Saņņikova Zeme

SATRAUCOŠAS PAZĪMES

Kopš jūlija beigām saule vakaros jau noslīga ne vien aiz ieplakas ziemeļu klinšu sienas, bet arī aiz apvāršņa; sākās tumšas naktis, kas ātri stiepās garumā. Parādījās arī pirmās rudens pazīmes: klinšu kraujās ligzdojošās svīres pulcējās lielos baros; jaunie putni vingrinājās lidošanā, gatavodamies tālajam ceļojumam. Ari dzīvas palikušās zosis un pīles pulcējās baros un parlidoja no viena ezera uz otru. Nakts miglas kļuva biezākas un rītos aizvien ilgāk klāja visu ieplaku.

Ceļotāji vēl joprojām domāja, ka nāksies pārziemot Saņņikova Zemē, un gāja medībās, lai sagatavotu pārtikas krājumus ziemai; viņu sievas kūpināja un žāvēja gaļu, kā arī tecināja taukus un krāja tos maisos, ko sašuva no resnām zarnām. Bet tad augusta pirmās nedēļas beigās atgadījās kāds notikums, kas ievadīja virkni citu, kuriem bija ievērojamas sekas. Naktī uz astoto augustu ceļotājus uzmodināja spēcīgs apakšzemes grūdiens; sākumā pa miegam viņiem šķita, ka kāds no visa spēka laužas zemnīcas durvīs; pēc tam viņi izdzirda dobju dunoņu, it kā garām brauktu smags vilciena sastāvs.

— Atkal zemestrīce! — Ordins atģidies uzsauca.

Zemnīcu vāji apgaismoja pusapdzisušais ugunskurs, un trīsuļojošā gaismā tikko samanāmas vīdēja vīriešu un sieviešu satrauktās sejas.

Zeme nodrebēja vēlreiz. Zemnīcas sijas brīkšķēja un čīkstēja, un no augšas bira zeme. Ugunskura liesmas drebēja; priekšmeti, kuri bija uzkārti vadžos pie balstiem un zem pajumēm, šūpojās; no pazemes atskanēja draudīga šņākoņā.

— Kaut arī mūsu zemnīca ir izturīgāka par citām, tomēr vajag iet ārā! — Gorjunovs, ņemdams apģērbā gabalus, sacīja.

Sievietes drebošām rokām aizsprādzēja gurnu jostas un, paķērušas apģērbu, metās uz durvīm. Vīrieši, steigšus ģērbdamies, sekoja viņām.

Nakts bija neparasti silta un ļoti skaidra, jo spēcīgais ziemeļu vējš bija izkliedējis miglu. Klajumu apspīdēja mēness, kas jau atradās virs ieplakas rietumu nomales. Kaut arī tuvējā meža koku zaros krāca vējš, gan pa kreisi, gan pa labi, gan priekšā varēja saklausīt, kā dārdēdami no kraujām gāžas lejup klinšu bluķi.

No virsaiša zemnīcas puses skanēja sieviešu klaigas, bērnu raudāšana un vīriešu saucieni. Daļa zemnīcas iemītnieku jau bija izskrējuši laukā un ģērbās. Drīz viņiem sekoja arī pārējie, un visi sadrūzmējās netālu no ieejas, noraizējušies raudzīdamies debesīs un pārmīdami pa vārdam. Amnundaks, stipri izbijies, pienāca pie ceļotājiem.

— Baltie cilvēki, zeme atkal trīc! — viņš pārmetoši sacīja. — Lielajam šamanim bijusi taisnība, sakot, ka līdz ar ballo cilvēku atnākšanu onkiloniem sākšoties posts un nelaimes. Kopš jūs esat šeit, jau divas reizes drebējusi zeme un mums uzbrukuši vampu.

— Vampu taču arvien ir karojuši ar jums, un arī zeme agrāk ir drebējusi ne vienu reizi vien! — Gorjunovs iebilda.

