Saņņikova Zeme

PĀRI LEDUS JŪRAI

Beidzot sniega vētra, noturējusi ceļotājus gūstā trīs diennaktis, pierima. Jau no agra rīta spožā pavasara saule sāka žilbinoši spulgot nepārskatāmā Ledus jūras līdzenuma sniegos, kas pletās uz rietumiem, ziemeļiem un austrumiem no Koteļnija salas ziemeļu raga. Visiem vajadzēja uzlikt saules brilles, lai pasargātos no mokpilnas acu slimības, ar ko pavasaros sasirgst daudzi Galējo Ziemeļu iedzīvotāji. Saule vēl nepaceļas augstu virs apvāršņa, un neskaitāmās pārslas, jo sevišķi pēc svaiga sniega uzsnigšanas, atspulgo tās starus miljonos sīciņu spoguļu — ledus plāksnītēs, radot tik spožu mirdzumu, ka acis iekaist. Cilvēks uz vairākām dienām zaudē redzi un mokās ar asām sāpēm acīs. Nepalīdz pat vistumšākās acenes, ja atstarpi starp seju un stikliem neaizsedz blīvs tīkliņš. Iezemieši lieto pašdarinātas acenes — koka dēlīti ar iegrieztu šauru spraugu, pa kuru izspraucas tikai nedaudz gaismas —, taču arī tās ne vienmēr palīdz.

Kamēr Gorohovs un Ņikiforovs atrada kupenās ieputinātās nartas, sakārtoja aizjūgus un sadalīja kravu, visi tris ceļotāji uzkāpa nelielā paugurā, kas pacēlās aiz zemes raga, lai aplūkotu apkārtni un izraudzītos labāko ceļu pāri jūrai; skaidrais laiks deva iespēju pārskatīt plašu apgabalu.

Sniegiem klātajā jūras līdzenumā, kur ziemas sniegputeņi varēja plosīties savā vaļā tiku tikām, šur tur rēgojās dažāda platuma un garuma torosu joslas — stipri izroboti balti vaļņi ar vietumis stāvu saslietiem ledus bluķiem, uz kuriem sniegs nebija varējis noturēties un kuriem cauri spīdēja bāli zaļgana gaisma; citi ledus gabali mirdzēja kā spoguļi, atspulgodami saules starus. Vietām baltajā klajotnē varēja saskatīt tumšākus laukumus; tomēr tur nerēgojās vis lāsmeņi, bet gan melnēja kails, gluds ledus, jo vējš bija aizslaucījis sniegu. Tikai kādu četrdesmit kilometru attālumā zema baltas miglas josla liecināja par vaļējiem ūdeņiem — lāsmeni, kas aizlocījās gar visu apvārsni, tā ka tam apiet apkārt nebija iespējams; mākoņainā laikā virs vaļējiem ūdeņiem debesīs iezīmējas tumši laukumi — lasmeņu atspulgs gaiši pelēkajā mākoņu segā.

Šī miglas josla aizklāja sniegoto līdzenumu aiz 1āsmeņa, bet ziemeļos pie paša apvāršņa, izslējies pāri miglai, rēgojās kaut kas tumšs.

— Tā, liekas, ir Beneta sala! — Ordins, pirmais pievērsis uzmanību šai vietai pie apvāršņa, iesaucās.

Gorjunovs un Kostjakovs palūkojās norādītajā virzienā, un pirmais pēc kompasa tūliņ noteica salas azimutu.

— Tā nav Beneta sala, — Gorjunovs iebilda. — Beneta sala ir daudz tālāk austrumos un no Koteļnija salas nav redzama, jo atrodas pārāk lielā attālumā. Ja tā nav mirāža, tad mēs redzam Saņņikova Zemi. Pēc Tolla domām, tai jābūt šajā pusē.

