Saņņikova Zeme

TĀLAJĀ CEĻĀ

Pēc mēneša Gorjunovs, saņēmis naudu un dokumentus, izbrauca uz austrumiem, vezdams līdzi instrumentus un pārējos piederumus, starp tiem trīs lieliskas nartas un lielu izjaucamu laivu — kajaku —, ko pusstundas laikā bez kādām grūtībām varēja samontēt pilnīgi hermētiski. Kajaks spēja nest četrus cilvēkus, trīs nartas ar kravu un desmit suņus, tā ka visi ekspedīcijas locekļi varētu ar to pārcelties pāri jūrai divos paņēmienos.

No Irkutskas sākās brauciens ragavās cauri Kačugai lejup pa Ļenu — garš, apnicīgs ceļš pa aizsalušās upes bezgalīgo, sniegiem aizputināto gaiteni starp augstiem, bieži vien klinšainiem krastiem līdz pat Jakutskai, bargā trimdas novada nožēlojamajai galvaspilsētai. Tālāk vajadzēja braukt pāri Aldānas lejtecei un pa drūmās Verhojanskas kalnu grēdas mežonīgajām aizām, pēc tam pa Janas plašā baseina paugurainēm un līdzenumiem līdz pat Janas grīvai, kur pašā pasaulēs malā bija patvēries līdz jumtiem sniegā ieputinātais Kazačjes ciemats. Jau no Jakutskas dienas gaismas tikpat kā nebija, bet aiz Verhojanskas grēdas sākās polārā nakts; tikai zvaigznes, mēness un polārblāzma lāktīdama apgaismoja ceļu, ja vien neplosījās putenis.

Februāra beigās Gorjunovs ar kravu ieradās Kazačjē, kur viņa biedri jau bija sagādājuši visu ekspedīcijai nepieciešamo — trīsdesmit suņus, jukolu, t. i., kaltētas zivis suņu barošanai, pārtikas krājumus, polārpētnieku apģērbu un slēpes. Divi pieredzējuši mednieki — jakuts Ņikita Gorohovs, bez vēsts pazudušā barona Tolla ceļabiedra Vasilija Gorohova brālis, un kazaks Kapitons Abramovičs Ņikiforovs — bija ar mieru piedalīties ekspedīcijā. Abi viņi ne vienu reizi vien bija apmeklējuši Jaunsibīrijas salas — pēdējo reizi kopā ar ekspedīciju, kas meklēja Tolla pēdas un apbraukāja visu arhipelāga piekrasti. Par Saņņikova Zemes pastāvēšanu abi bija cieši pārliecināti un apgalvoja, ka redzējuši to skaidrās dienās no Koteļnija salas augstajām klintīm. Šī noslēpumainā zeme viņus vilināja ne mazāk kā trīs izsūtītos studentus, un visi ekspedīcijas loceki priecājās, ka viņiem uzsmaidījusi laime pirmajiem nokļūt Saņņikova Zemē.

Kazačjes ciemats atrodas lēzenā paugurā Janas labajā krastā, augstāk par tās deltas sākumu, uz 71° z. pl., pie meža ziemeļu robežas. Dažas kazaku un tirgoņu mājas, jakutu jurtas un neliela baznīca stāv izklaidus paugura nogāzēs, gandrīz līdz jumtiem ieputinātas sniegā. Tikai dūmu strūklas, kas vijas no skursteņiem, dzirksteļu kūļi, ko virs jurtu čukuriem kurēdamies pasviež čuvali (kamīni), un apsnigušais zvanu tornis liecina, ka šeit, dziļajās kupenās, slēpjas cilvēku mitekļi — diezgan ievērojama.apdzīvota vieta Janas novada ziemeļos, kaut arī ir pavisam neliels ciemats. Uz ziemeļiem, austrumiem un rietumiem no tā plešas bezgalīga, līdzena tundra, ziemā — balts līdzenums, kuru klāj viļņaini sniega sadzinumi — lēzenas, cietas kupenas, ko saputinājušas un sablīvējušas niknas vētras, plosīdamās bezgalīgajos plašumos. Dienvidos melnē panīkuša, skraja meža josla, bet pie apvāršņa skaidrās dienās var saskatīt Kulara kalnu grēdas ieapaļās augstienes, kas, šķiet, nošķir Janas grīvu no pārējās pasaules.

