12 Būtne gultā

Mets pamodās, juzdamies samalts un sakarsis. Svece Jaunavas priekšā bija izdegusi, atstājot vaska smaržu, kuru aizkari noturēja istabā. Viņš atvēra logu, samiedzot acis pret pēkšņo saules gais­mas plūsmu. Bija vēls rīts. Čēlija jau bija devusies uz darbu.

Berzēdams acis, Mets pamanīja Marijas dāvanu uz plaukta, un dzimšanas dienas svinības nāca atmiņā ar pretīgu skaidrību. Zēns saprata, ka vajadzēja izlīdzināt notikušo, bet tāpat viņš saprata, ka Marijai nepieciešams laiks, lai nomierinātos. Ja tuvotos meitenei tagad, viņa tikai aizcirstu durvis tam deguna priekšā.

Mets saģērbās vieglās drēbēs un atrada brokastīm daļu picas. Dzīvoklis bija tukšs, ar mūri ieskautajā dārzā nevienas dzīvas būtnes, ja neskaita putnus. Viņš izgāja laukā un aplaistīja dārzeņus.

Diena pēc dzimšanas dienas svinībām vienmēr nesa vilšanos. Vara, ko Mets izbaudīja kā Patrona klons, pazuda. Kalpotāji atkal nepievērsa viņam uzmanību. Alakrani izturējās pret viņu kā pret tādu, ko Pūkainis izklepojis uz paklāja.

Lēni vilkās stundas. Mets pavingrinājās spēlēt ģitāru; šo prasmi viņš apguva bez Ortegas kunga palīdzības. Mū­zikas skolotājs nevarēja turēt rokas uz šī instrumenta un tāpēc nespēja atklāt kļūdas. Pēc kāda laika viņš pievēr­sās Tema Lina dāvanas lasīšanai. Miesassargam patika grāmatas par dabu, lai gan pats lasīja tās mokoši lēni. Metam jau bija grāmatas par mežonīgo dabu, dzīvošanu nometnē, kartes lasīšanu un izdzīvošanu, kuras Tems Lins noteikti gribēja, lai viņš apgūst. Tems Lins trenēja viņu, kad tie devās ekspedīcijās Aho kalnos.

Bija noteikts, ka neviena Meta darbība netiek pakļauta riskam. Zēnam bija ļauts jāt tikai ar Drošajiem zirgiem, un viņš drīkstēja peldēties vienīgi tad, ja klāt bija divi miesassargi. Viņš varēja rāpties pa virvi vienīgi tad, ja apakšā atradās matraču kalns. Katrs sasitums vai brūce tika uzņemta ar pārspīlētu satraukumu.

Bet reizi nedēļā Tems Lins veda Metu izglītojošās ekskursijās. Šīs izjādes tika maskētas kā ekskursijas uz Alakranu atomelektrostaciju vai opija pārstrādes rūp­nīcu - smirdošu, žvadzošu šausmu vietu, kura pat īdži- tam liktos nepanesama. Pusceļā uz turieni Tems Lins mēdza pagriezt zirgus uz kalnu pusi.

Mets dzīvoja šo ekspedīciju gaidās. Patronu ķertu sirdstrieka, ja viņš uzzinātu, cik daudzās klintīs Mets ir uzrāpies un cik daudz klaburčūsku izvilinājis no akmeņu spraugām. Bet tādēļ Mets jutās spēcīgs un brīvs.

- Vai drīkstu ienākt? - atskanēja vārga, nenoteikta balss. Mets satrūkās. Viņš bija sapņojis vaļā acīm. Viņš vēroja, kā šī persona ienāk dzīvojamā istabā. - Ta ir…

Felisija, - svārstīgi ierunājās sieviete, it kā viņa nebūtu īsti droša par savu identitāti.

Ļoti dīvaini, Mets nodomāja. Felisija nekad nebija iz­rādījusi ne mazāko interesi par viņu. - Ko jūs vēlaties? - zēns jautāja.

- Man… šķita, ka es varētu… atnākt ciemos. - Felisijas acis izskatījās smagnējas, it kā viņa kuru katru brīdi va­rētu aizmigt. No viņas vēdīja viegla kanēļa smarža.

- Kāpēc? - Mets zināja, ka ir rupjš, bet Alakrani pret viņu neizturējās citādi. Turklāt tajā, kā Felisija līgojās uz priekšu un atpakaļ, bija kaut kas šaušalīgs.

- Vai es drīkstu… apsēsties?

Mets piestūma viņai klāt krēslu, jo likās, ka viņa pati to nevarētu izdarīt. Viņš mēģināja sievietei palīdzēt, bet tā zēnu atgrūda.

