie ir sikspārņi! Briesmīgi, glumi sikspārņi! - iebrē­cās Čačo.

- Sikspārņi nav glumi, - ar atvieglojumu atbildēja Mets. Kāds konkrēts radījums ir daudz labāk nekā bries­moņi, kurus viņš iedomājās.

- Beidz jokot! Tie mums izsūks asinis!

- Nē, neizsūks, - atsaucās Mets. - Mēs ar Temu Linu esam tos novērojuši desmitiem reižu.

- Tie sagaidīs tumsu. Es redzēju filmā. Tie sagaidīs tumsu un tad nāks un izsūks mums asinis. - Čačo panika bija uzstājīga un lipīga. Mets arī sāka bīties.

- Tems Lins teica, ka tie ir tikai peles ar spārniem. Tie tikpat daudz baidās no mums kā mēs…

- Viens no tiem metas man virsū! - iekliedzās Čačo.

- Paliec mierīgs! Nekusties! - sauca Mets. Kāda šaus­mīga doma ienāca viņam prātā, tādēļ vajadzēja brīdināt Čačo, iekams notika kaut kas cits.

Čačo turpināja kliegt, bet droši vien bija dzirdējis Meta padomu, jo necīnījās. Pēc brīža viņa kliedzieni ap­klusa un tos aizstāja šņuksti.

- Čačo! - uzsauca Mets. Zēns neatbildēja. Viņš turpi­nāja raudāt un raudāt, aizrīdamies, lai ievilktu elpu. Mets uzmanīgi pagriezās, meklēdams citu asu kaulu. Apakšā, spokainajā, gandrīz melnajā tumsā plivinājās un pīkstēja mazi sikspārņi. Droši vien bedre tiem likās tikpat ērta kā ala. Tie lidinājās te un tur, atrodot ceļu starp kauliem kā zivis jūrā. To spārnu sacelta, augšup cēlās skābena smaka.

- Čačo? - sauca Mets. - Es esmu te. Sikspārņi nomie­rinās. Es vēlreiz mēģināšu pārgriezt lenti.

- Mēs nekad netiksim laukā, - novaidējās Čačo.

- Protams, tiksim, - Mets atteica. - Bet mums jābūt ļoti, ļoti piesardzīgiem. Mēs nedrīkstam nokrist zemāk.

- Mēs nomirsim, - elsoja Čačo. - Ja mēģināsim izrāp­ties laukā, kauli izkustēsies. To te ir tonnām. Mēs nokri- tīsim līdz dibenam, un tie sabruks mums virsū.

Mets neko neatbildēja. Tāda pati doma bija prātā arī viņam. Uz pāris mirkļiem viņu pārņēma izmisums, ne­ļaujot skaidri domāt. Vai tā beidzas dzīves izdevība, ko viņam dāvāja Tems Lins un Čēlija? Tie nekad neuzzinās, kas ar viņu noticis. Tie domās, ka viņš tos pametis.

- Tems Lins saka, truši padodoties, kad tos noķer koi­joti, - Mets ierunājās, kad bija nomierinājies tiktāl, lai varētu paļauties uz savu balsi. - Viņš saka, tie piekrī­tot mirt, jo tie ir dzīvnieki un nespēj saprast cerību. Bet cilvēki ir citādi. Viņi cīnās pret nāvi, lai cik bezcerīgs šķiet stāvoklis, un reizēm pat tad, kad visi apstākļi ir pret tiem, viņi uzvar.

-Jā. Aptuveni reizi miljons gados, - norūca Čačo.

- Divreiz miljons gados, - pārlaboja Mets. - Te mēs esam divi.

- Tu esi viens muļķa trusis, - izmeta Čačo, bet pār­trauca raudāt.

Saulei lēni slīdot pa debess jumu, Mets sajuta aizvien lielākas un lielākas slāpes. Viņš mēģināja par to nedo­māt, bet neko tur nevarēja līdzēt. Mēle viņam bija pieli­pusi pie aukslējām. Rīkli grauza smiltis.

- Es atradu asu kaulu, - paziņoja Čačo. - Es domāju, ka tas ir zobs.

- Lieliski, - atsaucās Mets, kas berza savas saites pret kādu ribu. Lentei piemita apbrīnojama spēja stiepties. Viņš zāģēja un zāģēja, bet lente tikai kļuva garāka un neplīsa. Bet pēc kāda laika tā kļuva pietiekami vaļīga, lai Mets varētu izvilkt rokas laukā. - Es to izdarīju! - viņš iesaucās.

- Es arī, - piebalsoja Čačo. - Es tagad noņēmos ar kājām.

Pirmo reizi Mets sajuta īstu cerību. Viņš uzmanīgi pievilka klāt kājas un bakstīja līmlenti ar kaula gabalu. Tas bija briesmīgi nogurdinoši. Zēns kustējās ļoti lēni, lai neslīdētu dziļāk, un ik pēc pāris minūtēm viņam nācās pārtraukt un atpūsties. Viņš saprata, ka kļūst vārgs.

