Skorpiona nams

36 Pils kalna galā

Sekojot Guapo, Mets ievēroja, ka visas kapu kopiņas bija nobārstītas ar zeltainām puķēm. Kad tie sa­sniedza ceļu, viņš redzēja to spožo ziedlapiņu taku vedam no kapsētas.

- Kas tas ir? - viņš čukstus jautāja Fidelito.

- Cempasūchil puķes. Lai mirušie varētu atrast ceļu at­pakaļ uz mājām.

Mets nevilšus juta vēsumu, kad viņi iemina maigās ziedlapiņas putekļos.

Vecajam vīram bija mazs personiskais auto uz gaisa spilveniem, un pagāja kāds laiciņš, iekams viņš to pie­dabūja pacelties gaisā. Pat tad tas turējās tikai dažas pē­das virs zemes. - Lēts pretgravis, - nomurmināja Guapo, rosīdamies gar ciparnīcām un pogām. - Es to dabūju ar atlaidi. Es nešaubos, ka tas ir jaukts ar elektroniem.

Auto atstāja kapsētu aiz muguras un tuvojās pirma­jām mājām. Visām pie durvīm bija puķu takas. Mets ievēroja, cik skaistas bija mājas. Tās nemaz neizskatījās

pēc būdām, kādas bija redzētas televīzijā. Tās bija gata­votas no spīdīga materiāla, veidojot fantastiskas formas. Dažas mājas bija kā mazas pilis, bet citas izskatījās kā kuģi vai kosmosa stacijas, un vēl citas auga kā koki ar dīvainiem balkoniem un jumta dārziem.

Kad Guapo mašīna brauca garām, māju priekšā tika iedarbinātas hologrāfiskās ainas. Uz raķetēm gaisā lidi­nājās skeleti. Pāri mauriņam aizsoļoja skeletu kāzas ar visu priesteri un puķu meitenēm. Fidelito izliecās pa logu un mēģināja tiem pieskarties.

Tālumā Mets dzirdēja mūziku un uguņošanas sprak- šķus. Fidelito norādīja uz sarkanu un zaļu dzirksteļu šalti debesīs. Drīz vien ceļu sāka pildīt svētku svinētāju grupas, līdz Guapo tik tikko varēja tikt uz priekšu. Ar labu auto viņš būtu varējis pacelties virs cilvēku galvām. Labākais, ko viņš varēja darīt, bija taurēt signālu un lauzt ceļu cauri pūlim. Visapkārt bija tik daudz mūzikas un klaigu, ka neviens nepievērsa uzmanību signālam.

Mets ar izbrīnu vēroja cilvēku straumi. Visā savā mūžā viņš nebija redzējis tik daudz cilvēku. Tie dziedāja un dejoja. Tie pacēla bērnus uz pleciem, lai viņi redzētu uguņošanas rakstus debesīs. Tie rotaļīgi sašūpoja auto, līdz Guapo uzkliedza tiem. Un kostīmi! Ēdienu stendos drūzmējās gorillas, kovboji un astronauti. Zorro plīkšķi­nāja savu pātagu pret trim citplanētiešiem, kas stāvēja rindā viņam priekšā. La Llorona un chupacabras aizvalsēja garām ar alus pudelēm. Bet vairums cilvēku bija pārģēr­bušies par skeletiem.

Mets satvēra Guapo plecu un iekliedzās: - Kas ir tas?

Vecais vīrs paskatījās uz figūru melni sudrabotā uz­valkā. - Viņš? Tas ir vienīgais Sapņu zemes Vampīrs. - Un Mets redzēja rindu brūnās drēbēs tērptu īdžitu ar galvaskausu sejām šļūkājot pakaļ šausminoši īstam Pat­ronam. Mets ierāvās savā vietā. Viņam nācās dziļi elpot, lai pārvarētu šo satricinājumu. Viņš izdzīvoja izkropļotu zaudējuma izjūtu, kurai nebija nekādas jēgas. Ja Patrons dzīvotu, viņš - Mets - mirtu.

- Uzraugi, - nočukstēja Fidelito. Mets redzēja vīru grupu stāvam ceļa malā. Viņi drūmi noraudzījās uz līk­smojošajiem cilvēkiem, it kā sakot: Visi jūs esat trani, un, kad pienāks ziema, darba bites jūs izmetīs sniegā nomirt. - Es viņiem parādīšu pasaules karti, - paziņoja Fidelito, bet Mets satvēra viņu un noturēja vietā.

- Jūs, bērni, beidziet tur cīkstēties, - aizrādīja Guapo. -Jūsu dēļ pārkarst magnētiskie tinumi.

