11 Dāvanu došana un saņemšana

Mets klīda pa dārzu, apbrīnodams ledus skulptū­ras un vīna strūklaku, kuras sarkanajā baseinā viļņojās apelsīnu šķēles. Viņš pagaršodams iemērca pirkstu. Negaršoja tik labi, kā izskatījās.

Viņš pārbaudīja galda kartes un ievēroja, ka viņš kā parasti bija nosēdināts blakus Patronam, kuram otrā pusē atvēlēta vieta Makgregora kungam. Citi labvēlību pelnošie viesi bija Alakrana kungs un Felisija, Benito, atgriezies no koledžas - vai, precīzāk, izslēgts no kole­džas -, Stīvens un Toms. Alakrana kunga tēvs noslēdza viesu rindu galda galā. Pēdējā laikā visi dēvēja viņu par Veco, jo viņš izskatījās vecāks par Patronu.

Savā nodabā dungodams, Mets paņēma Toma galda karti un nolika to uz bērnu galda. Pa auklītei sēdēja katrā galā, lai uzturētu kārtību, un abās pusēs bija izkārtoti augsti krēsli. Mets sameklēja Marijas galda karti un no­lika to blakus savējai.

Pēc tam Mets izpētīja dārza malu, kur miesassargi vei­doja drūmu, tumšu perimetru. Katrs no prezidentiem, diktatoriem un ģenerāļiem bija atvedis savus aizstāvjus, un, protams, Alakrani svinībām bija nolīguši nelielu ar­miju. Mets saskaitīja vairāk nekā divsimt vīru.

Pret ko viņi aizsargājās? Zēns netika gudrs. Kas gan nāktu uzbrukumā pāri magoņu laukiem? Bet Mets bija pieradis pie miesassargiem visos ģimenes pasākumos, un viņam tas šķita dabiski.

Saule gāja uz rietu, un dārzu pildīja vēsa, zaļa gaisma. Aho kalni vēl mirdzēja tālumā violeti brūni, un magoņu laukus viegli skāra zeltains mirdzums, kas izzuda, kamēr Mets tos vēroja. Kokos iedegās lampas.

- Tu, cūka! - sauca Marija. Pūkaini viņa bija ievieto­jusi somā, kas karājās viņai uz pleca. - Kaut vienreiz tu būtu varējis izturēties labi pret Tomu. Es pārliku viņa galda karti atpakaļ.

- Es sodu viņu par mēģinājumu noslīcināt Pūkaini, - paskaidroja Mets.

- Par ko gan tu runā?

- Pūkainis nevarēja iekrist podā un aizvērt vāku. Tas nav iespējams. To izdarīja Toms.

- Nevar būt, ka viņš bija tik ļauns, - iebilda Marija.

- Kopš kura laika? Šā vai tā, šīs ir manas viesības, un man ir noteikšana, kas kur sēž. - Mets kļuva nepacietīgs Marijas dēļ. Zēns mēģināja būt jauks pret viņu, bet viņa to visu uztvēra nepareizi.

- Pie bērnu galda ēd biezputru.

- Labi, - teica Mets. Viņš aizgāja pakaļ Toma galda kartei un nolika to atpakaļ. Marija atkal sniedzās pēc tās, bet Mets visai stingri satvēra viņu aiz plaukstas locītavas.

- Au! Man sāp! Es palikšu te.

- Nē, nepaliksi vis, - atcirta Mets.

- Es darīšu, ko es gribu!

Mets skrēja atpakaļ uz savu vietu pie galda, Marija centās paspraukties viņam garām un satvert savu galda karti. Bija ieradies Patrons kopā ar Makgregoru un pā­rējiem.

- Kas tas? Kas tas? - jautāja Patrons. Mets un Marija strauji apstājās.

- Es gribu, lai viņa sēž man blakus, - paskaidroja Mets.

Vecais vīrs iesmējās: bija dzirdama sausa, apputējusi skaņa. - Vai tā ir tava mazā draudzenīte, tava tiovia?

- Tas ir pretīgi, - norūca Alakrana kungs.

- Vai tiešām? - Patrons iesmējās. - Mets ir tāds pats kā es tajā vecumā.

- Mets ir klons!

- Viņš ir mans klons. Sēdi šeit, meitenīt. Izbrīvē viņai vietu, Tem Lin. - Tems Lins atrada vietu Marijai. Paska­toties uz Metu, viņš sarauca pieri.

