Saņņikova Zeme

SAMAŅA PĒDĒJA RUNA

Gorohovs iegriezās no kanāla meža biezokni, kur no klajuma un takas varēja aizvelties vienīgi pavisam vāji viļņi; piesējis tāšu laiviņu pie koka, viņš satinās segā, izstiepās garšļaukus un, viegli šūpodamies viļņos, aizmiga.

Jakuts pamodās vēlu no Raibā kaucieniem. Atvēris acis, viņš ieraudzīja, ka pa nakti ūdens stipri cēlies un piespiedis laiviņu pie koka zariem. Suns bija tā saspiests, ka nevarēja ne pakustēties. Lai atbrīvotu Raibo, vajadzēja ķerties pie naža un nogriezt vairākus zarus. Gorohovs mēģināja izmērīt ūdens dziļumu, bet nevarēja aizsniegt dibenu, kaut gan airis kopā ar roku bija vairāk nekā divus metrus garš.

«Tad nu gan ir plūdi!» jakuts nodomāja. «Tagad pa ceļam nevienu zvēru vairs nesastapšu — tie, kuri nav paspējuši aizbēgt, visi būs apslīkuši.»

Suns, atbrīvots no gūsta, apošņāja mantu maišeli, luncinādams asti un mīlīgi raudzīdamies saimniekā.

— Izbadojies, nabadziņš! — jakuts attapās. — Patiešām — laiks brokastot, tikai ēdamā mums tāds mazumiņš vien ir, un arī tēju nevar uzvārīt. Tāpat nomedīt neko vairs nevar!

Gorohovs izvilka no maišeja plāceni un žāvētu zosi, ko bija paķēris no bagātīgā krājuma, kas glabājās zem mītnes jumta, un sāka ēst, atdodams sunim neapgrauztus kaulus un arī pa gabaliņam gaļas.

— Ek, Raibais, beidzamā zoss! — viņš uzrunāja suni. — Mūsu krājumi jau noslīkuši, un neviens tos nav izglābis — kāda skāde!

Pārtikas krājumi jakutam atgādināja Raku, viņas rūpes, un viņam kļuva skumji ap sirdi. Gorohovs atcerējās Kazačji un savu veco, kašķīgo sievu, kuras dēļ bija bieži aizgājis no mājām pie kaimiņiem vai salīdzis par kajuru pie tirgotājiem tālos braucienos. Tad viņš iedomājās, ka varētu vēl pamēģināt aizvest Raku sev līdzi — onkiloni droši vien apstājušies pirmajā sausajā norā un guļ pēc nakts šausmām un bēgšanas. Varēja pieirties viņiem tuvāk, paslēpties mežmalā un pagaidīt, kamēr Raku parādīsies kaut kur tuvumā, uzsaukt viņai — un tad laivā un projām! Pa ūdeni onkiloni viņus nepanāks. Biedri līdz vakaram vēl gaidīs, bet, ja arī ir aizgājuši, pirmajā dienā tālu netiks, un pa pēdām tos varētu ātri panākt. Gorohovs saprata, ka pa nakti viņš aizīries tikai līdz nākamajam klajumam, tas ir, trīs četrus kilometrus, ne vairāk, — tātad atceļš nebūs pārak garš.

Pieņemis šo lēmumu brokastu laikā, jakuts atraisīja vieglo laiviņu un īrās uz ziemeļiem. Saule, uzlēkusi jau sen, laiku pa laikam paspīdēja cauri mākoņiem un sāka sildīt. Dienas gaismā plūdu aina vairs nelikās tik baismīga kā naktī. Ūdens mirdzēja un vizmoja, un meža siena spoguļojās rāmajā ezerā. Gorohovs brīnījās vienīgi par visvisādiem gružiem, kas peldēja uz ūdens mežā un kanālos; tikai klajumos, no kurienesūdens bija plūdis uz visām pusēm, tā virsma bija tīra. Atri atīries līdz norai, kur atradās virsaiša ģints apmetne, viņš nolēma papildināt pārtikas krājumu — piebrauca pie savas mītnes, kas bija applūdusi līdz pašai durvju augšai, uzrāpās uz jumta un pa dūmeni izvilka vairākus pārus žāvētu putnu, kuri bija piekārti zemnīcā pie griestiem; aiz priekiem viņš pat atdeva veselu pili Raibajam, kas brokastis bija saņēmis pavisam maz. Suns, labpatikā ņurdēdams, nogūlās laivā un sāka grauzt putnu.