Divi ceļavīri paņēma binokļus, bet trešais izvilka senlaicīgu jūras tālskati, Šenka dāvanu — «Saņņikova Zemes meklēšanai». Tumšais masīvs aiz lāsmeņa miglas sienas gan pazuda skatienam, gan parādījās no jauna.. Tomēr ceļotājiem izdevās saskatīt virkni diezgan smailu, tumšu virsotņu, uz kurām baloja sniega joslas un veseli sniega lauki, sašķeļot kalnu grēdu atsevišķās daļās. Šo grēdu varēja saskatīt pie apvāršņa diezgan plašā joslā, bet tās gali, uz abām pusēm kļūdami zemāki, pagaisa dūmakā. Līdz kalniem gaisa līnijā varēja būt ne mazāk par simt divdesmit līdz simt trīsdesmit kilometriem.

— Bez šaubām, tā ir zeme!

— Jā, un turklāt ļoti augsta un kalnaina!

— Kāpēc gan tā visa nav sniegiem klāta?

— Acīm redzot, nogāzes ir pārāk stāvas, lai uz tām viscaur varētu noturēties sniegs.

— Tādos stāvos kalnos taču nevar būt vietas ne zosīm un pilēm, ne onkiloniem.

— Kalnos ir ari ielejas.

— Katrā ziņā tā ir Saņņikova Zeme, nevis mirāža! — Gorjunovs apgalvoja. — Zeme atrodas tajā apvāršņa pusē, kur to redzējis gan Tolls, gan pats Saņņikovs. Mirāža nevarētu parādīties no jauna allaž vienā un tajā pašā vietā, jo veidojas virs lāsmeņiem, bet tie maina atrašanās vietu, tāpat kā mirāža maina apveidus.

Jūras tālskatis bija pārāks par labajiem binokļiem, un tā īpašnieks Kostjakovs pavēstīja, ka saskatījis divas kalnu grēdas: priekšējo, kas esot zemāka, gandrīz visa balta, un aiz tās otru, augstāku, ar melnām klintīm.

— Starp grēdām, bez šaubām, ir ieleja, varbūt pat ļoti plata!

— Un tur mīt onkiloni, šķirti no visas pasaules! — Ordins piebilda.

— Bet mēs gribam ar savu ierašanos traucēt viņu mierīgo dzīvi, — Kostjakovs ieminējās. — Grūti pat iedomāties ļaudis, kuri jau vairākus gadsimtus nogriezti no visas pasaules.

Suņu smilksti, kaucieni un rejas, kas atskanēja no paugura pakājes, pārtrauca sarunu un atgādināja, ka laiks doties ceļā. Ja neplosās sniegputenis vai nesprēgā nikns sals, suņi ar nepacietību gaida braucienu un, redzēdami, ka viss sagatavots, izrāda savu prieku, kā nu prazdami. Gorjunovs vēlreiz pēc kompasa noteica virzienu uz noslēpumaino zemi, un visi trīs kāpa lejā uz būdiņu.

— Kā tad ir — vai zeme šodien manāma? — Gorohovs viņus sagaidīja ar jautājumu.

— Lieliski redzama, tā ka nevar būt nekādu šaubu! — Gorjunovs atbildēja.

— Jāpalūkojas arī man! Kamēr jūs dzersiet tēju, es pagūšu uzskriet augšā. Es taču tikai vienu vienīgu reizi esmu to matljis, turklāt pavisam neskaidri.

Paņēmuši no ceļotājiem binokļus, abi mednieki devās uz paugura virsotni. Aizjūgtie suņi, pamanījuši, ka daži cilvēki aiziet uz mājiņu, bet citi kāpj kalnā, aprima un nogūlās sniegā.

Nokāpuši no paugura, Gorohovs un Ņikiforovs apliecināja, ka Saņņikova Zeme esot lieliski redzama tajā pašā vietā, kur viņi to manījuši jau agrāk.

Drīz vien mazā karavāna nolaidās lejā no zemes raga uz jūras ledus un devās gandrīz tieši uz ziemeļiem. Suņi, trijās dienās labi atpūtušies, skrēja mundri, kaut gan nartās bija vēl papildām uzkrauta malka veselai nedēļai. Ceļotāji spēja sasniegt zemi kādās trīs dienās, taču no jauna varēja uzbrukt sniega vētra un pārtraukt braucienu, un nakšņot bargā salā bez karstas tējas un ēdiena būtu visai grūti.