— Nē, vēl nekad zeme nav drebējusi lik stipri! Un paskaties, cik sarkans ir mēness! Tas pareģo lielu nelaimi, — Amnundaks atbildēja.

Jauns spēcīgs apakšzemes grūdiens lika viņam sagrīļoties; daudzi nogāzās no kājām. Atskanēja sieviešu kliedzieni un bērnu raudas. Visu acu priekšā viena Amnundaka zemnīcas pajume iegruva visā garumā, un gaisā pacēlās biezs putekļu stabs. Koki sāka līgoties.

— Vai visi ir iznākuši no mājokļa? — virsaitis uzsauca.

— Visi, visi! — skanēja atbilde.

— Nē, visi nav iznākuši! — kādas sievietes balss iebilda. — Mana slimā māte Matu palika guļam. Māte sacīja, ka esot vienalga, kur viņai jāmirstot.

— Nu, tad viņa būs mirusi! — vīrietis piebilda. — Pajume uzgāzusies viņai virsū.

— Atrausiet zemi, paveiciet nost baļķus un drīzāk atbrīvojiet sievieti! — Amnundaks pavēlēja. — Atnesiet šurp uguni un malku, uzkuriet ugunskuru!

Taču onkiloni baidījās ieiet zemnīcā; viņi sāka sviest nost velēnas no sabrukušās pajumes, bažīgi skatīdamies uz blakus esošo baļķu segumu. Annuira drošsirdīgi iegāja savā zemnīcā un iznesa uz dēļa kvēlojošu ogļu kaudzi. Ordins un Gorjunovs atnesa malku. Drīz vien iedegās ugunskurs, kas mazliet nomierināja ļaudis; ap uguni sapulcējās visa ģints, atskaitot dažus karavīrus, kas atraka iebrukušo pajumi. Apakšzemes grūdieni turpinājās, un viņi katru reizi metās sānis, kaut gan viņiem nekas vairs nevarēja uzgāzties virsū. Zeme visu laiku dunēja, un koki šūpojās; visi ļaudis apsēdās, tāpēc ka noturēties kājās bija grūti. Krītošo akmeņu dārdi nerimās.

— Onkiloniem uzbrukusi liela nelaime!.. — Amnundaks, raudzīdamies uz pazemes grūdienos drebošo ugunskuru, čukstēja.

Ceļotāji ievēroja, ka viens otrs karavīrs un jo sevišķi sievietes jau ne vienu reizi vien uzmet viņiem greizu, naidīgu skatienu.

Annuena, kas sēdēja līdzās Ordinam, nogaidījusi mirkli starp apakšzemes grūdieniem, piecēlās un aizgāja pie sievietēm otrpus ugunskura; viņai sekoja arī Gorjunova un Kostjakova izredzētās, un vienīgi Annuira un Raku palika uz vietas.

— Mēs esam tikpat kā ar mēri aplipuši! — Gorjunovs pusbalsī teica biedriem.

— Nekas, uzlēks saule, un onkiloni nomierināsies un aizmirsīs nakts šausmas! — bezbēdīgi atbildēja Kostjakovs.

— Bet mēness kļuvis vēl sarkanāks, — Ordins ieminējās. — Nogruvumi, acīm redzot, sacēluši biezus putekļus.

Pāri ieplakai ar spēcīgu dunoņu aizvēlās sevišķi stiprs grūdiens, tā ka pat malkas šķilas ugunskurā salēcās un pašķīda uz visām pusēm. No jauna atskanēja šausmu kliedzieni; daži cilvēki, kuri bija pietupušies ap ugunskuru, pakrita. Suņi žēli iegaudojās. Virsaiša zemnīca, dobji brīkšķēdama, sabruka pavisam, palika vienīgi centrālie balsti, tīti putekļu mākonī. Karavīri, kas tur strādāja, pakrita pie zemes, bet tad, pielēkuši kājās, metās projām.