Pēc tam jakuts airēja tālāk uz to pusi, kur naktī bija aizgājuši onkiloni. Pa kanālu mežā vajadzēja irties cauri lapu, zariņu un visādu gružu kārtai, ko ūdens bija pacēlis no zemes. Vietām redzēja beigtus putnus un sīkus dzīvnieciņus; kādā kokā viņš pamanīja noslēpušos caunu un mednieka alkatībā nosita zvēriņu ar airi.

— Kaut arī vasaras spalva, cepurei derēs, tik un tā nobeigsies badā, — jakuts, pievākdams medījumu, nomurmināja.

Virzīdamies uz ziemeļiem, viņš ievēroja, ka ezeri vairs neburbuļo tik stipri un ūdens nav tik dziļš — airis jau sasniedza zemi.

— Ek, žēl, ka nav Matveja Ivanoviča — viņš man izskaidrotu, kālab tik daudz ūdens gāžas ārā no zemes. Laikam atvērušies zemes dziļumi, kā teikts svētajos rakstos, un sākušies grēku plūdi. Paldies dievam, ka no augšas vēl negāžas virsū balts ūdens, citādi klātos pavisam ļauni.

Pēc pusdienas ūdens klajumos un kanālos jau bija pavisam sekls, un varēja saskatīt nelielu krūmu galotnes, bet apkārt ezeriem klajumos — meldrus; vajadzēja irties lēnītiņām, lai neuzgrūstos kaut kam asam. Drīz vien tāšu laiviņa lāgu lāgiem sāka pieskarties zemei un beidzot uzsēdās uz sēkļa. Gorohovs izkāpa un brida tālāk brišus, vilkdams laiviņu sev līdzi. Vēlāk vajadzēja izsēdināt arī Raibo, bet maišeli likt uz muguras un vilkt gandrīz tukšo laivu pa zāli, ko tikko klāja ūdens. Beidzot viņš iznāca klajā, slapjā pļavā; te ūdens mirdzēja tikai šur tur ieplakās. Klajumā bija dzīvnieku ka biezs: meža vēršu un briežu bari, kā arī vairākas degunradžu saimes vai nu ganījās, vai atpūtās, guļot zālē; krūmos rukšķēja mežacūkas, rakņādamās mitrajā zemē.

«Tīrais brīnums, cik daudz zvēru sapulcējies vienuviet!» Gorohovs nodomāja. «Laikam gan nomocījušies, nabadziņi, visu nakti bez atpūtas brizdami pa ūdeni.. Bet tur jau ir arī mednieki!»

Viņš ieraudzīja, ka gar mežmalu, zagdamies pa krūmiem tuvāk zirgu baram, četrrāpus lien vampu. Dzīvnieki, sapulcējušies lielā skaitā, laikam gan nebija tik piesardzīgi kā allaž, un vampu jau bija pielavījušies viņiem pavisam tuvu. Gorohovs saskaitīja kādus divdesmit mežoņus. Tuvākais atradās soļus četrdesmit no krūma, aiz kura slēpās jakuts, aizspiedis Raibajam purnu, lai tas nerietu.

«Ek, pabiedēšu viņus! Lai zina, ka zibeņi un pērkoni vēl darbojas!» viņš nosprieda un notēmēja tā, lai lode aizlidotu pāri vampu galvām. Kad izklīda dūmi, vampu vairs nebija redzami, tikai krūmu locīšanās liecināja, ka mežoņi pazuduši biezoknī, no kurienes, pamazām attālinādamies, atskanēja viņu kliedzieni. Arī klajumā šāviens bija radījis sajukumu — dzīvnieki pietrūkās kājās un pajuka uz visām pusēm.

«Ja vampu ir šeit, tad onkilonu nav tuvumā,» Gorohovs nosprieda. «Labi, ka es aizbiedēju mežoņus, citādi pats būtu uzskrējis viņiem virsū!»

