Saņņikova Zeme

TŪKSTOŠ DŪMU IELEJA

Brokastodami rīta biezajā miglā, vīri sprieda, kā varētu izvadāt līdzi vilcenes: daži ieteica pēc kārtas nest tās uz pleciem, citi — stiept nestuvēs, ko uztaisītu, izmantojot nogalinātā vērša ādu. Visvienkāršāk būtu piespiest zvērus, lai tie paši skrien līdzi cilvēkiem, taču nebija ne ķēdes, ne stieples, no kā varētu pagatavot asajiem zobiem nepārgraužamu pavadu.

Beidzot apķērās: no ādas izgrieza platas kakla siksnas un uzpurņus. Kakla siksnas piesēja pie Gorohova šautenes slauķa galiem. Tādējādi vilku mātes gāja blakām kā vērši jūgā; viens onkilons veda gūstekņus aiz siksnas, otrs paskubināja tos no muguras. Sākumā zvēri atspērās uz visām četrām un gūlās zemē, bet pēc tam, kad vilku mātēm uzrīdīja suņus, kuri sāka plosīt tām ciskas, tās padevās savam liktenim un ierautu asti vilkās pakaļ cilvēkiem.

Tikko migla sāka izklīst, ceļotāji devās tālāk uz ziemeļiem. Veģetācija kļuva aizvien vārgulīgāka, pa ceļam gadījās veselas joslas nokaltuša, zemaudzīga, bet veca meža; klajumos retas zāles laukumiņi mijās ar pilnīgi kailu sadēdējušu bazaltu. Pēc dažiem kilometriem viņi ieraudzīja zemē plaisu, no kuras cēlās viegla dūmu strūkliņa.

Ordins noliecās un pielika plaukstu pie plaisas, taču uzreiz atrāva nost — no zemes dzīlēm plūda sveloti karsts gaiss. Jo tālāk, jo vairāk tādu plaisu gadījās pa ceļam un arī gaiss kļuva karstāks; ceļotājiem šķita, ka, viņi nokļuvuši krietni sakurinātā pirtī — vēl jo vairāk tāpēc, ka visa apkārtne tinās vieglai miglai līdzīgos garaiņos. Onkiloni jau sen bija nometuši jakas un soļoja kaili līdz jostas vietai; ceļotāji tāpat neizturēja karstumu un sekoja viņu piemēram. Beidzot arī Annuira novilka jaku un bikses, atstājot vienīgi jostu ap gurniem; mazliet apmulsusi, viņa sacīja, ka te esot tik karsti kā zemnīcā, kad degot laba uguns.

Uzmanību saistīja biezākas miglas vāli: izrādījās, ka lur no zemes dzīlēm pa vairākiem caurumiem, klusu svilpdami vai smagi elsdami, izlaužas tvaiku mutuļi.

— Tās jau ir īstas fumarolas! — Ordins iesaucās.

Jo tālāk, jo vairāk tādu plaisu rēgojās melnās lavas kailajā, paugurainajā virsmā. Šķita, ka visa zeme kaut kur dziļumā gruzd un kūp, un karstumu jau juta arī cauri apaviem.

Fumarolas — gāzu un ūdens tvaiku strūklas, kas izplūst aktīvu vulkānu nogāzēs un apkaimē vai pace|as virs atdziestošām lavas straumēm, bieži vien arī aprimušu vulkānu krāteros.

Nogājuši kādus pāris kilometrus pa šo apvidu un apstājušies, lai pārlaistu tam acis un atvilktu elpu, ceļotāji nevarēja vien nobrīnīties par ainavu, kas pavērās skatienam. Visās malās gan šur, gan tur no zemes lauzās tvaiku mutuļi, kupliem stabiem celdamies uz augšu rāmajā gaisā, un slipo saules staru apspīdētajos sprogainajos mākuļos mirdzēja un rotājās varavīkšņu loki. Varēja domāt, ka skaidrā, rāmā, aukstā ziemas dienā kūp neskaitāmi neredzamas pilsētas dūmeņi. Starp baltajiem stabiem rietumos, ziemeļos un austrumos melnēja ieplakas malienes augstās klinšu sienas, kas atradās vairs tikai piecus sešus kilometrus no šejienes. Šur tur jau parādījās smailas virsotnes ar sniegāja joslām vai plankumiem, kas spoži mirdzēja saules staros. Baltais sniegs un balto tvaiku stabi — no vienas puses, melnās kraujas un melnā zeme — no otras puses, tā bija divu gluži pretēju krāsu kombinācija, kas tik reti sastopama.

