Skorpiona nams

37 Atgriešanās mājās

Mets tīksminājās par tīrajiem, baltajiem pala­giem, mīkstajiem spilveniem, pēc ziediem smaržojošo gaisu, kas ieplūda no dārza. Ap­lūkojusi pušumus uz viņa ķermeņa, Māsa Inese pavēlēja viņam likties gultā. Fidelito un Tontons tika izmitināti internātskolā, kas atradās klostera pārvaldījumā, bet viņi apciemoja Metu un Čačo katru dienu.

Nabaga Čačo, domāja Mets. Viņš gandrīz nepamanīja, kad kāds viņu apciemoja. Viņš ienira sapņos un iznira no tiem, reizēm saukdams pēc tēva un reizēm murgojot par sikspārņiem. Māsa Inese teica, ka viņam vajadzīgs laiks, lai atgūtos no briesmīgā pārdzīvojuma. Viņš bija elpojis krietni mazāk, nekā nepieciešams, kamēr atradās zem smagajiem vaļu kauliem. Viņa ķermenis bija izslāpis pēc skābekļa, un spiediens bija ielauzis vairākas ribas.

Labākā dienas daļa Metam bija tad, kad ciemojās Ma­rija. Viņš bija ar mieru klausīties, un meitenei nekad ne­pietrūka sakāmā. Viņa stāstīja par klaiņojošiem kaķiem, kurus glābusi, vai par to, kā viņa aiz pārskatīšanās kū­kas mīklai cukura vietā piebērusi sāli. Marijas dzīve bija pilna ar dramatiskiem notikumiem. Robs puķu dobē vai uz loga nolaidies tauriņš bija iemesls satraukumam. Ar viņas acīm Mets redzēja pasauli kā bezgala cerīgu.

Patlaban Mets dedzīgi vēroja durvis, jo gaitenī dzir­dēja Marijas balsi, bet bija vīlies, ieraugot gan viņu, gan viņas māti. Esperansa bija ģērbusies tēraudpelēkā tērpā. Metam viņa atgādināja vienu no vadāmajiem šāviņiem, ko Patrons mēdza saņemt dzimšanas dienā.

- Es tev atnesu dažas guavas, - teica Marija, noliekot grozu uz naktsgaldiņa. - Māsa Inese stāstīja, ka tajās esot daudz C vitamīna. Tas tev esot vajadzīgas, lai attīrītu ādu.

Mets saviebās. Viņš zināja, ka viņa pūtītes ir briesmī­gas. Māsa Inese apgalvoja, ka tām par cēloni bijis piesār­ņojums ūdenī, kuru uzraugi lietojuši planktona audzē­šanai.

- Tu izskaties vesels, - Esperansa sacīja.

- Paldies, - Mets pateicās. Viņš neticēja.

- Pietiekami vesels, lai celtos augšā.

- Ak, māt! Viņam nepieciešama vēl vismaz nedēļa gultā, - iebilda Marija.

- Tu nepārvērtīsi šo jauno cilvēku par vienu no saviem invalīdiem, - Esperansa teica meitai. - Man jau ir diez­gan to trijkājaino kaķu un zivju, kas peld ar vēderu uz augšu. Mets ir jauns un dzīvespriecīgs. Un viņam ir kāds ļoti svarīgs darbs darāms.

O-ho, Mets nodomāja. Kas Esperansai padomā?

- Mēs esam briesmīgi uztraukušās, - atzina Marija.

- Vairāk nekā uztraukušās, - Esperansa izlaboja savā nežēlīgajā manierē. - Kaut kas ir noticis Opija zemē. Nav tā, ka jebkas kādreiz būtu bijis labi tajā Dieva pamestajā tukšainē. Bet Patronam vismaz bija saikne ar ārējo pa­sauli. Neviens nav saņēmis nekādu ziņu no turienes kopš tās dienas, kad viņš nomira.

- Emīlija vēl aizvien ir Opija zemē, - Marija paskaid­roja, - un Dada tāpat. Es vēl esmu dusmīga uz viņiem par to, kā viņi izturējās pret tevi, bet es negribu, ka viņiem notiktu kaut kas… kaut kas slikts. - Meitenei acīs sarie- sās asaras.

Esperansa izgrūda aizkaitinātu skaņu. - Es nemaz ne­uztrauktos, ja kaut kas notiktu tavam dada. Ak, beidz plūst pāri malām kā avots, Marij. Muļķīgs ieradums, kas aptumšo prātu. Tavs tēvs ir ļauns cilvēks.

