Saņņikova Zeme

STARP JAUNSIBĪRIJAS ARHIPELĀGA SALĀM

Nākamajā rītā mazā gaismiņā karavāna turpināja ceļu. Kilometrus piecus ceļotāji gāja gar salas dienvidu krastu uz rietumiem un no jauna vēroja tādas pašas ledus sienas kā iepriekšējā dienā. Pēc tam sākās gājiens pāri garajai rietumu pussalai, kas iesniedzās tālu jūrā un beidzās ar klinšaino Kigiļaha kalnu — vienu no četrām salas virsotnēm. Likās dīvaini, ka šis kalns atrodas tik tālu jūras vidū; visticamāk, ka salas daļa, kas ietvēra kalnu agrāk, tikusi noārdīta, atskaitot garo zemes šaurumu. Karavānai vajadzēja tikt pāri šā zemes šauruma sākumam, lai saīsinātu ceļu par kādiem trīsdesmit kilometriem.

Kigiļaha kalnu grupai nosaukumu devuši augsti, fantastiski izroboti klinšu stabi, kas izveidojušies granīta dēdēšanas procesos. Mednieki un ilkņu vācēji saskata šajos klinšu stabos pārakmeņotu cilvēku figūras (kigi — cilvēks; kigijah — cilvēcisks, cilvēku) un izturas pret tiem ar māņticīgu cieņu.

Viņi, piemēram, bijuši ārkārtīgi neapmierināti, kad Bunge ar āmuru atskaldījis no klintīm iežu paraugus, un sacījuši polārpētniekam, ka šāda zaimošana nepalikšot nesodīta. Viņi teikuši arī, ka šajos klinšu stabos neviens nevarot uzrāpties, jo nekaunīgo pārdrošnieku tūliņ ielīšot bieza migla un viņš dabūšot galu, iegāzdamies kādā plaisā. Migla šeit patiešām uznāk pēkšņi un sabiezē ļoti ātri, tā ka māņticīgo ļaužu pareģojums viegli var piepildīties. Bungem arī nav izdevies uzkāpt nevienā klinšu stabā; viņa ceļabiedri nolikuši kalna pakājē ziedojumu — vara un sudraba monētas.

Gājiens pāri zemes šaurumam lika ceļotājiem krietni pasvīst; viņiem vispirms vajadzēja stiept nartas augšup pa stāvu krasta kraujā izskalotu gravu un tad pēc vairākiem kilometriem pāri paugurainei nolaisties lejā otrā pusē pa tikpat stāvu nogāzi.

Tikuši augšā stāvkrastā, kajuri pagriezās pret Kigiļahu un paklanījās kalnam, izlūgdamies laimīgu ceļu un labu izdošanos. Augstie, drūmie, pa pusei sniegā ieputinātie klinšu stabi gluži kā milzīgas drupas pacēlās kādus divpadsmit kilometrus atstatu no ceļotāju maršruta, tāpēc kajuri nevarēja ziedot Kigiļaham monētas un iztika ar šķipsnu tabakas, ko aizpūta no plaukstas uz kalna pusi. Gorohovs, vairāk attīstīts un apzinīgāks nekā viņa tumšie novadnieki, gan nepiedalījās ziedošanas ceremonijā, tomēr pārmetoši nolūkojās Ņikiforovā, kad tas smīkņādams izmeta:

— Paskat vien, cik daudz tabakas iznieko, māži tādi!

Pēc nolaišanās lejā no kraujas karavāna devās pa ledu uz ziemeļaustrumiem gar salas ziemeļrietumu krastu. Sala atgādināja neregulāru trijstūri ar kādu simt kilometru garām malām un pret ziemeļiem vērstu virsotni. Ceļš nebija grūts, jo torosu grēdas stiepās lielāko tiesu paralēli krastam, tā ka ceļotāji varēja braukt pa līdzenu ledu starp ledus blāķu vaļņiem, tikai paretam tos šķērsojot. Kajuri skubināja suņus, bieži raudzīdamies debesīs. Laiks, kas visā ceļā no Kazačjes turējās rāms un saulains, sāka maitāties: sauli aizklāja viegli, dūmakaini mākoņi, un no ziemeļrietumiem lāgu lāgiem uzpūta brāzmains vējš. Vajadzēja pasteigties, lai sniega vētra neuzbruktu karavānai nakšņošanai neērtā vietā. Kurināmo līdzi nebija paņēmuši, cerēdami atrast kaut kur krastā jūras malku. Apmēram divdesmit kilometrus no zemes šauruma gar jūru pacēlās tādas pašas ledus kraujas. Kādā vietā Gorohovs parādīja ceļotājiem stāvajā krastā tikko saskatāmu izskalojumu, pa kuru kādreiz bija izlauzušies uz jūru visi diezgan lielā Častnija ezera ūdeņi. Ezerā arvien mitinājās meža zosis, pavadot vasaru salā spalvu mešanas periodā, un tāpēc ezeru šai laikā bieži apmeklēja mednieki un ar rungām apsila simtiem zosu, kas, nometušas spalvas, nespēja pacelties spārnos. Kad ezers izzuda, zosis atrada patvērumu citur, bet ilkņu vācēji zaudēja iespēju sarīkot medības, kas deva viņiem un viņu suņiem pārtiku visai sezonai.

