Skorpiona nams

Mazais namiņš magoņu laukos

Mets stāvēja durvīm priekšā un, izpletis rokas, neļāva Čēlijai doties projām. Mazā, pieblīvētā dzīvojamā istaba agrā rīta gaismā joprojām at­mirdzēja zilganos toņos. Saule vēl nebija pacēlusies virs kalniem, kas iezīmēja tālo apvārsni.

- Kas tas ir? - sieviete rājās. - Tu jau esi liels zēns - gandrīz seši gadi. Tu zini, ka man jāstrādā. - Viņa pacēla puisēnu, lai aizvāktu no ceļa.

- Ņem mani līdzi, - Mets lūdzās, satverdams viņas blūzi un murcīdams to rokās.

- Rimsties. - Čēlija maigi atlocīja puisēna pirkstus, atsvabinot audeklu. - Tu nevari nākt, mi vida. Tev jāpaliek te un jāslēpjas migā kā rātnai, mazai pelītei. Tur laukā ir vanagi, kas ēd mazas pelītes.

- Es neesmu pele! - Mets iebļāvās. Viņš kliedza, cik skaļi vien spēja, zinot, cik kaitinoši tas bija. Bija vērts aiz­kavēt Čēliju mājās kaut vai tik ilgi, lai dzirdētu viņas bār- šanos. Mets nevarēja ciest, ka atkal visu dienu būs viens.

Čēlija atgrūda zēnu. - iCallate! Aizveries! Gribi pa­darīt mani kurlu? Tu esi tikai sīks knēvelis, kam galvā ir putra! - Mets saīdzis iemetās lielajā atzveltnes krēslā.

Čēlija nekavējoties nometās ceļos un apskāva viņu. - Neraudi, mi vida. Es tevi mīlu vairāk par visu pasaulē. Es tev visu paskaidrošu, kad būsi vecāks. - Bet viņa neko nemēdza paskaidrot. Lai gan vienmēr apsolīja. Pēkšņi cī­ņas gars Metā pagaisa. Viņš bija pārāk mazs un vārgs, lai cīnītos pret to, kas Čēliju spieda katru dienu pamest viņu.

- Vai tu man atnesīsi kādu dāvanu? - zēns jautāja, izvairīdamies no viņas skūpsta.

- Protams! Kā vienmēr! - sieviete iesaucās.

Galu galā Mets ļāva viņai aiziet, tomēr bija dusmīgs. Tās bija savādas dusmas, jo viņam gribējās arī raudāt. Mājā bija tik vientuļi, kad Čēlija nedziedāja, nerībināja katlus vai nestāstīja par cilvēkiem, kurus viņš nekad ne­bija redzējis un nekad arī neredzēs. Pat tad, kad Čēlija bija aizmigusi, - un viņa aizmiga ātri pēc garajām stun­dām, ko pavadīja, gatavojot ēdienus Lielajā mājā, - šķita, ka istabas piepilda viņas siltā klātbūtne.

Kad Mets bija jaunāks, tam nebija tik liela nozīme. Zēns spēlējās ar rotaļlietām un vēroja televīziju. Viņš skatījās pa logu, kur baltu magoņu lauki sniedzās līdz pat ēnainajiem kalniem. No baltuma žilba acis, un viņš no tā ar atvieglojumu novērsās vēsajā tumsā mājas iekšpusē.

Bet pēdējā laikā Mets bija daudz vērīgāks. Magoņu lauki nebija pilnībā pamesti. Šad un tad viņš redzēja zir­gus - tos viņš pazina no bilžu grāmatām -, kuri klīda starp balto puķu rindām. Spilgtajā gaismā bija grūti no­teikt, kas tiem sēdēja mugurā, tomēr šķita, ka jātnieki nav pieaugušie, bet bērni kā viņš.

Līdz ar šo atklājumu auga vēlēšanās redzēt tos tuvāk.

Mets bija redzējis bērnus televīzijā un bija ievērojis, ka tie reti kad bija vieni. Viņi daudz ko darīja kopā, pie­mēram, cēla fortus, spārdīja bumbas vai kāvās. Pat kau­šanās bija saistoša vien ar nosacījumu, ka apkārt bija citi cilvēki. Mets nekad nesatika nevienu citu, izņemot Cēliju un reizi mēnesī dakteri. Tas bija īgns vīrs un Metam pa­galam nepatika.

Zēns nopūtās. Lai darītu kaut ko, vajag tikt ārā, bet Čēlija atkal un atkal atkārtoja, ka tas ir ļoti bīstami. Tur­klāt durvis un logi bija aizslēgti.