- Es tur neko nevaru līdzēt, - Marija šņaukājās. Mets pasniedza meitenei vienu no savām papīra salvetēm. Viņš piekrita Esperansai, bet viņa sirds bija Marijas pusē.

- Opija zeme ir atslēgšanās stāvoklī, - turpināja Es­peransa. - Varu atminēties tikai trīs reizes, kad tas no­ticis pēdējo simt gadu laikā. Tas nozīmē, ka nekam un nevienam nav ļauts iebraukt vai izbraukt no zemes.

- Vai mēs nevaram vienkārši pagaidīt, līdz tie nolems sazināties ar mums? - jautāja Mets.

- Citas atslēgšanās ilga dažas stundas. Šī turpinās trīs mēnešus.

Mets aptvēra, ko tas nozīmē. Opija sūtījumus vajadzēja izlaist laukā katru dienu, lai neapstātos naudas plūsma impērijā. Tirgotāji Āfrikā, Āzijā un Eiropā droši vien skaļi pieprasīja savas piegādes. Makgregors un pārējie Fermeri nevarēja segt šo iztrūkumu. Viņi bija atvēlējuši vairumu savu zemju augiem, kas deva kokaīnu un hašišu.

- Ko man vajadzētu darīt? - apjautājās Mets. Espe­ransa pasmaidīja, un viņš saprata, ka iekļuvis slazdā.

- Visiem ielidojošajiem lidaparātiem jāsaņem nolaiša­nās atļauja no drošības sistēmas, - viņa skaidroja. - Pilots uzliek roku uz identitātes plāksnes, kas atrodas kabīnē. Viņa pirkstu nospiedumi un DNS paraksts tiek norai­dīti uz zemi. Ja tie tiek pazīti, kuģim atļauj nolaisties. Ja ne…

- Tas tiek saspridzināts gaisā, - pabeidza Marija. - Māt, šis plāns ir šausmīgs.

- Atslēgšanās laikā, - Esperansa turpināja, neņemot vērā savu meitu, - nevienam gaisa kuģim neļauj nolais­ties… ar vienu izņēmumu: Patrona paraksts ir stiprāks par visu.

Mets saprata: viņa pirkstu nospiedumi un DNS bija tādi paši kā Patronam. - Kā jūs zināt, ka sistēma nav mainīta?

- Es nezinu, - atzinās Esperansa. - Es paļaujos uz to, ka Alakrani būs aizmirsuši paraksta spēku. Viņi droši vien ir iekļuvuši nepatikšanās, citādi nebūtu sevi izolē­juši.

Kādās nepatikšanās? Mets prātoja. Vai īdžiti būtu sacē­lušies, vai arī Fermas patruļa pārņēmusi varu? Iespējams, Alakrana kungs bija uzsācis cīņu par varu ar Stīvenu un Benito. - Kā es saprotu, - viņš teica, - mani gaisā sa­spridzinās. Ja izdosies palikt dzīvam, Alakrani mani liks iemidzināt kā vecu suni. Es esmu klons gadījumam, ja esat aizmirsusi. Es piederu pie mājlopiem.

Marija sarāvās. Metam bija vienalga. Lai meitene sa­prot, ko prasa no viņa. Metam bija vienalga, vai Emīlija un viņas dada ir drošībā. Bet tad viņš izdzirdēja, kā Marija cenšas apvaldīt šņukstu.

- Nu labi! - viņš dusmīgi iesaucās. - Es vairs neesmu derīgs rezerves daļām. Tikpat labi jūs varētu aizmest mani projām šim nolūkam.

- Es negribu tevi mest projām, - raudot sacīja Marija.

- Ievilksim dziļi elpu un sāksim vēlreiz, - ierosināja Esperansa. - Vispirms, Met, tu neesi klons.

Mets bija tik ļoti pārsteigts, ka pietrūkās gultā sēdus.

-Jā, tu biji klons. Tur nav nekāda pārpratuma. Bet mēs tagad runājam par starptautiskajām tiesībām. - Espe­ransa soļoja apkārt pa istabu, it kā lasītu lekciju. - Starp­tautiskās tiesības ir mana specialitāte. Pirmkārt, kloniem nevajadzētu pastāvēt.

- No tā nu gan man ir liels labums, - pavīpsnāja Mets.

- Bet, ja tie pastāv, tie pieder pie mājlopiem, kā tu saki. Tas padara iespējamu, lai tie tiktu nokauti kā vistas vai vērši.

Marija ievaidējās un nolika galvu uz gultas.