Viņš vilka laiviņu tālāk, bet zeme drīz kļuva pavisam sausa un uz takas parādījās akmeņi — te viegli varēja pārplēst laivu. Nākamās noras malā viņš ievēroja augstu, iztālēm saredzamu papeli ar divžuburu galotni un nolēma te atstāt laivu; jakuts uzcēla to stumbra žāklē, ielika tur maišeli, iesēdināja arī Raibo, piesējis viņu aiz kakla siksnas pie laivas virves, un devās tālāk bez lieka smaguma. Nogājis pāris kilometru, viņš priekšā izdzirda balsis un saoda dūmus. Gorohovs piesardzīgi aizlavījās līdz mežmalai un sāka vērot. Norā vietām dega ugunskuri, tiem apkārt stāvēja, sēdēja un gulēja onkiloni; uz uguns cepās gaļa, un tās smarža patīkami kairināja jakuta nāsis. Acīm redzot, šeit bija sapulcējusies visa cilts vai tās lielākā dala no applūdušās zemienes, un, kā allaž, ikviena ģints turējās atsevišķi pie sava ugunskura. Iepretī Gorohovam apkārt ugunskuram drūzmējās sevišķi daudz ļaužu, un jakuts nosprieda, ka tur vajadzētu būt Amnundaka ģintij. Viņš gar mežmalu piezagās vēl tuvāk, līdz pienāca ugunskuram kādu trīsdesmit soļu attālumā un ieraudzīja Amnundaku kopā ar visu ģinšu vecākajiem. Viņi apspriedās, vai izklīst pa sausajām norām līdz pat neauglīgajai ieplakas ziemeļu daļai un tūliņ ķerties pie zemnīcu būves, jo ziema jau tuvu, vai ari gaidīt ūdens krišanos, lai atgrieztos vecajās, ierastajās vietās.

«Ir gan muļķi!» Gorohovs nodomāja. «Viņi vēl cer, ka ūdens aizplūdīs kaut kur projām. Viņi nezina, cik daudz tur ir šā ūdens.»

Te jakuts ievēroja, ka norā nemaz nav sniega, tā nebija arī pašā ūdens malā. Acīm redzot, sniegs jau bija paspējis nokust, tāpēc ka laiks likās pavisam silts — šķita, ka plūdi no jauna atnesuši ieplakā vasaru.

Otrpus ugunskuram sēdēja sievietes un bērni. Gorohovs ieraudzīja Annuenu un citas pazīstamās sievietes, bet Raku nekur nemanīja.

«Vai tik viņa nav atgriezusies savā ģintī kā atraitne?» viņš nodomāja un sāka aplūkot sievietes pie citiem ugunskuriem; turpat kaimiņos sēdēja Raku ģints piederīgie, kas mitinājās netālu no virsaiša apmetnes; tomēr arī te sievas nebija. «Kur gan viņa pazudusi? Aizgājusi kaut kur vai arī guļ? Pagaidīšu. Viņi drīz vien ieturēs maltīti, un tad visiem jāsapulcējas vienuviet.»

Mazliet vēlāk sievietes uzsauca, ka gaļa izcepusi; visi izklīda pa savām ģintīm un apsēdās pie uguns; sievietes pasniedza iesmus ar gaļu un plāceņus. Tomēr Raku nerādījās ne Amnundaka, ne savā ģintī. Gorohovs uztraucās un prātoja, vai tikai onkiloni nav nogalinājuši Raku, sodīdami viņu par nepaklausību virsaiša pavēlei. Viņas prombūtni ne ar ko citu nevarēja izskaidrot — ja nu vienīgi Raku zemestrīces laikā dabūjusi galu sabrukušajā zemnīcā.

— Nu ir gan posts! — viņš murmināja, — Velti esmu izbraukājies. Vajag drīzāk doties projām — saule jau iet uz rieta pusi.

Te viņa uzmanību saistīja desmit apbruņoti onkiloni, kas iznāca no meža gluži tuvu jakuta paslēptuvei. Viņi piegāja pie Amnundaka un nolika viņam pie kājām vairākas vampu rungas un šķēpus.

— Lielo virsaiti, tu sūtīji mūs pārmeklēt vietu, kur nesen rībēja pērkons, — vecākais ziņoja. — Tu domāji, ka atgriezušies baltie burvji. Mēs tur redzējām tikai daudz lielu dzīvnieku un atradām šīs te, — viņš norādīja uz rungām. — Baltos burvjus vai viņu pēdas mēs neatradām.