Aiz Lielās Ziemas mītnes upītes sākās līdzens krasts, bet salas vidiene pamazām kļuva augstāka, un tās centrā varēja manīt Haptagaja kalnu. Aiz upītes grīvas vajadzēja pakāpeniski attālināties no krasta un doties tieši uz Mazo Ļahova salu, nākamo salu ziemeļos, kuras dienvidu gala neskaidrās aprises jau varēja samanīt tālumā. Tomēr kajuri, uzmetuši skatienu apvāršņa rietumu pusei, atzina par labāku turēties pie paša krasta un vēl niknāk trenca suņus.

— Viņiem gribas lidz negaisa uznākšanai nokļūt Vaņkas ragā, — Gorohovs, pārmijis dažus vārdus ar kajuriem, paskaidroja. — Aiz raga labāk patverties no sniega vētras, un ari izskalotu koku tur daudz.

Pēc pusdienas, kad ceļotāji bija pabraukuši garām Bludnajas upītes grīvai, rietumu vēja brāzmas kļuva aizvien biežākas un pacēla no torosiem sniega smelkni, kas caurspīdīgos mākuļos joņoja gaisā un sīkās strūkliņās plūda pa sniega virsmu. Zemā saule cauri sniega putekļu plīvuram bija tik tikko saskatāma.

Sals pieņēmās. Pa līdzeno ledu suņi skrēja gandrīz auļos, un vīri uz slēpēm tikko spēja tikt viņiem līdzi, atvelkot elpu pēc trakā skrējiena tikai pie torosu vaļņiem, kur toties vajadzēja strādāt vaiga sviedros — palīdzēt suņiem pārvilkt nartas pāri ledus blāķiem.

Bet tagad jau tajos brīžos, kad vēja brāzmas pierima un tāle mazliet noskaidrojās, priekšā varēja samanīt Vaņkas raga tumšo siluetu. Ceļotāji pabrauca garām Tirskas upītes grīvai un sāka mest likumu apkārt zemes ragam, kas iesniedzās tālu jūrā. Bija pats pēdējais laiks: rietumos jau savilkās baismīgi, svina pelēki mākoņi, un splvajos vēja grūdienos tikai ar pūlēm varēja noturēties uz kājām; sniegs cirtās acīs un durstīja seju ar smalkām adatiņām; suņi skrēja, nodūruši galvu un sagriezuši to uz labo pusi.

Vīri ar pūlēm apbrauca apkārt zemes ragam un tūliņ varēja atvilkt elpu: šeit, kraujas aizvējā, vētru tikpat kā nemanīja. Dažu metru augstumā virs galvas gaisā joņoja balti sniega mākoņi, bet lejup krita tikai retas pārslas, kas nejauši izlauzās no šīs straumes.

Kaut arī bija vēl liela diena, par tālāku braucienu nebija ko domāt — tūliņ aiz zemes raga sākās puteņa baltā siena, un tur vajadzētu visiem spēkiem cīnīties ar sniega vētru. Dziļais licis, aizstiepdamies uz austrumiem aiz zemes raga, tāpat bija pagaisis baltajos virpuļos, jo krasta krauja deva patvērumu tikai tuvākajā josla. Te nebija nekādas mītnes, un vajadzēja uzcelt teltis pašā stāvkrasta pakājē, izraugoties līdzenāku laukumiņu starp baidžarahiem, tas ir, zemes blāķiem, kas vasarā bija noslīdējuši lejā no kraujas. Kajuri rīkojas citādi: salūkojuši cirvjus, viņi sāka cirst sev nišu augstajā sniega sadzinumā, kas piekļāvās krasta kraujai.

Gorohovs ieteica ceļotājiem darīt tāpat, jo vējš varot iegriezties no ziemeļiem un tad zemes rags vairs nesargāšot apmetni no vētras, turpretim ala sniegā došot pavisam drošu patvērumu. Sniega vētra varot trakot vairākas dienas.