- Vienai un tai pašai personai vienlaikus nevar būt divas versijas, - Esperansa turpināja. - Viens no tiem - kopija - ir jāpasludina par nepersonu. Bet, kad oriģināls nomirst, kopija ieņem viņa vietu.

- Ko… tas nozīmē? - jautāja Mets.

- Tas nozīmē, ka īstenībā tu esi Patrons. Tev ir viņa ķermenis un viņa identitāte. Tev pieder viss, kas viņam piederēja, un tu valdi pār visu, pār ko valdīja viņš. Tas nozīmē, ka tu esi jaunais Opija zemes saimnieks.

Marija pacēla galvu. - Vai Mets ir cilvēks?

- Viņš vienmēr ir bijis cilvēks, - meitenes māte atbil­dēja. - Likums ir negants, ja padara iespējamu izmantot klonus transplantātiem. Bet slikts likums vai labs, mēs to tagad lietosim. Ja tu paliksi dzīvs nolaižoties, Met, es darīšu visu, kas manos spēkos, lai tu kļūtu par jauno narkotiku karali. Šajā ziņā man ir Actlanas un Savienoto Valstu val­dību atbalsts. Vienīgi tev man jāapsola, ka, tiklīdz būsi pie vadības, tu iznīcināsi opija impēriju un noārdīsi bar­jeru, kas tik ilgi šķīrusi Actlanu no Savienotajām Valstīm.

Mēģinādams saprast pārmaiņas, Mets cieši skatījās uz mazo, dedzīgo sievieti. Viņam šķita, ka Esperansai mazāk rūpēja pašas meita nekā vēlēšanās iznīcināt opija zemi. Viņa bija aizgājusi neatskatīdamās, kad Marijai bija tikai pieci gadi. Visos nākamajos gados viņa ar to nebija uzturējusi nekādus sakarus. Tikai tad, kad Marija izdarīja pirmo gājienu, Esperansa atgriezās un turpināja izrīkot visus apkārtējos.

Mets domāja, ka viņa ar vieglu roku upurētu zēnu, lai īstenotu savu mērķi. Bet kā gan viņš varēja atteikt pēc tām briesmīgajām ciešanām, kam par iemeslu bija Pat­rons? Tagad viņš saprata to apmēru. Tie nebija tikai nar­komāni visā pasaulē vai Nelegālie, kas tika nolemti ver­dzībai. Tie bija arī viņu bērni - bāreņi. Varētu pat teikt, ka vecais vīrs bija atbildīgs par Uzraugiem. Ja Mets kļūtu par Patronu, tad viņš saņemtu visu: bagātību, varu… un ļaunumu, kas to visu radīja.

- Es apsolu, - viņš teica.

Lidaparāts drebēja, kad to pētīja signālugunis no ze­mes. Mets paskatījās uz pilotu. Vīrieša seja bija drūma. - Kad iedegsies sarkanā gaisma, uzspiediet labo plaukstu uz identitātes plāksnes, - viņš pamācīja. BRĪDINĀJUMS! ZEMES ARTILĒRIJA IZVIETOTA, uzzibsnīja panelis virs vadības pults.

Viņi šaus vispirms un jautājumus uzdos vēlāk, Mets no­domāja. Viņam līdzi bija Actlanas un Savienoto Valstu prezidentu vēstījumi, bet no tiem nebūs liela labuma, ja viņu gaisā saspridzinās.

- Signāls! - iesaucās pilots.

Identitātes plāksne iegaismojās. Mets piespieda tai roku. Viņš juta līdzīgas tirpas, kad bija spiedis mirdzošo skorpionu savrupmājas slepenajā ejā. Sarkanā gaisma iz­dzisa, un panelis iekrāsojās aicinoši zaļš.

-Jūs to izdarījāt, kungs! Lieliski! - Pilots samazināja pretgravitāti, gatavojoties nolaisties. Mets sajuta laimes atblāzmu. Vīrietis viņu nosauca par "kungu"!

Mets nemierīgs skatījās pa logu. Viņš redzēja šo estan- cia kā no jauna. Ūdens attīrīšanas stacija atradās tālu uz austrumiem, un mazā baznīciņa, kurā gāja Čēlija, - vai kā īdžits viņa vēl varēja uz to iet? - slējās rietumos. Pa vidu atradās noliktavas, narkotiku attīrīšanas laborato­rijas un ražotne, kur tika gatavotas barības tabletes īdži­tiem. Mazliet uz ziemeļiem bija pelēkā, neizteiksmīgā slimnīca. Pat no šejienes tā izskatījās draudīga. Blakus tai pacēlās mauzolejs, kurā Alakrani gulēja savās marmora atvilktnēs.

