Skorpiona nams

38 Mūžības nams

Mets gara acīm skatīja to pēdējo vakaru, kā Čēlija un pārējie to izstāstīja. Kad viņa sāka minsti- nāties, Dāfts Donalds pārņēma stāstījumu savā datorā. Reizēm Ortegas kungs iejaucās ar kādu piebildi.

Kamēr viņš, Mets, gulēja zem zvaigznēm pie oāzes, Tems Lins un visi pārējie tika aicināti uz vāķēšanu. Čēli­jas nebija klāt, jo viņa tika uzskatīta par īdžitu. Ortegas kunga nebija klāt, jo viņš nebija par to dzirdējis. Turklāt viņš daudzus gadus bija dzīvojis tik klusi, ka visi viņu bija piemirsuši.

Fermas patruļa nostājās miera stājā biezējošā krēslā. Seši miesassargi, ieskaitot Temu Linu un Dāftu Donaldu, aiznesa zārku no slimnīcas uz tuksnesi aiz mauzoleja. Patronu varētu panest viens pats cilvēks, bet zārks bija tik bagātīgi inkrustēts ar zeltu, ka seši tik tikko varēja to pacelt.

Tie lēnām gāja, kamēr īdžitu bērni dziedāja "Kori bez vārdiem" no operas Madama Butterfly. Tas bija viens no

Patrona iemīļotajiem skaņdarbiem, un īdžitu balsis bija augstas un jaukas.

- Es dzirdēju to no staļļiem, - sacīja Čēlija, slaucī­dama acis. - Viņš bija ļauns cilvēks, bet šī mūzika sa­lauztu tev sirdi.

Zemē tika atvērtas kādas durvis. Dziļi lejup veda traps uz plašu apakšzemes telpu, ko apgaismoja sveces. Tā bija tikai pirmā no daudzajām telpām, kas veda uz pazemi. Dāfts Donalds teica, ka nezinot, cik daudz to ir.

Zārks bija īsts brīnums, Dāfts Donalds uzrakstīja savā datorā. Tam uz vāka bija Patrona attēls kā Ēģiptes fara­ona portrets. Patrons izskatījās aptuveni divdesmit pie­cus gadus vecs. Viņu nevarēja pazīt, vienīgi - un te Dāfts Donalds pacēla acis - viņš izskatījās ļoti līdzīgs Metam.

Metam pārskrēja drebuļi.

Visi nokāpa pazemes telpā, miesassargs turpināja dru­kāt, ko pildīja zelta monētu kalni. Tām vajadzēja brist cauri kā pa smiltīm pludmalē. Dāfts Donalds ievēroja, ka daži no miesassargiem pagrābj dažas un noslēpj tās kabatās. Priesteris izpildīja bēru rituālus. Tad īdžitus un Fermas patruļu aizsūtīja projām. Bija laiks vāķēšanai.

- Tas ir tikai cits vārds svinībām, - pārtrauca Ortegas kungs. - Tiek svinēta mirušā cilvēka dzīve - vai šajā ga­dījumā astoņas viņa dzīves. Tev vajadzēja būt devītajai, Met.

Mets juta vēl spēcīgākus drebuļus.

Visi bija lieliskā garastāvoklī, jo netrūka ēdienu un vīna, rakstīja Dāfts Donalds. Visi runāja par to, kāds vecs nezvērs Patrons bija un kā visi ir iepriecināti, ka viņš miris.

Tas bija turpinājies stundām ilgi, tad Tems Lins iz­nesa īpašu vīnu, kas bija pildīts pudelēs tajā gadā, kad Patrons bija dzimis. Zirnekļu tīmekļu klātas, tās atradās appelējušā skalu grozā un bija aizzīmogotas ar Alakranu skorpiona zīmi. - Šo te Patrons taupīja savai simt piec­desmitajai dzimšanas dienai, - paziņoja Alakrana kungs. - Ja viņš līdz tai nenodzīvotu, vīnu bija paredzēts pa­sniegt viņa bērēs. Es ierosinu iedzert par vecā maitu putna nāvi!

- Pareizi! Pareizi! - visi atsaucās.

Stīvens atvēra pirmo pudeli un paostīja to. - Tas smaržo tā, it kā kāds būtu atvēris logu paradīzei, - viņš sajūsminājās.

- Tad tas neiederas šajā barā! - Toms iekliedzās.

Visi rēca aiz smiekliem. Tie palaida apkārt smalkas

kristāla glāzes. Alakrana kungs teica, ka visiem esot jā­paceļ glāzes tostam vienlaikus un tad jāsaplēš tās uz viņa zārka.