Karavāna pa līdzenu ledu virzījās uz priekšu ātri, bet torosu grēdās tās gaita kļuva daudz gausāka. Pret vakaru ceļotāji bija nogājuši kādus četrdesmit kilometrus un apstājās uz naktsguļu plašā torosēta ledus joslā, izraudzījušies līdzenu laukumiņu lielu ledus blāķu aizvējā. Ceļavīri uzcēla telti, uzkūra ugunskuru, izvārīja vakariņas un pēc tam kādu stundiņu vēl pasēdēja pie uguns, kas meta sarkanus atspulgus uz ledus spoguļiem. Saule paslēpās aiz apvāršņa rietumos; dienvidos vieglajā mākoņu plīvurā reižu reizēm parādījās un atkal pazuda mēness sirpis; ziemeļos tik tikko manāmi ielāktījās polārblāzma, mezdama dzeltenīgus lokus un stabus, ko varēja labi saskatīt vienīgi tad, kad mēness paslēpās aiz mākoņiem.

Pirms gulētiešanas Gorjunovs uzrāpās torosu grēdas korē, lai palūkotos uz apvārsni. No mākoņiem izlīda mēness, un sniegotais līdzenums, torosu vaļņi un ledus bluķi iemirdzējās maigā, zilganā gaismā. No dienvidiem vilka auksta vēja pūsma, un tur pie apvāršņa melnēja mākoņi, kuru fonā tik tikko iezīmējās Koteļnija salas plakanais kupris.

Nākamā diena bija apmākusies, un dienvidu vējš sāka pūst aizvien spēcīgāk. Gorohovs un Ņikiforovs gaidīja sniega vētru un bieži skubināja suņus. Taču ledus bija visai nelīdzens, gandrīz katrā kilometrā gadījās platas torosu joslas, un viņi tika uz priekšu lēnāk nekā iepriekšējā dienā. Pelēkajās debesīs priekšā jau no paša rīta skaidri iezīmējās tumša josla, liecinot, ka pie apvāršņa atrodas plats, garš lāsmenis. Pret vakaru vaļējie ūdeņi jau atradās tik tuvu, ka varēja sadzirdēt viļņu krākšanu. No augsta torosu vaļņa kores ceļotāji puskilometra attālumā beidzot ieraudzīja klaju jūru ar baltām viļņu mugurām un atsevišķiem peldošiem ledus laukiem; šķita, ka lāsmenis aizstiepjas uz ziemeļiem lidz pat apvārsnim. Otrā rītā, ja vien nesāksies sniega vētra, vajadzēja celties pāri šiem ūdeņiem.

Vīri nolēma piebraukt tuvāk ledus malai, lai varētu ātrāk nolaist ūdenī kajaku un ērti to piekraut; vējš pūta no dienvidiem, tāpēc nebija jābaidās, ka bangas sāks lauzt ledu no šās puses. Uz naktsguļu ierīkojās starp pēdējā torosu vaļņa ledus blāķiem kādus simt piecdesmit soļus no vaļējiem ūdeņiem, izraudzījušies līdzenu laukumiņu, kur tikko varēja atrast vietu nartām, suņiem un teltij; no dienvidiem un rietumiem šo laukumiņu aizsargāja milzīgi stāvu saslieti un slīpi sagāzti ledus gabali; vispār šajā torosu valnī rēgojās neskaitāmi ledus bluķi, liecinādami par to, ka, pēdējo reizi pūšot ziemeļu vējam, ledus lauki šeit blīvējušies ar briesmīgu spēku.