Mets iekārtojās pie maza koka galdiņa, lai aplūkotu kādu no savām grāmatām. Uz vāka bija rakstīts Pedro el Conejo. Mets mazliet prata lasīt - gan angliski, gan spā­niski. Īstenībā viņš un Čēlija jauca abas valodas kopā, bet tam nebija nozīmes. Viņi saprata viens otru.

Pedro el Conejo bija nerātns trusītis, kurš ielavījās sen- jora Makgregora dārzā, lai ēstu viņa lapu salātus. Senjors Makgregors gribēja iecept Pedro pīrāgā, bet trusītim pēc daudziem piedzīvojumiem izdevās aizbēgt. Tas bija labs stāsts.

Mets piecēlās un aizklīda līdz virtuvei. Tajā atradās mazs ledusskapis un mikroviļņu krāsns. Uz mikroviļņu krāsns bija uzraksts PELIGRO!!! BĪSTAMI!!! un piestip­rināti dzeltena piezīmju papīra taisnstūra gabaliņi NĒ! NĒ! NĒ! NĒ!. Lai būtu pilnīgi droša, Čēlija ap mikro­viļņu krāsns durvīm bija aplikusi jostu un nostiprinājusi to ar piekaramo atslēgu. Viņa baiļojās, ka Mets varētu izpētīt, kā to atvērt, kamēr viņa ir darbā, un "izcepināt savas mazās iekšiņas", kā sieviete izteicās.

Mets nezināja, kas tās iekšiņas ir un arī negribēja zi­nāt. Viņš apmeta līkumu bīstamajam aparātam, lai tiktu pie ledusskapja. Tā nešaubīgi bija viņa teritorija. Čēlija katru vakaru piepildīja to ar gardumiem. Viņa gatavoja ēdienus Lielajā mājā, tāpēc pārtikas nekad netrūka. Mets cienājās ar sushi, tamales, pakoras, blintzes - ko vien cilvēki ēda Lielajā mājā. Un vienmēr ledusskapī bija liela piena paka un pudeles ar augļu sulu.

Viņš piepildīja bļodiņu ar ēdamo un aizgāja uz Čēlijas istabu.

Vienā pusē atradās liela, ielīkusi gulta, kuru klāja tam­borēti spilveni un izbāzti dzīvnieki. Galvgalī bija milzīgs krucifikss un attēls, kurā redzams Kungs Jēzus, kam sirdi caurdur pieci zobeni. Metam šis attēls iedvesa bailes. Ar krucifiksu bija vēl ļaunāk, jo tas tumsā mirdzēja. Mets tam uzgrieza muguru, bet tik un tā Čēlijas istaba viņam patika. Viņš izlaidās uz spilveniem un izlikās, ka baro izbāzto sunīti, lācīti, trusīti (conejo, Mets sevi pārlaboja). Kādu laiku tas bija aizraujoši, bet tad Mets sevī juta briestam neizskaidrojamu tukšuma izjūtu. Tie nebija īsti dzīvnieki. Viņš tiem varēja teikt visu, ko vien vēlējās. Bet tie nespēja saprast. Kaut kādā ziņā, ko nevar aprakstīt vārdos, tie pat nebija šeit.

Mets tos visus pagrieza pret sienu, lai sodītu par to, ka tie nav īsti, un aizgāja uz savu istabu. Tā bija daudz mazāka, pusi aizņēma viņa gulta. Sienas klāja attēli, ko Čēlija bija izplēsusi no žurnāliem: filmu zvaigznes, dzīv­nieki, mazi bērni - Mets nebija īpaši sajūsmā par bēr­niem, bet Čēlijai tie šķita neatvairāmi -, puķes, jaunākās ziņas. Vienā attēlā milzu piramīdā cits uz cita stāvēja ak­robāti. SEŠDESMIT ČETRI! virs tā bija rakstīts. JAUNS REKORDS MĒNESS KOLONIJĀ.

Mets tik bieži bija redzējis šos vārdus, ka zināja tos no galvas. Citā attēlā bija redzams vīrietis, kurš starp divām

maizes šķēlēm turēja milzu vardi. RIBITS AR RUDZIEM! vēstīja uzraksts. Mets nezināja, kas tas ribits tāds ir, bet Čēlija smējās ik reizi, kad uz to paskatījās.

Viņš ieslēdza televizoru un paskatījās "ziepju ope­ras". Cilvēki "ziepju operās" allaž kliedza cits uz citu. Tam nebija nekāda lielā jēga, bet, kad bija, tad nešķita interesanti. Tas nenotiek pa īstam, Mets pēkšņās šausmās iedomājās. Tas ir kā ar dzīvniekiem. Viņš varēja runāt un runāt, un runāt, bet cilvēki viņu nedzirdēja.