— Mēs ejam bojā, zeme grūst, mūsu ciltij pienācis gals! — vaimanāja vīrieši un sievietes; mātes spieda pie krūtīm raudošos bērnus; visu sejās un ieplestajās acīs atspoguļojās šausmas.

Tikko aprima nogruvumu dārdi, klajumā iestājās drausmīgs klusums, jo arī vējš pēkšņi bija mitējies. Visi neviļus uzmanīgi ieklausījās. Un tad šajā stingajā klusumā varēja skaidri saklausīt tālumā rībam tamburīnu, kas maģiski ietekmēja onkilonus.

— Mūsu šamanis ir dzīvs! Šamanis aicina zemes garus rimties! — atskanēja priecīgi saucieni.

Spēcīgais apakšzemes grūdiens patiešām bija pēdējais, un pēc tā vājākos neviens vairs neievēroja. Ļaudis pie ugunskura sāka snaust. Viņus uzmodināja kaimiņu apmetnes kara bungu dunoņa; cits caur citu mijās īsi un gari sitieni, un nakts klusumā tos ļoti labi varēja sadzirdēt tālā apkaimē; tiem piebalsoja attālāko apmetņu bungas. Iztrūkušies visi klausījās saspringtā uzmanībā. Kad šī nelaimi vēstījošā mūzika apklusa, Amnundaks pārmetoši sacīja Gorjunovam:

— Šajā naktī izpostītas daudzas mūsu mītnes. Nogalinātas vairākas sievietes un bērni, daudziem lauzti kauli, sasisti trauki un salauzti ieroči. Baltie cilvēki, mūs piemeklējusi liela nelaime! Jūs to nevēlējāties novērst. Redziet, jūsu mītne palikusi vesela, bet manējā sabrukusi.

— Tāpēc, ka jūs ļoti slikti būvējat savas mītnes! — Gorjunovs pikti atbildēja. — Tagad uzbūvējiet savus mājokļus izturīgākus, un tie vairs nesagrūs un nenospiedīs cilvēkus.

— Mūsu mītnēs dzīvojušas daudzas paaudzes, un nekad tā nav bijis, ka tās būtu sagruvušas! — virsaitis iebilda. — Nē, kad atnākusi nelaime, nekas nelīdzēs — mēs neesam burvji.

Viņš gribēja piebilst «kā jūs», bet noturējās neteicis. Tomēr ceļotāji viņu pilnīgi saprata.

Karavīri bija nomierinājušies un beidzot izārdījuši pirmās sabrukušās zemnīcas pajumes gruvešus un izvilkuši no tiem veco Matu; viņa, protams, bija mirusi. Matu meita un divas citas sievietes mazliet nostāk sakūra jaunu ugunskuru, noguldīja mirušo pie uguns un saskaņā ar rituālu sāka nelaiķes apraudāšanu, slavinot viņas tikumus dzīves gaitās. Pārējie onkiloni joprojām mierīgi snauda pie kopējā ugunskura. Pēc Amnundaka pavēles bungas aiznesa uz citām apmetnēm vēsti par virsaiša mītnes sagrūšanu un vecās sievietes nāvi.

Tuvojās rītausma, un arī ceļotājiem acis krita ciet. Zemestrīce, acīm redzot, bija beigusies, jo grūdieni kļuva aizvien vājāki un retāki. Balto vīru zemnīca bija izturējusi pārbaudījumu, un viņi varēja atgriezties tajā. Kad ceļotāji, pārmijuši pāris vārdu, piecēlās un devās uz savu mītni, viņus pavadīja dažu pamodušos onkilonu skaudīgie un pat naidīgie skatieni. Amnundaks, atbalstījis galvu pret ceļiem, snauda. Baltajiem cilvēkiem sekoja vienīgi Annuira un Raku, pārējās palika sēžam citu sieviešu pulkā, bet Annuena jau agrāk bija piebiedrojusies apraudātā jām. Gorjunovs un Kosljakovs tagad bija pamesti.