Peldbaseins uzzibsnīja saules gaismu, kad viņi lidoja pāri. Mets lejā centās saskatīt cilvēkus. Viņš ieraudzīja īdžitus tupam pie mauriņa. Viņš redzēja, kā kalpones iz- karina veļu un kāds, šķiet, laboja jumtu. Neviens nepa­skatījās uz augšu. Neviens neizrādīja ne mazāko interesi par lidaparātu, kas laidās zemē.

- Kur ir sagaidīšanas komiteja? - viņš nomurmināja. Miesassargu vads vienmēr izskrēja laukā sveicināt vie­sus.

Kuģis maigi pieskārās nolaišanās laukumam. - Vai jums nepieciešams ierocis, kungs? - jautāja pilots, sniegdams viņam revolveri. Mets izbailēs paskatījās uz to. Tādus revolverus lietoja Fermas patruļa, lai apdul­linātu - un nogalinātu - Čačo, Flako, Tontona un citu bāreņu vecākus.

- Varbūt labāk izskatīties draudzīgam, - viņš noteica, atdodams ieroci.

- Es palikšu pacelšanās režīmā, ja gadījumā jūs gribē­siet ātri doties projām, - pilots sacīja.

Mets atvēra durvis un nokāpa lejā. Nolaišanās lau­kums bija tukšs. Vienīgās skaņas bija putnu balsis, strūkl­akas un - uz brīdi - āmura klaudzieni no vīra, kas laboja jumtu.

Mets gāja pa līkumoto taku cauri dārziem. Viņam bija jāsatiek Alakrani un jāizbeidz atslēgšanās. Viņš varēja padarīt darba nespējīgu atslēgšanās sistēmu - kad to at­radīs. Tems Lins vai Dāfts Donalds zinātu tās atrašanās vietu. Tad Esperansa un augstas amatpersonas no abām pierobežas valstīm ierastos Opija zemē un mēģinātu ie­celt Metu par vadoni.

Man bija lielākas izredzes izdzīvot kaulu pagalmā, viņš do­māja. Viņš redzēja pāvu cienīgi soļojam pāri mauriņam. Bars sarkanspārnu strazdu sakliedzās savā starpā, biezi sasēdušies kokā. Spārnots bērns vēroja viņu no strūkl­akas gala.

Meta nervi bija uzvilkti. Kuru katru brīdi Alakrana kungs varētu izsolot no mājas un uzkliegt: Tūlīt iznesiet to radījumu laukā! Uz vietas tieciet no tā vaļā! Atmiņas draudēja pārņemt viņu. Viņš nezināja, ko darītu, ja ieraudzītu Čēliju.

Mets uzkāpa pa platajām kāpnēm, kas veda uz sa­lonu. Tieši te Patrons tik sen bija stādījis viņu priekšā ģimenei. Tieši te Vecais kā izbadējies putns bija gulējis zārkā un Emīlija, īdžitu ziedu meiteņu ieskauta, appre­cēja Stīvenu. Lielo zāli it kā pildīja spoki. Tie lidinājās aiz baltajiem marmora pīlāriem. Mets redzēja kādu senu zivi paceļamies no dziļumiem, lai paskatītos uz viņu ar apaļu, dzeltenu aci.

Mets sastinga. Kāds spēlēja klavieres. Tā persona no­teikti bija prasmīga, bet viņš - vai viņa - uzbruka mūzikai ar tādu niknumu, kas robežojās ar ārprātu. Mets traucās uz skaņas pusi. Troksnis vēlās no mūzikas istabas kā pai­suma vilnis, un viņam vajadzēja aizspiest ausis.

- Izbeidziet! - viņš kliedza. Bet persona nereaģēja. Mets šķērsoja istabu un sagrāba vīrieša elkoni.

Ortegas kungs pagriezās apkārt. Viņš uzmeta skatienu un aizbēga projām. Mets dzirdēja viņa soļus pazūdam pa gaiteni. "Es nebiju tik slikts skolnieks," Mets nomurmi­nāja. Bet Ortegas kungs, protams, bija domājis, ka viņš ir miris. Iespējams, viņš izsauca trauksmi no viena mājas gala līdz otram. Tagad tas bija tikai laika jautājums, ie­kams kāds parādīsies.

