Saņņikova Zeme

SVĒTAIS EZERS

Šamanis pavēstīja Amnundakam, ka tagad, kad svešzemnieki laimīgi atgriezušies un nav atstājuši onkilonus posta pilnajās dienās, vajagot upurēt dieviem pie svētā ezera. Ceļotāji, iztaujādami onkilonus, uzzināja, ka šajā ezerā saplūst visas ieplakas ūdeņi, tādēļ priecājās par gadījumu, kas deva iespēju apmeklēt ezeru un noskaidrot, uz kurieni ūdeņi aiztek. Upurēšana bija paredzēta pēc divām dienām.

Visi ģints karavīri Amnundaka vadībā kopā ar ceļotājiem agrā rītā izgāja uz dienvidrietumiem; karavīriem nopakaļ veda baltu upura briedi, kam līdzās katrs savā pusē soļoja šamanis un viņa māceklis, visu ceļu sizdami tamburīnu un dziedādami lūgšanas. Šķērsojuši vairākus klajumus un mežu joslas starp tiem, gājēji pēc pāris stundām nonāca pie neliela ezera pašā ieplakas malā. No vienas puses ezera krastus iejoza lieli un mazi melnas bazalta lavas bluķi, zem kuriem visur urdza un burbuļoja ūdens, plūzdams uz ezeru; no otras puses krastus veidoja ieplakas bazalta sienas, kas stāvu slējās tieši no ezera vairāku simtu metru augstumā un atspoguļojās ūdeņos līdz ar mazu zilas debess gabaliņu. Dziļajā klinšu pusaplī saules stari pat vasarā iespīdēja tikai divās trīs agrās rīta stundās, kad saule atrodas ziemeļaustrumos; visu pārējo laiku ezers gulēja dziļi ēnā. Melnās sienas, kas pacēlās reibinošā augstumā, melnie klinšu bluķi ezera krastos, melnais ūdens — tas viss radīja nomācošu iespaidu, un ne velti onkiloni uzskatīja ezeru par svētu.

Liela, līdzena akmens plāksne pie paša ūdens, mazliet augstāka par citām, bija izraudzīta par ziedokli; uz ziedokļa akmens uzkāpa šamanis ar mācekli, un tur uzstiepa arī briedi. Amnundaks, ceļotāji un karavīri sastājās pusapli apkārt plāksnei. Pacēlis tamburīnu, šamanis sāka to lēnām sist; skaņas daudzkārt atbalsojās stāvajās klintīs otrpus ezera, tā ka visapkārt virmoja īsts skaņu haoss. Nesaprazdami, kas ir atbalss, onkiloni domāja, ka gari no visām pusēm atbild ar tādiem pašiem tamburīniem. Noskaitījis lūgšanas, šamanis izvilka īsu, asu, rūpīgi uztrītu kalcedona nazi ar griezumiem rotātu kaula rokturi; formas ziņā nazis atgādināja kinžalu, un to lietoja vienīgi upurēšanas ceremonijā. Māceklis, satvēris briedi aiz ragiem, nolieca tā galvu pie akmens, bet šamanis spēcīga vēzienā iecirta nazi dzīvniekam pakausī. Pāri mirstošajam briedim no jauna sāka skanēt tamburīns, un šajā brīdī divi onkiloni atnesa vieglu, no četriem sausiem, tieviem baļķiem sasietu plostu un nolaida to ūdenī pie upuru akmens. Ar onkilonu palīdzību māceklis nosvieda briedi uz plosta un atgrūda to no krasta. Šamanis joprojām sita tamburīnu; viņa lūpas kustējās, čukstēdamas lūgšanas vai burvju vārdus, bet pār tām nenāca neviena skaņa — skaļu runāšanu svētā ezera krastā uzskatīja par zaimiem.

Plosts, nemanāmas straumes vilkts, lēnām aizslīdēja uz ezera vidu. Beidzot tas aizpeldēja gandrīz līdz pašai kraujas pakājei un sāka griezties uz vietas.

