7 Skolotāja

Mets vairījās pamest drošo patvērumu Čēlijas dzīvoklī. Bet pamazām Čēlija un Marija ievi­lināja viņu mūra ietvertajā dārzā un no turie­nes - citās Lielās mājas daļās.

Metam nepatika šīs ekskursijas. Kalpotāji rāvās pro­jām no viņa, it kā viņš būtu kaut kas nešķīsts, Stīvens un Emīlija pagriezās uz citu pusi, kad manīja viņu nākam. Un vienmēr pastāvēja briesmas saskrieties ar Tomu.

Toms gribēja spēlēties kopā ar Mariju. Viņš meiteni saraudināja, bet viņa vienmēr piedeva. Viņš sekoja Ma­rijai Čēlijas dzīvoklī par spīti Meta naidīgumam, - vai tieši tādēļ. Šķita, ka Tomam patīk būt tur, kur viņš nav vēlams.

- Te ir jauki, - Toms teica, paceldams Meta iemīļoto rotaļu lācīti. - Marij, ķer. - Viņš ar niknumu svieda lācīti, turēdams aiz vienas auss, un trāpīja meitenei sejā. Auss notrūka. Viņš to nometa uz grīdas.

-Au! - meitene iespiedzās. Mets steigšus sniedzās pēc auss, bet Toms tai uzkāpa ar kāju. Mets metās viņam virsū, un drīz abi spārdoties un dunkājoties bija uz grī­das. Marija aizskrēja meklēt Temu Linu.

Miesassargs kādu bridi bezkaislīgi noskatījās, tad pie­liecās un atrāva puikas vienu no otra. - Jums bija teikts likt Metu mierā, kundziņ Tom, - viņš atgādināja.

- Viņš pirmais man iesita! - kliedza Toms.

-Jā, - Marija iejaucās, - bet Toms viņu kaitināja.

- Tu esi mele! - iebrēcās Toms.

- Neesmu vis!

Mets neko neteica. Viņš gribēja nogrūst Tomu gar zemi. Viņš pat gribēja iespert Temam Linam. Viņš gri­bēja izkliegt apvainojumus, bet vārdi nenāca laukā. Tie palika iekšā, augdami lielāki un lielāki, līdz viņam sa­metās slikti.

- Tev taisnība, - pēkšņi ierunājās Toms. - Es tiešām kaitināju Metu. Un atvainojos par to. - Mets bija pār­steigts. Šķita, ka Toms izmainās acu priekšā. Dusmu pietvīkums pazuda no Toma vaigiem. Viņa acis kļuva dzidras un vaļsirdīgas. Bija grūti noticēt, ka tas ir tas pats zēns, kurš pirms brīža spārdījās un kliedza.

Mets izmisīgi vēlējās, kaut viņš dusmu uzplūdiem spētu tikt pāri tikpat ātri. Kad vien viņš bija sāpināts vai dusmīgs, vai noskumis, tās izjūtas ieķērās viņā ar nagiem līdz brīdim, kad bija ar mieru atlaisties. Reizēm pagāja vairākas stundas.

Tems Lins brīdi pētīja Toma nopietno seju un tad pa­laida vaļā zēna kreklu, ko bija turējis ciet. - Piekrītu, - miesassargs noteica. Viņš atbrīvoja arī Metu. Mets tūlīt saņēma Toma un Marijas rokas un aizvilka viņus pie dur­vīm. Viņš jutās piepampis no visiem vārdiem, kurus tiem gribēja izkliegt.

- Tu gribi, lai mēs ejam projām? - iesaucās Marija. - Pēc tam kad esam izlīguši?

Mets pamāja ar galvu.

- Manuprāt, tu esi cūka! Es nedraudzēšos ar Tomu tikai tāpēc, ka viņš tev nepatīk. Turklāt visi domā, ka tu esi briesmīgs. - Marija aizejot aizcirta durvis.

Mets apsēdās uz grīdas, un asaras plūda viņam pār seju. Viņš šņaukājās kā cūka un ienīda pats sevi par to, bet nespēja rimties. Čēlija viņu nomierinātu, ja būtu te. Tems Lins tikai paraustīja plecus un atgriezās pie savas sporta avīzes. Vēlāk, kad Mets atguvās, viņš meklēja lācīša ausi, bet tā bija pazudusi.