- Kur ir Toms? - apjautājās Felisija. Visi paskatījās uz viņu. Felisija bija tik klusa un redzēta tik reti, ka vairums cilvēku, šķiet, viņu bija aizmirsuši.

- Kur ir Toms? - Patrons vērsās pie Meta.

- Es nosēdināju viņu pie bērnu galda, - atbildēja Mets.

- Tu, cūka! - iekliedzās Marija.

Patrons smējās. - Tā tas jādara, Mi Vida. Tiec vaļā no saviem ienaidniekiem, kad vari. Man Toms arī nepatīk, un vakariņas būs labākas bez viņa klātbūtnes.

Felisija savīstīja dūrē salveti, bet neko neteica.

- Es negribu palikt te! Es gribu būt kopā ar Tomu! - sauca Marija.

- Tu to nevari, - Mets noskaldīja. Kāpēc viņai vienmēr vajadzēja Tomu aizstāvēt? Viņa pat neatvilka elpu, lai padomātu. Pūkainis nekādi nebūtu varējis uzvilkt poda vāku sev virsū. Bet meitene neticēja Metam, jo viņš bija tikai "pretīgs klons". Viņu pārņēma truls niknums par šo netaisnību.

- Dari, ko tev liek, meitenīt. - Patrons pēkšņi zaudēja interesi par šo drāmu un pievērsās Makgregora kungam sev blakus.

Mariju, kas valdīja asaras, pie galda piestūma Tems Lins. - Es parūpēšos, lai viņš dabū to pašu ēdienu, ko mēs, pārējie, - viņš nočukstēja.

- Nē, tu to nedarīsi, - norādīja Mets.

Tems Lins pacēla uzacis. - Vai tā ir tieša pavēle, kun- dziņ Met?

-Jā. - Mets centās ignorēt Marijas klusos šņukstus, kaut arī viņa centās nepievērst sev uzmanību. Ja viņa nevarēja saņemties, lai sodītu Tomu, Mets to izdarīs meitenes vietā. Tika atnests un pasniegts ēdiens. Marija izvēlējās gabaliņus, ar ko pabarot Pūkaini, un turpināja blenzt sev klēpī.

- Embrionāli smadzeņu implanti - man tas kaut kad jāpamēģina, - sacīja Makgregors. - Ar tevi tie ir izdarījuši brīnumus.

- Neatliec to pārāk ilgi, - ieteica Patrons. - Tev jādod ārstiem vismaz piecu mēnešu rezerve. Labāk astoņu mē­nešu.

- Es nevarēšu lietot…

- Ak nē. Viņš ir daudz par vecu.

Felisija blenza savā šķīvī ar gandrīz tādu pašu nomāk­tību kā Marija. Viņa pat neizlikās, ka ēd. Viņa dzēra no garas glāzes, kuru regulāri piepildīja kāds kalpotājs. Viņa lūdzoši skatījās uz Makgregoru, tomēr Mets nespēja uz­minēt, ko viņa no tā varētu gribēt. Katrā gadījumā viņš sievieti ignorēja - tāpat kā viņas vīrs un visi pārējie.

Vecais, Alakrana kunga tēvs, izgāza ēdienu un sacū- koja galdautu. Arī viņam neviens nepievērsa uzmanību.

- Skat, tas ir piemērs, kā kāds nedabūja implantus, kad tas bija nepieciešams, - komentēja Patrons, norādī­dams uz Veco.

- Tēvs izlēma to nedarīt, - paskaidroja Alakrana kungs.

- Tad viņš ir muļķis. Paskaties uz viņu, Met. Vai tu noticētu, ka tas ir mans mazdēls?

Mets iepriekš nebija precīzi aplēsis radniecību starp Veco un Patronu. Tas nešķita svarīgi. Patrons izskatījās vecs, par to nebija šaubu, bet viņa prāts bija ass. Vismaz pašlaik. Pēc tiem, kā nu tos sauca, implantiem. Vecais ar mokām varēja salikt kopā teikumu, un kādu laiku viņš sēdēja savā istabā un kliedza. Čēlija teica, ka tā notiekot dažiem veciem cilvēkiem un ka Metam par to nevajagot uztraukties.