Mets apsēdās. Viņa rokas bija tulznainas no darba, kuru viņš veica sāls rūpnīcā, un zēns baidījās, ka sma­gais darbs būs padarījis pirkstus neveiklus. Bet, atsākot spēlēt Adadžo no Bēthovena Piektā klavierkoncerta, visa neveiklība pazuda. Mūzika strāvoja caur ķermeni, attāli­not viņu no pēdējo mēnešu šausmām. Viņš jutās viegls kā vanags, kas lidinās augšējos gaisa slāņos virs oāzes. Viņš spēlēja, līdz sajuta roku sev uz pleca.

Mets pagriezās, vēl apreibis no mūzikas, un ieraudzīja Čēliju, ģērbušos tajā puķainajā kleitā, ko viņš tik labi at­cerējās. - Mi hijo! - viņa iesaucās, satverdama viņu milzu apkampienā. - Ak, mans mīļais, tu esi tik tievs! Kas ar tevi notika visu šo laiku? Kā tu tiki atpakaļ? Kas vainas tavai sejai? Tā ir tik tieva un… un…

- Klāta ar pūtītēm, - pabeidza Mets, cīnīdamies pēc elpas.

- Nu, nekas, tā ir daļa no kļūšanas par pieaugušo, - paziņoja Čēlija. - Tās pazudīs ar pareizu ēdienu. - Viņa turēja zēnu izstieptas rokas attālumā, lai aplūkotu to. - Tu noteikti esi paaudzies garāks.

- Vai viss ir kārtībā? - jautāja Mets. Čēlijas pēkšņā parādīšanās saviļņoja viņu. Zēns baidījās izplūst asarās.

- Protams. Bet tu Ortegas kungam atņēmi piecus ga­dus no mūža.

- Kā tu… es domāju, Tems Lins teica, ka tev vajadzēja slēpties…

Mets nevarēja pietiekami paļauties uz savu balsi, lai pateiktu vairāk.

- Tems Lins. Žēlīgais Dievs. - Čēlija pēkšņi izskatījās ļoti nogurusi. - Mēnešiem ilgi mēs esam atslēgšanās re­žīmā un nevarējām nosūtīt vēstis uz ārpusi.

- Kāpēc Alakrana kungs vai Stīvens neko nedarīja? - nesaprata Mets.

- Labāk nāc man līdzi. - Čēlija veda Metu cauri gaite­ņiem, un atkal viņu pārsteidza, cik kluss viss bija.

Viņi nonāca virtuvē, un beidzot Mets redzēja kaut ko nomierinoši normālu. Divi pavāru palīgi mīcīja maizi, un kalpone grieza dārzeņus. No griestiem karājās ķiploku un čili piparu virtenes. Vistas cepeša smarža plūda pār viņu no lielās, ar malku kurināmās krāsns.

Ortegas kungs un Dāfts Donalds sēdēja pie galda ar kafijas tasēm un diviem klēpjdatoriem. - Redzi? Es to nesadomāju, - rādīja Ortegas kungs. Dāfts Donalds kaut ko drukāja savā datorā. - Es neskrēju apkārt kā nobijies cālis, - iebilda Ortegas kungs, lasīdams savu ekrānu. - Tu arī būtu satraucies, ja spoks sagrābtu tevi aiz pleca.

Dāfts Donalds pasmaidīja.

Mets cieši vēroja abus. Viņš nekad nebija domājis par šiem diviem vīriem ārpus to pienākumiem kā tikai mūzi­kas skolotāju un miesassargu. Viņš nekad nebija mēģinā­jis ar tiem sazināties, turklāt viņš vienmēr bija pieņēmis, ka Dāfts Donalds nav diez ko saprātīgs.

- Es labāk sākšu, - nopūtās Čēlija. Viņa apsēdināja Metu starp abiem vīriešiem un pasniedza viņam krūzi ar karstu kakao. Šī smarža atsauca prātā tik dziļas atmiņas, ka telpa sašūpojās viņa acu priekšā. Uz brīdi Mets bija mazajā namiņā magoņu laukos. Ārā plosījās negaiss, bet namiņā bija silti un droši. Tad šī aina izzuda un viņš bija atpakaļ virtuvē.

- Vai tu atceries, ko es teicu par Patronu, ka viņš neko nelaiž vaļā? - Čēlija iesāka. Mets pamāja ar galvu. - Tems Lins mēdza teikt, ka lietas - un cilvēki - kļuva par daļu no Patrona pūķa apslēptās mantas.

Mēdza teikt, Mets ar drebuli nodomāja. Ko tas nozī­mēja?

- Tāpēc viņš neļāva Felisijai aizbēgt un turēja Tomu savā tuvumā, kaut gan ienīda zēnu. Mēs visi viņam pie­derējām - Alakrani, miesassargi, ārsti, es, Tems Lins un tu. Visvairāk tu.