Saņņikova Zeme

PĒCVĀRDS

Jaunajam lasītājam, kurš iepazinies ar Gorjunova un viņa ceļabiedru piedzīvojumiem Saņņikova Zemē, ir tiesības jautāt autoram: vai šī zeme, kas pagaisusi Ziemeļu Ledus okeāna ūdeņos, vispār pastāv? Šī grāmata taču ir zinātniski fantastisks romāns, ko rakstnieks izdomājis, lai pamācītu jauniešus un pakavētu viņiem laiku.

Uz šo lasītāja jautājumu autors atbild: ceļojums uz nezināmo zemi patiešām ir izdomāts.

Uz jautājumu, vai Saņņikova Zeme vispār eksistē, jaunākie padomju pētījumi Arktikā dod šādu atbildi: šī zeme varbūt pastāvējusi vairāk nekā simt gadus, kā to liecina Saņņikova un Tolla novērojumi, bet pavisam nesen pazudusi. Ziemeļu Ledus okeāna austrumu daļā, ko apsekojuši mūsu polarpētnieki, atklātas peldošas salas. Padomju zinātnieku jaunie pētījumi apstiprinājuši admirāļa S. Makarova secinājumu, ko viņš izteicis jau 1899. gadā, — Ziemeļu Ledus okeānā dreifē ledus salas. Kuģojot augustā ziemeļos no Špicbergenas salas, Makarovs jūras ledos pamanīja nepazīstamu salu. Admirāļa ceļabiedri atrada tajā lielus un mazus akmeņus, bet pati sala sastāvēja no saldūdens, nevis no jūras ledus. Makarovs konstatēja, ka tas ir milzīgs aisbergs, kas, acīm redzot, atlūzis no kāda Špicbergenas šļūdoņa.

Ziemeļu Ledus okeānā ir zināmas diezgan daudzas lielas, kalnainas salas, no kurām jūrā ieslīd šļūdoņi. Izveidojušies aisbergi nokļūst okeāna ūdeņos, un vasarā, kad ledus sega uzlūst, straumes aiznes ledus kalnus sev līdzi. Tā, piemēram, 1939. gadā uz ziemeļiem no Henrietes salas polārpētnieki pamanīja divus lielus aisbergus, bet 1946. gadā, 1948. gadā un 1950. gadā padomju lidotāji lielajos platumos atklāja trīs prāvas dreifējošas ledus salas; viņi redzēja uz tām ledus paugurus un kalnus, upītes un ezerus, kas bija izveidojušies, kūstot ledum un sniegam, un milzīgus akmeņus — šļūdoņu morēnas. Padomju zinātnieki noskaidroja, ka aisbergi atšķeļas no Franča Jozefa Zemes, Severnaja Zemļas un Kanādas arhipelāga šļūdoņiem un ka jūras straumes tos nes sev līdzi pat vairākus gadus, kamēr tie izkūst.

Var domāt, ka arī Saņņikova Zeme bijusi tāda ledus sala — aisbergs, kas atšķēlies no kāda Severnaja Zemļas šļūdoņa. Uz ziemeļiem no Jaunsibīrijas arhipelāga aisbergs ne visai dziļajā jūrā, acīm redzot, uzsēdies uz sēkļa un nostāvējis tur vairāk nekā septiņdesmit gadu, jo Jakovs Saņņikovs ievērojis šo salu ziemeļrietumos no Koteļnija salas 1811. gadā, bet Eduards Tolls 1886. gadā pilnīgi skaidrā laikā redzējis tajā pašā vietā četrus plakaniski koniskus galda kalnus ar priekškalni austrumu pusē. Tomēr iespējams, ka abi novērotāji redzējuši nevis vienu un to pašu salu, bet dažādas salas, kas uzsēdušās uz sēkla aptuveni vienā un tajā pašā vietā dažādos veidošanās gados.