Man bija glāze, rakstīja Dāfts Donalds, bet Tems Lins pienāca man klāt un teica: "Nedzer to, puis. Man ir savāda sajūta par šo vīnu." Un tā es nedzēru.

Mēs pacēlām glāzes tostam. Alakrana kungs teica: "Rīt­dien mēs atsūtīsim šurp kravas mašīnas un aizvedīsim visas šīs mantas projām! Par alkatību!" Visi uzgavilēja, un tad tie dzēra - izņemot mani. Iekams pagāja minūte, tie visi bija gar zemi. Vienkārši tā. It kā kāds būtu iekšpusē izslēdzis strāvu.

- Kas notika? - noelsies jautāja Mets.

Es gāju no viena pie nākamā, mēģinot tos pamodināt, bet tie visi bija miruši, rakstīja Dāfts Donalds.

- Miruši? - iekliedzās Mets.

- Man ir tik ļoti, ļoti žēl, - sacīja Čēlija.

- Taču ne Tems Lins!

- Inde iedarbojās ļoti ātri. Viņš laikam to pat nejuta.

- Bet viņš zināja, ka ar šo vīnu kaut kas nav kārtībā, - sauca Mets. - Kāpēc viņš to dzēra?

- Paklausies, - ierunājās Čēlija. - Patrons bija valdījis savu impēriju simt gadus. Visu šo laiku viņš bija papil­dinājis savu pūķa apslēpto mantu, un viņš gribēja tikt apglabāts ar to kopā. Nelaimīgā kārtā… - Čēlija apklusa un nosusināja acis. - Nelaimīgā kārtā pūķa apslēptajā mantā ietilpa arī cilvēki.

Mets atcerējās, cik bieži vecais vīrs bija runājis par haldiešu valdniekiem. Tos ne vien apglabāja ar drēbēm un ēdieniem, bet arī to zirgus nogalināja, lai nodrošinātu tiem transportu ēnainajā mirušo valstībā. Vienās kape­nēs arheologi bija atklājuši karavīrus, kalpotājus un pat dejotājas meitenes, kas visi bija noguldīti tā, it kā būtu aizmiguši. Viena no meitenēm bija tā steigusies, ka zilā lentīte, ko vajadzēja iesiet matos, vēl bija saritināta viņai kabatā.

Šis plāns droši vien visu laiku bija Patronam galvā. Viņš nekad nebija paredzējis ļaut Alakrana kungam vai Stīvenam mantot viņa karalisti. Viņu izglītība bija tikpat nevajadzīga kā Meta. Nevienam no viņiem nevajadzēja izdzīvot.

- Tems Lins zināja, kas notiks, - turpināja Čēlija. - Pat­rons viņam visu izstāstīja. Viņš bija tuvāks vecajam vī­ram nekā jebkurš cits, varbūt izņemot tevi.

Es noguldīju ķermeņus, rakstīja Dāfts Donalds, cik dau­dzus vien varēju. Es raudāju. Es nekautrējos to atzīt. Tas notika tik ātri. Tas bija briesmīgi. Es izgāju laukā un sadabūju dina­mītu no noliktavas. Es to pievienoju vadiem pie ieejas pazemē un uzspridzināju.

- Es nedzirdēju sprādzienu, bet jutu, - sacīja Ortegas kungs.

- Visi izskrēja laukā paskatīties, kas noticis, - stāstīja Čēlija. - Mēs atradām eju aizbirušu un Donaldu apdul­lušu guļam zemē.

- Es ari jutu sprādzienu, - Mets nomurmināja. - Tieši pirms ausmas zeme nodrebēja, un tas mani pamodināja.

- Tems Lins tajā saskatīja savu izdevību atbrīvot īdži- tus, - paskaidroja Čēlija. - Tāpēc viņš par vīnu nebrīdināja nevienu citu, izņemot Donaldu. Es zinu, tas izklausās briesmīgi, bet kā citādi lai viņš būtu salauzis Alakranu varu? Patrons valdīja šajā zemē simt gadus. Viņa bērni varētu valdīt vēl simt.

Mets iztēlē varēja redzēt apraktās kapenes - saplīsu­šās vīna glāzes, Patrona portretu, kas skatās augšup no zārka, noguldītos miesassargus to tumšajos uzvalkos. Vienīgi lentīšu vietā tiem kabatās bija zelta monētas.