Ceļotāji sagatavojās ekspedīcijai divās nedēļās un marta vidū, kad dienas garums jau sasniedza vienpadsmit stundas, atstāja ciematu. Ceļavīrus un viņu trīs nartas līdz Jaunsibīrijas salām pavadīja vēl piecas nartas ar kajuriem — suņu aizjūgu vadītājiem. Ar šīm nartām veda barību suņiem, pārtiku un visādas cilvēkiem vajadzīgas mantas, ko paredzēja atstāt noliktavā salās, kā arī izlietot pa ceļam uz arhipelāgu.

Ceļš veda uz ziemeļaustrumiem, pa vienu no Janas deltas attekām, garām Ustjanskas apmetnei, ko ļaudis bija pametuši, biežo plūdu spiesti. Tagad šis ciemats pazudis bez pēdām. Divās dienās pa ledu ceļotāji sasniedza upes grīvu. Zemā, līdzenā sauszeme nemanot pārgāja tikpat līdzenā, baltā okeānā. Tomēr tuvu un tālu pāri baltajam klajumam pacēlās salu lēzenie pauguri, bet pa labi — zemes ragi tālu uz ziemeļiem izvirzītajā kontinenta krastā. Ceļotāji devās šajā virzienā, šķērsodami jūras līčus un cenzdamies vismaz ik pārdienas nakšņot pie krasta, kur varēja salūkot kurināmo — jūras malku, izskalotos koku stumbrus, ko Jana bija atnesusi no dienvidiem un jūras bangas izsviedušas krastā.

Aiz muguras palika Jaroka sala, Maniko rags ar vientuļu jurtu, plašais Seļahas licis, Turuktaka, Vaņkas un Daričana zemes ragi. No šejienes līdz Čurkina ragam ekspedīcija virzījās gar krastu, pēc tam šķērsoja Abeļahas līci un apstājās Gorohova apmetnē, Svjatojnosa raga dienvidu pusē. Ar šo garo zemes ragu beidzas kontinents.

Ap divsimt kilometru garais ceļš no Janas grīvas aizņēma četras dienas, jo karavāna brauca nesteigdamās, lai jau pašā sākumā pārāk nenokausētu suņus. Torosi (stāvus saslieti un grēdās sablīvēti ledus bluķi, kas sakraujas, ledus laukiem spiežoties cits citam virsū; tie ir visgrūtāk pārvaramais šķērslis ceļojumā pa okeāna lediem) šajā milzīgajā, seklajā jūras līcī, kas dziļi iesniedzas kontinentā starp Ļenas deltu un SvjatojnOsa ragu, nebija visai augsti un neveidoja garas joslas, tā ka tiem varēja apbraukt apkārt ar likumu. Bija apmācies, taču rāms laiks.

Gorohova apmetnē bija divas būdas — dūmistabas, uzcirstas no izskalotajiem koku stumbriem, protams, bez logiem un krāsnīm, bet ar čuvalu — lielu, no akmeņiem sakrautu kamīnu, kas sildīja tikmēr, kamēr to kurināja. Dūmistabās laiku pa laikam mitinājās mednieki, pavasaros un rudeņos iedami uz roņiem un valzirgiem vai arī uzglūnēdami savvaļas ziemeļbriežiem un ledus lāčiem.