Metu pārņēma tik spēcīga vientulības izjūta, ka šķita - viņš nomirs. Viņš apskāva pats sevi, lai nesāktu kliegt. Viņš elsoja klusās raudās. Asaras ritēja pār vaigiem.

Un tad - un tad - starp "ziepju operu" un paša šņuk­stiem Mets saklausīja balsi. Ta sauca skaidri un spēcīgi - bērna balss. īsta.

Mets pieskrēja pie loga. Čēlija viņam vienmēr pieko­dināja, lai uzmanās, kad skatās laukā, bet viņš bija tik satraukts, ka to aizmirsa. Vispirms viņš redzēja vienīgi to pašu izbalējušo magoņu aklumu. Tad loga atveri šķēr­soja ēna. Mets atlēca atpakaļ tik strauji, ka paklupa un nokrita uz grīdas.

- Kas šis par ūķi? - kāds ārpusē jautāja.

- Kāda no strādnieku būdām, - atbildēja cita, spalgāka balss.

- Es nezināju, ka kādam ir atļauts dzīvot opija lau­kos.

- Varbūt tā ir noliktava. Jāapskata durvis.

Noklabēja durvju rokturis. Sirdij dauzoties, Mets no­tupās uz grīdas. Kāds piespieda seju pie loga, aizsedzo­ties ar plaukstām, lai redzētu tumsā. Mets sastinga. Viņš vēlējās sabiedrību, bet viss norisināj^s-pāsāfe^tti^Viņš jutās kā Pedro el Conejo senjora

- Ei, tur iekšā ir zēns!

- Ko? Ļauj paskatīties. - Pie loga piespiedās otra seja. Viņai bija melni mati un olīvkrāsas āda kā Čēlijai. - Atver logu, mazais. Kā tevi sauc?

Bet Mets bija tādās šausmās, ka nevarēja izspiest ne­vienu vārdu.

- Varbūt viņš ir pamuļķis, - meitene lietišķi minēja. - Ei, vai tu esi pamuļķis?

Mets papurināja galvu. Meitene iesmējās.

- Es zinu, kas te dzīvo, - zēns piepeši ierunājās. - Es pazīstu to fotogrāfiju uz galda.

Mets atcerējās portretu, kuru Čēlija viņam bija uzdā­vinājusi pēdējā dzimšanas dienā.

- la ir tā resnā, vecā ķēkša - kā viņu sauc? - zēns turpināja. - Šā vai tā, viņa nedzīvo kopā ar pārējiem kal­potājiem. Šis laikam ir viņas midzenis. Es nezināju, ka viņai ir sīkais.

- Vai vīrs, - meitene piebilda.

-Jā. Tas daudz ko izskaidro. Nez, vai tēvs zina. Būs jāpajautā viņam.

- Nē, nejautā! - meitene iesaucās. - Tu iegrūdīsi viņu nepatikšanās.

- Klausies, šis ir manas ģimenes rančo, un tēvs man lika turēt acis vaļā. Bet tu te esi tikai ciemos.

- Tas neko nenozīmē. Mans Dada apgalvo, ka kalpotā­jiem ir tiesības uz privātumu, un viņš ir Savienoto Valstu senators, tātad viņa uzskats ir vairāk vērts.

- Tavs Dada maina uzskatus biežāk nekā zeķes, - zēns atcirta.

Ko meitene uz to atbildēja, Mets nesaklausīja. Bērni gāja projām no mājas, un viņš tikai uztvēra sašutuma pieskaņu meitenes balsī. Viņš viss drebēja, it kā nupat būtu saticis kādu no tiem briesmoņiem, kuri, kā Čēlija stāstīja, bija apsēduši pasauli ārpusē, varbūt chupacabras. Šis chupacabras izsūca asinis un pameta upuri sausu kā izkaltušu melones mizu. Viss notika pārāk ātri.

Bet meitene viņam bija patikusi.

Atlikušo dienas daļu Metu pārņēma te bailes, te prieks. Čēlija viņam piekodināja nekad, nekad nerēgoties logā. Ja kāds parādītos, viņam vajadzēja slēpties. Bet bērni bija tik brīnišķīgs pārsteigums, ka viņš nespēja novaldīties, lai nepaskatītos uz tiem. Bērni bija vecāki par viņu. Mets nevarēja noteikt, par cik vecāki. Tomēr viņi noteikti ne­bija pieaugušie un nešķita bīstami. Bet Čēlija būtu nikna, ja to uzzinātu, tādēļ Mets nolēma viņai neko nestāstīt.