Ledus blāķu aizvējā, ar ugunskuru pie telts ieejas, ceļotājiem bija silti un omuiīgi. Tomēr vējš, uznākot naktij, iepūtās aizvien spēcīgāk, un sāka plosīties sniega vētra. Ugunskura gaismā varēja saskatīt, kā tumšajās debesīs piecu sešu metru augstumā virs telts joņo veselas sniega straumes, ko locīdamās, savīdamās un viļņodamās veido pārslu strūklas un urdziņas. Biezie ledus gabali drebēja niknajos vēja grūdienos, un cauri vētras svilpieniem un dunoņai laiku pa laikam atskanēja spalgi grāvieni.

— Ko tas nozīmē? — Kostjakovs, izdzirdis pirmo dārdu, izbiedēts iesaucās.

— Ledū pavērās jauna plaisa, — Gorjunovs atbildēja.

— Ledus brīkšķ, — Gorohovs mierīgi apstiprināja.

— Vai mūsu patvērumam nedraud briesmas? Vai šeit ledus neuzlūzīs?

— Ja vējš apsviedīsies uz otru pusi un sāks pūst no ziemeļiem, tad jau gan, jo viļņi gāzīsies pret mūsu ledus lauka malu, cels to uz augšu un lauzīs nost gabalu pa gabalam. Kamēr vējš no dienvidiem, nav ko baidīties.

— Ir nu gan šeit mazliet baisi, Matvej Ivanovič, — Ņikiforovs ieminējās, — nav ko runāt! Ja padomā vien: sēžam mierīgi, kūpinām pīpes un pļāpājam, bet zem mums tikai pāris aršīnu Iedus un jūras dzelmes bezdibenis! Tur, salu starpā, tomēr bija tā kā mierīgāk ap sirdi — jūra sekla, zeme tuvu.

— Vai nav vienalga, cik liels dziļums zem mums, — vai divdesmit vai simt metru! — Ordins pasmējās. — Gan tur, gan šeit noslīksim, ja ledū pavērsies plaisa.

— Un tomēr šeit ir baisāk, jo nav redzama ne jūra, ne zeme.

— Bet tu lien zem kažoka un guli nost, varbūt tad ieraudzīsi! — Gorohovs pajokoja.

— Tiesa gan, liksimies tik uz auss, gulēsim līdz rītam, un tad jau gaismā būs mierīgāk.

Tomēr miegs bija nemierīgs, tāpēc ka, guļot uz ledus, vēl labāk varēja saklausīt, kā gan tuvāk, gan tālāk plaisā ledus lauki. Arī suņi, pretēji paradumam, gulēja nemierīgi, te viens, te otrs ieņurdējās vai iegaudojās. Gorohovs vairākas reizes piecēlās un paraudzījās ārā no telts, lai pārliecinātos, vai nav mainījies vēja virziens. Kad atnāca rīts un visi pamodās, viņš nomierināja pārējos:

— Tik tumšs kā maisā, pūš tāpat kā traks, varat necelties.

Vīri novāļājās līdz vēlai rīta stundai, kad izsalkums piecēla visus. Uzkūra uguni, uzlika tējkannu. Gorohovs un Ņikiforovs aizgāja pabarot suņus, kas bija saspiedušies barā starp diviem nokareniem ledus bluķiem, kur vēju nemaz nejuta. Sniega vētra sāka mainīt savu raksturu — gan pieklusa uz minūtēm piecām vai desmit, tā ka debesis sāka skaidroties, gan atsāka aurot divkāršā sparā. Kādā klusākā brīdī Gorohovs uzrāpās augstā ledus blāķī, pavērās visapkārt, gari nosvilpās un iesaucās:

— Kaut kas traks, mēs peldam projām, visapkārt ūdens!

Visi pārbijušies uzrāpās ledus paugurā un ieraudzīja, ka dienvidos, no kurienes viņi vakar bija atnākuši pa ledu, cauri sniega plīvuram melnē jūra; ziemeļos arī manīja tumšus ūdeņus, tikai uz rietumiem un austrumiem stiepās torosu valnis, taču nevarēja saprast, cik tālu tas sniedzas. Ilgi vērot neiznāca, jo vēja brāzma atkal ietina visu apkaimi sniega mākoņos un aizdzina vīrus no ledus blāķa. Vajadzēja atgriezties teltī.