Pēc atbraukšanas apmetnē laiks pret vakaru noskaidrojās, un visi trīs ceļotāji steidzās uzkāpt Svjatojnosa lēzenajās augstienēs, kas aizsedza skatu uz atklāto jūru un pie okeāna izbeidzās ar melnām bazalta klinšu kraujām. Šajos apvidos no zemes dzīlēm senos laikos bija izplūdušas ugunīgas bazalta lavas straumes. Rāpdamies no viena klinšu bluķa uz otru, ceļavīri uzkāpa zemes raga plakanajā virsotnē. Priekšā pletās mirdzoši balts līdzenums — aizsalusi, sastingusi jūra, kur vietu vietām pacēlās robaini, sniegā ieputināti torosu vaļņi.

Aiz līdzenuma pie apvāršņa tieši ziemeļos tikko saskatāma vīdēja Lielā Ļahova sala — lēzens paugurs ar četrām virsotnēm; baltajā fonā izkaisītie melnie laukumi liecināja par klintīm un stāvām kraujām. Uz šo tuvāko Jaunsibīrijas arhipelāga salu, kas slavena ar mamutu ilkņiem, pāri jūrai dodas ilkņu vācēji. Gaisa līnijā līdz tai bija kilometru sešdesmit vai septiņdesmit. Mūsu polārpētnieku ceļš veda garām šai salai.

Saule norietēja. No ledus klajumiem sāka vilkt auksta vēja pūsma, un vērotāji steidzās vēl dienas gaismā nokāpt lejā apmetnē, kur jau kurējās kamīns, burbuļoja virs uguns pakārtā tējkannna un katls ar vakara azaidu. Uz paprāvas kastes, kas aizstāja galdu, bija salikti šķīvji, bet mazākās kastes noderēja par sēdekļiem. Gorohovs un Nikiforovs, sēdēdami pie kamīna ar pīpēm zobos, nepacietībā gaidīja atgriežamies biedrus, lai varētu ieturēt vakariņas. Viņi jau bija visu piekopuši, izjūguši suņus un izklājuši guļammaisus. No otras mītnes skanēja valodas un smiekli — tur bija apmetušies pārējo piecu nartu kajuri, kas pavadīja ekspedīciju līdz salām.

Nākamajā rītā, saulei lecot, astoņas nartas, katra astoņu vai desmit suņu aizjūgā, atstāja kontinentu un, apmetušas līkumu Svjatojnosa zemes raga klintīm, sāka virzīties pāri jūrai uz ziemeļiem. Pa līdzeno, kaut ari sniega sadzinumiem izvagoto ledu suņi skrēja žigli, tā ka vīri uz slēpēm tikko spēja tikt viņiem līdzi. Turpretim tur, kur ceļu aizsprostoja torosu grēdas, karavānas gaita kļuva pavisam gausa. Ledus valnī vajadzēja sameklēt zemāko vietu un katras nartas atsevišķi vilkt pāri šķēršļiem; vīri palīdzēja suņiem, cits stumdams, cits balstīdams ragavas no sāniem ar slēpju nūjām. Ja starp ledus bluķiem nevarēja atrast ērtu eju, vajadzēja ķerties pie cirvja, kas ikvienam bija aizbāzts aiz jostas. Bargajā trīsdesmit līdz četrdesmit grādu salā ledus, zem cirvja cirtieniem šķindēdams, sašķīda drumslās gluži kā stikls. Tādās reizēs suņi, izmantodami apstāšanos, kā pēc komandas nogūlās sniegā atpūsties, gluži labi zinādami, ka cirvju klaudzēšana sola viņiem kādu stundas ceturksni sevišķi smagus pūliņus.