Tovakar Čēlija atnesa izkrāsojamo grāmatu, ko Lielās mājas bērni bija aizmetuši projām. Tikai puse no tās bija izmantota, tad nu Mets pavadīja patīkamu pusstundu pirms vakariņām, likdams lietā nolietotos krītiņus, ku­rus Čēlija bija atnesusi citās reizēs. Cepta siera un sīpolu smarža uzvēdīja no virtuves, un Mets zināja, ka tiek gata­vots Aztlano. Tas bija īpašs cienasts. Parasti Čēlija bija tik nogurusi, kad atgriezās mājās, ka tikai uzsildīja ēdienu paliekas.

Viņš izkrāsoja visu pļavu zaļu. Krītiņš bija gandrīz iz­lietots, un viņam vajadzēja turēt to uzmanīgi, lai izman­totu visu. Zaļā krāsa lika viņam justies laimīgam. Kaut viņš varētu paskatīties uz tādu pļavu, nevis žilbinoši bal­tajām magonēm. Viņš nešaubījās, ka zāle būtu mīksta kā gulta un smaržotu pēc lietus.

- Ļoti glīti, chico, - Čēlija atzina, skatoties viņam pār plecu.

Krītiņa paliekas sabirza Meta pirkstos.

- iQue lastima! Paraudzīšos, vai Lielajā mājā nevaru atrast vēl. Tie bērni ir tik bagāti, ka nepamanītu, ja pa­ņemtu veselu sasodītu kastīti. - Čēlija nopūtās. - Tomēr es paņemšu tikai dažus. Peli nepieķer, ja neatstāj pēdas sviestā.

Tovakar viņi ēda quesadillas un enchiladas. Ēdiens smagi spieda Metam vēderu.

- Mamd, - viņš aizdomājies ierunājās, - pastāsti man par bērniem Lielajā mājā.

- Nesauc mani par "Mamd", - atcirta Čēlija.

- Piedod, - Mets atvainojās. Vārds izspruka netīšām. Čēlija sen bija teikusi, ka nav viņa īstā māte. Tomēr bēr­niem televīzijā bija mamas, tādēļ Mets tā par viņu do­māja.

- Es tevi mīlu vairāk par visu pasaulē, - sieviete ātri sacīja. - Nekad to neaizmirsti. Bet tu man esi tikai aiz­dots, mi vida.

Mets īsti nesaprata vārdu aizdots. Šķiet, tas nozīmēja, ka kaut ko iedod uz kādu laiku, - tas savukārt nozīmēja, ka tas, kurš viņu aizdeva, gribēs saņemt viņu atpakaļ.

- Šā vai tā, bet bērneļi Lielajā mājā sagādā tikai rai­zes, tici man, - Čēlija turpināja. - Tie ir slinki kā kaķi un tikpat nepateicīgi. Viņi visu sajauc un pavēl kalponēm sakopt. Un viņi nekad nesaka "paldies". Pat tad, ja tu stundām ilgi strādā, gatavojot smalkas kūkas ar cukura rozēm un vijolītēm, un zaļām lapiņām, viņi nevar pateikt "paldies", lai glābtu savas nožēlojamās mazās dvēselītes. Viņi piestūķē savas negausīgās mutes un pasaka tev, ka garšo pēc dubļiem!

Čēlija izskatījās dusmīga, it kā starpgadījums būtu noticis nesen.

- Tie ir Stīvens un Benito, - Mets viņai atgādināja.

- Benito ir vecākais. īsts velnēns! Septiņpadsmit gadi, un Fermās nav nevienas meitenes, kas būtu pasargāta no viņa. Bet neraizējies. Tās ir garlaicīgas pieaugušo da­rīšanas. Šā vai tā, Benito ir tāds pats kā tēvs, un tas no­zīmē, ka viņš ir suns cilvēka drēbēs. Šogad viņš dosies uz koledžu, un mēs visi būsim priecīgi redzēt viņu pēdējo reizi.

- Un Stīvens? - Mets bija pacietīgs.

- Viņš nav tik nejauks. Reizēm es domāju, ka viņam varētu būt dvēsele. Viņš pavada laiku ar Mendozu mei­tenēm. Viņām nav nekādas vainas, tomēr tas, ko viņi visi kopā savāra, liktu apjukt pašam Dievam.

- Kā izskatās Stīvens? - Reizēm bija vajadzīgs ilgs laiks, lai Mets izdabūtu no Čēlijas to, ko vēlējās zināt, - šajā reizē to bērnu vārdus, kas bija parādījušies ārpus loga.