Toms bija sāpīgas netrāpīšanas meistars. Viņš sita pa gaisu tuvu Meta galvai, izdarīdams - kā viņš paskaid­roja - karatē vingrinājumus. Viņš čukstēja apvainojumus pārāk klusu, lai vēl kāds cits dzirdētu. - Tu esi klons, - viņš murmināja. - Vai zini, kas tas ir? Tāds kā vēmeklis. Tevi izvēma govs.

Starp svarīgiem cilvēkiem Toms izturējās laipni. Viņš apjautājās, kā tiem klājas, un pieklājīgi uzklausīja atbil­des. Viņš pienesa dzērienus savai mātei un atvēra durvis savam vectēvam. Viņš bija uzmanīgs, un tomēr…

Visā, ko Toms darīja, kaut kas bija mazliet greizi. Viņš nesa mātei dzērienus, bet glāze ne vienmēr bija tīra. Viņš atvēra durvis vectēvam, bet ļāva tām aizcirsties, trāpot vecajam vīram pa papēžiem. Tas nebija gluži pietiekami, lai viņu apgāztu, un tas varēja būt tikai nelaimes gadī­jums. Visi uzticējās Tomam, jo viņam bija tāda atklāta, nevainīga seja, un tomēr… - Viņš ir viens pretdabisks mazs kaitēklis, - norūca Tems Lins. Mets jutās atvieglots, uzzinot, ka miesassargam arī nepatika Toms.

Tems Lins.

Pirmās nedēļas Mets pavadīja, iedams viņam apkārt uz pirkstgaliem. Vīrietis bija tik liels un izskatījās ļoti bīstams. Tas bija tāpat kā turēt mājās pieradinātu grizli- lāci. Tems Lins iekārtojās Čēlijas atzveltnes krēslā un klusēdams vēroja, kā Marija un Čēlija mēģina iekārdināt Metu lasīt vai salikt attēla mīklu, vai ieēst. Mets izbau­dīja šīs nodarbes, viņam patika, lai viņu pierunā. Viņš va­rēja novest Mariju tiktāl, ka meitene gandrīz vai spiedza aiz vilšanās. Čēlija mēdza tikai glāstīt viņam matus un nopūsties. Šķita, ka miesassargs lasa, bet viņš pacēla un atkal nolaida acis, fiksēdams ainu sev priekšā.

Mets domāja, ka viņš izskatās aizkaitināts, lai gan to bija grūti pateikt. Tema Lina parastā sejas izteiksme ne­bija visai patīkama.

Daktera apmeklējumi bija visai bieži, jo Mets bija sā­cis klepot. Vispirms tas nelikās nekas nopietns, bet kādu nakti viņš pamodās un rīkle viņam bija pilna ar šķid­rumu. Viņš nevarēja ievilkt gaisu. Zēns aizstreipuļoja līdz Čēlijas istabai un sabruka uz grīdas. Čēlija sakliedza Temu Linu.

Iebrāzies pa durvīm, miesassargs pacēla Metu ar kā­jām gaisā un uzsita viņam pa muguru. Mets izspļāva daudz biezu gļotu. Tems Lins lietišķi aplaida pirkstu Me­tam pa mutes iekšpusi, lai to iztīrītu. - Esmu to darījis ar jēriem tēva fermā, - viņš paskaidroja, nododams zēnu atkal Čēlijai.

Kad vēlāk atnāca Vilems, Tems Lins vēroja visu, ko dakteris darīja. Miesassargs neko neteica, bet viņa klāt­būtnes dēļ Vilema rokas bija glumas no sviedriem. Mets nezināja, kāpēc dakteris tik ļoti baidās no Tema Lina, bet viņam tas ārkārtīgi patika.

Pēc tam Metam vajadzēja tikai ieklepoties, un Čēliju vai Mariju pārņēma panika. Reizēm Metam tiešām bija grūti paelpot, bet reizem viņš tikai gribēja pārliecināties, ka kādam ir mīļš.

- Man jābrauc uz skolu, tu Idžit, - paziņoja Marija. - Brīvdienas ir beigušās. - Mets skatījās laukā pa logu, tā nosodīdams meiteni, ka tā viņu pamet. - Tu jau zini, es te nedzīvoju. Varbūt kādreiz viņi ļaus tev apciemot manu māju - tev tur patiks. Man ir suns un bruņurupu­cis, un papagailis. Papagailis runā, bet tam nav nekādas nozīmes.

