Saņņikova Zeme

LAIVĀ PA SAŅŅIKOVA ZEMI

Ar vieglo, ātro, maz noslogoto laivu varēja nobraukt kādus desmit kilometrus stundā, tā ka pēc stundām trim laivinieki cerēja nokļūt līdz Amnundaka apmetnei. Abi vīri īrās pa klajajiem ūdeņiem ieplakas nomalē, tomēr turēdamies pie mežmalas, nevis kraujas pakājē, jo tur viegli varēja pilnā gaitā uzskriet kādam zemūdens akmenim un pārplēst plāno laivu. Laiva ātri slīdēja pa duļķaino ūdeni, kurā peldēja zari, sausas lapas, zāļu stiebri, beigti kukaiņi — ilgos gados krājušies gruži, kas bija klājuši augsni un tagad pacēlās virs ūdens, to stipri saduļķojot. Laiku pa laikam Gorjunovs ar ķeksi izmērīja dziļumu — tas bija lielāks par metru. No tā varēja secināt, ka lielākie dzīvnieki jau gājuši bojā, ja nav paspējuši paglābties tajos ieplakas rajonos, kur ūdens bijis seklāks vai kur nemaz nav uzplūdis, pieņemot, ka tādi rajoni vispār ir. Šis jautājums ļoti interesēja laiviniekus.

— Es visu laiku prātoju — no kurienes radušās tādas ūdens masas? — Ordins sacīja. — Vai tiešām uz laiku pārtrauktais pazemes ūdeņu pieplūdums tagad izraisījis tādus plūdus?

— Varbūt ieplakā ielauzies ūdens no jūras? Jūra taču ir tuvu, un svētā ezera krāteris to savieno ar Saņņikova Zemi, — Gorjunovs ieminējās.

— Tad ūdenim jābūt sāļam. Pagaršojiet, kāds tas ir.

Gorjunovs pasmēla ūdeni, norija mazu malciņu un pārējo izspļāva.

— Ūdens ir rūgti sāļš, — viņš konstatēja, — bet nav gluži tāds kā jūrā.

— Protams — tas šeit sajaucies ar ezeru ūdeņiem un izkausējis arī daudz sniega. Tagad skaidrs, ka ieslīgusi visa ieplaka, ja jau te varējis ieplūst ūdens no jūras.

— Bet tādā gadījumā ūdens nevar pacelties pārāk augstu. Varbūt tas jau sasniedzis augstāko līmeni.

— Ūdens līmenis ir atkarīgs no tā, cik dziļi ieslīgusi ieplaka, un no attiecības starp svētā ezera krātera diametru un ieplakas platību; krāteris ir visai šaurs, tur pretim ieplaka milzīga, un nepieciešams ilgs laiks, kamēr ūdens šeit pacelsies līdz jūras līmenim. Cik dziļi ieslīgusi ieplaka, mēs nezinām. Grūti iedomāties, ka tā ieslīgusi vienlaidu masā; drīzāk ieplakas dibens sašķēlies joslās, kas ikviena varēja iegrimt dažādā dziļumā.

— Tātad dažas joslas varēja palikt agrākajā līmenī un uz tām paglābās cilvēki un dzīvnieki?

— Cerēsim, ka notikumi risinājušies tieši tā, — Saņņikova Zemes iedzīvotājiem tā būtu laime.

Laiva slīdēja gar krūmiem, kuri līdz pat galotnēm atradās zem ūdens; pa labi krūmi pārgāja mežā; pa kreisi līdz pat klinšu sienas pakājei pletās rāmi ūdeņi, vietām kā mazas saliņas rēgojās lielāki klinšu bluķi. Uz kraujas terasēm šur tur manīja klinšu aunus, kas vai nu stāvēja nekustēdamies un blenza uz leju ūdeni, vai arī skraidelēja šurpu turpu. Siem dzīvniekiem draudēja bada nāve, jo viņu barība — sūnas un zāle — atradās zem ūdens, turpretim uz terasēm gandrīz nekas neauga. Uz akmens bluķiem, kas rēgojās virs ūdens, redzēja paglābušos sīkos dzīvnieciņus — pīkstētājus, kas mitinās akmenājos, žurkas un peles; dažviet starp sīkajiem grauzējiem kā milzis grozījās zaķis. Cieši piespiedušies cits pie cita, zvēriņi tupēja uz akmeņiem un gaidīja bada nāvi. Kāda klinšu bluķa tuvumā ceļotāji noskatījās, kā no liela augstuma, spārnus sakļāvis, šaujas lejup ērglis, sagrābj zaķi un aiznes to, turklāt daļa sīko dzīvnieciņu, kas bija patvērušies uz saliņas, izbīlī sakrita ūdenī. Arī citi plēsīgie putni riņķoja pāri ūdeņiem, nolūkojot viegli iegūstamo laupījumu. Bet vai tā pieliks ilgam laikam? Pēcāk arī plēsoņus gaidīs bada nāve. Uz lielas klints laivinieki pamanīja sadrūzmējušos vilkus un lapsas; daži zvēri gulēja, daži stāvēja, skatieniem pavadīdami garām braucošos cilvēkus.