— Un tomēr viņi klaiņo netālu no mums! — Amnundaks sacīja. — Vampu nav pērkonu. Mēs visi dzirdējām pērkonu pavisam skaidri.

«Labi, ka viņiem nav suņu!» Gorohovs nodomāja. «Citādi man jau būtu sadzinuši pēdas.»

Tomēr virsaiša nākamie vārdi viņu stipri satrauca.

— Sakiet ģinšu vecākajiem, ka tūliņ jāaizsūta visi karavīri apskatīt mežu visapkārt mūsu norai. Baltie burvji ir tuvu un uzsūtījuši mums jaunu nelaimi.

Karavīri sāka apstaigāt ugunskurus, iznēsādami virsaiša pavēli. Gorohovs nosprieda, ka nepagūs aiziet pietiekami tālu, un nolēma nogaidīt tvarstīšanas beigas tepat tuvumā, uzkāpis kādā kokā. Viņš tūliņ ieskrēja mazliet dziļāk mežā, izraudzījās ērtu koku un uzrāpās labi augstu; no turienes cauri zariem varēja pārredzēt visu klajumu. Apsēdies zaru žāklē, jakuts ieraudzīja, ka no visiem ugunskuriem dažādos virzienos dodas apbruņoti karavīri un, sasnieguši mežmalu, izveido ķēdi, kas virzās dziļāk mežā. Pa labi un pa kreisi no viņa koka arī pagāja garām karavīri; viņi meklēja baltos burvjus uz zemes, izložņāja krūmu biezokņus un smalces, pat bakstīja biežņā ar šķēpiem, taču palūkoties uz augšu neattapās. Turklāt jakuts bija ģērbies tumšā tērpā un sēdēja augstu, piespiedies pie stumbra; viņu slēpa zari, kas gan bija kaili, bez lapām, tomēr paslēpušos cilvēku cauri to vijumiem varētu pamanīt vienīgi tad, ja zinātu, ka viņš atrodas tur augšā.

Tvarstīšana vilkās stundas divas, un saule jau bija noslīgusi aiz kalniem, kad nogurušie karavīri no visām pusēm atgriezās norā un apmetās pie saviem ugunskuriem atpūsties. Gorohovs nokāpa no koka un aizzagās atkal mežmalā. Amnundaks sēdēja pie uguns līdzās šamanim; viņam tikko bija atnesta ziņa par neveiksmīgo meklēšanu. Amnundaks likās satraukts un neapmierināts, bet šamanis sacīja:

— Pavēli tūliņ sasaukt visus ģinšu vecākos uz padomi.

Amnundaks deva rīkojumu, un uz visiem ugunskuriem aizskrēja karavīri.

«Ko gan vecais burvis vēl sadomājis?» Gorohovs prātoja. «Bet Raku joprojām nekur nav manāma. Sievietes piecēlušās un atstāj ugunskuru, atbrīvojot vietu; visas redzamas, vienīgi Raku nerādās. Citādi nav, ka viņi nabadzīti nobendējuši!»

Kad visi ģinšu pārstāvji bija sapulcējušies un apsēdušies visapkārt ugunskuram, šamanis piecēlās un, izslējis galvu un pastiepis rokas uz priekšu, teica:

— Lielas nelaimes uzbrukušas mūsu ciltij. Cik reižu jau drebējusi zeme un sabrukuši mūsu mājokļi kopš tā laika, kamēr baltie burvji atnākuši mūsu zemē, kur mēs agrāk dzīvojām tik mierīgi! Viņi atnāca un ieraudzīja, ka šeit ir laba dzīve, labāka nekā pie viņiem, kur allaž visu sedz sniegs un saule nesilda. Viņi redzēja, ka te ir meži un visādas zāles, labas ganības un daudz meža zvēru, ka mums ir daudz briežu. Un tad viņi nosprieda iznīcināt onkilonu cilti, lai sagrābtu mūsu zemi un ganāmpulkus. Viņi iztukšoja svēto ezeru, bet mēs ar asins upuri atgriezām ūdeni. Viņi izdarīja tā, lai uznāk aukstums, un ziema sākās par veselu mēnesi agrāk, un sniegs nekusa. Viņi domāja, ka mēs visi nosalsim. Tas nenotika — mēs kurinājām uguni savos mājokļos un sildījāmies. Tad viņi nolēma izdzīt mūs no mītnēm ar plūdiem; atkal sāka drebēt zeme, un ūdens gāzās ārā no zemes dziļumiem un applūdināja mūsu klajumus un mājokļus. Mēs izglābāmies: debess garu balss sūtīja mūs uz šejieni, kur nav ūdens. Tomēr mūsu mājokļi ir izpostīti, mūsu ganāmpulki izklīduši… Vai mēs vēl ilgi to cietīsim? Ziema ir tuvu, mēs visi iesim bojā, un baltie burvji paņems mūsu zemi. Viņi to gaida. Viņi sēž tur, pie sniegiem, un gaida, bet tas, kurš palika pie mums, okšķerē, uz kurieni mēs esam aizgājuši. Viņš klaiņo šeit tuvumā, bet viņu nevar atrast.