— Es domāju, — Gorjunovs sacīja, — ka Iedus lauks, uz kura mēs atrodamies, bijis vāji saistīts ar pārējiem. Kad ledus ieplaisāja, vējš atrāva mūsu lauku un aizdzina jūrā.

— Bet uz kurieni?

— Acīm redzot, uz ziemeļiem, uz kurieni pūš vējš.

— Ja nu šajā jūras rajonā ir straume, tad mūs var aiznest tālu uz rietumiem vai arī uz austrumiem!

— Protams, var.

— Un ko lai mēs darām?

— Darīt mēs nekā nevaram. Tādā laikā laisties jūrā ar mūsu kajaku ir bīstami. Atliek gaidīt, kamēr norims vētra.

— Un ja nu ledus lauku salauza pavisam?

— Ja jau līdz šim tas nav salauzīts, tad cerēsim, ka to nesalauzīs arī vēlāk, vismaz tikām, kamēr neuzdursimies citam ledus laukam vai arī mūs neaizdzīs pie blīvledus joslas.

— Tādam gadījumam nekaitētu sagatavot kajaku un sakraut tajā visas mūsu mantas.

— Tiesa gan! — Gorohovs piekrita.

Pēc brokastīm ceļotāji ķērās pie nartu izkraušanas un laivas salikšanas. Tad kajakā sakrāva visas mantas, arī nartas, atstājot ārpusē tikai telti un guļammaisus, ko varēja savākt, līdzko draudētu vismazākās briesmas. Laiku pa laikam, tikko vējš pieklusa, vīri rāpās augšā uz ledus blāķiem, bet, tāpat kā agrāk, ziemeļos un dienvidos redzēja jūru, no kuras viņus abās pusēs šķīra kādi simt metri.

Tā pagāja diena. Joprojām plosījās sniega vētra. Ieturējuši vakariņas, vīri ilgi sēdēja pie dziestošā ugunskura. Visi bija satraukti; lāgiem šķita, ka ledus zem kājām šūpojas. Tomēr dārdi, kas liecinātu par jaunu plaisu rašanos, kopš rīta vairs nebija dzirdami. Acīm redzot, atlūzušais ledus lauks bija pietiekami izturīgs. Naktī katram gadījumam dežurēja visi pēc kārtas. Vējš pamazām pierima, un laiku pa laikam cauri sniega miglai paspīdēja blāvs, izplūdis mēness.

Ordins, kuram iznāca dežurēt pēdējam, rītausmā bija iesnaudies un pamodās, juzdams, ka sejā krīt saules stars. Izbrīnījies viņš ieraudzīja jau uzlēkušo sauli un virs galvas bālgani zilas debesis. Negaiss bija beidzies, pūta ne visai stiprs vējš, bieži pavisam pierimdams, un žilbinoši mirdzēja svaigais sniegs.

Ordins ātri uzrāpās ledus paugurā un ieraudzīja dienvidos līdz pat apvārsnim zilu, spožu jūru ar saules zaķīšiem ņirbošajos viļņos; rietumos ledus lauka mala atradās kāda puskilometra attālumā, austrumos — vēl tuvāk. Ziemeļos, gluži tuvu, aiz ūdens joslas, vīdēja blīvledus joslas mala, kas lēnām tuvojās. Ordins steidzās modināt pārējos. Visi uzrāpās ledus blāķī.

— Ja rīta saule uzreiz neparādītu, kur ir ziemeļi un kur dienvidi, es domātu, ka jūra ir ziemeļos no mums tāpat kā agrāk! — Kostjakovs iesaucās.

— Jā, mums ir apbrīnojami veicies! — Gorjunovs priecājās. — Nemaz nevajadzēja irties laivā un raizēties par mantu iekraušanu un izkraušanu; gulējām teltī bez bēdu, un vētra pati aizvizināja mūs pāri jūrai.

— Pārbraucām gluži kā ar platdibeni pār upīti, — piebilda Gorohovs.