Pēc divām stundām parādījās svētais ezers, ko tagad varēja pazīt vienīgi pēc raksturīgās pusaplī izliektās kraujas, kas ietvēra ezeru. Tuvodamies šai vietai, Gorjunovs, kas sēdēja pie airiem, ievēroja, ka airēt tagad ir grūtāk. Apturējuši laivu, abi pārliecinājās, ka pretim plūst manāma straume un ūdens ir vēl sāļāks un tīrāks. Pie paša ezera straume kļuva vēl stiprāka, un virs krātera ūdens mutuļoja uz augšu, paceldamies lēzenā paugurā.

— Vai redzat, ūdens vēl joprojām ieplūst ieplakā, turklāt diezgan spēcīgi, — Ordins sacīja.

Viņi iegrūda ūdenī ķeksi un tik tikko sasniedza dibenu, bet ķeksis bija trīs metrus garš.

— Pat upuru akmens nav redzams, — Gorjunovs piebilda. — Tas taču pacēlās kādus divus metrus virs ezera.

Pabraukuši vēl kādu laiku gar ieplakas malu, ceļotāji ievēroja šauru klaja ūdens joslu, kas aizstiepās meža dziļumā vajadzīgajā virzienā, un sāka irties uz turieni. Drīz vien kanāls kļuva šaurāks un laiva slīdēja starp kokiem. Applūdušais mežs likās dīvains:-kailie lapu koki, zaļās egles un dižegles pacēlās tieši no ūdens, aplipušas sausām lapām un zariem, kā arī visādiem gružiem; ceļā bieži gadījās beigti putni un sīki dzīvnieciņi. Koku zaros, žēli čivinādami, vietām lidinājās putni. Patvērušās uz sausu zaru kaudzēm, sēdēja peles un žurkas, seski, zebiekstes un caunas — plēsīgi zvēriņi līdzās grauzējiem, kurus tie parasti medīja. Saule, laiku pa laikam izlauzdamās cauri mākoņiem, apspīdēja šo neparasto, šausmīgo ainavu.

Pa mežu vajadzēja irties piesardzīgi, lai neuzdurtos kādai siekstai vai asam sausam zaram. Beidzot priekšā kļuva gaišāks un parādījās klaji ūdeņi — applūdusi nora. Izbraukuši klajumā, ceļinieki sāka uzmanīgi raudzīties apkārt, pūlēdamies uzminēt, vai te bijusi Amnundaka apmetne. Meža ieloks šķita svešs. Pēkšņi viņu uzmanību saistīja ūdens mutulis ezera vidū netālu no laivas. Ūdens pacēlās uz augšu lēzenā paugurā, no kura izlauzās tvaika mutulis.

— Šī ņav tā nora, kur mēs dzīvojām! — Gorjunovs iesaucās. — Mūsu ezers nemeta burbuļus.

— Ari es domāju, ka šis ir klajums, kas atradās tālāk uz dienvidiem, — Ordins atbildēja. — Tagad ir skaidrs, ka zemi applūdina ne vien jūra, bet arī apakšzemes ūdeņi, kuru pieplūde atjaunojusies… Bet šeit jābūt saldūdenim, — viņš piebilda un, vēlēdamies padzerties, pasmēla plaukstā ūdeni. — Gandrīz pavisam salds un diezgan karsts, — viņš konstatēja, kaut kā remdējis slāpes.

— Mūsu laivai karsts ūdens nepavisam nav derīgs! — Gorjunovs sacīja. — Tas var kaitēt ziedei, ar ko aiztrieptas šuves, un impregnējumam — no burbuļiem vajadzēs turēties tālāk.

Laivinieki pa šauru kanālu devās uz ziemeļiem un drīz vien izīrās klajumā, kur bija apmetne; šo vietu viņi pazina pēc retā, izcirstā meža.

— Redz, kur mūsu zemnīca! — Ordins iesaucās.

Ezera otrā malā virs ūdens tikko pacēlās zemnīcas augstā centrālā daļa; uz tās vēl gulēja kūstoša sniega lēkšķes un krijas gabals, ar ko naktī pa pusei aizbāza dūmeju. Vīri pieīrās pie zemnīcas. Ordins izkāpa no laivas uz šīs saliņas un, noliecies pār dūmeju, iesaucās:

— Cik daudz labu mantu šeit uzpeldējis!