Beidzot viņi izbrauca no mutuļojošiem svētkiem. Kar­nevāla stendi palika iepakaļ, ceptas gaļas un alus smarža pazuda, un viņi piebrauca pie kalna pakājes. Virs viņiem vijās jauks un mierīgs ceļš, apstādīts ar granātkokiem. Ik pa gabalam gāzes degļi apaļos kupolos meta spilgtu gaismu uz zemes.

- Auto nevar uzbraukt tur augšā, - paziņoja Guapo, - bet līdz virsotnei nav tālu. Nododiet manus sirsnīgā­kos sveicienus slimnīcas māsām. Viņas salāpīja mani pēc iepriekšējiem svētkiem un uz atvadām nolasīja man lek­ciju par brīvu. - Vecais vīrs uzzibsnīja Metam plēsīgu smīnu.

Metam bija žēl, ka viņš aizbrauc. Zēns nepazina Guapo un Konsuelu ilgu laiku, bet tie viņam ļoti patika. Viņš noņēma savu masku un palīdzēja Fidelito izdarīt to pašu.

- Vai te dzīvo Marija? - jautāja mazais, pastiepjot kaklu, lai redzētu kalna virsotni.

Metam pamira sirds. Viņš izmisīgi gribēja atrast Ma­riju. Nedēļām ilgi viņš par to tikai bija sapņojis. Bet vai viņa gribēs redzēt Metu? Vai viņa ar to nebija iedraudzējusies tikai aiz žēluma? Mets zināja, ka viņš bija zaudē­tājs, tādēļ Marija nevarēja atturēties mesties krusta karā par viņu.

Toreiz vismaz viņš bija pievilcīgs zaudētājs. Tagad viņa seju klāja pūtītes. Viņa ķermenis bija rētās no Horhes nūjas sitieniem un arī no skrambām, kuras viņš dabūja kaulu pagalmā. Viņa drēbes bija netīras. Viņš smirdēja pēc sapuvušām garnelēm. Vai Marija nesamulsis no viņa izskata, vai neaizcirtīs durvis viņam deguna priekšā?

- Te viņa dzīvo, - viņš atbildēja Fidelito.

- Gribētos zināt, vai viņiem arī ir svinības, - prātoja Fidelito.

Man arī gribētos, domāja Mets, kad viņi sāka kāpt stā­vajā kalnā. Viņš iedomājās klostera meitenes, saģērbtas smalkās drēbēs, kā līgavas māsas Emīlijas kāzās. Viņš sukāja matus ar pirkstiem un juta smago smilšu un sāls kārtu. Ja Fidelito bija vismaz ciešams - un mazais zēns pamatā bija glīts abi viņi bija pievilcīgi kā divi noplu­kuši koijoti.

- Tā ir pils, - bijīgi atzina Fidelito. Svētās Klāras klos­tera baltās sienas un torņi pacēlās no bugenvileju dzīv­žogiem, kurus cieši klāja violeti un tumšsarkani ziedi. Tādas pašas spožas gaismas, kas apjoza līkumoto taku, karājās gaisā pāri sienām. Celtne bija veidota no tās pa­šas spīdīgās vielas kā mājas Sanluisā. Mets nezināja, kas tā ir, bet tā mirgoja kā zīds.

- Viņas brokastīs ēd grauzdiņus ar medu, - nomurmi­nāja Fidelito. - Nez, vai viņas mums arī iedos?

- Vispirms mums jāatrod durvis, - sacīja Mets. Viņi gāja pa akmens plākšņu celiņu apkārt celtnei. Viņiem at­klājās logi augstu sienās, bet ne durvis. - Uz kaut kurieni tam ir jāved, - Mets murmināja. Tajā brīdī iedegās gaisma un siena pavērās, it kā kāds atvilktu priekškaru. Viņi re­dzēja velvētu eju, kas veda uz apgaismotu pagalmu. Mets dziļi ievilka elpu un uzlika roku Fidelito uz pleca.

Mazais zēns drebēja. - Maģija? - viņš nočukstēja.

- Hologramma, - atbildēja Mets. - Tā ir daļa no dro­šības sistēmas. Tā liek sienai izskatīties masīvai no attā­luma, bet, kad tu ienāc aiz projektoriem, - viņš norādīja uz kamerām kokos, - hologramma pazūd.

- Vai nebūs slikti? Saproti, ja tā atkal ieslēgsies, vai mēs būsim iesprostoti?

Mets pasmaidīja. - Tas ir pilnīgi droši. Es to esmu redzējis agrāk, kur es… mēdzu dzīvot.