Lai izcirstu alas blīvajā sniegā, ko varēja izlauzt lieliem bluķiem, nevajadzēja daudz laika; sniega bluķus sakrāva pie alas izejas, tā pasargot mitekli no iespējamās vēja virziena maiņas. Tad vīri, pūlēdamies sagādāt kurināmo, starp krasta torosiem un sadzītajām kupenām raka ārā no sniega izskalotos koku stumbrus un tikai pēc tam izkrāva nartas un iekārtojās abās šaurajās, tomēr mājīgajās mītnēs. Suņi, saritinājušies kamolā starp baidžarahiem, aiz torosiem un nartām, jau sen gulēja un atpūtās, gaidīdami vakariņu tiesu.

Ugunskurus sakūra nevis alās, bet ārpusē, sakrautā sniega vaļņa aizvējā, jo uguns kausētu sienas un ūdens pilētu virsū cilvēkiem.

Sniega vētra plosījās visu nakti un aprima tikai nākamajā dienā ap pusdienu.

Tikko vējš kļuva rāmāks un debesis mazliet noskaidrojās, ceļotāji sāka gatavoties tālākajam braucienam. No Vaņkas raga karavāna devās uz ziemeļrietumiem, uz Mazās Ļahova salas galu, kas atradās kādu desmit kilometru attālumā. Sī sala, daudz mazāka par Lielo Ļahova salu, ir izstiepta no ziemeļiem uz dienvidiem četrdesmit līdz piecdesmit kilometru garumā, un tajā nav nekādu sevišķu virsotņu; salas virsmu veido visai plakana, zema, pauguraina augstiene. Mazajai Ļahova salai ceļotāji apbrauca apkārt, turoties gar rietumu krastu, un apmetās uz naktsguļu, vēl nesasnieguši salas ziemeļu galu. Patvērumu negaisā te varēja dot vienīgi torosu ledus blāķi, taču, par laimi, turējās rāms laiks.

Nākamajā dienā vajadzēja veikt pašu grūtāko ceļa posmu — noiet pa ledu pāri jūrai gandrīz septiņdesmit kilometru starp Mazo Ļahova salu un Koteļnija salu. Seit no austrumiem uz rietumiem plūst straume, tādēļ jūra rudeņos ilgi neaizsalst, bet vēlāk izveidojusies ledus sega, trakojot vētrām, nereti uzlūst. Klīstošie ledus lauki bieži vien blīvējoties sakrauj augstas torosu grēdas.

Apgādājušies ar kurināmo nakšņošanai uz jūras ledus, ceļotāji devās ziemeļrietumu virzienā, uz Koteļnija salas tālāko dienvidu punktu — Lāča ragu. Pašu salu varēja saskatīt pie apvāršņa kā lielu, lēzeni izliektu masīvu, kas atgādināja apgāztu čuguna katlu (tāpēc arī sala nosaukta par Koteļniju — Katla salu); pāri šim katlam paceļas salas augstākā vieta — Molakatina kalna virsotne, kas sevišķi neizdalās.

Pirmie pārdesmit kilometri nesagādāja nekādas lielās grūtības, torosi negadījās bieži un nebija augsti; toties straumes un rudens lāsmeņu joslā sākās cits par citu ļaunāki torosi. Daži krāvumi un pat atsevišķi stāvus izslējušies ledus bluķi pacēlās divdesmit metru augstumā. Vajadzēja strādāt ar cirvjiem, līdzinot ceļu, un vilkt augšā ledus kraujā nartas ar virvēm (sapītām no ādas siksnām), palīdzot galīgi izmocītajiem suņiem. Dažai torosu grēdai karavāna tika pāri tikai kādā pusstundā, dažreiz vajadzēja pūlēties veselu stundu.

Tāpēc ap saules rietu ceļotāji bija nogājuši tikai pusi ceļa, tiesa, grūtāko gabalu, un apstājās pārlaist nakti pie lielas torosu grēdas, jo vairs nebija spēka tikt tai pāri. Dažu lielu ledus blāķu aizvējā vīri uzcēla teltis un, ātri ieturējuši vakariņas, pēc grūtās dienas aizmiga ciešā miegā.

Ap pusnakti Gorohovu pamodināja skaļi telts audekla piikšķi virs galvas.

— Vai patiešām atkal trako? — viņš nomurmināja un jau taisījās griezties uz otriem sāniem, kad pēkšņi vēja brāzma tā parāva telti, ka likās — kuru katru mirkli tā pārplīsīs pa visām šuvēm.

«Slikti rādās,» Gorohovs nodomāja un, izlīdis no guļammaisa, pierāpās pie telts ieejas, ar pūlēm atpogāja durvju vērtni un palūkojās ārā. Seju apsvilināja spīvs sals, un sniegs vienā mirklī aizķepināja acis. Telts drebēja un raustījās, it kā grasīdamās pacelties spārnos un aizlidot.