Mets aizgriezās tā, lai viņa noraidījums izskatītos vēl skaidrāks. Ja Marija nemanīja, ka tiek atraidīta, tam vi­sam nebija nekādas jēgas.

- Es domāju, ka tu vari runāt, ja gribi, - viņa turpi­nāja. - Visi melš, ka tu esot pārāk stulbs, bet es tam neticu. Lūdzu, Met, - viņa pielabinājās. - Pasaki, ka tev manis pietrūks. Vai apkamp mani. Es to sapratīšu. Pū­kainis gaudo, kad es eju laukā no mājas.

Mets uzgrieza viņai muguru.

- Tu esi tik nejauks! Es tevi aizvestu uz skolu, bet viņi neņem pretī klonus. Tik un tā pārējie bērni… - Marijas balss aprāvās. Mets varēja iedomāties. Pārējie bērni aiz­skrietu projām kā Stīvens un Emīlija. - Es atgriezīšos nedēļas nogalēs. Un tev te būs skolotāja. - Viņa piesar­dzīgi pastiepa roku. Mets to atgrūda. - Ak Kungs, - viņa žēlojās, balsij aizlūstot. Viņa ir pārāk viegli saraudināma, Mets nodomāja.

Viņš sajuta gaisa pūsmu, durvīm atveroties. Kā Ma­rija varēja viņu tā nodot, braucot projām? Viņa tagad varbūt viesojas pie Toma, lūgdama viņu braukt uz skolu kopā ar to, jo viņš tai patika labāk, pretdabiskais mazais kaitēklis.

- Tu varēji būt laipnāks, - atzīmēja Tems Lins. Mets vēl aizvien skatījās laukā pa logu. Kāda gan daļa Temam Linam gar Mariju? Viņš bija Meta miesassargs, ne viņas.

- Vari man ticēt, - vīrietis turpināja. - Es esmu vērojis tevi, tevi ar tavām mazajām, asajām acīm. Tu uztver visu, ko katrs saka. Tu esi kā vecais vīrs. Es neko daudz nezinu par to klonu padarīšanu - man bija divpadsmit gadi, kad pēdējo reizi virināju skolas durvis, - bet es zinu, ka tu esi viņa kopija. Tas ir tā, it kā vecajai maitu lijai tiktu dota vēl viena iespēja.

Meta acis plaši iepletās par šiem Tema Lina vārdiem. Neviens nekad nekritizēja Patronu.

- Lūk, ko es tev teikšu: Patronam ir viņa labā puse un viņa sliktā puse. Kad viņa majestāte vēlas, viņš var būt ļoti ļauns. Kad viņš bija jauns, viņš izdarīja izvēli, kā koks izvēlas, vai augs uz vienu vai uz otru pusi. Viņš izauga liels un zaļš, līdz apēnoja visu mežu, bet lielākā daļa viņa zaru bija savīti grīstē.

Tems Lins apsēdās Čēlijas krēslā; Mets varēja dzirdēt, kā zem viņa svara nočīkst atsperes.

- Es laikam runāju pārāk gudri tavai saprašanai, pui- kiņ. Es gribu teikt tikai to: kad esi mazs, tu vari izvē­lēties, uz kuru pusi augt. Ja esi laipns un pieklājīgs, tu izaudz par laipnu un pieklājīgu vīrieti. Ja esi kā Patrons… Vienkārši padomā par to. - Miesassargs izgāja no istabas. Mets dzirdēja viņu laukā, mūra ieskautajā dārzā.

Tems Lins bija pilns spēka, un viņš to gandrīz neiz­mantoja, sargājot Čēlijas dzīvokli. Pie mūra viņš turēja svaru statīvu. Mets dzirdēja, kā viņš sten, tos cilādams.

Mets diez ko daudz nesaprata no Tema Lina teiktā. Viņš nekad nedomāja par to, kā izaugs liels. Mets zi­nāja - teorētiski ka tas notiks, bet nevarēja iedomāties sevi lielāku kā patlaban. Tāda doma, ka, esot nejauks, tu varētu palikt nejauks uz visiem laikiem, viņam nekad neienāca prātā.

Čēlija teica, ja tu rauksi pieri visu laiku, tad tava seja tāda saraukta paliks. Tu nekad nespēsi pasmaidīt, un, ja ieskatīsies spogulī, tas saplīsīs tūkstoš gabaliņos. Tāpat viņa teica, ja tu norisi arbūza sēkliņas, tās augs tev laukā pa acīm.