Fidelito pacēla acis uz viņu. - Vai tas bija tad, kad tu biji zombijs?

-Ak, brāli! - Mets iesaucās. - Nestāsti man, ka tu noticēji Horhes meliem!

- Protams, ne, - atbildēja ķipars, bet Mets ievēroja, ka viņš, šķiet, sajuta atvieglojumu.

Mets veda Fidelito pa velvēto eju garām balta mar­mora Svētā Franciska statujai, kurš baroja dūjas. Tālākajā galā viņi nonāca gaitenī. Medmāsas un sanitāres skrai­dīja šurp un turp ar pārsējiem un zālēm. Gultas gaiteņa malās bija pilnas ar ievainotiem cilvēkiem, un, tā kā vai­rums ļaužu bija kostīmos, izskatījās, ka gultās vārguļotu skeleti.

- Kas jums šeit darāms? - uzkliedza nervozs slim­nieku kopējs, uzskrējis abiem zēniem virsū.

- Lūdzu. Mēs nācām apciemot Čačo, - paskaidroja Mets.

- Un Mariju, - piebilda Fidelito.

- Šonakt te ir simtiem Mariju, - attrauca slimnieku kopējs. - Tā notiek katru gadu to nolādēto svētku dēļ. Visi tie cilvēki, kas dzer un lien kauties. Ar likumu vajadzētu aizliegt… Bet Čačo… - Viņš apklusa un cieši nopētīja zēnus. - Es zinu tikai vienu Čačo, un viņš ir intensīvajā aprūpē. Jūs taču nebūsiet no tā paša bāreņu nama?

- Mēs varētu būt, - Mets piesardzīgi ieminējās.

Slimnieku kopējs turpināja klusākā balsī. - Jums jā­būt piesardzīgiem. Uzraugi okšķerē apkārt. Šķiet, ka sāls rūpnīcā bijis dumpis.

- Kā klājas Čačo? - jautāja Fidelito.

- Ne visai. Klausieties, es jūs aizvedīšu pa slepenu ceļu. - Slimnieku kopējs atvēra durvis uz blāvi apgais­motu eju, kuru acīmredzot izmantoja kā noliktavu. Ejot uz priekšu, Mets redzēja kaudzēm gultas piederumu un kastes ar iekārtām. - Es pats kādreiz biju bārenis, - stās­tīja slimnieku kopējs. - Joprojām mostos aukstos svied­ros, skandēdams Piecus labas pilsonības principus un Četras nostājas, kas ved pie prātīguma.

Viņi iznāca citā, tukšā gaitenī. - Šis ir atveseļošanās spārns, - paskaidroja slimnieku kopējs. - Te Māsas rū­pējas par ilgtermiņa pacientiem. Čačo ir pēdējā istabā pa labi. Ja viņš guļ, nemodiniet viņu. - Slimnieku kopējs pameta abus un atgriezās pie saviem pienākumiem.

Mets saklausīja balsis gaiteņa galā. Fidelito skrēja pa priekšu. - Čačo! - viņš kliedza.

- Nemodini viņu! - sauca Mets. Bet tam nebija nozī­mes, cik lielu troksni mazais zēns sacēla, jo cilvēki istabā kliedza pat vēl skaļāk. Mets ievēroja divas Māsas apsar­gājam gultu. Pretī viņām stāvēja divi Uzraugi, un blakus tiem atradās Tontons, sasiets kā kunkuļains sainis uz grī­das. Tontons ar lūpām izveidoja vārdu bēdziet.

- Ja jūs viņu pārvietosiet, viņš nomirs, - kliedza viena no Māsām.

- Mēs darīsim, ko gribēsim, Māsa Inese, - Uzraugs norūca. Mets pazina šo balsi. Tas bija Karloss, un otrs vīrs, spriežot pēc ieģipsētās rokas, bija Horhe. - Šie zēni mēģināja izdarīt slepkavību - vai jūs saprotat? - Karloss jautāja.

- Es saprotu, ka dažiem no jūsu vīriem ir ievainots lepnums, - atbildēja Māsa Inese. - Cik esmu dzirdējusi, neviens vēl nav nomiris no pazemojuma. Bet, ja Čačo pārvietos, tā būs slepkavība. Es nevaru to pieļaut.

- Tad mēs viņu paņemsim bez jūsu atļaujas, - pazi­ņoja Karloss. Mets redzēja, kā Māsa Inese kļūst bāla, bet viņa neatkāpās.

-Jums vajadzēs iziet mums cauri, - viņa paziņoja.