Klusumu nereti iztraucēja gan griezīgi svilpieni, gan dunoņa, kas izlauzās no plaisām.

— Melns, kūpošs tuksnesis! — Gorjunovs iesaucās.

— Lūk, tā nu ir Tūkstoš Dūmu ieleja! — sacīja Ordins.

— Ļauno garu miteklis! — pavēstīja vecākais no onkiloniem. — Tur kūp viņu ugunskuri, kas deg apakšzemes alās.

Cilvēki vēroja šo reto ainu, dažādu jūtu pārņemti: baltie — ar interesi, melnīgsnējie — māņticīgās bailēs. Ļaužu uzmanību piesaistīja kāds sevišķi kupls tvaiku stabs turpat netālu. Pieejot tuvāk, noskaidrojās, ka tas ceļas no sešus metrus plata ezeriņa, kur ūdens mutuļoja gluži kā lielā katlā.

Gorjunovs izvilka no maišeļa gaļas gabalu, piesēja to siksnas galā un ielaida ūdenī. Gaļa verdošā ūdens mutuļos grozījās un svaidījās uz augšu un leju un pēc brīža jau bija izvārījusies mīksta.

— Lieliska vieta pārnakšņošanai! — Ordins nosprieda. — Malkas šeit nav, bet ir katls, kurā izvārīt vakariņas un pasmelt verdošu ūdeni tējai.

Tālākajā ceļā uz ziemeļiem viņi sastapa vēl dažus nelielus verdošus ezerus. Paši mazākie — vienu divus metrus diametrā — virda rāmi, mezdami neskaitāmus sīkus burbulīšus; lielie mutuļoja spēcīgi, tā ka visa ūdens virsma viļņojās un šur tur uz augšu sitās putojošas strūklas. Ceļotāji ievēroja, ka slāvos krastus virs ūdens līmeņa un zemi apkārt ezeriem šur tur klāj balta, sniegam līdzīga kārtiņa. Sniegs līdzās verdošam ūdenim šķita absurds. Pagrābuši pa šķipsnai baltās vielas, ceļotāji atklāja, ka ta ir kāda sāls, ļoti rūgta, kodīga, ar nepatīkamu garšu.

— Ja izdalās sāls, tad arī ūdens būs sāļš un nederēs tējai, — Gorjunovs ieminējās.

Nogaršoja ūdeni — tas gan bija mazliet iesāļš, tomēr derīgs dzeršanai.

Metot līkumus starp verdošajiem ezeriņiem un kūpošajām plaisām, gājēji jau netālu no ielejas malienas uzdūrās prāvai — kādu divsimt soļu platai un piecpadsmit līdz divdesmit metru dziļai — iedobei.

Tās līdzenais dibens bija mazliet ieslīdzis, tā ka iedobe atgādināja lielu kausu, tomēr ūdens tur nebija. Ielūkojušies ciešāk, cauri vieglajai dūmakai, kas pildīja šo bedri, ceļotāji redzēja, ka iežu plaisās šur tur uzplaiksnās zilganas uguntiņas. Ordins, gribēdams apskatīt tās tuvāk, sāka kāpt lejā, taču jau pēc dažiem soļiem, aizspiedis degunu un muti, ātri griezās atpakaļ. Viņš sacīja, ka gandrīz noslāpis sēra un hlora tvaikos, kas pildot karsto gaisu.

Binokli varēja saskatīt, ka iedobes dibena melnos iežus visur klāj dzeltenas un baltas joslas un plankumi, acīm redzot, bieza kārta sēra un salmiaka.