— Un uz kroņa rēķina, ne grasi nesamaksājuši, — Nikiforovs iesmējās, — ar mūsu papīriem vien!

— Māmuliņa purga tikai mazlietiņ mūs pabiedēja, lai neblēņojamies! — sacīja Kostjakovs.

— Diezin vai tā aizdzīs mūs krastā vai arī mums tomēr iznāks sēsties kajakā? — Ordins vaicāja.

— Cerēsim, ka aizdzīs. Līdz blīvledus joslai vairs nav tālu, bet vējiņš pūš, un mūsu torosi gluži kā buras labi tver vēju.

— Tikām ieturēsim brokastis un sagatavosimies ceļam, — Gorjunovs ieteica.

Nelielajā vējā ledus lauks, uz kura ekspedīcija kā uz prāmja bija pārbraukusi pāri jūrai, slīdēja uz priekšu lēnām. Ceļotāji paspēja pabrokastot, izjaukt kajaku un sakraut mantas nartās un tad no jauna uzrāpās torosos, lai sagaidītu to brīdi, kad prāmis piestās pie blīvledus malas. Vajadzēja gaidīt kādu stundu, līdz beidzot viss ledus lauks nodrebēja, un vērotāju acu priekšā gar ledus lauku saskares līniju ledus sāka drupt un atlauztie gabali krauties cits uz cita. Tomēr spiediens bija vājš, nekādi lielie torosi neizveidojās, un prāmis apstājās.

— Esam klāt! — Gorohovs iesaucās.

Apbruņojušies ar cirvjiem un lāpstām ceļa attīrīšanai, ceļotāji piebrauca nartas pie ledus lauka malas, izraudzijās līdzenāku vietu un pēc maza brīža jau bija pārcēlušies uz nekustīgā blīvledus.

Ņikiforovs ar komisku cieņu paklanījās atstātajam ledus laukam un uzsauca:

— Paldies tev, puis, par pārcelšanu! Braši izvizināji, nav vārdam vietas!

Pieņēmis, ka peldošais ledus lauks nav sevišķi novirzījies no ekspedīcijas maršruta, Gorjunovs veda karavānu uz ziemeļiem, cerēdams no kāda augstāka torosa virsotnes ieraudzīt Saņņikova Zemi un orientēties pēc tās. Ceļš sākumā bija ļoti grūts, jo ledus krāvumu joslas sekoja cita citai, tā ka pret pusdienu karavāna bija nogājusi tikai kādus desmit kilometrus. Torosi pilnīgi aizsedza apvārsni. Beidzot ap pusdienas laiku sākās līdzenāks ledus, un pie apvāršņa cauri dūmakai tikko samanāmas iezīmējas noslēpumainās, vēl ļoti tālās zemes smailās virsotnes.

— Jau trešo dienu braucam, bet liekas — tā nepavisam nav skaidrāk saskatāma! — Gorohovs ierunājās tik dīvainā tonī, ka Gorjunovs, stāvēdams viņam līdzās, to uzreiz ievēroja.

— Tev kaut kas nelāgs padomā, Ņikita, — viņš sacīja.

— Tiesa gan. Šaubas māc. Tas nav uz labu, ka ledus lauks mūs tik savādā kārtā parcēla pāri jūrai, Matvej Ivanovič. Un tad man iešāvās prātā, ka tā nemaz nav zeme, tie tik tādi māņi, acu apmānīšana vien ir. Aizvilinās mūs projām, allažiņ rēgosies tālumā un aicinās pie sevis. Aizklīdlsim tik tālu, ka vairs netiksim atpakaļ.

— Niekus vien esi sadomājis! — Gorjunovs sāka smieties. — Gan jau redzēsi, paies vēl viena divas dienas — un zeme jau būs vai ar roku aizsniedzama.

— Bet es domāju šitā — ja rīt zeme nebūs redzama tā, lai nebūtu vairs nekādu šaubu, mums labāk griezties atpakaļ, kamēr nav par vēlu.