- Es varētu noticēt, ka viņš ir tavs vectēvs, - atbildēja Mets.

Patrons iesmējās, apšļakstot šķīvi ar ēdiena daļiņām. - Redz, kas notiek, ja nerūpējas par sevi.

- Tēvs nosprieda, ka implanti ir amorāli, - turpināja Alakrana kungs, - un es cienīju viņa lēmumu. - Pēkšņa elpas ievilkšana visapkārt ap galdu norādīja Metam, ka Alakrana kungs bija pateicis kaut ko bīstamu. - Viņš ir ārkārtīgi reliģiozs. Viņš domā, ka Dievs sūtījis viņu ze­mes virsū uz noteiktu gadu skaitu un ka viņš nedrīkst prasīt vairāk.

Patrons ilgi un cieši skatījās uz Alakrana kungu. - Es atstāšu tavu rupjību neievērotu, - viņš beidzot sacīja. - Šī ir mana dzimšanas diena, un es esmu labā noskaņā. Bet kādreiz tu ari būsi vecs. Tavs ķermenis sāks sadalīties, un tavas smadzenes sabruks. Redzēsim, vai tad tu būsi tik augstsirdīgs. - Viņš atsāka ēst, un pārējie atviegloti uzelpoja.

Tieši tāpat domāja Mets, bet viņu pārsteidza dusmas, kuras Alakrana kungs izrādīja pret Felisiju. Kā uz viņu varēja būt tik nikns? Viņa bija tik bezpalīdzīga. Felisija nodūra galvu un patvērās klusēšanā.

Pēc vakariņām Tems Lins aizripināja Patronu uz bugen- vileju lapeni dāvanu pasniegšanai. Makgregora kungs lū­dza viņu atvainot, jo vajadzēja krāt spēkus pirms operā­cijas. Mets ar prieku redzēja viņu aizejam.

Patrons piešķīra lielu nozīmi dāvanām. - Pēc dāva­nas lieluma tu vari noteikt, cik ļoti tevi mīl, - viņš bieži skaidroja Metam. Viņam vairāk patika saņemt dāvanas nekā tās dot. - Bagātību plūsmai vajadzētu būt no ār­puses… - Patrons plaši atpleta rokas, it kā gribētu kādu apkampt, - …uz iekšpusi. - Patrons pamatīgi apkampa pats sevi. Metam tas šķita ļoti jocīgi.

Dāfts Donalds un Tems Lins pienesa kārbas Patronam. Mets nolasīja kartītes un atplēsa iesaiņojumu. Sekretāre iegrāmatoja, kas ko dāvinājis un kāda ir dāvanas vērtība. Rokas pulksteņi, juvelieru izstrādājumi, gleznas, statujas un Mēness iežu gabali krājās kaudzē uz mauriņa. Mets domāja, ka Mēness ieži izskatās kā jebkas, ko var atrast jebkurā vietā Aho kalnos, bet tie nāca līdz ar sertifikātu un bija ļoti dārgi.

Noplukušā izskata princese uzdāvināja Patronam spārnotu kaila bērna statuju - vienu no dažām dāvanām, kas viņam, kā rādās, patika. Mets uzdāvināja viņam ka­batas portfeli, kas katalogā bija izskatījies labi, bet tagad šķita necils blakus pārējām dāvanām. "Tev vajadzētu tik milzīgu kabatas portfeli kā Lielais kanjons, lai satilpi- nātu Patrona papīra naudu," Čēlija teica, "un tev nāktos nosusināt Kalifornijas līci sīknaudai." Fermeri, visi kopā un katrs atsevišķi, dāvināja ieročus: revolverus, kas re­aģē uz balsi, lāzerus, kas miera traucētāju spēja izcepināt cauri sienai, lidojošas mini bumbas, kas ar skavu ieķērās ienaidnieka ādā. Bumbas varēja ieprogrammēt, lai pazītu īpašus cilvēkus. Tems Lins aizvāca ieročus projām, tik­līdz Mets tos izsaiņoja.

- Atver savas dāvanas, Mi Vida, - pēc ilga laika ieru­nājās Patrons. Acis viņam bija pa pusei aizvērtas, viņš iz­skatījās gandrīz uztūcis no visām saņemtajām dāvanām. Jaunu īpašumu kalns apņēma viņa braucamkrēslu.