— Nu, Pāyel Nikolajevič, — Ordins sacīja Kostjakovam, kad bija atvilcis elpu, — tagad arī jūs vairs nenoliegsiet, ka Saņņikova Zeme ir milzīga, vēl gluži neaprimuša vulkāna krāteris.

— Protams, Bazalta kraujas, kas to ietver, geizeri un ezeri, kas met burbuļus — dienvidos, verdošie ezeri un fumarolas — ziemeļos, šī indīgiem tvaikiem pieplūduši bedre — tas viss neatstāj ne mazāko šaubu, — apstiprināja Gorjunovs.

— Bet onkiloni taču dzīvo šeit jau četrsimt gadu, vampu un dzīvnieki — vēl daudz ilgāk. Dienvidu daļā sakuplojusi bieza augu sega — tātad vulkāns jau sen nav darbojies, — Kostjakovs iebilda.

— Bez šaubām, bet skaidrs arī tas, ka vulkāns pārstājis darboties pakāpeniski, virzienā no dienvidiem uz ziemeļiem, tāpēc ka vulkānisma pazīmes šeit izpaužas daudz spilgtāk. Varbūt tajos laikos, kad vampu jau bija apmetušies salas dienvidu novados, ziemeļos vēl izplūda lava.

— Onkiloni to vairs nav pieredzējuši, — Ordins piebilda. — Viņi zina stāstīt tikai par «pazemes garu» ugunskuru dūmiem.

— Vai vulkāns tomēr nevar kādā jaukā dienā pamosties no ilgās snaudas un nodarīt lielu postu? — Gorjunovs vaicāja.

— Pilnīgi iespējams. Par izdzisušiem šā vārda pilnā nozīmē var uzskatīt tikai tos vulkānus, kas nav darbojušies veselus ģeoloģiskus periodus un lielākā vai mazākā mērā ir jau noārdīti. Par visiem pārējiem nav iespējams galvot, un pareizāk būtu tos dēvēt par aprimušiem, aizmigušiem, tāpēc ka tie var pamosties. Mēs zinām gadījumus, kad vulkāni, ko uzskatīja par apdzisušiem, aprimušiem, pēkšņi sākuši darboties. Atcerieties Vezuvu, kura bieziem mežiem aizaugušajā krāterī kādreiz meklēja glābiņu Spartaks, sacēlušos vergu vadonis. Neviens toreiz neuzskatīja šo kalnu par vulkānu, par tā darbību nevēstīja pat teikas un nostāsti. Taču mūsu ēras septiņdesmit devītajā gadā vulkāns pēkšņi pamodās, iznīcināja Herkulānu un Pompejus un kopš tā laika darbojas līdz mūsu dienām.

— Un Kailais kalns — Monpeljē — Martinikā! — Gorjunovs atcerējās. — Līdz astoņpadsmitā gadsimta pusei tas snauda, un salinieki neko nezināja par tā agrāko aktivitāti. Pēc tam kalns sāka mosties, bet šis process ilga simt piecdesmit gadu, un Monpeljē tikko rādīja dzīvības zīmes; tikai divdesmitā gadsimta sākumā notika drausmīgs izvirdums, kas dažās minūtēs izpostīja visu Senpjēras pilsētu un nogalināja trīsdesmit tūkstošus cilvēku.

— Varētu minēt vēl daudz tādu piemēru — gan abās Amerikās, gan Zunda salās, gan Kamčatkā, — piebilda Ordins.

— Šā vulkāna pamošanās atnestu onkiloniem lielu postu, — Kostjakovs ieminējās.

— Atkarībā no tā, kur atjaunosies vulkāniskā darbība un kā tā risināsies. Ja izvirdums ietvers vienīgi ieplakas ziemeļu daļu, kas arī tagad ir neauglīga un neapdzīvota, un nebūs pārāk spēcīgs, onkiloni varēs mierīgi dzīvot turpat blakus aktīvajam vulkānam. Ja turpretim izvirdums sāksies dienvidu daļā, var gaidīt visļaunāko.