Ari Čačo, šķiet, atpūtās ilgākus laika posmus. - Kas ir Tems Lins? - viņš jautāja vienā no šiem pārtraukumiem.

- Mans tēvs, - atbildēja Mets. Šoreiz viņš nesapinās vārdos.

- Dīvaini - saukt vecākus vārdā.

- Tā viņi gribēja.

Sekoja ilgs klusuma brīdis. Čačo jautāja: - Vai tu tie­šām esi zombijs?

- Nē! - atsaucās Mets. - Vai tu domā, ka es runātu, ja būtu?

- Bet tu esi tos redzējis.

-Jā, - apliecināja Mets.

Vējš norima, un gaiss šķita smags un rāms. Klusums bija baismīgs, jo radās sajūta, ka tuksnesis kaut ko gai­dītu. Pat sikspārņi pārtrauca čirkstēt.

- Pastāsti man par zombijiem, - lūdza Čačo.

Tā nu Mets raksturoja brūnā ģērbtos vīriešus un sie­vietes, kas nebeidzami strādāja laukos, un dārzniekus, kas ar dzirklēm cirpa Patrona savrupmājas plašos mau­riņus. - Mēs tos saucām par īdžitiem, - viņš teica.

- Izklausās, ka tu tur biji ilgu laiku, - ieminējās Čačo.

- Visu savu mūžu, - atbildēja Mets, nolēmis vienreiz būt atklāts.

- Vai tavi vecāki bija… īdžiti?

- Manuprāt, viņus varētu saukt par vergiem. Daudz darba ir jāpaveic cilvēkiem ar normālām prāta spējām.

Čačo nopūtās. - Tad mans tēvs varētu būt drošībā. Viņš bija mūziķis. Vai jums tur bija mūziķi?

-Jā, - atbildēja Mets, atcerēdamies Ortegas kungu. Bet Ortegas kungs nevarēja būt Čačo tēvs. Viņš tur bija apgrozījies pārāk ilgi.

Saule laidās zemāk. Bija tumšāks, nekā Mets gaidīja šajā dienas laikā, pat tad, ja gaismu aizsedza bedre. Pie­ņēmās spēkā vējš. Tas gaudoja kā pazudis gars starp kau­liem un bija pārsteidzoši auksts.

- Izklausās kā La Llorona, - purpināja Čačo.

- Tas ir tikai izdomājums, - attrauca Mets.

- Mana māte mēdza stāstīt par viņu, un mana māte nemeloja. - Čačo nekavējoties reaģēja uz katru īstu vai iedomātu apvainojumu viņa mātei. Mets zināja, ka viņa nomira, kad Čačo bija sešus gadus vecs.

- Labi. Es ticēšu, ka ir La Llorona, ja tu noticēsi, ka sikspārņi nav bīstami.

- Kaut tu tos nebūtu pieminējis, - norūca Čačo. Vējš pūta aizvien stiprāk, saceldams putekļu virpuli virs bed­res. Augšējie kauli grabēja, un pēkšņi Mets ieraudzīja žilbinošu gaismas zibsni, kam sekoja pērkona grāviens.

- Negaiss, - viņš ar izbrīnu secināja. Saltais vējš at­nesa lietus smaržu, padarot viņa slāpes vēl neciešamā­kas. Tuksneša negaisi gadījās reti, izņemot augustu un septembri, bet tie nebija nekas nedzirdēts. Vētras pēkšņi atpūsti, tie nodarīja postījumus un pazuda gandrīz tikpat ātri kā nākuši. Šis solījās būt iespaidīgs. Debesis saulrieta gaismā kļuva baltas, tad dzeltensārtas, kamēr virs galvas draudoši savilkās milzīgs mākonis. Uzzibsnīja sazarots zibens. Mets skaitīja no zibšņa līdz pērkona grāvienam, lai noteiktu, cik tālu tas bija: jūdzi, pusjūdzi, ceturtdaļu jūdzes un tad tieši virs viņiem. Mākonis apakšpusē atvē­rās, izgāžot laukā krusas graudus ķiršu lielumā.

- Ķer tos! - kliedza Mets, bet vētras rēkoņa bija tik skaļa, ka Čačo, iespējams, nedzirdēja. Mets tvēra tos, kad tie ripoja cauri kauliem, un bāza mutē. Krusai sekoja lietus, gāza kā ar spaiņiem. Mets atvēra muti un ļāva lietum tecēt iekšā. Gaismas zibšņos viņš redzēja sikspār­ņus, kas ķērās pie kauliem. Viņš dzirdēja, kā ūdens gāžas pāri bedres malai.

Un tad viss beidzās. Pērkons atkāpās pāri tuksnesim. Zibšņi kļuva blāvāki, bet ūdens vēl aizvien tecēja bedrē. Mets saņēma saišķī savu kreklu un izžmiedza, cik daudz mitruma vien varēja. Lietus viņu atspirdzināja, bet viņš nedabūja ne pusi tik daudz ūdens, kā gribēja.