Protams. Viņš ir klons. Nebija pieļaujams, ka viņš pie­skaras cilvēkiem. Felisija iekrita krēslā, un brīdi viņi cieši skatījās viens otrā. - Tu esi la-la-labs mūziķis, - Felisija stomījās, it kā viņai būtu sāpīgi to atzīt.

- Kā jūs zināt? - Mets nevarēja atminēties, ka jebkad būtu spēlējis viņas tuvumā.

-Visi… tā runā. Tas ir pārsteidzoši. Patronam nav… nav… neviena muzikāla kaula ķermenī.

- Viņam patīk klausīties, - Mets iebilda. Viņam nepa­tika dzirdēt, ka Patronu kritizē.

- Es zinu. Viņš mēdza klausīties mani.

Mets sajutās neērti. Iespējams, viņš sievietei bija at­ņēmis to uzmanības mazumiņu, ko Felisija saņēma no citiem cilvēkiem.

- Es reiz biju izcila koncertpianiste, - viņa sacīja.

- Esmu dzirdējis, kā jūs spēlējat.

- Ak esi? - Felisijas acis iepletās. - A, mūzikas istaba. Es spēlēju daudz labāk… pirms man bija… man bija…

- Nervu sabrukums, - turpināja Mets. Viņas svārstī­gais runas veids sāka zēnu kaitināt.

- Bet ne jau tāpēc… es atnācu. Es gribu… gribu…

Mets pacietīgi gaidīja.

- Tev palīdzēt, - Felisija pabeidza teikumu. Sekoja vēl viens ilgs klusuma brīdis, un Mets mēģināja izdomāt, kāda palīdzība, pēc viņas domām, zēnam nepieciešama. - Tu sarūgtināji Mariju. Viņa raudāja visu nakti.

Mets atkal sajutās neērti. Kāds Felisijai ar to sakars?

- Viņa grib… tevi satikt.

- Labi, - piekrita Mets.

- Bet viņa… Vai tu nesaproti? Viņas tēvs neļauj viņai nākt šurp. Tas ir tavā ziņā.

- Ko man vajadzētu darīt?

- Ej pie viņas, - Felisija iekliedzās ar lielāku enerģiju, nekā Mets gaidīja. - Ej tūlīt. - Šķita, ka šis izvirdums laupījis viņai pēdējos spēkus. Viņas galva noslīga lejup, un viņa aizvēra acis. - Vai tev nebūtu kaut kas… dze­rams? - viņa nočukstēja.

- Čēlijai nav mājās alkohola, - paskaidroja Mets. - Vai man pasaukt kādu no kalponēm? - viņš jautāja.

- Neraizējies par to. - Felisija nopūtās, stutēdamās uz kājām. - Marija gaida pie slimnīcas. Tas ir… svarīgi. - To pateikusi, Felisija devās uz durvīm un izslīdēja gaitenī kā kanēļa smaržas apņemts spoks.

Slimnīca nebija tā vieta, uz kurieni Mets devās lab­prāt. Tā atradās nomaļus no pārējām celtnēm, ap to ple­tās smilšaina tukšaine ar zemiem savvaļas staipekņiem. Staipekņi sargāja savas velēnas ar visriebīgākiem, vispre- tīgākiem ērkšķiem, kādi vien redzēti, un varēja izdurties cauri pat kurpju zolēm.

Mets piesardzīgi izvēlējās ceļu cauri tukšainei. Kar­stums staroja no zemes, tāpēc likās, ka pelēkā māja bez logiem gaisā mirgoja. Slimnīca bija kā cietums ar savādu, satraucošu smaku iekšpusē, ar kuru, šķiet, piesūcās viss. Mets uz šejieni tika vilkts divas reizes gadā, lai izciestu sāpīgas un pazemojošas pārbaudes.

Viņš apsēdās uz ieejas kāpnēm un pārbaudīja, vai san­dalēm nav pieķērušies staipekņi ar ērkšķiem. Marija, ie­spējams, bija uzgaidāmajā istabā. Tur nebija pārāk slikti: krēsli un žurnāli, un mašīna ar aukstiem dzērieniem. Sviedri plūda Metam pa seju un pielipināja kreklu pie krūtīm. Viņš atvēra durvis.

- Es nesaprotu, kāpēc man vispār vajadzētu runāt ar tevi, - ierunājās Marija. Viņa sēdēja vienā no krēsliem ar atvērtu žurnālu klēpī. Viņas acis izskatījās aizpampušas.