Pēc nemiera pilnās nakts visi pamodās vēlu; pa durvju spraugu zemnīcā spraucās iekšā saules stari. Dega spoža uguns, un visas trīs aizbēgušās sievietes, it kā nekas nebūtu noticis, rosījās pie pavarda, gatavodamas ēdienu. Brokastu laikā viņas izskaidrojās ar vīriešiem.

Sievietes atzinās, ka tad, kad zeme sākusi tik stipri drebēt, viņas izbijušās un nodomājušas, ka zeme kuru katru brīdi pašķiršoties un baltie cilvēki aizraušot viņas pazemes valstībā. Tāpēc viņas esot aizgājušas pie savējiem. Šīs valodas likās muļķīgas, tomēr ticamas, un Gorjunovam jau kuro reizi nācās izskaidrot sievietem, ka baltie cilvēki nav nekādi burvji un pazemes gari. Tomēr pēc triju bēgļu sejām varēja manīt, ka viņas šiem vārdiem netic.

Sievietes pavēstīja arī, ka agri no rīta ieradies šamanis apraudzīt Amnundaku un pastāstījis, ka, nākdams no savas zemnīcas, pa ceļam redzējis saplaisājušu zemi un ka tikai ar pūlēm pārlēcis pāri plaisai. Viņa mītne neesot sagruvusi — labie gari sargājuši savu kalpu.

Šī vēsts pamudināja aplūkot apkaimi; visi karavīri bija aizņemti ar zemnīcu atrakšanu un atjaunošanu, un tāpēc ceļotāji varēja iztikt bez apnicīgā konvoja, kas būtu sevišķi nepatīkams tagad, pēc pagājušās nakts notikumiem. Paķēruši šautenes un atstājuši Gorohovu pie zemnīcas uzmanības novēršanai, trīs pārējie vispirms devās pa taku uz šamaņa mītnes pusi un drīz uzdūrās plaisai, kas stiepās no austrumiem uz rietumiem un bija gandrīz divus metrus plata; tās dibenā varēja redzēt iegrimušu zemes virskārtu ar krūmiem un veseliem kokiem. Kādā vietā, kur plaisa gāja zem resna koka, tas bija pārplēsts vairākus metrus uz augšu no saknēm, koka viena puse stāvēja vienmal plaisai, otra — otrmal, bet augšā abas puses savienojās, tā ka koks izskatījās pēc cilvēka, kurš, kājas izpletis, stāv virs grāvja. Vietām zemi klāja no plaisas izsviestas melnas, mitras smiltis.

No šejienes vīri pagriezās uz dienvidrietumiem, uz svēto ezeru, lai to apskatītu bez lieciniekiem. Pa ceļam uz turieni viņi atrada kādas trīsdesmit dažāda platuma plaisas; dažām varēja pārkāpt, citām vajadzēja lēkt pāri ar ieskriešanos. Citas bija seklas, bet citām nevarēja saskatīt dibenu, taču dziļāk plaisas pakāpeniski sašaurinājās; vīri svieda plaisā akmeņus un noskaidroja, ka dažu metru dziļumā tur sakrājies ūdens. Akmeņu sabiras kraujas pakājē bija sētin nosētas ar naktī nogruvušiem lieliem un maziem akmens bluķiem un šķembām; kādā vietā atrada nositušos klinšu aunu, ko apakš zemes grūdiens droši vien bija nosviedis no augstas dzegas. Aunu, protams, pievāca — ar to vajadzēja attaisnoties virsaitim par ekskursiju bez konvoja.

Nonākuši svētā ezera krastā, ceļotāji pārsteigti apstājās — ezers bija pazudis. Tā vietā rēgojās liela iedobe — ļoti lēzena neregulāras formas piltuve, sētin nosēta ar lieliem un maziem melnas lavas gabaliem, ko klāja dūņas un gļotas; zem akmeņiem vietām urdzēja ūdens, kaut ari ezera pietekas likās stipri izsīkušas. Piesardzīgi laipodami pa glumajām plāksnēm, pētnieki nokļuva līdz krāterim, kas atradās netālu no klinšu sienas pakājes; tas bija divus trīs metrus diametrā un aizgāja slīpi zem kraujas; ūdens iztecēja no akmeņu apakšas un nelielā strautā aizplūda šajā tunelī.