Debesis nu jau bija gandrīz tumšas. - Tiec līdz tuvāka­jai malai, kamēr vari to vēl redzēt, - Mets uzsauca Čačo. - Man kājas ir brīvas. Un tavējās?

Zēns neatbildēja.

- Vai tev viss kārtībā? - Metam ienāca prātā briesmīgā doma, ka Cačo noslīdējis līdz apakšai spēcīgā negaisa laikā. - Čačo! Atsaucies!

- Sikspārņi, - zēns teica dobjā balsī. Viņš vēl joprojām bija tuvumā. Mets juta atvieglojumu.

- Tie tev neko nenodarīs, - viņš mierināja.

- Tie man ir viscaur virsū, - Čačo turpināja dīvainā balsī.

- Man arī. - Mets pēkšņi apjauta, ka mazie radījumi rāpo pa viņa ķermeni. - Tie… tie mēģina izvairīties no ūdens, - viņš stomījās, cerēdams, ka tā ir taisnība. - To ligzdoša­nas vieta ir applūdināta. Un liekas, ka tie grib sasildīties.

- Tie gaida, kad iestāsies tumsa, - Čačo nerimās, - un tad tie izsūks mums asinis.

- Neesi idiots! - uzkliedza Mets. - Tie ir nobijušies un nosaluši! - Tik un tā viņš juta instinktīvas šausmas no to zaglīgi izdarītajām kustībām. Tālīns negaisa zibsnis apgaismoja sīku radījumu, kas bija pieplacis viņam pie krūtīm. Tam bija plakans deguns un lapām līdzīgas ausis, un tā mute atklāja smalki veidotus zobus, asus kā adatas. Bet, paslēpts zem viena ādainā spārna, bija arī mazulis. Māte, kas mēģināja glābt savu bērnu no plūdiem.

- Tu man nekodīsi, ja? - viņš pačukstēja sikspārņu mātei. Viņš lēni pagriezās, sastingdams uz vietas, kad kauli draudēja pārvietoties, tad turpināja kustēties vir­zienā, kur, pēc viņa domām, bija tuvākā mala. Sikspārnis uz īsu brīdi pieķērās viņam pie krekla, pēc tam aizslīdēja projām tumsā.

Tas atgādināja peldēšanu savādā un briesmu pilnā jūrā. Katru reizi, kad Mets pavirzījās uz priekšu, viņš nogrima mazliet zemāk. Vienu brīdi kauli uzspiedās viņam uz muguras un zēns nobijās, ka ir iespiests la­matās. Bet kauli mazliet pārvietojās un ļāva viņam kus­tēties tālāk. Tomēr ar katru vēzienu tuvāk krastam to svars palielinājās. Drīz viņš nespēs kustēties, un tad viņam būs jāgaida kā dzintarā iesprostotam kukainim, lai viņu atrod nāve.

Bija pilnīgi tumšs, kad viņa rokas atdūrās pret ak­meni, nevis kaulu. Mets pieķērās pie sienas un pama­zām pavilkās uz augšu, līdz varēja atspiest pēdas pret akmeni. Tagad kauli šķita pat smagāki, bet tas bija tāpēc, ka viņš mēģināja lauzt caur tiem ceļu uz augšu. Viņš at­spiedās pret klinti, pagurumā elsdams. Zēns atrada vēl tekošu negaisa ūdens urdziņu un laka to kā suns. Tas bija auksts, ar minerāliem. Garšoja brīnišķīgi.

- Čačo? - viņš uzsauca. - Ja tu virzīsies uz manu pusi, sasniegsi malu. Te ir ūdens. - Bet zēns neatbildēja. - Es turpināšu runāt, lai tu zinātu, uz kuru pusi jākustas, - teica Mets. Viņš stāstīja par savu bērnību, izlaizdams to, ko būtu grūti paskaidrot. Viņš pastāstīja par Čēlijas dzīvokli, par pārgājieniem kalnos kopā ar Temu Linu, ap­rakstīja īdžitu mitekļus un opija laukus, kas tos ieskāva. Mets nezināja, vai Čačo viņu dzird. Zēns, iespējams, ir noģībis. Vai sikspārņi tiešām izsūkuši viņam asinis?

Bija pats nakts vidus, kad Mets uzvilkās pāri malai un sabruka uz mitrās zemes. Viņš nespēja pakustēties. Viss viņa gribasspēks, ko viņš bija izlietojis, izlaužoties brīvībā, pameta viņu. Zēns gulēja uz sāna ar seju pa pu­sei dubļos. Viņš nepakustētos, ja parādītos Horhe ar Uz­raugu armiju.

Pa brīžam zaudējot un atgūstot samaņu, viņš izdzir­dēja dīvainu troksni, kas nāca no bedres. Mets ieklau­sījās, mēģinādams noteikt, kurš dzīvnieks rada tādu troksni, tad viņš saprata: Čačo krāca. Zēns bija aizmidzis no pilnīga paguruma. Lai arī iesprostots bedrē, tomēr viņš bija dzīvs. Un sikspārņi galu galā nebija izsūkuši Čačo asinis.