Tā ceļotāji virzījās uz priekšu gan ātrāk, gan lēnāk — vidēji kādus septiņus kilometrus stundā — un ap pusdienas laiku jau bija nogājuši pusi ceļa līdz salai. Tad viņi apstājās atpūsties un, neizjūguši suņus, ieturēja brokastis — uzkoda aukstu gaļu un sausiņus un iedzēra karstu tēju. Uguns tējas uzkarsēšanai, starp citu, nemaz nebija jākur. Gorjunovs bija atvedis no galvaspilsētas termosus, lai dienā atpūtas reizēs nevajadzētu tērēt laiku uguns kuršanai un tējas vārīšanai. Sie brīnišķīgie trauki ik reizi izraisīja kajuros sajūsmu, un viņi dzēra bez uguns uzvārīto karsto tēju ar sevišķu baudu, gluži kā svētu dzērienu. Jakuti neparko negribēja ticēt, ka te neslēpjas kāda burvestība, ja trīsdesmit grādu salā no trauka, kas aptaustot liekas pavisam auksts, izlej tēju, ar ko var apsvilināt lūpas. Pēc izbraukšanas no Kazačjes, kad ceļotāji pirmo reizi apstājās ieturēt pusdienas un kajuri taisījās kurt uguni, Gorjunovs jokodamies sacīja viņiem, ka uzvārīšot tēju sniegā ātrāk nekā viņi uz uguns. Kad kajuri bija uzkāruši savu tējkannu virs uguns, viņš salūkoja termosus, ieraka tos līdz pusei sniegā un pēc piecām minūtēm sāka liet karsto tēju pārsteigto jakutu krūzēs. Gorohovs un Ņikiforovs, kuri zināja noslēpumu, vai mira aiz smiekliem, klausīdamies kajuru izbrīna pilnajos saucienos un vērodami viņu sejas.

Pēc brokastīm karavāna virzījās uz priekšu tādā pašā kārtībā kā agrāk. Sala jau bija izaugusi lielā masīvā, kas lēzenā lokā pacēlās pāri baltajam līdzenumam ziemeļos un aizklāja apvārsni; sniegotajos klajumos varēja saskatīt atsevišķas tumšas klintis un tumšus laukumus zemajā krasta kraujā. Saulei rietot, pārvarējuši beidzamo torosu grēdu, ceļotāji steidzās uz priekšu pilnā jaudā — suņi ļoti labi zināja, ka uz sauszemes varēs atpūsties un saņemt barību, un, pamanījuši stāvkrasta pakājē melnējām būdiņu, iegaudojās astoņdesmit balsīs un metās auļos gluži kā jukuši.

Tomēr pie krasta viņiem vajadzēja apvaldīt savu dedzību, jo rudens vētras, plosīdamās jūras aizsalšanas laikā, bija sakrāvušas lielus ledus blāķus, un nartas no jauna vajadzēja pa vienai vien pārvilkt tiem pāri, iekām karavāna nokļuva līdz tā dēvētajai Mazajai Ziemas mītnei — būdai, ko bija uzcēlis pazīstamais mednieks Saņņikovs, pavadīdams Hedenštromu, kurš pirmais 19. gadsimta sākumā aprakstīja šo salu. Tomēr simt gadu vecajai būdai aukstajā klimatā nekas nebija kaitējis. Baļķi, piesūkušies ar jūras sāļiem, bija vienīgi nomelnējuši un šur tur apauguši ar ķērpjiem, bet iekšpusē likās gluži svaigi. Daudzi mednieki un ilkņu vācēji, iedami uz salu vai atgriezdamies mājup, bija atraduši patvērumu šajā būdiņā, un visi rūpējās, lai arvien būtu kārtībā ādas cilpās iekārtās durvis un jumts, uz kura laiku pa laikam vajadzēja uzbērt zemi. Līdzās būdiņai bija pat sakrauta vesela kaudze jūras malkas, kas labi noderēja, jo nevajadzēja meklēt kurināmo jūras krastā un rakņāties sniegā.

Drīz laukumiņā līdzās ziemas mītnei sāka sprēgāt ugunskurs, un sarkanie liesmu atspulgi apgaismoja augstu ledus sienu, kas tālu jo tālu aizstiepās uz abām pusēm.