— Man šķiet, — Ordins atbildēja, — šīs daudzās fumarolas, verdošie ezeri un geizeri ieplakā rāda, ka vulkāniskā darbība var atjaunoties varbūt šodien, varbūt rit, citiem vārdiem, jebkurā brīdī, kaut arī ieplaka, pēc onkilonu apgalvojuma, tādā stāvoklī atrodoties jau simtiem gadu. Taču viņi šo novadu apmeklē ļoti reti, un viņu liecības nav visai drošas. Te vajadzīgi regulāri novērojumi.

— Cerēsim, ka mūsu ekspedīcijas laikā nekas nenotiks un Saņņikova Zeme ar tās dzīvajām fosilijām eksistēs vēl simtiem gadu, — Gorjunovs izteica vēlējumu.

Apmetuši līkumu apkārt smacīgajai iedobei, ceļotāji drīz vien sasniedza ieplakas ziemeļu malu — tādu pašu stāvu, dzegām, terasēm un klinšu ragiem izrobotu bazalta krauju kā citur; tā pacēlās, cik varēja spriest, ne mazāk kā tūkstoš metru augstumā. Šis apvidus likās vēl drūmāks, jo te nebija nekādas veģetācijas, neauga pat ķērpji. Tomēr, paskatījies visapkārt, vērotājs ieraudzīja apbrīnojamu ainavu: netālu no melnās klinšu sienas pakājes aizstiepās Tūkstoš Dūmu ielejas garaiņu un tvaiku stabu baltā siena, kas viegli viļņojās un mutuļoja, un zemās saules staros tās viļņotajā korē šur tur iedzirkstījās un lāktīja varavīksnes, klejodamas no vienas vietas uz otru.

Kāduviet ceļinieku uzmanību saistīja gara, balta josla melnās sienas pakājē.

— Dīvaini — vai patiešām tas būtu no augšas nogāzies sniegs? — Gorjunovs prātoja.

— Nē, tas nav sniegs, tas ir kaut kāda balta ieža atsegums, — Ordins atbildēja, paskatījies ar binokli.

— Un viss šis atsegums izrakņāts vienās bedrēs, it kā izgrauzts. Diezin vai šeit vampu nelauž krama akmeņus?

Visi steidzas uz turieni. Atklājās, ka §eit bazalts guļ virs sniegbalta, irdena marmora, kas trīs četrus metrus virs ieplakas dibena veido divsimt trīssimt metru garu atsegumu. Marmorā gan izklaidus, gan ligzdās un starpslaņos bija izkaisīts melns, pelēks un netīri balts krams; te vampu lauza krama gabalus, tādēļ ar šķēpu smailēm vai kasīkļiem bija izrobota visa marmora krauja.

— Tieši šis atklājums mums bija vajadzīgs, lai noteiktu, kad īsti izveidojies vulkāns, — Ordins, izpētījis balto sienu, sacīja. — Es atradu dažas, kaut arī sliktas, fosilijas, kas liecina, ka tā ir augšējā krīta slāņkopa. Tātad vulkāns izveidojies ne agrāk par terciāru, kad Sibīrijas ziemeļos dažādos rajonos izplūda tādi paši bazalti. Vajadzētu pameklēt vēl — varbūt atradīsies kaut kas labāks.

Ar šiem vārdiem Ordins ielīda kādā dziļā nišā un sāka atskaldīt ieža gabalus ar āmuriņu; pārējie rakņājās pakājē sabirušo balto smilšu kaudzēs; pat onkiloni piedalījās fosiliju meklēšanā, kad viņiem parādīja vienu no atrastajām gliemežnīcām un paskaidroja, kas tā tāda ir. Tad pēkšņi āmuriņš pārstāja klaudzēt, Ordins izlīda no nišas un sacīja:

— Vai zināt — šeit zemes dzīlēs rosās vareni spēki. Palieciet uz brīdi klusu, piespiediet ausi pie kraujas un ieklausieties. Vislabāk, protams, var sadzirdēt nišas dziļumā, tur, kur es biju.