Toms arī tur bija, viņa melīgā, ak, tik ticamā balss ap­klususi uz visiem laikiem. Cik reižu Mets bija izklaidējis sevi ar domām par Toma bojāeju? Nu tas bija noticis. Toms nebija noteicējs pār savu likteni vairāk par vistru­lāko īdžitu.

- Tems Lins izdarīja to, ko gribēja darīt, - Čēlija turpi­nāja. - Būdams jauns, viņš bija vainīgs briesmīgā nozie­gumā, un to viņš sev nekad nevarēja piedot. Viņš ticēja, ka šī pēdējā rīcība izlīdzinās visu.

- Bet neizlīdzināja! - kliedza Mets. - Idiots! Stulbais, krotīgais idiots! - Zēns pielēca kājās. Ortegas kungs mē­ģināja apturēt viņu, bet Čēlija papurināja galvu.

Mets skrēja cauri dārziem, līdz nonāca pie staļļiem. - Dodiet man zirgu! - viņš uzkliedza.

Pēc brīža laukā izšļūkāja Roza. - Vai Drošo zirgu, kungs? - viņa jautāja. Kādu brīdi Mets juta kārdinājumu prasīt Tema Lina rumaku, bet viņam trūka prasmes, lai ar to jātu.

- Drošo zirgu, - viņš teica.

Drīz viņš jāja cauri laukiem, kā bija to darījis daudz­kārt iepriekš. Dažus klāja rūgti zaļā opija dīgstu migliņa.

Daži pārsteidza acis ar pilnībā izaugušu magoņu krāš­ņumu. Gaisā bija jūtama viegla, samaitājoša smarža.

Mets ieraudzīja pirmos strādniekus. Tie strādāja lēni, pieliecoties, lai ar maziem nazīšiem iešķeltu sēklu poga­ļas. Ko lai viņš iesāk ar tiem? Tagad viņš bija šīs milzīgās armijas saimnieks.

Mets jutās pilnīgi iztukšots. Viņš cerēja, ka viss izdo­sies. Cerēja, ka viņš, Marija, Tems Lins un Čēlija kādu­dien būs laimīgi kopā. Tagad tas viss bija sagrauts.

- Tu, muļķi! - viņš kliedza pazudušajam Temam Linam.

Vai īdžitu operācija bija atgriezeniska? Pat ar atjau­notu ārstu sastāvu tas varētu prasīt gadus - tas ir, ja Mets varētu atvilināt ārstus uz Opija zemi, kad tie at­klās, kas notika ar iepriekšējo komandu. Viņam vajadzēs tikt vaļā no Fermas patruļas. Tie bija noziedznieki, kurus meklēja valstīs visā pasaulē. Viņš varētu paziņot policijas spēkiem, lai ierodas tos savākt. Viņam vajadzēs nolīgt citus, mazāk vardarbīgus vīrus, lai tos aizstātu, jo īdžiti nevarēja eksistēt bez pavēlēm.

Iā bija nomācoša problēma. Viņam nāksies nolīgt citu miesassargu armiju. Tāda bagātība, kas atradās Opija zemē, pievilināja kriminālnoziedzniekus. Vienmēr izvēlies savus miesassargus no kādas citas valsts, čukstēja Patrons. Tiem ir grūtāk veidot apvienības un nodot tevi.

Labi, domāja Mets. Viņš par to rītdien pajautās Dāf- tam Donaldam. Bars skotu futbola lempju izklausījās pēc pareizā varianta.

Viņš iedeva zirgam padzerties un kāpa kalnos. Dzidri zilas debesis meta gaismu pār oāzi. Smiltīs pie ūdens va­rēja redzēt dzīvnieku pēdu nospiedumus, un metāla lāde vēl aizvien bija paslēpta zem vīnogulāju lapenes. Mets rakņājās pa to, līdz atrada Tema Lina veco vēstuli.

Mīļais Met, viņš lasīja. Es nesmu nekāc lielais rakstītājs, tāpēc šis būs īsi. Patrons saka, man jādodas viņam līdzi. Es tur neko nevaru darīt. Es saliku šajā lādē krājumuss un vēl grāma­tas. Tu nekat nevari zināt, kad tev kaut kas var būt vajadzīks. Taus drauks Tems Lins.

Mets to salocīja un ielika kabatā kopā ar lukturīti tam laikam, kad kļūs tumšs. Viņš iekūra uguni un, klausīda­mies oāzes trokšņos, sasildīja rokas. Bija pārāk auksts, lai peldētos.