Viņš izvilka no čukura kažokādas segu, vairākas sieviešu jakas un bikses, spilvenu, koka bļodu un apgruzdušas pagales. Visas mantas bija uzpeldējušas augšā juku jukām un piemirkušas ūdenī.

— Spilvenu un segu paķersim līdzi, noderēs Annuirai, — viņš sacīja. — Vajag tikai labi izgriezt, lai notek liekais slapjums.

Izvilcis mantas no ūdens, Ordins atgriezās laivā un īrās uz virsaiša zemnīcas pusi. Seit virs ūdens rēgojās vienīgi četri centrālie stabi un daļa jumta. Ar ķeksi zem ūdens viņi uztaustīja zemes kaudzi un zem tās apraktos baļķus.

— Nekur nav ne miņas no ļaudīm! Mēs viņus varbūt neredzam starp kokiem, bet viņi mūs taču redz un varētu pasaukt, — Gorjunovs sacīja. — Pakliegsim paši!

Abi sāka saukt Amnundaku, Ņikitu un sievietes, kuru vārdus viņi zināja. Tomēr neviens neatsaucās. Visapkārt valdīja mēms klusums.

— Visi taču nebūs noslīkuši. Kāds varēja izglābties, uzkāpis kokā vai uz mūsu zemnīcas jumta, — Ordins sacīja.

— Acīm redzot, onkiloni paspējuši aiziet no šejienes. Viņi jāmeklē tālākos rajonos. Varbūt ūdens cēlies tik lēnām, ka viņi aizgājuši gluži mierīgi, — Gorjunovs prātoja.

— Gluži tā vis neizskatās, — Ordins iebilda. — Ja viņi būtu aizgājuši nesteigdamies, tad neatstātu apģērbu un segas — pašas vajadzīgākās mantas ziemā.

Vīri īrās tālāk pa kanālu, kas veda uz nākamo apmetni kādu pāris kilometru attālumā. Klajumā viņi ieraudzīja zemnīcu, tiesa, daļēji sabrukušu, tomēr puse mītņes vēl pacēlās virs ūdens. Gorjunovs izmērīja dziļumu — rādīja apmēram pusotra metra.

— Nu, šeit gan cilvēki nevarēja noslīkt! — viņš izsaucās. — Droši vien šī ieplakas daļa ir mazāk ieslīgusi.

Pieīrušies pie zemnīcas, viņi pa iebrukušo pajumi ielūkojās mītnes iekšienē — ūdenī peldēja tikai sīki priekšmeti, skrandas, apgruzdušas pagales un gruži, taču apģērba gabalus nemanīja.

— Šejienieši paspējuši aiznest projām visu vērtīgo, — Ordins sacīja.

Aplūkojuši tuvākos kokus, vīri no jauna saka kliegt, taču viņiem, skaļi ķērcot, atsaucās vienīgi bars vārnu, kas bija sasēdušās kokos un, acīm redzot, gaidīja ūdens krišanos.

Laivinieki apskatīja vēl divus nākamos klajumus, kur agrāk mitinājās onkiloni; zemnīcas bija sabrukušas vai nu pavisam, vai pa pusei, bet cilvēku nekur nebija; ūdens te bija tikai kādu metru dziļš, vietām vēl seklāks; dažviet laiva uzdūrās nogāzušos koku stumbriem, un vajadzēja irties uz priekšu ļoti uzmanīgi.

— Es domāju, ka mēs varam mest mieru, — Gorjunovs sacīja. — Visi onkiloni ir izglābušies, paspējuši atkāpties uz ieplakas ziemeļu daļu, kas laikam nav nemaz iegrimusi. Tātad palīdzība nevienam nav vajadzīga, bet, ja piebrauksim sauszemei un sastapsim tur onkilonus, varam nokļūt nepatīkamā situācijā.

— Bet varbūt tālāk dziļums atkal palielinās un mēs tur sastapsim ļaudis, kuri nav varējuši izbēgt no ūdens un kuriem vajadzīga palīdzība? — Ordins prātoja. — Pabeigsim meklēšanu, lai vēlāk nebūtu sirdsapziņas pārmetumu.

Gorjunovs piekāpās, un viņi īrās tālāk. Tomēr nākamajā klajumā laiva vietām jau sāka sēsties uz sēkļa un virs ūdens apkārt kādreizējam ezeriņam rēgojās zāļu stiebri, meldri un niedres. Kanāls aiz klajuma bija labi ja pus metru dziļš, un varēja manīt, ka tālāk ūdens tik tikko klāj zemi.

— Nākamajā norā varam uzkulties onkiloniem, — Gorjunovs ierunājās.

— Jums taisnība. Skatieties, pāri mežam redzami pat ugunskuru dūmi, un tas rāda, ka cilvēki izgājuši sausā vietā, — Ordins piebalsoja. — Varbūt izdzirdēsim ari viņu balsis.