Tādas peldošas ledus salas, protams, nespēja dot patvērumu onkiloniem, kuri, bēgdami no čukčiem, bija atstājuši Austrumsibīrijas ziemeļu krastus. Uz peldošajām salām nevar būt nekādas veģetācijas. Tādas salas nevilina ari putnus ar ligzdošanai ērtām vietām. Var domāt, ka putni, kas pa vasaru atlido no dienvidiem uz ziemeļu zemēm, mazuļu izperēšanai meklē drošākas vietas, kādu Ziemeļu Ledus okeāna salu arhipelāgos netrūkst.

Jaunajam lasītājam būs interesanti uzzināt kaut ko par Ziemeļu Ledus okeāna neseno pagātni. Ziemeļu Ledus okeāna apgabalā, kas piekļaujas Eiropas, Āzijas un Amerikas krastiem, vispār ir ļoti daudz lielu un mazu salu. Tajās nereti sastopami jauni vulkāniskie ieži, dažās, piemēram, Islandē, ir darbīgi vulkāni. Tas pierāda, ka romānā attēlotais lielais vulkāns, kas izveidojis Saņņikova Zemi, šajā zemeslodes apgabalā nav nekas neticams. Ģeoloģiskajos pētījumos jau noskaidrots, ka Ziemeļu Ledus okeāna austrumu daļa visā garumā no Taimiras pussalas līdz Vrangeļa salai un uz ziemeļiem līdz 80° z. pl. kvartāra sākumā bijusi sauszeme, Sibīrijas ziemeļu daļa. So faktu pierāda lielo zīdītāju — mamutu, degunradžu, meža vēršu un zirgu — paliekas, kas uzietas salās. Tās nevarētu šeit atrasties, ja šis salas agrāk, jau kvartāra sākumā, nebūtu bijušas Sibīrijas sastāvdaļa. Pētījumi tāpat parādīja, ka dažās salās vēl saglabājušies ledus slāņi — paliekas no šļūdoņiem, kas agrāk klājuši augstākos sauszemes rajonus.

Lielajā Ļahova salā, kas ietilpst Jaunsibīrijas arhipelāgā, šajā fosilajā ledū ieslēgts ļoti daudz mamutu ilkņu. Agrā pavasarī no kontinenta uz šejieni atbrauc vācēji, lai salasītu ilkņus, ko jūras bangas izskalojušas no ledus. Vecos laikos uz gadatirgu Jakutskā ik gadu atveda vienu divus tūkstošus pudu ilkņu; tas pierāda, ka kvartāra sākumā bijušajā sauszemē mitinājies simtiem šo lielo dzīvnieku. Mamutu lielo skaitu mazajās salās var izskaidrot ar to, ka salās, kas ir agrākās sauszemes augstākās vietas, mamuti koncentrējušies lielā daudzumā tolaik, kad sākusies bijušās sauszemes ieslīgšana zem Ziemeļu Ledus okeāna līmeņa un dzīvnieki glābušies no ūdens, kas applūdināja zemākos apgabalus. Tātad mūsu rīcībā ir pierādījumi, ka šajā kādreizējā sauszemes daļā Sibīrijas ziemeļos ir bijuši vulkāni, lieli mamutu bari un šļūdoņi, un mēs varam noteikt laiku, kad sauszeme ieslīgusi zem jūras līmeņa. Ieslīgšana notikusi pēdējā leduslaikmetā vai tā beigās. Atrastie mamutu attēli pierāda, ka šajā laikā eksistējuši arī pirmatnējie cilvēki.

Tādējādi mana romāna pieņēmums, ka vientuļajā lielajā salā, ko izveidojusi liela vulkāna virsotne un krāteris Ziemeļu Ledus okeāna ūdeņos, vulkāna siltums kopš leduslaikmeta beigām palīdzējis saglabāties mamutiem un pirmatnējiem cilvēkiem, nemaz nav tik neticams. Tajā pašā siltajā, polāro ledu ielenktajā salā varēja atrast patvērumu arī onkiloni, izceļotāji no Aļaskas, Amerikas indiāņu cilšu radinieki, kas, čukču vajāti, atkāpās no kontinenta uz Ziemeļu Ledus okeāna salām.