— Nu, ko jūs par to teiksiet? — vaicāja Kostjakovs, kad visi trīs bija apstājušies pie melnā tuneļa, kas aizsniedzās noslēpumainā dziļumā.

— Es domāju, — Ordins atbildēja, — ka zemestrīce iznīcinājusi to šķērsli apakšzemes kanālā, piemēram, kaut kādu izliekumu, kas deva iespēju ezera ūdeņiem aizplūst tikai periodiski, atkarībā no ūdens uzkrāšanās.

— Vai galvenais ezera izzušanas cēlonis nav tā pieteces ievērojamā samazināšanās? — Gorjunovs vaicāja. — Atcerieties — uz šejieni vajag plūst visas ieplakas ūdeņiem, un pagājušajā reizē mēs redzējām veselu upīti, kas iztecēja no meža un pazuda zem akmeņu sabirām. Turpretim tagad tunelī ieplūst tikai neliela urdziņa.

— Droši vien plaisas, kas radušās ieplakā, uztver visus strautus, kuri agrāk tecēja uz šejieni, — Ordins atbildēja.

— Ja šīs plaisas nav bezdibeņi, tās piepildīsies ar ūdeni, un varbūt pēc tam atjaunosies strauti un pēcāk arī ezers?

— Iespējams, ka tā notiks.

— Tas būtu vēlams, un, jo ātrāk, jo labāk, — ja onkiloni uzzinās, ka viņu svētais ezers pazudis, viņi pārblsies vēl vairāk un ari šo nelaimi pierakstīs baltajiem burvjiem.

— Mēs viņiem, protams, to nestāstīsim!

— Pieraugiet, neizpļāpājieties sievietēm, nestāstiet, kur esam bijuši.

— Skaidrs! Pat Gorohovam neteiksim. Gājām medībās, nošāvām aunu, redzējām plaisu — un gana!

No ezera vīri devās atpakaļ un labu laiku soļoja gar ieplakas,malu, turoties pie meža. Kādā vietā gājēju uzmanību saistīja liela kaudze baltu bluķu un šķembu, kas gulēja klinšu sienas pakājē. Piegājuši klāt, viņi ieraudzīja, ka tas ir Iedus, ko apakšzemes grūdieni nogāzuši no kraujas virsotnēm; tātad augšā vietām sastopami šļūdoņi, kaut arī nelieli. Interesantāks un svarīgāks bija cits atklājums — pašā kraujas pakājē rēgojās plaisa, kas, vietām šaurāka, vietām platāka, aizlocījās uz abām pusēm, cik tālu vien sniedzās skatiens, un tajā piecu sešu metru dziļumā melnēja ūdens.

Tālākajā ceļā gar ieplakas malu vīri vēl reizes trīs piegāja pie klinšu sienas un visur tās pakājē uzdūrās plaisai; acīm redzot, kādu desmit kilometru garā joslā vai pat tālāk ieplakas dibens bija atdalījies no rietumu kraujas.

Mājās ceļotāji atgriezās tikai pēcpusdienā, kad apmetnē jau bija ievērojuši viņu prombūtni. Tomēr, ieraudzījuši pārnesto aunu, aizdomīgie onkiloni nomierinājās, un Amnundaks nožēloja, ka atrāvis vairākus karavīrus no darba un aizsūtījis meklēt svešzemniekus. Sagruvušo zemnīcu drupas jau bija novāktas, laukums attīrīts, un onkiloni sāka sliet augšā mītņu karkasus, izlietojot tos pašus vecos baļķus. Ieturējuši pusdienas, ceļotāji atnāca ar saviem cirvjiem un ierosināja nostiprināt karkasu tā, lai jumta klājums katrā zemestrīcē negāztos virsū zemnīcas iemītniekiem. Tomēr, viņiem par lielu izbrīnu, onkiloni kategoriski atsacījās no svešzemnieku palīdzības.