Viņš ievilka airus un sāka klausīties: no tās puses, kur manīja kūpam dūmus, patiešām laiku pa laikam skanēja cilvēku balsis.

— Zemestrīces un plūdu spiesti, onkiloni pārcēlušies uz ieplakas ziemeļu daļu, kur dzīvos joprojām tāpat kā agrāk, — Gorjunovs sacīja.

— Un, tā kā siltuma avots sācis darboties no jauna, par ko liecina divi burbuļojošie ezeri, kurus redzējām, — Ordins piebilda, — tad par onkilonu likteni mums nav ko bažīties. Tomēr atgriezties pie viņiem nebūtu prāta darbs — tikko uzbruktu kāda nelaime, mūs atkal turētu aizdomās un, iespējams, padarītu par gūstekņiem … Ja jūrā būs pārāk plaši lāsmeņi, tā ka netiksim pāri, mēs varam atgriezties atpakaļ uz terases un sagaidīt tur salu; kurināmais un barība suņiem būs tuvu, bet onkiloni — tālu, turklāt šķirti no mums ar ūdeņu joslu. Tikai Gorohovu, to gan būsim pametuši likteņa varā; tagad viņš droši vien ir grozījis savu lēmumu.

— Gorohovs varbūt jau atrodas uz terases, — Gorjunovs iebilda. — Ja plūdi būtu satricinājuši viņa pārliecību par labo dzīvi šajā zemē, viņš varēja izmantot bērza tāss laiviņu un panikas brīdī atirties pie mums viens pats vai kopā ar sievu. Viņš zina, kur laiviņa paslēpta, jo bieži ar to brauca zvejot zivis. Līdz rītrltam mēs viņu gaidīsim, kā norunāts.

Sarunas laikā mazliet atpūtušies, vīri devās atpakaļ. Lai nebūtu jālīkumo pa klajumiem un kanāliem un ātrāk tiktu uz priekšu, viņi no jauna izirās ieplakas malā. Tomēr atceļā pagāja četras stundas. Airējot garām agrākajam svētajam ezeram, viņi pārliecinājās, ka ūdens pa krāteri vēl joprojām ieplūst ieplakā, tomēr visai vāji — acīm redzot, līmeņi jau bija gandrīz izlīdzinājušies. Dziļums šajā vietā pārsniedza trīs metrus, un ķeksis vairs nesniedzās līdz dibenam. Pie kupenām viņu prombūtnes laikā ūdens bija stipri cēlies un bija dziļāks par diviem metriem.

Uz terases palikušie sagaidīja biedrus pie ledus kāpnēm, lai palīdzētu viņiem izsēdināt no laivas izglābtos.

— Jus nevienu neatvedāt? — Kostjakovs izbrīnījies iesaucās.

— Tikai velti izvizinājāties? — piebilda Ņikiforovs.

— Visi, visi noslīkuši? — Annuira nobālusi čukstēja.

Ordins, protams, viņu nomierināja.

— Lūk, vienīgie slīkoņi, kurus mēs atradām, — Gorjunovs pajokoja, izceldams no laivas sieviešu tērpus un pasniegdams tos Annuirai.

Kopējiem spēkiem visi uzvilka laivu augšā pa kupenas kori; lai paceltu laivu uz terases, vajadzēja krietni noņemties, jo pa šo dienu slāvā krants virs kupenas jau bija kļuvusi divarpus metra augsta — vai nu tāpēc, ka ūdens apskalotā kupena sākusi slīdēt uz leju, vai arī tāpēc, ka ieplakas dibens joprojām lēnltiņām slīga dziļāk. Ērtākai satiksmei kazaks te bija iekārtojis kāpnes, sakraujot citu uz cita ledus bluķus.

Pie pusdienām ceļotāji pastāstīja cits citam, kas noticis pa dienu. Trīs palikušie bija iecirtuši kāpnes kraujā virs terases, uzkāpuši augšā un redzējuši diezgan tuvu atklātu jūru. Drīz pēc abu biedru aizbraukšanas negaidot no ūdens izrāpušies divi milzīgi lāči un sākuši kāpt augšup pa kupenā iecirstajiem pakāpieniem, acīm redzot, cerēdami paglābties no plūdiem uz terases kopā ar ļaudīm. Tādi kaimiņi, protams, nebija visai vēlami, un pekaiņus sagaidīja ar šāvieniem: viens nogāzās uz kupenas un iekūleņoja ūdenī, otru nogalināja augšā uz terases. Svaigas gaļas krājums ceļam nāca īstā reizē.

Annuira pazina segu un sieviešu apģērbu, ko Ordins bija izzvejojis no viņu zemnīcas, — tas piederēja Annuenai.