Gorjunovs pārtrauca sarunu un deva rīkojumu karavānai doties uz zemes pusi. Tā jau atradās ziemeļaustrumos — acīm redzot, vējš vai straume bija aiznesusi peldošo ledus lauku krietni uz rietumiem, tāpēc vajadzēja mainīt maršruta virzienu. Ledus te bija līdzenāks, tāpēc karavāna varēja tikt uz priekšu ātrāk, un līdz vakaram vīri nogāja vēl trīsdemit kilometru. Pirms saules rieta apvārsnis pavisam noskaidrojās, un ceļotāji jau bez binokļa ieraudzīja smailu, melnu virsotņu virkni, kas pacēlās pāri plakanam, baltam kuprim. Pat Gorohovs, šķiet, nomierinājās.

Aizritēja vēl divas dienas, braucot tajā pašā virzienā, bet laiks bija apmācies un zemi neizdevās saskatīt: mākoņi klājās zemu pāri lediem un, acīm redzot, to paslēpa. Beidzot trešajā dienā, drīz pēc pusdienām un atpūtas, torosi pavisam izbeidzās un viļņainiem sniega sadzinumiem klātais līdzenums manāmi cēlās uz augšu. Suņi tūliņ sāka skriet gausāk.

— Vai tikai mums zem kājām nav zeme?! — Ordins iesaucās.

— Tik tiešām zeme! — Ņikiforovs apstiprināja. — Sunīši skaidri rāda, ka braucam pret kalnu.

Sajā brīdī cauri mākoņiem, kuri uz mirkli pašķīrās, dažu verstu attālumā iezīmējās kaut kas līdzīgs augstai, baltai sienai.

— Pagaidām, atskaitot sniegu, mēs šajā zemē nekā neesam atraduši! — Kostjakovs noņurdēja. — Kalni nezin kur paslēpušies.

— Kāda nepacietība! Aiz baltās sienas ieraudzīsim arī kalnus. Un te jums būs vēl šis tas, nevis tikai sniegs vien! — Gorjunovs pamāja uz labo pusi, kur simt soļu attālumā kaut kas melnēja.

Visi trīs steidzās uz turieni. Ordins izvilka aiz jostas aizbāzto ģeologa āmuriņu, gatavodamies pacīnīties ar klinti, kas plakana un gluda pacēlās pāri sniegotajam līdzenumam. Klints virsmu bija nopulējušas vētras dzītas sniega pārslas. Tomēr ar plaisā iedzīta cirtņa palīdzību izdevās atskaldīt ieža gabalu. Ordins to uzmanīgi aplūkoja un pavēstīja:

— Tas laikam ir bazalts.

— To jau varēja gaidīt, — Gorjunovs piebilda. — Šis vulkāniskais iezis Ziemeļu Ledus okeāna salās, acīm redzot, ir visai izplatīts un liecina, ka šeit kādreiz notikuši grandiozi lavas izvirdumi.

— Ek, toreiz gan šeit bijis silti! Pavisam kas cits nekā tagad! — ar nožēlu piebilda Kostjakovs.

Bazalta gabalu svinīgi pasniedza Gorohovam, kas kopā ar Ņikiforovu bija palicis pie nartām. Tas bija labākais pierādījums, ka zem kājām atrodas zeme, noslēpumainā Saņņikova Zeme, uz kuras cilvēks varbūt pirmo reizi spēris kāju.

Lēnām virzīdamās augšup pa nogāzi, karavana pēc pāris stundām nokļuva baltās sienas pakājē. Arī tā bija nokalne, tikai vēl stāvāka, un, cik varēja samanīt cauri vieglajai miglai, kas ietina visu apkārtni, stiepās tālu uz abām pusēm, aizsprostojot ceļu. Pa šo nokalni vajadzēja kāpt uz augšu, taču nevis taisnā virzienā, bet iešķērsām, metot līkumus. Vētru sablīvētais sniegs bija tik ciets, ka pat smago nartu slieces atstāja sērsnā tikko jaušamas pēdas.