Jautājumu par onkilonu pazušanu vajadzētu pētīt PSRS Zinātņu akadēmijas Materiālās kultūras vēstures institūtam vai Vēstures institūtam, lai noskaidrotu šīs Sibīrijas ziemeļu tautas vēsturi, tās dzīvi pirms trīssimt vai četrsimt gadiem. Jaunsibīrijas salās atrastas onkilonu īpatnējo mītņu paliekas, kas pierāda, ka šīs cilts locekļi tur kādu laiku mitinājušies, bet vairāk nekas par viņiem nav zināms. XIX gadsimta polārpētnieki viņus salās vairs nav atraduši. Varbūt visi onkiloni izmiruši kādā epidēmijā vai gājuši bojā, mēģinādami pārcelties laivās no vienas salas uz otru vai pāriet pāri jūrai pa jaunu, vēl neizturīgu ledu?

Paliek neskaidrs arī jautājums par putnu pārlidojumiem pavasaros uz ziemeļiem un atgriešanos rudeņos uz kontinentu, par ko dažreiz ziņo prese. Sā jautājuma atrisināšanai nepieciešams:

1. Rūpīgi iztaujāt iedzīvotājus visā Sibīrijas ziemeļu piekrastē, sākot no Oļeņokas un Ļenas upju grīvām rietumos līdz Kolimas upes grīvai austrumos, kā arī ziemotājus Jaunsibīrijas arhipelāgā un Vrangeļa salā, lai noskaidrotu, vai vēl turpinās putnu pārlidojumi uz ziemeļiem un atpakaļ un, ja turpinās, tad kādā daudzumā un kādā sastāvā, — tas ir, kādas sugas novērojamas gājputnu baros un kādas sugas ir pārsvarā.

2. Ja putnu pārlidojumi vēl turpinās, tad lidmašīnām, kas ik gadu dodas izlūklidojumos virs okeāna lediem, lai noskaidrotu to daudzumu un kustību un tā palīdzētu organizēt sekmīgu navigāciju pa Ziemeļu jūras ceļu, pastāvīgi vajadzētu meklēt nezināmo zemi, kas slēpjas ledos, un izdarīt novērojumus, lai beidzot noteiktu tās lielumu, reljefu un salas īpatnības. Putnu pārlidojumi uz ziemeļiem, ko vēl 1938. gadā ievēroja kāds pārziemotājs Henrietes salā, pierāda, ka šajā gadā ziemeļos starp lediem bijusi zeme, kur putni varēja ērti pārlaist vasaru un ligzdot. Tomēr Henrietes sala atrodas austrumos, tāpēc rodas šaubas, vai šie putni lidojuši uz Saņņikova Zemi, kurai vajadzētu būt (ja tā pastāvējusi 1938. gadā) vairāk rietumos. Tātad ledos uz ziemeļiem no Delonga arhipelāga vēl 1938. gadā vajadzēja atrasties kādai zemei, kur putni varēja pārlaist vasaru. Varbūt kāds no jaunajiem lasītājiem, kļuvis par polārās aviācijas lidotāju, izvirzīs sev uzdevumu uzminēt šo mīklu, atklās ledos un miglas autos paslēpušos salu, nosēdīsies uz tās, izpētīs šo zemi un pavēstīs mums, kāda tā izskatās mūsu dienās.

Varbūt derētu nobeigumā atgādināt, ka Ziemeļu Ledus okeānā uz ziemeļiem no Taimiras pussalas atrodas Severnaja Zemļas arhipelāgs, kuru pirmo reizi 1930. — 1932. gadā pētīja ekspedīcija četru cilvēku sastāvā, starp tiem ģeologs Urvarlcevs, kurš aprakstījis pētījumu gaitu un atklājumus labā grāmatā. Tomēr vēl palikuši daudzi neatrisināti jautājumi, un tuvākajos gados būtu visai vēlams sarīkot jaunu ekspedīciju, lai pilnīgāk izpētītu šo arhipelāgu.

V. Obručevs