- Un mums arī, - ierunājās Mets. Uzraugi pagriezās apkārt.

- Tas ir tas nolādētais aristokrāts! - iekliedzās Horhe un centās satvert Metu, bet, tā kā viņam kalpoja tikai viena roka, viņš paklupa un uzgāzās virsū Tontonam. Tontons nekavējoties iegrūda Horhem galvu sānos.

- Izbeidziet! Izbeidziet! - sauca Māsa Inese. - Te ir klosteris. Jūs nedrīkstat lietot vardarbību.

- Pasakiet to viņiem, - kliedza Mets, mēģinādams ie­spert Karlosam pa kājām, lai tas zaudētu līdzsvaru. Uz­raugs metās cīņā, kad Horhe pakrita. Metam nebija ce­rību uzvarēt. Smagais pārbaudījums bija padarījis viņu visai vārgu, turklāt vīrietis bija par piecdesmit mārciņām smagāks. Bet Metam bija apnicis bēgt un slēpties. Viņš nebija noskaņots ļaut Uzraugiem viegli uzvarēt. Tie bija resni krupji, kurus Tems Lins bez ilgas domāšanas būtu uzspēris gaisā. Asinis dūca Metam ausīs.

- Tūlīt pat to izbeidziet! - atskanēja spalga balss, kas izkļuva cauri sarkanajai miglai, kura apņēma Meta prātu.

Viņš juta, ka Karlosa rokas atlaižas vaļā. Viņš juta, ka pats nokrīt ceļos. Viņš dzirdēja Fidelito šņukstam.

-Tas ir apkaunojums! - spalgā balss turpināja.

Mets pacēla acis. Ja situācija nebūtu tik dramatiska, tas būtu smieklīgi. Māsa Inese bija sastingusi, ar rokām ieķērusies Karlosa matos. Otra Masa bija savīstījusi dū­rēs Horhes krekla apkakli, un Horhe bija atvēzējies, lai spertu Tontonam pa vēderu. Fidelito bija pārmeties pāri Čačo, it kā viņa kārnais augums varētu to pasargāt. Un nabaga Čačo izskatījās tā, it kā durvīs būtu ieraudzījis parādāmies pūķi.

Mets redzēja mazu, ārkārtīgi nikna izskata sievieti stāvam ar rokām sānos. Viņai mugurā bija melna kleita, un melnie mati bija sapīti un sasprausti uz galvas gluži kā kronis. Viņa bija neliela auguma, bet visa sievietes būtība pauda, ka viņa radusi, lai paklausa, un katrs, kas atteicās klausīt, to nožēloja.

- D-donja Esperansa, - stomījās Māsa Inese. Metam pavērās mute. Tā bija Marijas māte! Viņš pazina sievieti pēc portreta, kaut gan viņa bija vecāka, nekā zēns bija gaidījis.

- Piecelieties, - komandēja Donja Esperansa. Karloss, Horhe, abas Māsas, Fidelito un Mets - visi pietrausās kājās. Pat Tontons mēģināja apsēsties taisnāk. - Es gribu dzirdēt paskaidrojumu, - pavēlēja Esperansa.

Visi uzreiz sāka runāt, tādēļ viņa stingri lika tiem aiz­vērties, līdz viņa tos uzrunās. Viņa nopētīja katru personu istabā, acis atmaiga vienīgi tad, kad ieraudzīja Čačo. - Tu! - viņa sacīja, rādīdama uz Tontonu. - Pastāsti man, kāds iemesls ir šai pretīgajai, neticamajai nežēlības izpausmei.

Un Tontons bez neviena nepareizi izrunāta vārda iz­stāstīja visu - no brīža, kad Fidelito tika nolemts nūjas sitieniem, līdz tam, kad Metu un Čačo iemeta kaulu pa­galmā, kad bāreņi sadumpojās kā atriebēju armija, kad Tontons brauca ar garneļu savācēju, viņu un Čačo pa gaisu nogādāja slimnīcā. Esperansa bija aizbiedējusi viņa stostīšanos.

Pēc Tontona neviens nebilda ne pušplēsta vārda. Klu­sums ievilkās. Mets gribēja apstiprināt Tontona stāstu, bet viens skatiens uz tām niknajām, melnajām acīm ieteica viņam labāk ciest klusu.

- Lūdzu, piedodiet, ka izsaku savu viedokli, Donja Es­peransa, - beidzot ierunājās Horhe. - Man jāpaskaidro, ka šis zēns ir garīgi atpalicis. Pirms vairākiem gadiem es viņu paglābu no Fermas patruļas, bet viņš nekad nav izrādījis jebkādas prāta spējas.