— Mūsu senči mums iemācīja būvēt mājokļus, — Amnundaks sacīja, — un mēs paaudžu paaudzēs dzīvojām tajos bez raizēm. Mēs necelsim savas mītnes citādi. Lai baltie cilvēki labāk izdara tā, ka zeme vairs nedreb, tad arī mūsu mājokļi nesabruks!

Pierunāšana nelīdzēja, un nevienu neietekmēja arī ceļotāju zemnīca, kam zemestrīce neko nebija kaitējusi.

— Ja jūsu mājoklī būtu mitinājušies onkiloni, nevis baltie burvji, arī tas būtu tāpat sabrucis! — sacīja kāds no celtniekiem, kas bija sadrūzmējušies ap svešzemniekiem.

Un visi pārējie māja ar galvu un sauca:

— Tā ir, tā ir! Taisnība!

Vajadzēja atgriezties savā zemnīcā, bet apspriesties te nebija iespējams — sievietes jau pietiekami labi saprata krievu valodu un viņu klātbūtnē nevarēja runāt brīvi, jo viss teiktais drīz vien kļūtu zināms onkiloniem.

Lai redzētu, kurā pusē nostāsies viņu izredzētās, ceļotāji pastāstīja par savu priekšlikumu, par atteikumu un tā motīviem.

— Amnundaks izspriedis pareizi! — Annuena iesaucās.

Viņai pievienojās arī pārējās. Tikai viena pati Annuira nostājās ceļotāju pusē un ņēmās pierādīt pārējām, ka viņu zemnīca būvēta labāk un ka būtu muļķīgi atteikties no gudrāku ļaužu palīdzības.

— Viņi nemaz nav gudrāki par mums un tevi, viņi ir tikai burvji! — Annuena dusmās iesaucās. — Kamēr viņi nebija atnākuši šajā zemē, mūsu mājokļi nekad nesabruka un zeme nekad nedrebēja. Ja tikai viņi gribēs, zeme vairs netrīcēs.

Pirmo reizi viņu kopdzīves laikā starp sievietēm iedegās tik sīvs strīds, un visas trīs Annuiras iekaisušās, tumsonīgās un māņticīgās pretinieces sāka gvelzt tadas muļķības, ka vīrieši jau nožēloja, kāpēc uzsākuši šo sarunu. Tomēr tai bija arī labvēlīga ietekme, kā to uzzināsim vēlāk.

Lai nomierinātu sievietes, Ordins uzaicināja Annuiru paogot. Tūliņ arī visas trīs pārējās attapās, ka pienācis laiks salasīt ogas ziemai, un, paņēmušas vāceles — apaļus bērza tāss traukus ar cieši uzvāžamu vāku un rokturi, aiz kura vāceli varēja nest —, ari aizgāja uz mežu, tikai uz citu pusi. Trīs ceļotāji palika vieni paši un izmantoja gadījumu, lai parunātu bez lieciniekiem.

— Man šķiet, — Gorjunovs sacīja, — ka mums šeit nenāksies pārziemot. Onkilonu izturēšanās pret mums kļuvusi pavisam naidīga.

— Tiesa gan, — Kostjakovs apstiprināja, — un, ja notiks kaut kas ļauns, teiksim, jauna zemestrīce vai vētra, vai vampu uzbrukums, mums labāk aiziet nemanot un pēc iespējas ātrāk.

— Nekas, draugi, gan jau būs labi! — Gorohovs iesaucās. — Zeme taču nedrebēs katru dienu. Un ziemu pārlaidīsim šeit!

— Ņikitam te varen patīk! — Kostjakovs zobgalīgi sacīja.