Dziļā klusumā virsaitis un karavīri sekoja plosta kustībām. Te pēkšņi melnajā ūdenī atskanēja dobjš troksnis, ezera virsma viegli saviļņojās, un netālu no plosta iezīmējās lēzena piltuve, it kā tur milzīgs dzelmē paslēpies briesmonis sūktu ūdeni. Piltuve pakāpeniski kļuva aizvien dziļāka, troksnis — stiprāks, tad kaut kas iešņācās, un plosts, dziļumā aizplūstošā ūdens satverts, pazuda dzelmē; pazibēja baļķu gali un brieža ragi, un piltuve aizvērās. Vēl pāris minūtes tajā vietā varēja samanīt iedobi, bet pēc tam ezera spogulis kļuva tikpat rāms un gluds kā agrāk.

Tikko plosts bija pazudis melnajā dzelmē, šamanis pārstāja sist tamburīnu un dobjā čukstā pavēstīja:

— Švētais ūdens ir pieņēmis upuri!

Paklanījies ezeram, viņš nokāpa no upuru akmens, un visa karavīru vienība devās atpakaļ. Ceļotāji tagad varēja apmainīties iespaidiem. Ezers bija viņiem uzskatāmi parādījis, uz kurieni aizplūst ieplakas ūdeņi: tie sakrājās šajā baseinā un laiku pa laikam, pārvarējuši pretestību, pa kaut kādu pazemes kanālu aizplūda uz jūru.

— Kāpēc jūs uzskatāt ezeru par svētu? — Gorjunovs atceļā apvaicājās Amnundakam.

— Tā sacījis šamanis, kurš atveda mūsu senčus uz šo zemi. Viņš atradis ezeru, un tā krastā gari runājušies ar viņu un atklājuši viņam nākotni. Pirms nāves lielais šamanis novēlējis, lai viņa miesas apglabā šais svētajos ūdeņos. Kopš tā laika šeit apglabā visus šamaņus.

— Kā tas notiek?

— Mirušo šamani ar tamburīnu rokās nogulda uz tāda paša plosta, kā jūs jau redzējāt; pie kājām viņam noliek kausu ar dāvanām, galvgalī — upurētā brieža galvu, bet ķermeni pārklāj ar brieža ādu. Jaunais šamanis stāv uz upuru akmens un visas cilts karavīru klātbūtnē skaita lūgšanas. Plosts slīd pa ezeru no vienas puses uz otru — šamanis atvadās no savas tautas. Pēc tam ūdens satver mirušo un aizvelk to dzelmē, kā jūs jau paši redzējāt.

— Un nekā neizmet atpakaļ? Vai patiešām virs ūdens neuzpeld ne brieža āda, ne baļķi, ne tamburīns?

— Nē, viss pazūd bez pēdām. Ja ūdens ko izsviestu atpakaļ, tā būtu zīme, ka šamanis kaut ko nav izdarījis pa prātam gariem vai savā mūžā pastrādājis ko nelabu.

— Ka rīkojas, ja šajnanis nomirst ziemā? Ezers taču aizsalst?

— Svētais ezers neaizsalst — uz piekrastes akmeņiem gan turas sniegs, bet ūdens ar ledu nepārklājas.

Gorjunovs varēja izskaidrot šo parādību vienīgi ar periodisku ūdens noplūšanu apakšzemes kanālā, kad straume aizrauj līdzi arī plāno ledu, kas paspēj izveidoties uz ūdens virsmas.

Atgriezušies apmetnē, ceļotāji gandrīz veselu mēnesi pavadīja savā zemnīcā, jo Amnundaks vairs nebija ar mieru atlaist viņus tālos pārgājienos. Viņi apstaigāja vienīgi tuvākos klajumus un mežus, arvien vairāku karavīru pavadībā, vēroja dzīvniekus un veģetācijas attīstību, piedalījās nelielās medībās vai arī zvejoja zivis ezeros, lai iepazītos ar šīs mugurkaulnieku klases pārstāvjiem. Starp citu, arī laika apstākļi nebija labvēlīgi tālām ekskursijām — pirmais vasaras mēnesis Saņņikova Zemē bija vislietainākais; mākoņi bieži aizsedza debesis, smidzināja smalks, nepatīkams lietutiņš. Tomēr arī lietainajās dienās nevajadzēja garlaikoties: par to zemnīcā rūpējās piecas jaunās sievietes. Onkilonu valodas zināšanas, kas biežajās sarunās pastāvīgi pilnveidojās, deva iespēju tērzēt dzīvāk un savākt plašas ziņas par onkilonu tikumiem, paražām, dzīves veidu un ticējumiem.