Mets dedzīgi atplēsa nelielu kastīti no Čēlijas. Tas bija ar rokām adīts svīteris. Kur viņa atrada laiku, lai adītu, to Mets nezināja. Tems Lins uzdāvināja viņam grāmatu par ēdamajiem tuksneša augiem. Patrons dāvāja viņam ar baterijām darbināmu mašīnu, kas bija tik liela, lai tajā sēdētu iekšā. Tai bija zibspuldzes un sirēna. Mets bija daudz par vecu tādām mantām, bet viņš zināja, ka ma­šīna ir ļoti dārga un tātad Patrons viņu ļoti mīl.

Marija pagrāba projām savu dāvanu, kas bija domāta Metam. - Es tev neko negribu dāvināt! - viņa kliedza.

- Dod to atpakaļ, - Mets sacīja, dusmodamies, ka viņa sarīko scēnu visu priekšā.

- Tu to neesi pelnījis! - Marija sāka skriet projām, bet meiteni apturēja viņas tēvs senators Mendoza.

- Viņš bija nejauks pret Tomu!

- Dari to.

Marija brīdi vilcinājās un tad aizsvieda kasti, cik tālu vien varēja.

- Pacel to un atnes man, - pavēlēja Mets. Viņu pār­ņēma auksts niknums.

- Ļauj viņai iet, - klusā balsī deva padomu Tems Lins, bet Mets nebija noskaņots klausīties. Marija viņu apvai­noja visu priekšā, tādēļ zēns apņēmās likt viņai par to samaksāt.

- Pareiza rīcība, - jautri atzina Patrons. - Liec savām sievietēm stingri ievērot viņu vietu.

- Ej tai pakaļ tūlīt, - uzstāja Mets tajā pašā aukstajā, briesmīgajā balsī, kādā bija dzirdējis Patronu runājam ar šausmu pārņemtajiem kalpotājiem.

- Lūdzu, Marij, - senators Mendoza maigi mudināja.

Šņukstēdama viņa aizgāja pakaļ dāvanai un pasvieda

to Metam. - Es ceru, ka tu ar to aizrīsies!

Mets drebēja; viņš baidījās, ka zaudēs savaldīšanos un arī sāks kliegt. Pēkšņi viņš atcerējās, ko Patrons iepriekš bija jautājis: Vai tā ir tava mazā draudzenīte? Kā­pēc lai Marija nebūtu viņa draudzene? Ar ko viņš bija atšķirīgs no pārējiem? Skatoties spogulī, viņš neredzēja atšķirību starp sevi un citiem. Nebija godīgi, ka pret viņu izturējās kā pret Pūkaini, kad viņam bija labas atzīmes un viņš varēja nosaukt planētas, spožākās zvaigznes un visus zvaigznājus.

- Vēl kaut kas, - Mets turpināja. - Es pieprasu dzim­šanas dienas skūpstu.

Pūlī daudziem aizrāvās elpa. Senators Mendoza kļuva līķa bāls un kā aizsargājot uzlika rokas Marijai uz ple­ciem. - Nedari to, - nomurmināja Tems Lins. Patrons sajūsmā staroja.

- Tās ir arī manas viesības, - neatlaidās Mets, - un es varu dabūt visu, ko es gribu. Vai tā nav, mi patron?

- Tā ir, manu mazo cīņas gaili. Sniedz viņam skūpstu, meitenīt.

- Viņš ir klons! - senators Mendoza iekliedzās.

- Viņš ir mans klons. - Pēkšņi Patrons vairs nebija jautrais dzimšanas dienas mājastēvs. Viņš šķita drūms un bīstams kā radījums, kuram varētu uzgrūsties nakts vidū. Mets atminējās Tema Lina vārdus par savu kungu: Viņš izauga liels un zaļš, līdz apēnoja visu mežu, bet lielākā daļa viņa zaru ir savīti grīstē. Mets nožēloja, ka bija to visu uzsācis, bet nu jau bija par vēlu.

- Izdari to, Marij, - lūdza senators Mendoza. - Es ne­pieļaušu, ka tas notiek vēlreiz. Apsolu.

Senators nezināja, ka Marija bija skūpstījusi Metu vai­rākkārt, tāpat kā viņa skūpstīja Pūkaini un visu citu, kas viņai patika. Mets saprata, ka tas tomēr bija citādi. Viņš meiteni pazemoja. Ja skūpstu būtu lūdzis Toms, nevie­nam gar to nebūtu nekādas daļas. Cilvēki nodomātu, ka ir pievilcīgi, ja zēns flirtē ar savu novia.