«Neko darīt! Vajadzēs modināt visus un piesiet telti stingrāk,» mednieks nosprieda, «citādi ies plāni.»

Viņš uzbukņīja gulētājus, un visi pieci četrrāpus izlīda ārā un sāka dzīt dziļāk ledū dzelzs mietiņus, kas turēja telti. Pēc tam visi tupus rāpus atvilka šurp trīs piekrautās nartas, novietoja tās apkārt teltij un, pārmetuši tai pāri virvi, piesēja telts malas pie nartām.

Tas viss prasīja lielas pūles: vējš gāza cilvēkus nost no kājām, aizcirta elpu, un sniegs triecās acīs; viri aklajā tumsā nevarēja saskatīt cits citu pat trīs soļu atstatumā.

Cauri vētras gaudām, vaidiem un svilpieniem, kas izlauzās no spraugām starp torosu blāķiem, soļus desmit attālāk varēja saklausīt cirvju klaudzoņu pie kajuru telts. Arī tur bija pamodušies un steidza nostiprināt telti.

Izdarījuši visu, ko varēja, vīri pārsaluši no jauna likās gulēt, taču ilgi nespēja sasildīties, jo spīvais vējš bija sadzinis sniegu piedurknēs un aiz apkakles. Kad sāka svīst gaisma, Gorjunovs, pamodies pirmais, pārliecinājās, ka vētra nerimstas. Tomēr telts gandrīz nemaz vairs nedrebēja; ar biezu sniegu pārklātās jumta slīpnes bija ieliekušās uz iekšu gluži kā milzīga dzīvnieka sāni un aiz smaguma draudēja pārplīst. Vajadzēja līst ārā un atrakt telts jumtu. Gorjunovs atstāja biedrus guļam un pats ķērās pie lāpstās. Cauri palsajai miglai jau vīdēja tuvākie torosu blāķi, vējš likās kļuvis rāmāks, biezām, mīkstām pārslām sniga sniegs.

Apslāpēts kliedziens un vaidi lika Gorjunovam pagriezties uz kajuru mitekļa pusi. Pirms brītiņa viņu telti vēl tikko manīja, bet tagad tā bija pazudusi. Noģidis ko nelabu, viņš skrēja pie kajuriem, gandrīz uz katra soļa paklupdams pār suņiem, kas gulēja, ierakušies kupenās. Izrādījās, ka telts, diezgan veca un izvalkāta, nav izturējusi sasnigušā sniega smagumu, pārplīsusi gar jumta šuvi un ar visu smago nastu uzgāzusies virsū gulētājiem. Tie, palikuši zem segām un sniega blāķa, nevarēja pat pakustēties un tikai dobji stenēja, smakdami aiz gaisa trūkuma.

Gorjunovs metās atpakaļ pie savas telts un uzmodināja biedrus, bet pats ar lāpstu skrēja pie kajuriem, lai raktu viņus ārā no sniega kapa. Drīz atsteidzās Gorohovs un Ordins un palīdzēja yiņam aizstiept sānis telts audeklu ar visu sniega blāķi un atsvabināt cilvēkus; viens kajurs jau bija paģībis, un vajadzēja krietni vien nopūlēties, līdz to dabūja pie samaņas.

Kamēr visi ņēmās ap sabrukušo telti, kļuva pavisam gaišs un sniega vētra, kā redzams, taisījās pierimt: sniegs vairs nesniga tik spēcīgi, vēja brāzmas kļuva retākas un austrumos parādījās tikko samanāma saule.

Ceļotāji atraka suņus un nartas, uzvārīja tēju un devās tālāk. Svaigi uzsnigušais sniegs mazliet apgrūtināja karavānas kustību, jo bija pārklājis visus nelīdzenumus, un suņi, tāpat arī nartas, bieži iegāzās dziļās bedrēs. Diviem vīriem uz slēpēm vajadzēja iet pa priekšu un iesliedēt suņiem taku.

Koteļnija salas kupris aizņēma jau ceturto daļu apvāršņa, un tagad varēja saskatīt gan lēzenu augstieņu grēdas, gan krasta kraujas, kurās cauri sniega segai melnēja atsevišķas klintis. Pa labi, mazliet atstatu, tikko saredzama pie apvāršņa, stiepās Fadejeva sala.

Ap saules rietu, tikuši pāri vairākām grūti pārvaramām torosu grēdām, ceļotāji sasniedza Lāča ragu un pēc tam ātri nobrauca vēl piecus kilometrus līdz mītnei salas dienvidaustrumu krastā. Te nebija tādu ledus sienu kā Lielajā Ļahova salā, cieto iežu krasts šeit veidoja augstu sienu, kas pacēlās pāri ledum, vai arī lēzenā nogāzē noslīga līdz jūrai un slēpās zem sniega kupenām.