Šamanis apklusa un atvilka elpu; visu skatieni vērās viņā sasprindzinātās gaidās.

— Baltos burvjus vajag iznīdēt. Mēs uzņēmām viņus kā cienījamus viesus, devām viņiem mājokļus, pārtiku un jaunas sievietes. Viņi atmaksāja mums ar nedzirdētām nelaimēm … Vai tas viss ir tiesa, onkiloni?

— Tiesa, tas viss ir tiesa! — atskanēja ģinšu vecāko balsis.

— Mēs jau sodījām nepaklausīgo — vienu no tām sievietēm, kuras mēs devām viņiem un kura gribēja nodot savu cilti, tāpat kā izdarīja tā, kura aizbēga kopā ar viņiem uz sniegiem. Un baltais burvis, viņas vīrs, nevis aizstāvēja-viņu, bet pazuda, kaut gan sieva sauca viņu palīgā, kad slīka ūdenī, ko burvji bija izsaukuši no zemes dziļumiem. Tagad jums jāsagūsta visi burvji un jāupurē mūsu zemes labajiem gariem. Rīt simt labākie karavīri dosies uz sniegiem. Viņi uztaisīs plostus un irsies pāri ūdeņiem mūsu virsaiša vadībā; viņiem ir šķēpi un bultas, bet virsaitim pērkoni un zibeņi, ko mēs atņēmām baltajam burvim. Tagad mums ir vienādi ieroči, bet mēs esam daudzi, turpretim viņi ir tikai četri. Vai patiešām simt karavīri viņus nepieveiks? Lai arī puse krīt kaujā, tak mūsu zeme būs glābta un mēs dzīvosim tāpat kā agrāk. Ūdens neaizies atpakaļ zemē, mūsu mājokļi paliks izpostīti un mūsu ganāmpulki izklīduši, kamēr baltie burvji netiks upurēti. Es esmu to sacījis!

— Ak tu vecais, nelietīgais suns! — Gorohovs, klausīdamies šamaņa runā, murmināja. — Tu noslīcināji manu Raku un tagad taisies saķert mūs un nokaut kā briežus. Bet vispirms tu pats aizceļosi pie senčiem!

Gorohovs pacēla šauteni un nomērķēja uz šamani, kas stāvēja tieši viņam iepretim aiz ugunskura, spoži apgaismots tumšajā krēslas stundā, pacēlis rokas un izslējis galvu, iedvesmas pilnā pareģa pozā. Nodārdēja pērkons, un šamanis pakrita uz mutes, ar seju ugunskurā. Šausmu sagrābti, Amnundaks un ģinšu vecākie it kā pārakmeņojās; šamaņa kažokādas cepure uzliesmoja; attālāk stāvošās sievietes ievaimanājās. Un pēkšņi visi it kā pēc pavēles pacēla rokas pret debesīm, skaļi iekliedzās, saukdami pēc palīdzības, pēc tam aizsedza ar rokām seju; šo traģisko žestu atkārtoja trīs reizes. Tad piecēlās Amnundaks un svinīgi pasludināja:

— Balto burvju zibeņi nogalinājuši mūsu šamani par to, ka viņš aicināja mūs darīt viņiem Jaunu! Viņi ir visuvareni, un mēs nevaram ar viņiem cīnīties. Tā pareģojis lielais šamanis, kurš atveda mūsu senčus uz šo zemi… Izvelciet mirušo no uguns!