Marija bija projām kopā ar Emīliju. Drīz vien Stīvens un Toms aizbrauca uz internātskolu, un izrādījās, ka Mets palika vienīgais bērns Lielajā mājā. Tas ir, ja viņš bija bērns. Toms teica, ka kloni neesot bērni. Pat ne uz to pusi.

Mets ieskatījās Čēlijas vannasistabas spogulī. Viņš nespēja saskatīt lielu atšķirību starp sevi un Tomu, bet varbūt viņš bija atšķirīgs iekšpusē. Dakteris reiz teica Rozai, ka kloniem, kļūstot vecākiem, ir lemts sadalīties gabalos. Ko tas nozīmēja? Vai tie tiešām izjuka?

Mets apkampa pats sevi. Viņa rokas un kājas varēja atdalīties no ķermeņa. Viņa galva ripotu apkārt pati par sevi kā tajā briesmīgajā filmā, kuru viņš bija skatījies, iekams Čēlija ieskrēja un izslēdza televizoru. Šī doma pildīja viņu ar šausmām.

- Laiks skolai, puikiņ, - uzsauca Tems Lins.

Vēl apkampis sevi, Mets izgāja no vannasistabas. Dzī­vojamā istabā stāvēja nepazīstama sieviete. Viņa uzsmai­dīja zēnam, bet Metam šis smaids šķita neīsts. Tas apstā­jās mutes kaktiņos, it kā tur atrastos siena, kas nelaida to tālāk. - Sveiks! Es esmu tava jaunā skolotāja, - sieviete paziņoja. - Tu vari saukt mani par Skolotāju, ha-ha. Tā ir vieglāk atcerēties. - Smiekli arī bija dīvaini.

Mets iespraucās istabā. Tems Lins aizsprostoja durvis,kas veda uz pārējo maju.

- Mācīšanās ir izprieca! - turpināja Skolotāja. - Varu saderēt, ka tu esi gudrs zēns. Varu saderēt, ka tu savas mācības apgūsi ātri un tava māmiņa varēs lepoties ar tevi.

Mets satrūcies paskatījās uz Temu Linu.

- Mazais ir bārenis, - paskaidroja Tems Lins.

Skolotāja uz brīdi apklusa, it kā īsti nesaprastu.

- Viņš nerunā, - miesassargs paskaidroja. - Tāpēc man jāatbild viņa vietā. Tomēr viņš mazliet prot lasīt.

- Lasīšana ir izprieca! - Skolotāja ierunājās sirsnīgā balsī.

No audekla somas viņa izņēma papīru, zīmuļus, krī- tiņus un krāsojamo grāmatu. Mets pavadīja rītu, pār­rakstīdams burtus un krāsodams attēlus. Ik reizi, kad viņš beidza stundu, Skolotāja iesaucās: - Ļoti labi! - un uzspieda smaidošu sejiņu uz viņa lapas. Pēc kāda laika Mets gribēja piecelties no galda, bet Skolotāja stingri no­sēdināja viņu atpakaļ.

- Nē, nē, nē, - viņa dūdoja. - Ja tā darīsi, tu nedabūsi zelta zvaigznīti.

- Viņam vajadzīgs pārtraukums, - norūca Tems Lins. - Un man tāpat, - viņš pusbalsī piebilda, virzīdams Metu uz virtuvi, lai ieēstu cepumus ar glāzi piena. Viņš atnesa Skolotājai kafiju un cieši vēroja, kamēr viņa to dzēra. Šķita, ka viņš tās sievietes dēļ ir tikpat apjucis kā Mets.

Dienas atlikusī daļa tika pavadīta, skaitot priekšme­tus - krellītes, ābolus un puķes. Mets bija garlaikots, jo viņam likās, ka dara to pašu vēlreiz un vēlreiz. Viņš jau prata skaitīt, kaut arī viņam nācās to darīt klusējot un uzrakstīt pareizo skaitli, nevis to nosaukt.

Beidzot vēlā pēcpusdienā Skolotāja paziņoja, ka Mets esot bijis ļoti labs un māmiņa varēs lepoties ar viņu.

Tems Lins ziņoja par Meta mācībām vakariņu laikā, kad bija atgriezusies Čēlija. - Tu esi mans gudrais zēns, - viņa maigi sacīja, iedodama Metam papildu šķēli no ābolu pīrāga. Temam Linam viņa piešķīra veselu pīrāgu vienam pašam.