Gorjunovs un Kostjakovs ielīda nišā un piespieda ausi pie klints. Viņi izdzirda zemes dzīlēs te īsākus, te garākus dārdus, it kā tur, kaut kur tālu, tālu strādātu milzīga kalve; šķita, ka smagi veseri bez mitas zveļ pa cietu metālu. Iezis viegli drebēja, un no baltas sienas laiku pa laikam nobira atsevišķi kalcita kristāli, kas ietilpst marmora sastāvā.

— Tur apakšā vareni strādā! — Gorjunovs, izlīdis no nišas, sacīja.

— Vai nebūtu laiks mums laisties no šejienes projām, kamēr vēl āda vesela? — Kostjakovs satraukts apvaicājās.

— Jūs domājat — tā ir pazīme, kas liecina par drīzu vulkāna pamošanos? — Ordins pasmējās. — Ja mēs būtu bijuši šeit agrāk un nebūtu dzirdējuši šos dobjos grāvienus, tos patiešām varētu uzskatīt par vulkāniskās darbības pastiprināšanās pazīmi. Taču pat tādā gadījumā nepavisam nav jābaidās — vulkāna pamošanās var ilgt dienām, nedēļām, mēnešiem un gadiem.

— Un pat gadu simtiem kā Monpeljē Martinikā! — Gorjunovs piebilda.

Onkiloni, uzzinājuši, par ko svešzemnieki runā, cits pēc cita ielīda nišā un iznāca no tās ārā satraukti. Tagad viņi bija vēl ciešāk pārliecināti par to, ka šeit, apakš zemes, mīt ļauni gari. Dunoņa, kraujas drebēšana, uguntiņas iedobēs, tūkstoš dūmu stabu, verdošie ezeri, kailās klintis bez jebkādiem augiem — tas viss tā biedēja iezemiešus, ka viņi neatlaidīgi lūdzās, lai līdz nakts uznākšanai visi ejot projām no šīs briesmīgās vietas.

Bija jau vēls, saule paslēpās aiz augstās ziemeļu kraujas, un melna ēna klājās pār šo ieplakas daļu. Turklāt no rietumiem nāca virsū liels, melns mākonis, un miglai šeit vajadzēja būt sevišķi biezai. Miglā un mijkrēslī viegli varēja pazaudēt pareizo ceļu un iegāzties kādā plaisā vai verdošā ezerā.

Patiešām — viņi paspēja atiet tikai kādu kilometru no kraujas, kad debesis pārklājās mākoņiem un sāka līt smalks lietus; visa apkārtne ietinās miglā, ko radīja lietus atdzesētie tvaiki; kļuva pavisam tumšs, un gribot negribot vajadzēja apstāties netālu no baismīgās iedobes līdzās verdošam ezeriņam, kas deva iespēju izvārīt vakariņas un tēju, jo nebija nekāda kurināmā. Svešzemnieku miers ietekmēja arī onkilonus, un visi, nogūlušies ezera krastā, nolaida siksniņās iesietos vai šķēpu galā uzspraustos gaļas gabalus verdošajā ūdenī, tomēr sarunājās tikai čukstus. Gorohovs pamanījās pat izvārīt zupu; viņš ielika gaļu katliņā, iebēra tur putraimus, piemeta sāli, iesmēla ūdeni un iegremdēja katliņu līdz pusei ezerā. Iznāca itin brangs strebjamais, un, galvenais, gaļa, vārījusies ar sāls piedevu, bija garšīgāka nekā tie gabali, kas vārījās tieši ezeriņā. Arī tēja likās diezgan garšīga.

Pēc vakariņām onkiloni izlika sargus un iekārtojās uz nakti, piespiedušies cieši cits pie cita un apsegušies ar vairogiem, lai pasargātos no lietus. Svešzemniekiem viņi bija uzcēluši telti no šķēpiem un vērša ādas.

Tomēr ceļotājiem iegribējās paskatīties naktī uz iedobes uguntiņām, un visi četri, nevienu nemodinājuši, klusītiņām devās uz to pusi. No zemes dzīlēm nāca siltums, tādēļ virs iedobes miglas nebija un tā izskatījās kā melna bedre, kuras dibenā krustu šķērsu spulgoja zilu uguntiņu virknes; uguntiņas lēkāja no vienas vietas uz otru, gan dzisdamas, gan uzliesmodamas no jauna.