Mets nebija zēns. Viņš bija dzīvnieks.

Marija pienāca viņam klāt, nu jau vairs ne dusmīga, ne nepakļāvīga. Meitene viņam atgādināja pār šķīvi skumji nolīkušo Felisiju. Vienu mirkli viņš gribēja teikt: Apstā­jies. Tas bija joks. Es to nedomāju nopietni. Bet bija par vēlu. Patrons vēroja viņus ar acīmredzamu līksmi, un Mets saprata, ka būtu bīstami atkāpties. Kas zina, kā vecais vīrs iedomātos sodīt Mariju, ja viņa izprieca tagad tiktu izjaukta?

Marija paliecās uz priekšu, un Mets juta viņas lūpu vēso pieskārienu savai ādai. Tad viņa pieskrēja pie tēva un izplūda asarās. Viņš pacēla meiteni un izlauzās cauri pūlim. Visus pārņēmusī paralīze pajuka. Visi sāka runāt reizē - ne par to, kas nupat bija noticis, bet par jebko citu. Tomēr Mets juta cilvēku acis, pievērstas sev - ap­vainojuma, riebuma, pretīguma pilnas.

Patronu šis satraukums bija nogurdinājis. Viņš deva signālu Temam Linam un Dāftam Donaldam, lai aizgādā viņu projām, un tika jau nests augšup pa kāpnēm, iekams Mets to ievēroja.

Patronam nozūdot, viesības turpinājās ar atjaunotu garu, bet neviens nerunāja ar Metu. Šķita, neviens pat neievēroja, ka zēns bija te. Pēc brīža viņš savāca savas mazākās dāvanas, atstājot ar baterijām darbināmo ma­šīnu kalpotāju ziņā.

Mets devās uz Čēlijas dzīvokli un nolika Čēlijas svīteri un Tema Lina grāmatu. Tad viņš atvēra Marijas dāvanu. Tā bija kastīte ar krējuma konfektēm, kuras viņa bija ga­tavojusi pati savām rokām. Viņš zināja, jo meitene pati to pateica pirms kāda laika. Viņa neprata glabāt noslē­pumus.

Mets zināja, ka Marija krāj visādas lietiņas - noval­kātas blūzes, salauztas rotaļlietas, dāvanu ietinamos pa­pīrus - un kļuva histēriska, ja kaut kas pazuda. Čēlija paskaidroja, tas esot tāpēc, ka viņa zaudējusi māti, kad viņai bija tikai pieci gadi.

Kādu dienu Marijas māte bija izgājusi no mājas un nebija atgriezusies. Neviens nezināja, uz kurieni viņa devusies, vai, ja zināja, par to nerunāja. Kad Marija bija maza, viņa iedomājās, ka māte apmaldījusies tuksnesī. Viņa pamodās naktī, saukdama, ka varot dzirdēt savas mātes balsi, protams, viņa to nedzirdēja. Kopš tā laika, Čēlija stāstīja, Marija esot pieķērusies lietām. Tādēļ viņa reti kad izlaida Pūkaini no acīm, kurš kā suns tādēļ bija nekam nederīgs.

Marija bija izgriezusi kvadrātiņus no sava vērtīgā dā­vanu ietinamā papīra un izmantojusi tos, lai ietītu Meta krējuma konfektes. Viņš jutās nožēlojami, skatīdamies uz tām. Kāpēc viņš neklausīja, kad Tems Lins ieteica, lai ļauj meitenei iet? Viņš aizvēra kastīti un nolika to.

Čēlija bija aizvilkusi aizkarus viņa istabā. Kā vienmēr viņa bija aizdegusi sveci Jaunavas priekšā. Svētā izskatījās noplukuši ar savu ieplīsušo tērpu un lētajām plastmasas puķēm, bet Mets nevēlējās, lai Viņa skatas uz kādu citu pusi. Viņš palīda zem segas. Taustīdamies apkārt, viņš atrada kumšķi - savu rotaļu lāci. Viņš drīzāk nomirtu nekā atzītos Marijai, ka vēl aizvien guļ kopā ar to.

Загрузка...