Viņš uzraks magoņu laukus un ieviesīs normālas kul­tūras. Kad īdžiti būs izārstēti, Mets piedāvās viņiem iz­vēli doties mājās vai strādāt pie viņa. Viņš palīdzēs tiem atrast savus bērnus.

Mets pietrūkās sēdus. Protams! Čačo, Fidelito un Tontons! Viņš varētu uzaicināt tos dzīvot pie viņa. Viņš varēja iedomāties aiz pārsteiguma ieplestās Fidelito acis. Vai tas tiešām ir tavs? Mazais zēns kliegtu. Tu neko neesi sadomājis?

Tā nekas, labi, Čačo teiktu, negribēdams izrādīt, ka ir atstāts iespaids uz viņu. Mets varētu atdot viņam savu veco ģitāru. Ortegas kungs varētu pasniegt viņam mū­zikas stundas. Tontonam varētu būt pašam sava mašīnu darbnīca. Viņš varētu uzturēt kārtībā iekārtas, kas Me­tam bija vajadzīgas, lai radītu savas jaunās fermas.

Viņš varētu ielūgt Mariju ciemos - un cerēt, ka Espe­ransa būs aizņemta ar ko citu. Marijai patiktu no jauna apvienot īdžitus ar bāreņiem. Viņiem varētu būt pikniki un zirgu izjādes, un viņa varētu turēt tik daudz trijkā- jainu kaķu, cik vien gribētu.

Mets paskatījās debesīs. Līdz saulrietam nebija vairs ilgi. Gaisma kļuva zeltaina, un saule spīdēja caur plaisu kalnos, veidojot mirdzošu joslu uz klints sienas tieši aiz oāzes. Mets pamanīja kaut ko mirgojam.

Viņš pielēca kājās un skrēja uz to vietu, iekams sta­rojums pazustu aiz kalniem. Kad viņš pieskrēja klāt, ēna gandrīz bija paslēpusi zīmi, bet rietošās saules sarkanajā gaismā viņš redzēja spīdošu skorpionu. Viņš piespieda tam klāt roku.

Lēni, klusi klintī atvērās durvis. Mets aptaustīja klinti. Tas nemaz nebija akmens, bet gan veikls atdarinājums. Durvis pavēra skatam tumšu eju, kas veda lejup pazemē. Mets iespīdināja iekšā lukturīti.

Uz grīdas vizuļoja zelta monētas. Tālāk atradās dīvai­nas statujas, kas varēja būt ēģiptiešu dievi. Tā bija daļa no Patrona pūķa apslēptās mantas. Tā bija pirmā no pa­zemes telpām, kuras stiepās līdz pat Patrona zārkam un viņa pavadoņiem.

Apkārt vecajam vīram bija miesassargi, lai pasargātu viņu ēnainajā mirušo pasaulē. Te bija ārsti, lai rūpētos par viņa veselību. Alakrana kungs varēja izklaidēt viņu ar darījuma jautājumiem, un Stīvens varēja piedāvāt vie­dokļus par magoņu audzēšanu. Patrona versijā par para­dīzi noteikti būtu opija ferma. Felisija, Fanija un Emīlija apbrīnotu viņu, sēžot pie galdiņiem, ko klāja moro krabji un karameļu pudiņi.

Un Tems Lins? Mets atkal izņēma vēstuli: Patrons saka, man jādodas viņam līdzi. Es tur nekā nevaru darīt.

- Tu varēji gan kaut ko darīt, - Mets nočukstēja. - Tu varēji pateikt "nē". - Viņš pagāja nost, un durvis atkal aizslīdēja ciet. Viņš nevarēja noteikt, kur atvērās zeme, bet viņš to atkal varēja atrast ar sarkanu gaismu.

Vēlu tonakt Mets sēdēja pie ugunskura un ieelpoja patīkamos malkas dūmus, kas pa spirāli cēlās zvaigžņo­tajās debesīs. Rītdien viņš sāks uzdevumu salauzt Opija impēriju. Tas bija milzīgs un biedējošs darbs, bet viņš nebija viens. Viņam bija Čačo, Fidelito un Tontons, lai viņu uzmundrinātu. Viņam bija Čēlija un Dāfts Donalds, lai dotu viņam padomu, un Marija, lai būtu visu sirds­apziņa. Viņam bija arī Esperansa, bet no viņas zēns ne­gaidīja palīdzību.

Ar visu atbalstu tas tiks izdarīts.

Tu to vari izdarīt, teica Tems Lins no tumsas ugunskura otrā pusē.

- Es zinu, ka varu, - atbildēja Mets, smaidīdams pretī.