- Man viņš izklausās prātīgs, - iebilda Esperansa.

- Viņš kā papagailis atkārto visu, ko citi viņam saka. Pa lielākai daļai viņš ar grūtībām var salikt kopā teikumu.

- Es v-varu g-gan, - nomurmināja Tontons.

Esperansa viņu apklusināja ar drūmu skatienu. Viņa

atkal pievērsās Horhem. - Vai jūs sakāt, ka sišana ar nūju nekad nav notikusi?

- Protams, ne, - atbildēja Uzraugs. - Mēs varam sa­mazināt dienas ēdiena devu, ja kāds zēns slikti uzvedas, bet nekad nelietojam fiziskus sodus. Tas ir pret visu, kam Uzraugi tic.

- Skaidrs, - pamāja Esperansa. - Un kaulu pagalms arī ir mīts.

-Jūs zināt, kā tas ir, - Horhe pieglaimīgi ņurdēja. - Pēc tumsas iestāšanās zēniem patīk baidīt citam citu ar stāstiem. Tie runā par vampīriem un chupacabras. Tas ir dabiski, bet reizēm pār to zūd kontrole.

Metam pamira sirds. Esperansa pamāja ar galvu, it kā piekristu Horhem: zēni tik tiešām stāstīja cits citam šausmu stāstus. Tie mēdza kaut ko izdomāt. Bet tad viņa jautāja: - Tad droši vien noliktava, pilna ar opija tinktūru, ari ir mīts?

Horhe sarāvās. - Ar opija tinktūru?

- Actlanas policija ilgi netika skaidrībā, kā šajā valstī izplatās narkotikas. Viņus ārkārtīgi ieinteresēja tas, ko viņi atrada sāls rūpnīcā.

- Tie ir ļauni meli! Kāds mēģina iedragāt Uzraugu re­putāciju! - kliedza Karloss. - Tādas baumas izplata idioti, kas grib, lai bāreņi gulšņātu kā izlutināti mājas kaķi. Mēs zinām, ka tie ir nekrietni, mazi parazīti, līdz tiek izmācīti par labiem pilsoņiem. Ja opija tinktūru atrada, tad to tur paslēpa policija!

- Lieliski. Tad jums nekas nebūs pretī, ka jums izdara narkotiku analīzi, - sacīja Esperansa. Viņa paspēra soli sānis, un durvīs pēkšņi mudžēja vīri zilās uniformās. Tie droši vien bija klusām gaidījuši turpat ārpusē. Horhe un Karloss izskatījās apstulbuši, kad viņus veda projām.

- Šo brīdi gaidīju ilgi, - atzinās Esperansa, nopurinā­dama rokas, it kā nupat būtu pabeigusi netīkamu darbu.

- Mēs zinājām, ka Uzraugi nelegāli tirgojas ar narkoti­kām, bet mums nebija likumīga iemesla dabūt kratīša­nas orderi, līdz Tontons pastāstīja, ko redzējis Uzraugu teritorijā. - Viņa aizņēmās šķēres no Māsas Ineses un sāka griezt pušu sanitārtehnikas lenti, ar ko zēns bija sasaistīts.

- Neviens, ē, iepriekš manī neklausījās, - teica Ton­tons.

-Jums nebija neviena, kam jūs varētu pastāstīt, cik briesmīgi ar jums apgājās, - šausminājās Māsa Inese.

- Iedomājieties, pārtikt no planktona visus šos gadus! Mēs to lietojam vienīgi dzīvnieku barībai.

Mets apmulsa no straujajām pārmaiņām savā liktenī. Tik ilgi viss bija gājis greizi, ka bija grūti noticēt: beidzot iet labi.

- Vai mēs varam palikt kopā ar Čačo? - kautrīgi lūdza Fidelito.

- Mēs kaut ko izdomāsim, - atbildēja Māsa Inese. - Iesākumā, esmu pārliecināta, jūs gribēsiet nomazgā­ties. - Sieviete iesmējās, pat Esperansa izskatījās gandrīz draudzīga.

Viņus pārtrauca spalgs kliedziens. Pa durvīm iebrāzās meitene baltā svētku kleitā un iekrita Meta rokās. - Ak, māt! Ak, māt! Tas ir Mets! Viņš ir dzīvs! Viņš ir te!

- Augstā debess, Marij, - iesaucās Esperansa. - Mēs nekad nedabūsim garneļu smaku laukā no tās kleitas, ja tu neizrādīsi mazliet savaldības.