- Viņam ir trīspadsmit gadi. Liels savam vecumam. Rudi mati. Zilas acis.

Tas droši vien bija tas zēns, Mets nodomāja.

- Tieši patlaban viesojas Mendozas. Emīlijai arī ir trīs­padsmit gadi, ļoti glīta, ar melniem matiem un brūnām acīm.

Tai jābūt tai meitenei, Mets nolēma.

- Viņai vismaz ir labas manieres. Emīlijas māsa Ma­rija ir aptuveni tavā vecumā un rotaļājas ar Tomu. Jā, nu daži to varētu saukt par rotaļāšanos. Parasti beidzas ar to, ka viņa raud gaužas asaras.

- Kāpēc? - jautāja Mets, kuram patika klausīties par Toma ļaundarībām.

- Toms ir desmitkārtīgs Benito! Viņš var aizkustināt ikvienu ar savām lielajām, nevainīgajām acīm. Visi uz to iekrīt, tikai ne es. Šodien viņš iedeva Marijai citronu limonādes pudelīti. "Tā ir pēdējā," viņš apgalvoja. "Tā ir patīkami auksta, un es to speciāli taupīju tev." Vai zini, kas tajā bija iekšā?

- Nē, - atzinās Mets, dīdīdamies iepriekšējā nojautā.

- Čurās! Vai vari iedomāties? Viņš pat vāciņu bija uz­licis atpakaļ. Ak, kā viņa raudāja, mazā nabadzīte. Viņa neko nemācās.

Čēlijai pēkšņi apsīka enerģija. Sieviete pamatīgi nožā­vājās, un nogurums apņēma viņu tieši Meta acu priekšā. Viņa bija strādājusi no ausmas līdz tumsai, pat vēl krietni ilgāk, un arī mājās bija gatavojusi svaigu maltīti. - Pie­dod, chico. Kad aka ir sausa, tā ir sausa.

Mets notīrīja šķīvjus un salika tos trauku mazgājamā mašīnā, Čēlija pa to laiku iegāja dušā. Viņa iznāca, ģērbu­sies savā platajā, sārtajā peldmētelī, un miegaini pamāja ar galvu uz nokopto galdu. - Tu esi labs bērns, - viņa uzslavēja.

Čēlija pacēla zēnu un turēja viņu apkamptu, kamēr tika līdz gultai. Lai cik nogurusi bija Čēlija - un reizēm viņa aiz pārpūles vai krita no kājām -, sieviete nekad neizlaida šo rituālu. Viņa ievīstīja Metu segā un iededza svēto sveci Gvadelupas Jaunavas statujas priekšā. Viņa to bija atvedusi līdzi no sava tālā ciemata Actlanā. Jaunavas tērps bija mazliet ieplīsis, Čēlija to bija nomaskējusi ar mākslīgiem ziediem. Jaunavas kāju pēdas balstījās uz no­putējušām ģipša rozēm, un Viņas zvaigžņotais tērps bija nopilējis ar vasku, bet Viņas seja vērās pāri svecei ar to pašu maigumu kā senos laikos Čēlijas guļamistabā.

- Es esmu blakusistabā, mi vida, - sieviete nočukstēja, noskūpstīdama Metu uz pakauša. - Ja tev sametas bail, pasauc mani.

Drīz vien māja drebēja no Čēlijas krākšanas. Metam šī skaņa bija tikpat dabiska kā pērkona grāvieni, kas rei­zēm atbalsojās pāri kalniem. Ta netraucēja viņa miegu. - Stīvens un Emīlija, - viņš nočukstēja, izrunājot pārbau­dīdams šos vārdus. Viņš nezināja, ko teiktu svešajiem bērniem, ja tie atkal parādītos, bet viņš bija apņēmies iesākt sarunu ar tiem. Viņš izmēģināja vairākus teiku­mus: - Mani sauc Mets. Es te dzīvoju. Vai jums patīk izkrāsot bildītes?

Nē, viņš nevarēja pieminēt izkrāsojamo grāmatu vai krītiņus. Tie bija zagti.

- Vai negribat kaut ko ēdamu? - Bet ēdiens arī varēja būt zagts. - Vai negribat rotaļāties? - Labi. Stīvens un Emīlija varētu kaut ko ieteikt, un Mets tad būtu laukā no ķezas.

- Vai negribat parotaļāties? Vai negribat parotaļā­ties? - viņš murmināja, aizvērdams acis, un Gvadelupas Jaunavas maigā seja mirguļoja sveces gaismā.