- Tā bija tava doma. - Mets iekoda sev mēlē. Viņš gri­bēja izlīgt ar meiteni, ne uzsākt ķildu. - Es gribēju teikt, tā bija laba doma.

-Tu esi tas, kurš mani uzaicināja, - sacīja Marija.

- Kāpēc tu nevarēji atrast kaut ko jaukāku? Šī vieta ir šaušalīga.

Uzreiz iedarbojās Meta trauksmes sistēma. - Es tevi neaicināju. Pagaidi! - viņš iesaucās, kad Marija slējās kā­jās. - Es tiešām gribu tevi satikt. Man šķiet… man šķiet… svinībās es biju cūka.

- Tev šķiet? - Marija nicinoši jautāja.

- Labi, es biju cūka. Bet tev nevajadzēja ņemt atpakaļ dāvanu.

- Protams, vajadzēja. No dāvanas nav nekāda labuma, ja to dāvina dusmās.

Mets apturēja pirmo atbildi, iekams tā paguva izsprukt.

- Tā ir jaukākā dāvana, kādu es jebkad esmu saņēmis.

-Jā, protams! Jaukāka par mazo sporta auto, ko tev uzdāvināja Patrons!

Mets apsēdās viņai blakus. Viņa atvirzījās projām, cik tālu vien varēja. - Man tiešām patīk, kā tu ietini konfektes.

- Man vajadzēja daudz laika, lai izlemtu, kurus papī­rus lietot. - Marijas balss drebēja. - Tu tos tikai saburzīsi un aizmetīsi.

- Nē, es to nedarīšu, - apsolīja Mets. - Es tos rūpīgi nogludināšu un paglabāšu uz visiem laikiem.

Marija neko neatbildēja. Viņa skatījās lejup uz savām rokām. Mets pavirzījās tuvāk. Īstenībā viņam patika, kad meitene skūpstīja viņu; nekas, ka viņa skūpstīja Pūkaini sešdesmit reizes biežāk. Viņš nekad nebija skūpstījis Ma­riju, bet tagad viņš to varētu darīt, lai izlīgtu.

- Forši. Jūs abi esat te.

Mets pagriezās. Durvīs stāvēja Toms. - Kā tu mūs at­radi? - Mets norūca.

- Viņš taču zināja, kur mēs esam. Tu liki viņam atvest mani šurp, - paskaidroja Marija.

- Bez jokiem, - izgrūda Mets. Viss kļuva skaidrs. Toms bija izlicies, ka nodod ziņu Marijai, un Felisija - Metam. Droši vien viņi bija sadarbojušies. Mets nekad nebija domājis par Felisiju kā bīstamu, bet īsti viņš šo sievieti nepazina.

- Es domāju, ka jūs varētu gribēt kaut ko redzēt, - ieminējās Toms. Viņa seja bija atklāta un draudzīga, un viņa acis nevainīgi mirdzēja. Mets gribēja tās izvārtīt pa staipekņu ērkšķiem.

- Vai šeit? - ar aizdomām jautāja Marija.

- Tas ir kā Halovīns, tikai labāk. Tā ir vispretīgākā, šau­šalīgākā būtne, kādu jūs jebkad esat redzējuši, un varu sa­derēt, ka jūs abi pieslapināsiet bikses, - Toms apgalvoja.

- Es esmu darījusi kaut ko tādu, no kā tev acis iz­sprāgtu no pieres, - Marija vīpsnāja. - Tems Lins parā­dīja man, kā saņemt skorpionus, un viņš ļāva tarantulam paieties man pa roku.

Mets bija pārsteigts par Marijas pārdrošību. Tems Lins parādīja viņam to pašu, un Mets gandrīz izdarīja to, ko minēja Toms.

- Tas ir vēl trakāk, - Toms brīdināja. - Atceries to Ha- lovīnu, kad tu domāji, ka laukā ir chupacabras, un Mets ielika tev gultā cāļa zarnas?

- Es to neizdarīju! Tas biji tu! - iesaucās Mets.

- Tu ieliki roku tieši iekšās, - turpināja Toms, neņem­dams vērā Metu, - tu kliedzi, cik vien jaudāji.

- Tas bija tik pretīgi, - Marija atcerējās.

- Es to neizdarīju! - protestēja Mets.

- Nu, šis ir vēl trakāk, - ļauni priecājās Toms. - Es nezinu, vai jums tam - piedodiet par izteicienu - pietiek vīra dūšas.

- Viņai nepietiek, - apgalvoja Mets.