Šai ciltij nebija savas rakstības, bet cejotāji varēja pierakstīt daudzas atstāstītās teikas un pasakas. Iemācījušies valodu pietiekami labi, viņi ielūdza pie sevis vecos onkilonu vīrus un sievas no kaimiņu apmetnēm vai arī šajā nolūkā paši apmeklēja sirmgalvjus. Ceļotājus interesēja arī onkilonu cilts reliģiskie uzskati, un par šo jautājumu šamanis, kā jau kulta kalps, varētu viņiem pastāstīt visvairāk; tomēr viņš no tā kategoriski atsacījās un vispār izturējās pret svešzemniekiem ar slēptu naidu. Onkiloniem bija diezgan miglaini un pat pretrunīgi reliģiskie priekšstati — viņi ticēja, ka debesīs un vispār gaisā, mākoņos, uz debess spīdekļiem mītot labie gari, bet ļaunie — ūdenī un apakš zemes.

Pa šo laiku tikai vienu pašu reizi diviem ceļotājiem izdevās aiziet apraudzīt Ņikiforovu, kas joprojām mitinājās kā vientuļnieks kopā ar suņiem pie sniega kupenām, gāja medībās, žāvēja gaļu un gādāja kurināmo ziemai. Lai sevišķas nepieciešamības gadījumā varētu no viņa ātri saņemt ziņu vai arī viņam nosūtīt kādas vēstis, pie Ņikiforova aizveda Baltiņu, bet no viņa paņēma Raibo, kurus varēja izmantot kā pastniekus. Paredzēja, ka sevišķu briesmu gadījumā Ņikiforovs sakurs uz terases virs kupenām lielu ugunskuru, jo no turienes dūmus un liesmas viegli pamanītu arī onkilonu apmetnē.

Ceļotāji, gatavodamies pārziemot Saņņikova Zemē, dabiski, interesējās par šā gadalaika raksturu un izprašņāja onkilonus. Pēc viņu apgalvojuma, septembra sākumā ātri uznāk rudens: saule apspīd ieplaku tikai sešas septiņas stundas dienā, tikko paceldamās pār dienvidu pamali. Lapas nodzeltē un nobirst. Onkiloni enerģiski gādā malku ziemai. Laiks bieži vien ir slikts, un laiku pa laikam snieg sniegs. Kopš oktobra sākuma saule vairs neiespīd ieplakā, tomēr ap dienas vidu dažas stundas vēl ir gaišs. Dienvidu vēji atnes sniegputeņus, ziemeļu — lietu un miglu. Onkiloni aizņemti ar pēdējām medībām, lai papildinātu ziemai paredzētos krājumus. Kopš oktobra vidus dienas gaismas vairs nav, tikai kādas pāris stundas ilgst krēsla; aizvien biežāk uznāk nelāgs laiks, kas piespiež ļaudis sēdēt zemnīcās. No novembra sākuma līdz janvāra beigām velkas polārā nakts, kad gaismu dod vienīgi mēness, ja debesis ir skaidras, un ziemeļblāzma, ko onkiloni uzskata par mirušo dvēseļu rotaļu. Dienvidu vēji šajā laikā atnes salu un skaidru laiku, rietumu un austrumu vēji — sniega vētras, bet ziemeļu — atkusni un lietu. (To pierakstījis, Gorjunovs piemetināja: skaidrs, ka šā siltuma izcelsme ziemā izskaidrojama ar ieplakas ziemeļu daļas verdošajiem ezeriem un fumarolām.) Tālab neizveidojas pārāk bieza sniega sega, un brieži, kā arī savvaļas dzīvnieki, klajajās vietās var sameklēt sev barību. Visvairāk sniega sakrājas ieplakas nomalēs zem klintīm, kur tas neizkūst līdz yēlam pavasarim. Sie trīs tumšie mēneši onkiloniem ir paši garlaicīgākie: gan sniega vētru, gan lietus laikā viņi spiesti sēdēt zemnīcās. Mēness naktīs onkiloni iziet medībās, sevišķi uz vilkiem, kas nedod miera briežiem.

Kopš februāra sākuma dienvidos parādās gaisma, tomēr ieplakā saule sāk ielūkoties tikai marta sākumā; tad dienas ātri stiepjas garumā, laiks kļūst siltāks, un marta beigās atnāk straujš pavasaris: nokūst sniegs, sazeļ zāle, un visa daba atdzīvojas; aprīļa vidū kokiem mežā saplaukst lapas.