-Jā, tāds tas mazais ir, - miesassargs piekrita, pil­nām mutēm gremojot ēdienu. - Bet tai skolotājai piemīt kaut kas neparasti dīvains. Viņa visu atkārto vēlreiz un vēlreiz.

- Tā māca mazus bērnus, - paskaidroja Čēlija.

- Varbūt, - atzina Tems Lins. - Es neesmu nekāds iz­glītības eksperts.

Nākamā diena pagāja tieši tāpat kā pirmā. Mets do­māja, ka zina, kas ir garlaicība, bet salīdzinot tas nebija nekas, kad vajadzēja rakstīt tos pašus burtus, krāsot tos pašus attēlus un skaitīt tās pašas nožēlojamās krellītes un puķītes atkal un atkal. Bet viņš cītīgi strādāja, lai Čē­lija varētu ar viņu lepoties. Trešā, ceturtā un piektā diena pagāja tieši tāpat.

Tems Lins izgāja laukā un žvadzināja svarus. Čēlijai viņš uzraka dārzeņu dobi mūra ieskautajā dārzā. Mets vēlējās, kaut viņš varētu tik viegli izsprukt.

- Kurš man var pateikt, cik ābolu te ir? - Skolotāja čivināja sestajā dienā. - Varu saderēt, ka tas ir mans la­bais zēns!

Mets pēkšņi atcirta pretī. - Es neesmu labs zēns! - viņš kliedza. - Es esmu slikts klons! Es ciest nevaru skaitī­šanu un tevi! - Viņš pagrāba Skolotājas rūpīgi sakārtotos ābolus un izmētāja tos uz visām pusēm. Viņš nometa krītiņus uz grīdas, un, kad viņa mēģināja tos pacelt, zēns pagrūda viņu no visa spēka. Tad Mets apsēdās uz grīdas un sāka raudāt.

- Kāds nedabūs smaidošu sejiņu uz savas lapas, - Sko­lotāja noelsusies paziņoja un atspiedās pret sienu. Viņa sāka smilkstēt kā iebiedēts dzīvnieks.

Tems Lins iebrāzās pa durvīm un aptvēra Skolotāju savā milzu skāvienā. - Neraudi, - miesassargs čukstēja viņai pie auss. - Tu izdarīji kaut ko ļoti labu. Tu nokār­toji to, par ko mums, pārējiem, nebija ne jausmas, kā to labot. - Pamazām Skolotājas elpa kļuva lēnāka un smilk­stēšana apklusa.

Mets bija tik ļoti nobijies, ka pārtrauca raudāt. Viņš aptvēra, ka nupat noticis kaut kas nozīmīgs.

- Es varu runāt, - viņš murmināja.

- Tu dabūsi divas zelta zvaigznītes blakus savam vār­dam, meitenīt, - Tems Lins runāja Skolotājai pie auss. - Tu, nabaga skumjā būtne. Līdz šim brīdim es nesa­pratu, uz ko es skatos. - Viņš maigi virzīja sievieti laukā no dzīvokļa, un Mets dzirdēja, kā miesassargs runā ar Skolotāju, ejot ārā.

- Mans vārds ir Mateo Alakrans, - sacīja Mets, pār­baudot nupat atgūto balsi. - Es esmu labs zēns. - Viņam aiz laimes reiba galva. Čēlija tā leposies ar viņu! Viņš lasīs un krāsos, un skaitīs, līdz kļūs par labāko skolnieku visā pasaulē, un tad viņš patiks bērniem un tie nebēgs projām.

Tems Lins pārtrauca viņa aizrautīgās domas. - Es ceru, ka tas nebija tika vienreizējs gadījums, - viņš vai­cāja. - Es domāju, tu tiešām vari runāt?

- Es varu, es varu, es varu! - Mets dziedāja.

- Brīnišķīgi. Es jau sāku jukt prātā, skaitot krellītes. Skumji - tas bija vienīgais, ko viņa prata darīt.

- Viņa bija Idžits, - paziņoja Mets, lietojot Marijas spēcīgāko apvainojumu.

-Tu pat nezini, ko šis vārds nozīmē, - Tems Lins iebilda. - Zini ko, mazais. Mums kaut kas ir jānosvin. Dosimies piknikā.

- Piknikā? - atkārtoja Mets, cenzdamies atcerēties, ko šis vārds nozīmē.

- Paskaidrošu pa ceļam, - sacīja Tems Lins.

Загрузка...