- Nesaki, kas man jādara! - Marijai acīs parādījās ietie­pīgs skatiens, un Metam pamira sirds. Viņš saprata, ka Tomam padomā kas neķītrs, bet viņš vēl nespēja iedo­māties, kas tieši.

- Nāc. Viņš tikai grib sagādāt nepatikšanas. - Mets mēģināja satvert Marijas roku, bet viņa to parāva projām.

- Klausieties. - Toms atvēra durvis, kas veda no uzgai­dāmās istabas uz pārējo slimnīcu. Mets satrūkās ne pa jo­kam. Viņam bija sliktas atmiņas par dažām no šīm istabām.

Toma seja staroja priekā. Mets zināja, ka tieši tad viņš bija visbīstamākais. Kā Tems Lins izteicās, ja tu labi ne­pazītu Tomu, tu domātu, ka viņš ir eņģelis, kas tev atne­sis Paradīzes vārtu atslēgas.

Tālumā viņi saklausīja ņaudošu skaņu. Tā kādu brīdi turpinājās, apklusa un atsākas no jauna.

- Vai tas ir kaķis? - jautāja Marija.

Ja tas ir kaķis, tas neprasa pienu, Mets nodomāja. Šai skaņai piemita tāda šausmu un izmisuma pakāpe, ka vi­ņam no tās uz spranda saslējās stāvus mati. Šoreiz viņš tiešām satvēra Marijas roku.

- Tie izdara eksperimentus ar kaķiem! - Marija pēkšņi iekliedzās. - Ak, lūdzu! Jums jāpalīdz man tos izglābt!

- Mums vispirms vajadzētu palūgt atļauju, - ieteica Mets. Viņš ārkārtīgi nevēlējās ieiet pa tām durvīm.

- Neviens mums nedos atļauju, - iekarsa Marija. - Vai tu nesaproti? Pieaugušie neredz nekā slikta šajos ekspe­rimentos. Mums jādabū kaķi projām - Dada man palī­dzēs, - un ārsti pat nezinās, kur tie ir palikuši.

-Tie tikai dabūs citus vietā. - Mets juta dzestrumu, klausoties, kā šī skaņa atkārtojas vēl un vēl.

- Tā ir atruna, ar ko pieaugušie vienmēr izlīdzas! Ne­palīdziet nevienam. Tie tikai atradīs citus Nelegālos, ko paverdzināt, vai nabadzīgos, ko izvārdzināt, vai… kaķus, ko mocīt. - Marija sevi uzkurināja. Mets bija izmisumā, ka nepiedabūs meiteni uzklausīt veselo saprātu.

- Paklau, mums vispirms vajadzētu pajautāt tavam Dada… - viņš iesāka.

- Es neklausīšos tā kaķa ciešanās ne mirkli ilgāk! Vai jūs esat kopā ar mani vai neesat? Ja ne, iešu viena pati!

- Es iešu tev līdzi, - pieteicās Toms.

Tas lika Metam izlemt. Neiespējami, ka viņš ļautu To­mam aizvest Mariju vienu pašu, lai redzētu tās šausmas, kuras rudmatis bija sagatavojis.

Marija platiem soļiem devās uz priekšu pa gaiteni, bet, tuvojoties saucienu avotam, palēnināja gaitu. Mets vēl aizvien turēja viņas roku. Ta bija vēsa un sasvidusi, bet varbūt tā bija Meta roka. Skaņa nebija gluži kā no kaķa. Tā nelīdzinājās nekam, bet tajā nevarēja nesaklau­sīt ciešanas. Reizēm ņaudēšana sasniedza gandrīz klie­dziena skaļumu, līdz izgaisa, it kā tas, kurš radīja skaņu, pagurtu.

Viņi pienāca pie durvīm. Tās bija aizvērtas, un Mets gļēvulīgi cerēja, ka tās būs aizslēgtas.

Toms atrāva tās vaļā. Mets tik tikko spēja saprast, kas guļ gultā viņu priekšā. Tas bolīja acis un bezpalīdzīgi raustījās saitēs, kas to saturēja. Kad tas ieraudzīja bēr­nus, tā mute pavērās šausmīgā O formā un tas iekliedzās skaļāk, nekā Mets spēja iedomāties. Tas kliedza, līdz tam aptrūkās gaisa, tad tas sēca, līdz tam vairs nebija spēka, un tad tas gulēja elsdams un pūzdams.

- Tas ir zēns, - nočukstēja Marija.