Lai labāk varētu vērot visai dīvaino un interesanto ainu, visi četri nogūlās zemē pie iedobes malas un pēkšņi sajuta asus grūdienus — zeme zem viņiem salīgojās.

— Zemestrīce! — Kostjakovs, pietrūcies kajas, iesaucās.

Tomēr viņam vajadzēja no jauna likties guļus, jo noturēties kājās nebija iespējams — zeme līgojās pārāk spēcīgi. Atskanēja dobja dunoņa, ugunis iedobē drebēja, gan apdzisdamas pavisam, gan no jauna iespulgodamās. No kraujas atplūda dārdi: tur gāzās lejup klinšu bluķi. Visas šīs skaņas nakts tumsā un miglā likās drausmīgas.

No apmetnes puses, kas atradās kādu simt soļu attālumā, atskanēja šausmu kliedzieni un Annuiras vaimanas; viņa bija pamodusies un pamanījusi, ka Ordins un citi baltie cilvēki pazuduši. Onkiloni nosprieda, ka baltie burvji pametuši viņus vienus šajā šausmu zemē un paši pazuduši uz visiem laikiem. Suņi un vilku mātes, piebalsodami cilvēkiem, ņēmās gaudot, tā ka sacēlās īsts elles troksnis. Māņticīgie ļaudis galīgi apjuka un nezināja, ko iesākt.

Kad zeme vairs nelīgojās tik stipri un varēja piecelties kājās, ceļotāji steidzās atpakaļ uz nometni, ko pēc kliedzieniem viegli varētu atrast pat absolūtā tumsā. Balto vīru parādīšanās uzreiz visus nomierināja, un, kad Gorjunovs izskaidroja, uz kurieni viņi aizgājuši, onkiloni pat mazliet sakaunējās. Annuira apķērās Ordinam ap kaklu un paslēpa saraudāto seju vīram pie krūtīm. Miegs nevienam vairs nebija prātā. Gorjunovs, to izmantodams, iztaujāja onkilonus, vai zemestrīces notikušas arī agrāk. Noskaidrojās, ka šī dabas parādība iezemiešiem ir pazīstama; dažreiz, parasti ziemā, viņi bija ievērojuši, ka zeme viegli dreb, zemnīcas baļķi čīkst un uz galvas pa spraugām birst zeme.

— Nu, un tagad ari bija tas pats! — Gorjunovs sacīja.

— Nē, nebija vis tas pats! — onkiloni iebilda. — Nekad zeme nav tā šūpojusies, ka cilvēki nevarētu noturēties kājās. Tāpēc mēs arī tā izbijāmies, bet, kad pamanījām, ka jūs esat pazuduši, nodomājām, ka esat mūs pametuši šajā briesmīgajā vietā un apakšzemes gari, kas šūpo zemi, tūliņ izlēks no plaisām un aizraus mūs pazemes valstībā.

Zeme vairs nelīgojās, un ceļotāji atgriezās pie savas telts, ko vajadzēja uzsliet no jauna. Jau no pirmā pazemes grūdiena šķēpi bija sašķiebušies un āda uzkritusi virsū Annuirai, uzmodinādama un pārbiedēdama gulētāju. Onkiloni vairs neuzdrošinājās aizmigt; viņu māņticīgās bailes kjuva vēl stiprākas tāpēc, ka nebija iespējams sakurt uguni, turklāt ieplakas dienvidu pusē sāka plosīties pērkona v negaiss — Saņņikova Zemē ļoti reti novērojama dabas parādība; tur plaiksnījās apžilbinoši spoži zibeņi un grāva pērkons, daudzkārt atbalsodamies augstajās klinšu sienās. Saspiedušies cieši kopā, drošsirdīgie karavīri murmināja lūgšanas, kamēr kļuva pavisam gaišs, jo debesis sāka skaidroties un vējš izkliedēja miglu. Tikai tad viņi aizmiga.