— Protams, ka patīk! Vai tad šeit nav zaļa dzīve? Ēdamā cik uziet, silts! Drīz apprecēsimies, un mums būs labas sievas.

— Ak tādas tās lietas!.. — Gorjunovs novilka un apklusa.

Kļuva skaidrs, ka konflikta gadījumā Gorohovs laikam gan nostāsies onkilonu pusē vai arī ieņems neitrālu pozīciju. Iestājās smags klusums. Drīz vien Gorohovs piecēlās un izgāja no zemnīcas.

— Es baidos par vienu, — Gorjunovs sacīja. — Ja mums vajadzēs bēgt no šejienes steigā un slepus, Ņikita negribēs nākt mums līdzi un varbūt pat izpaudīs onkiloniem mūsu nodomus.

— Nevar būt! No kurienes jums tādas domas? — Kostjakovs brīnījās. — Viņš taču arī ir burvis, tāds pats kā mēs, un, ja mums palikšana draudēs ar briesmām, tad viņam arī.

— Tā gluži nav. Es esmu ievērojis, ka onkiloni viņu netur par līdzīgu mums. Ada Gorohovam melnīgsnēja, pēc izskata viņš visai līdzīgs šejieniešiem, runā viņu valodā. Viņu taču nevar nosaukt par balto, vai nav tiesa?

— Laikam gan! Un tomēr viņš atnācis reizē ar mums, dzīvo kopā ar mums, viņam ir tādi paši zibeņi un pērkoni un pārējās dīvainās mantas.

— Tomēr Gorohova stāvoklis ir mazliet citāds. Manu uzmanību šim apstāklim pievērsa Ordins, bet viņam savukārt to pastāstījusi Annuira. Katrā ziņā mēs nedrīkstam ar Ņikitu būt pilnīgi atklāti.

— Jums taisnība! Bet vēl kas — šīsdienas sievu ķīviņš parādīja, ka Annuira ir mūsu sabiedrotā.

— Jā, viņa neprātīgi mīl Ordinu, un no viņas mēs uzzināsim onkilonu plānus. Varbūt tas mums ļoti noderēs.

— Interesanti zināt, vai viņa nāktu līdzi, ja mums vajadzētu bēgt? Vienreiz viņa jau atteicās. Atcerieties — tur augšā, uz klinšu kores, kad mēs raudzljāmies uz jūru!

— Nu, tas bija sākumā. Turpretim tagad viņa droši vien ies kopā ar Ordinu līdz pasaules galam.

Gorohova atgriešanās piespieda pārtraukt šo sarunu. Gorjunovs un Kostjakovs izgāja ārā paskatīties, kā sokas būvdarbi.

Zemnīcas karkass jau bija uzcelts, un sievietes sāka to aplikt ar velēnām, ko bija savākušas no sabrukušajām mītnēm vai arī sagriezušas no jauna. Nākamo nakti ģints, acīm redzot, varēs jau pārlaist jaunajā mītnē.

Vakara pusē atgriezās četras sievietes, pielasījušas pilnas vāceles aveņu un melleņu.

Pēc tam pārradās Ordins un Annuira, kurai ogu bija maz, bet acis saraudātas. Ieraudzījušas viņas pustukšo vāceli, pārējās sāka irgoties un prašņāja, ko tad īsti viņa mežā darījusi.

— Es sarāju Annuiru par to, ka viņa ķildojas ar Annuenu! — Ordins teica.

Annuira izbrīnījusies uzmeta viņam ašu skatienu un piesarka, kaut arī uz melnīgsnējās sejas pietvīkūmu diez ko nevarēja manīt. Annuena laikam jutās glaimota, un zemnīcā atkal nodibinājās miers.

Kad krēslā visas sievietes aizgāja slaukt briežu mātes, Ordins grasījās uzsākt sarunu par dienas notikumiem, bet Gorjunovs paguva viņam pačukstēt, lai pagaidām cieš klusu, ar skatienu norādīdams uz Gorohovu, kurš sēdēja savā guļvietā.