Zēns. Vispirms gan Mets domāja, ka tas ir kāds zvērs, tik svešāda un šausmīga bija tā seja. Tam bija bāla, neve­selīga āda un rudi mati, kas bija saķepuši kušķos. Šķita, ka tas nekad nav bijis saulē, un tā plaukstas virspus saitēm bija savilktas kā ķetnas. Tas bija ieģērbts zaļā slimnīcas pidžamā, bet to padarīja neglītu viņa šausmīgais apveids. Visbriesmīgākā bija tā milzu enerģija, kas viļņoja cauri sasaistītajam ķermenim. Radījums ne mirkli nepārstāja kustēties. Šķita, ka neredzamas čūskas locītos zem ādas, liekot tā rokām un kājām kustēties nebeidzamā mēģinā­jumā tikt brīvībā.

- Tas nav zēns, - Toms nicīgi paskaidroja. - Tas ir klons.

Mets jutās tā, it kā būtu saņēmis dunku vēderā. Viņš nekad nebija redzējis citu klonu. Viņš vienīgi bija jutis naida smagumu, kāds cilvēkiem bija pret šiem radīju­miem. Viņš to nesaprata, jo galu galā kloni bija kā suņi un kaķi, kurus cilvēki mīlēja. Mets bija iedomājies, ka viņš ir kā mājas dzīvnieks, tikai ļoti gudrs.

Mets juta, ka Marija vairs netur viņa roku. Meitene bija pieplakusi Tomam, kurš bija viņu apskāvis. Radī­jums - klons - bija atguvis spēku un atkal kliedza. Bērni uzdzina viņam šausmas, vai varbūt tas bija šausmu pār­ņemts visu laiku. No mutes tam rēgojās mēle, un no tās pa zodu tecēja siekalas.

- Kura… - nočukstēja Marija.

- Makgregora. Viņš ir īsts grausts - viņa aknas ir sa­ēdis alkohols, - Toms stāstīja nevērīgā, pļāpīgā manierē. - Mamma saka, viņš izskatoties pēc tāda, ko Kaulainā aizmirsusi savākt.

Mamma, nodomāja Mets. Felisija.

- Vai viņi to… - jautāja Marija

-Jā, šovakar, - Toms apstiprināja.

- Es nevaru uz to skatīties! - vaimanāja Marija. - Es negribu par to domāt! - Toms aizvilka meiteni projām. Mets zināja, ka Toms izbauda katru sekundi.

- Vai man atstāt jūs vienus? - durvīs stāvēdams, ap­jautājās Toms.

Mets nevarēja novērst acis no būtnes gultā. Nebija iespējams noticēt, ka viņš varētu būt tāds pats radījums kā tas tur. Tas nebija iedomājams! Radījums atvēra muti, lai atkal briesmīgi izkliegtos, un Mets pēkšņi saprata, pēc kā tas izskatījās.

Tas, protams, atgādināja Makgregoru, jo tas bija viņa klons, bet Makgregors bija pieaugušais, tādēļ bija grūtāk saskatīt atbilstību. Tas bija daudz līdzīgāks - pietiekami līdzīgs, lai ar to parādītu radniecību. - Tas izskatās pēc tevis, - Mets teica Tomam.

- Tu gribētu gan! Tu gribētu gan! - iebļāvās Toms, un viņa priecīgais smaids pazuda.

- Paskaties, Marij. Tam ir tādi paši rudi mati un ausis.

Bet viņa atteicās pacelt acis. - Ved mani projām no

šejienes, - viņa vaidēja, iespiedusi seju Toma kreklā.

- Es neesmu tāds! - kliedza Mets. - Paskaties taču!

Viņš mēģināja aizvilkt meiteni no Toma, bet viņa spie­dza: - Nepieskaries man! Es negribu par to domāt!

Mets jutās vīlies. - Tu gribēji nākt šurp, lai glābtu kaķi. Tad paskaties uz šo! Tam ir vajadzīga glābšana!

- Nē, nē, nē, - šņukstēja Marija. Viņu bija pārņēmusi galēja panika. - Ved mani projām! - viņa vaimanāja.

Toms steigšus aizveda meiteni pa gaiteni. Viņš atska­tījās, un viņa acīs varēja lasīt mežonīgu triumfu. Metam vajadzēja ļoti cieši sakost zobus, lai neskrietu viņiem pa­kaļ un nepiekautu Tomu līdz nāvei. Marijai no tā nekļūtu labāk. Arī Metam ne, vienīgi tas apliecinātu meitenei, ka viņš tiešām ir zvērs.

Viņu soļi izgaisa tālumā. Mets brīdi stāvēja gaitenī, klausīdamies, kā ņaud būtne gultā. Tad zēns aizvēra dur­vis un sekoja abiem.

Загрузка...